Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
14.04.2020

Pandēmija, "stiprā roka" un "Rietumu noriets"

Komentē
3
Saglabā

Nav pamata apgalvot, ka "stiprās rokas" modelis ar pandēmiju tiek galā veiksmīgāk nekā "liberālās demokrātijas".

Laikā, kad Covid-19 statistika Eiropā un ASV sāka izskatīties pavisam nelāgi, parādījās apgalvojumi, ka, lūk, autoritārā Ķīna šādā krīzes situācijā rīkojusies izlēmīgāk un efektīvāk, savukārt demokrātiskie režīmi ir, ja tā var izteikties, nočammājušies.

Par Ķīnu kā paraugu nav vērts runāt divu iemeslu dēļ. Kaut arī pragmatiski ekonomisku apsvērumu dēļ Rietumi (tātad arī Latvija) ir ieinteresēti, lai komunistiskajam režīmam patiešām būtu izdevies epidēmiju ierobežot, "samērīšanās" ir pilnīgi nevietā. Tomēr, objektīvi skatoties, ir pāragri runāt par "uzvaru" Ķīnā, jo jāsagaida, kas sekos sāktajai ierobežojumu mīkstināšanai (piemēram, Uhaņu 24 stundu laikā pēc pilsētas "atslēgšanas" pameta 685 000 cilvēku, vēsta BBC). Otrkārt, ir vērts atgādināt, ka sev šobrīd pa plecu sitošais režīms ilgstoši slēpa jaunā koronavīrusa parādīšanos – ar visām no tā izrietošajām sekām pašai Ķīnai un citām valstīm. Īsi sakot, neredzu iemeslu jūsmot par Ķīnas pieredzi.

Tāpat mēs redzam, ka ir autoritāras valstis, kuru vadītāji pret pandēmiju izturas, maigi sakot, savdabīgi. No šī viedokļa Aleksandrs Lukašenko Baltkrievijā pārspēj Donaldu Trampu, jo, piemēram, intervijas laikā izsmējīgi jautāt žurnālistei, kur viņa telpā redz "vīrusu", un paziņot, ka viņš neredzot – nu, tas ir jāmāk. Sliktā nozīmē. Savukārt Centrālāzijas autoritāro valstu gadījumā vietējie "vadoņi" arī spēja iepriecināt ar stulbiem izteikumiem, tomēr no rīcības efektivitātes, pareizāk sakot, neefektivitātes, viedokļa būtiskākas ir epizodes par Krievijas lidostās iesprūdušajiem šo valstu pilsoņu simtiem, kurus viņu valstis vienkārši atstājušas likteņa varā. "Nāciju tēvi" aizmirsuši par saviem "bērniem".

Autoritārās valstīs, piemēram, Krievijā, mediķus, kuri atļaujas publiski sūdzēties par aizsarglīdzekļu nepietiekamību vai citām problēmām, vienkārši izsauc "iestādes", un es domāju, ka nav jāpierāda – šāda iebaidīšana medicīnas sistēmas spējas strādāt pandēmijas apstākļos neuzlabo.

Demokrātiskās un autoritārās valstis neapšaubāmi atšķiras veidā, kādā varas iestādes vēlas kontrolēt noteikto ierobežojumu ievērošanu, izmantojot pilsoņu viedtālruņus. Piemēram, vairākos Krievijas reģionos ātri vien parādījās sistēma, ka – vienkāršoju – pilsonim viņa viedtālrunī vispirms elektroniski jāsaņem atļauja vispār iziet no mājokļa. Izklausās varen efektīvi, lai gan realitātē, cik saprotu, šajā sistēmā neizbēgami (jo tā ieviesta steigā) ir daudz trūkumu. Tomēr skaidrs arī, ka tik stingrus ierobežojumus ilgstoši neviena valsts īstenot nevar, tādēļ aktuāls kļūst jautājums, par ko portālā rakstīju jau marta pašā sākumā – viedtālruņu tehnoloģiju izmantošana indivīda pārvietošanās kontrolē. Proti, ir skaidrs, ka pēc mēneša vai diviem ierobežojumi tiks mīkstināti arī Eiropā, un īsziņu modelis, kas atļauj vai neatļauj iziet no mājokļa, vairs nebūs aktuāls, toties būs svarīgi ar jaunu lietotņu viedtālruņos palīdzību vajadzības gadījumā noteikt inficēto pārvietošanās maršrutus (kaut tādēļ, lai mēģinātu atrast kontaktpersonas). Ja tāda būs realitāte, tad man jēdzīgāka šķiet demokrātijām raksturīga publiska diskusija – un tāda jau notiek – par šādu lietotņu kvalitāti un drošumu, lai nav tā, kā gadījās Slovākijā martā, kad hakeri iekļuva šādas lietotnes datu bāzē un vienā mierā publicēja inficēto dzīves vietas, vārdus un uzvārdus. Respektīvi, ja mums jārēķinās ar stingrāku novērošanu, tad vismaz jānotiek šīs novērošanas sistēmas apspriešanai un, atvainojiet par vārdu spēli, neatkarīgai novērošanai. Tāda iespējama tikai demokrātiskās sistēmās.

Iestarpinājums kā atbilde uz neizbēgamu pretjautājumu par demokrātisko ASV, kur pandēmijas ierobežošana saskārās ar lielām grūtībām, – es negribētu tajā vainot tikai un vienīgi Trampu, lai gan kritiku prezidents godam pelnījis. Cik saprotu, sava loma ir arī federālajai sistēmai, kurā štati un pilsētas reaģē atšķirīgi, apgrūtinot vienotu rīcību. Neesmu pārliecināts, ka jāliek vienādības zīme starp šo ASV specifiku un demokrātisku iekārtu vispār. Savukārt jautājums par to, kāda sistēma labāk tiks galā ar pandēmijas izraisītajām ekonomiskajām sekām, zināmā mērā ir bezjēdzīgs, jo tas būs atkarīgs no konkrētās valsts rīcībā esošo resursu apjoma. Autoritārā Ķīna būs veiksmīgāka nekā autoritārā Uzbekistāna, demokrātiskā Vācija – veiksmīgāka nekā demokrātiskā Latvija.

Tajā pašā laikā jāatzīst arī demokrātisko sistēmu trūkums – nepietiekama gatavība informatīvajam karam. Te pat nav runas par informatīvo telpu pārpludinošajiem izdomājumiem par koronavīrusu. Jauks apkopojums liecina – demokrātiskajā Lielbritānijā daži indivīdi demolē 5G telekomunikāciju infrastruktūru, uzskatot to par līdzvainīgu pandēmijā, tikmēr autoritārajā Krievijā ļaudis viens otram pārsūta aizsardzības ministra "rīkojumu" par komandantstundas noteikšanu Maskavā. Sazvērestības teorijas ir raksturīgas gan demokrātijām gan autoritāriem režīmiem, bet Rietumeiropa īsti nespēj neko likt pretī Ķīnas un Krievijas propagandai, jo demokrātija dažkārt ir paralizēta neslēptas bezkaunības priekšā. Demokrātija, saskaroties ar Ķīnas lielīšanos par tās it kā palīdzību pandēmijas skartajai Itālijai, manuprāt, veltīgi uzskata par negaumīgu atgādināt, ka vēl februārī pat mazā Slovēnija nosūtīja uz Ķīnu 1,2 miljonus aizsargmasku un Eiropas sniegtā palīdzība Ķīnai ir daudzkārt lielāka nekā Ķīnas palīdzība Eiropai. Polija un Vācija atšķirībā no Krievijas neklaigāja, ka šo valstu mediķi palīdz Itālijas kolēģiem, NATO acīmredzot uzskatīja par lieku nodot savas dalībvalsts rīcībā kravas transportu ar speciāli akcentētu NATO simboliku – atkal atšķirībā no Kremļa, kas vizuāli uzsvēra savas, kā vēlāk izrādījās, lielākoties neizmantojamās Itālijai sūtītās palīdzības izcelsmi. Šādas minstināšanās rezultātā uzplaukst diskursi par Eiropas Savienības sabrukumu, par Ķīnu un Krieviju kā izcilām alternatīvām sevi izsmēlušajām demokrātijām un līdzīgi murgi. Demokrātija acīmredzot aizmirst, ka pret meliem jācīnās, nevis tie jāignorē kā uzmanības necienīgi.

Tāpat demokrātiskās iekārtas saskaras ar problēmu, ko varētu aprakstīt kā toni, kādā pilsoņi tiek uzrunāti. Šādā kontekstā zīmīgs ir Dānijas un Zviedrijas piemērs [1]. Dānijas valdības vēsts bija skaidra – "Atceliet Lieldienu pusdienas, atlieciet ģimeņu apciemojumus, nedodieties izbraucienos pa valsti!", bet Zviedrijā – "Tuvojoties brīvdienām un Lieldienām, ir svarīgi izsvērt, vai plānotie izbraukumi ir nepieciešami". Man personīgi ir simpātiska līdzpilsoņu uzskatīšana par racionālām būtnēm, kas pašas spēj pieņemt lēmumus bez bikstīšanas, tomēr, iespējams, pandēmijas apstākļos nepārprotamāks tonis ir nepieciešams arī demokrātijās.

 

[1] "The Economist". 2020. gada 4. aprīlis, 70.lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!