Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
05.01.2021

Pandēmija, postdramatiskais teātris un cukura vate ar actiņām

Komentē
0

Klupšanas akmens

"Satori.lv" ierosinājumā pastāstīt, kā teātra kritiķe jūtas apstākļos, kad nav teātra, par klupšanas akmeni kļuva piebilde: "No nenopietnās puses." Sākotnēji likās – jautrības netrūkst arī šajā brēcošas netaisnības apzīmogotajā laikā, kad pandēmijas ierobežojumu dēļ atņemta cilvēkiem tik svarīgā demokrātiskā brīvība svētdienās un nu jau arī darba dienās iepirkt eglīšu rotājumus, veļas pulveri un zeķubikses. Taču pēkšņi radusies nepieciešamība piespiedu dīkstāves situāciju uzlūkot tieši "no nenopietnās puses" atstāja negaidīti paralizējošu iespaidu. Tas, proti – paralizējošais iespaids, likumsakarīgi aizveda pie atskārsmes: ja arī temata pasūtījumam atsaukties būs iespējams, tad ar "nenopietno pusi" diez vai izdosies lēti tikt galā.

Skaties, no kuras puses gribi – kā var justies teātra kritiķis bez teātra? Kā dārznieks bez dārza, kā sētnieks bez slotas, piedodiet, lapu pūtēja, kā politiķis bez tribīnes un kā IT speciālists bez datora un interneta pieslēguma. Tātad slikti. Rudenī piedzīvotā finansiāli neienesīgā un, jādomā, organizatoriski apgrūtinošā teātra skatītāju sēdināšana stiklotos būrīšos, iepriekš pieprasot katram aizpildīt anketu par tematu – "kas esi?", no šodienas skatpunkta liekas kā skaists sapnis.

Sudraba maliņa

Kaut gan, ja labi padomā, drūmajam pandēmijas mākonim ir arī sudraba maliņa, kurai uzmirdzēt liek divi faktori. Pirmkārt, apziņa, ka Latvijā ar recenziju rakstīšanu neviens sev maizi nepelna, tālab, turpinot strādāt maizes darbu, kas, paldies Dievam, nav saistīts ne ar tūrisma nozari, ne ar restorānu biznesu, cerams, zobi vadzī jākar nebūs. Tas sērgas "dotajos" apstākļos ļauj justies privileģētai.

Otrkārt. Tālajos pirmskovida laikos katra garām palaista pirmizrāde aiz sevis atstāja neizpildīta pienākuma izjūtu komplektā ar trauksmi – kad izdosies noskatīties? – un neskaidru nojausmu par kompetences zuduma un profesionāla pagrimuma nepievilcīgo perspektīvu. Nu ar pandēmijas gādību sirdsapziņa ir pilnīgi tīra. Nav teātra, nav pārmetumu. Nav jākuļas uz alternatīvām izrāžu vietām Pārdaugavā vai Sarkandaugavā. Ieekonomējas līdzekļi, kurus vajadzētu tērēt par teātra apmeklēšanai piemērotu apģērbu. Ja maizes darbs neprasītu dienišķu parādīšanos datora ekrānā, varētu iztikt arī bez friziera pakalpojumiem. Starp citu, laikā, kad top šīs rindas, top arī jauni ierobežojumi un frizieris tāpat kā daudz kas cits kļūst par mītisku tēlu no pagātnes.

Problēma

Tomēr acīmredzamo faktu, ka teātra neesamība atbrīvo laiku un telpu, ignorēt nav iespējams. Ko likt vietā cilvēkam, kurš atrodas ārpus sociālajiem tīkliem, neabonē "Netflix" un tikai no gados jaunāku ļaužu paskaidrojumiem zina, kas ir "tik-tok"? Kā būt? Lūk, dažas pieticīgas idejas.

Ar teātri nesaistīti risinājumi

Var meklēt patvērumu sentēvu nodarbēs un ķerties pie grāmatām, kuras savulaik tika iegādātas ar domu: "Lasīšu, kad būšu pensijā." Var pievērsties atsevišķiem sociālās realitātes un kultūras aspektiem, kuri ikdienas rutīnā mēdz paslīdēt garām. Piemēram, seriālu tulkojumiem Latvijas televīzijā, kur jau gadiem angļu vārds "pathetic" (nožēlojams) konsekventi tiek tulkots kā "patētisks". Vai optimismu raisošajam faktam, ka, par spīti tikšanās aizliegumam, vismaz Jupiteram ar Saturnu izdevās satikties. Vai "Rīgas Viļņu" anekdošu lapai, kura saprotamu iemeslu dēļ ir orientēta uz pagājušajā gadsimtā dzimušu ļaužu auditoriju un, lai ļautos smieklu stihijai, cilvēkam jābūt ar padomju laika pieredzi. Kad mēģināju dažam "neatkarības bērnam" pārstāstīt šī brīža aktualitātē balstīto makabro joku, ka ievārījumu bez smaržas un garšas sauc par kovidlu, pamatoti sastapos ar mēmu klusēšanu un izbrīna pilnu skatienu. Kurš gan vairs zina, kas ir povidla (šo rindu autores bērnības trauma) – tumši brūns, no ābolu biezeņa tapināts šķebinoši dīvainas garšas, smaržas un konsistences produkts, kas tika iepildīts eļļā vārītos pončikos.

Var gremdēties pārdomās par cilvēka likteni – būt nenovēršami iesprostotam savstarpēji pilnīgi pretēju nepieciešamību slazdā. Šķiet, tas ir portāls "tvnet.lv", kur tieši blakus virsrakstam "Kā pārtraukt dzert tēju un kafiju kopā ar kūciņu? Atbrīvošanās no sliktā ieraduma" gozējas cits: "Pie siltas tējas vai kafijas. Īpaši gardu cepumu izlase". Ko darīt – ļauties kārdinājumam vai tomēr atturēties? Savu pagali dzīves pretrunu ugunskuram piemet arī radioraidījums "Ģimenes studija". "Bērnam ir vajadzīgi glāsti, pieskārieni un apskāvieni," vēstī viens sižets. "Bērnam jāmāca, ka bez viņa paša atļaujas neviens viņam nedrīkst pieskarties," brīdina nākamais. Un kur tad vēl šāgada ziedošanas kampaņas "Dod pieci!" aktualizētais temats par vardarbību ģimenē. Neapstrīdot dažādu vardarbības veidu postošās sekas un upuru ciešanas, tomēr mulsinoši bezcerīga un absurda šķiet situācija, kurā sievietei pēc tam, kad viņa ir pielikusi visas pūles, lai "sašņorētu", t.i., savaldzinātu vīrieti, jāpieliek vēl lielākas pūles, lai tiktu no šī paša vīrieša vaļā. Vārdu sakot, ir, par ko padomāt.

Ar teātri saistīti risinājumi

Ja nu skatuves māksla negrib un negrib iziet no prāta, varbūt var mēģināt tai tuvoties pa aplinkus ceļu. Postmodernā teātra klasiķis Roberts Vilsons apgalvo, ka ideāls teātris ir tāds, kurā apvienojas mēmā filma (kur redze veicina dzirdes iztēli) un raidluga (kur dzirde veicina redzes iztēli). Varbūt teātri var "demontēt" un patērēt pa sastāvdaļām – ienirt mēmo filmu repertuārā pamīšus ar raidlugu klausīšanos?

Atkāpjoties gadus sešdesmit tālā pagātnē – tas, šķiet, bija kāds Latīņamerikas autors, kurš vēstīja par bērnu grūto dzīvi kapitālistiskajā sabiedrībā un šī iemesla dēļ tika atzīts par gana labu, lai ar viņa stāstiem iepazīstinātu bērnus arī pasaules laimīgākajā sestdaļā, ko bija skāris sociālisms. Neatceros ne autora vārdu, ne stāstu krājuma nosaukumu, bet prātā neizdzēšami iespiedusies epizode, kura toreiz likās galīgi nesaprotama.

Stāsta varonis, nabadzīgs zēns, pārtiek no apelsīniem, klāt piedzerot kafiju, jo tā, raugi, apelsīni pēc garšas atgādina maizi. Jautājums, kāpēc apelsīniem būtu jāatgādina maize, šķita neatbildams, jo maize taču bija pieejama vienmēr, kamēr apelsīnus "izmeta" tikai retu reizi (ar šādu vārdu padomju kultūrtelpā tika apzīmēta deficīta produkta parādīšanās veikalu plauktos). Kafiju gan, jāatzīst, līdz pat 1980. gadiem, kad pēc tās bija jābrauc uz Maskavu vai Ļeņingradu, varēja "dabūt" itin brīvi. Pie pirmās izdevības apmierināju ziņkāri un pārbaudīju, vai formula "apelsīni plus kafija" patiešām ļaus sajust maizes garšu. Nekā tamlīdzīga. Apelsīni un kafija garšoja kā apelsīni un kafija, nevis kā maize. Līdzīgā kārtā arī mēmā filma un raidluga, izrādās, "garšo" kā mēmā filma un raidluga, nevis kā teātris.

Neko darīt – šis projekts ir lemts caurkrišanai tāpat kā digitālās izrādes. Dita Lūriņa tās salīdzina ar bučošanos caur betona sienu, bet Alvis Hermanis saka – tās esot kā sekss ar gumijas lelli. Jāatzīmē, ka erotiskās konotācijas abu mākslinieku izteikumos nav nejaušas. Bez aktiera un skatītāja satikšanās vienā laikā, telpā un elpā teātra gluži vienkārši nebūs.

Nu, labi, pandēmija uzlikusi veto gan dramatiskajam, gan episkajam teātrim, bet kā ar postdramatisko? Īsai atgādnei – postdramatiskais teātris ir tad, kad starp tevi – skatītāju – un aktieri neviena cita nav – ne Hamleta, ne Roplainietes, ne Sniegbaltītes, piemēram. Un vispār – tu nemaz nezini, vai esi skatītājs vai aktieris. Postdramatiskais teātris ir tad, ja tu ar mākslinieciskās iztēles palīdzību netiec "transportēts" uz citu laiku un telpu, bet atrodies reālā laikā un telpā, kura tev ir kopīga ar citiem skatītājiem/aktieriem un kura neko citu nenozīmē kā vien to, kas tā reāli ir. Loģiski, rodas jautājums, kā var zināt, ka te ir darīšana ar teātri? Nekā, ja vien kāds to nepateiks. Kā, starp citu, nepasaka tiem adrenalīna tīkotājiem, kuri, par spīti pulcēšanās aizliegumam, mēdz sanākt kopā Daugavmalā un vēl šur tur, lai uz savas ādas pārbaudītu, vai valdība, kura, kā zināms, melo "pēc definīcijas", melo arī par Covid-19 infekcijas lipīgumu. Saprotams, ka ne jau aiz labas dzīves ļaudis pulcējas – visdrīzāk pandēmijas ierobežojumu laikā sakrājusies spriedze laužas uz āru. Vēsturē vienmēr bijuši t.s. negatīvās brīvības mirkļi (karnevāli, Muļķu svētki, Mardi Gras u.c.), kad tiek izārdītas sabiedrības disciplinārās struktūras un atmestas sociālās uzvedības normas, lai ļautos kopības eiforijai un tai sekojošajām paģirām. 21. gadsimts šādus mirkļus ļauj bez piepūles ievietot mākslas kategorijā, jo tie pilnībā atbilst postdramatiskā teātra parametriem. Ir gan protestētāju un kārtības sargātāju kopradīšanas ceļā īstenots process, gan enerģijas apmaiņa, kur elpa, ritms un ķermeņa klātbūtne gūst virsroku pār logosu (kaut logoss arī tiek locīts cenzētos un necenzētos veidos), gan poliglosijas jeb daudzbalsības principa realizācija. Viss ir. Tā ka gluži bez teātra, kaut arī epidemioloģiski bīstama, neesam. 

Universāli risinājumi

Visbeidzot atļaušos dalīties pieredzē, kura lieku reizi apstiprina, ka cilvēki dažos aspektos it nemaz nav unikāli, bet stipri līdzīgi un teātra vai jel kā cita sev nozīmīga iztrūkumu tiecas kompensēt vienā un tajā pašā veidā. Kaut šo rindu autorei vāji (vai varbūt tieši otrādi – pārspīlēti) attīstītas atbildības izjūtas dēļ nav neviena četrkājaina un astaina "dzīvesbiedra", kas daudznozīmīgi skatās acīs un nepiemērotos brīžos baksta ar aukstu, slapju degunu, toties ir vesela varza "krustbērnu" – lielākoties kaķu dzimtai piederīgu piemīlīgu un kauslīgu radījumu, kuru raibo (tiešā un pārnestā nozīmē) kompāniju vainago viens absolūti pilnīgs citas sugas eksemplārs – Pomerānijas punduršpics.

Šis dabas "veiksmes stāsts", citējot kāda asprātīga cilvēka vērojumu, izskatās kā cukura vate ar actiņām un demonstrē vislielāko atbilstību postdramatiskā teātra prasībai pēc autentiskuma. Sirds kļūst mīksta kā pūpēdis, un acīs sariešas aizkustinājuma asaras, nemaz nerunājot par postdramatisku enerģiju apmaiņu, kura attīstās "uz pilnu klapi", kad viņš, pirkstgalos pacēlies, lūdz (biežāk gan uzstājīgi paģēr), lai paņem klēpī. Un principā ir pilnīgi vienalga, vai šo lūgumu inspirējušas siltas jūtas pret cilvēku vai neatliekama vajadzība tuvāk aplūkot to, kas atrodas uz galda, teiksim, pastētes klucīti vai gaļas šķēli.

Postdramatiskajā teātrī mēs sastopamies ar realitāti, kura ārpus konkrētās situācijas var nenozīmēt neko. Taču saskarsmē ar tik inteliģentu sarunu biedru ik brīdis, kurā viņš augstsirdīgi ļauj pabužināt savu pūkaino vēderu, paliek iekalts atmiņā kā intelektuāli un emocionāli piepildīts. Tas kompensē teātra šeit un tagad kontakta trūkumu labāk nekā lūkošanās datora ekrānā un sērfošana interneta viļņos, labāk nekā mēmo filmu skatīšanās pamīšus ar radiouzvedumu klausīšanos. Un, protams, labāk nekā tulkojuma "blusu" ķeršana seriālu titros, nemaz nerunājot par pensijas laikam paredzēto grāmatu lasīšanu un sekošanu jaunākajiem satraukumiem publiskajā telpā.

Risinājumi teātra deficīta aizpildīšanai, kā redzams, ir. Atliek vien, atceroties gadumiju, atsaukties lingvistiskiem "izaicinājumiem" bagātās reklāmas pasaules ieteikumam: "Svinēsim svētkus ar "Rīgas šampanietis"!"

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!