Aizvadītajā nedēļā Pasaules Veselības organizācija (PVO) paziņoja, ka kovida pandēmija vairs nav uzskatāma par starptautiska līmeņa ārkārtas situāciju veselības jomā.
Varu viegli iedomāties daudzu cilvēku reakciju – tikai tagad? Vai tad tas kovids jau krietnu laiku nav beidzies? Zīmīgi, ka britu raidorganizācijas BBC tīmekļa vietnē informācija par PVO lēmumu parādījās 5. maija pēcpusdienā, bet Latvijas sabiedrisko mediju tīmekļa vietnē "LSM" 5. maijā šī ziņa tā arī neparādījās un acīmredzot netika uzskatīta par gana svarīgu.
Skaidrs, ka kovids nav beidzies, proti, pazudis – BBC materiālā aukstasinīgi tiek paskaidrots, ka ar kovidu saistīto nāves gadījumu skaits pasaulē vienkārši ir samazinājies no 100 000 2021. gada janvārī līdz nedaudz vairāk nekā 3 500 2023. gada aprīļa beigās. Nesākšu būtībā bezjēdzīgu diskusiju par to, kāds nāves gadījumu skaits ir "liels", "vērā ņemams" vai "normāls", bet skaidrs, ka viens diezgan dramatisks periods ir tiešām beidzies.
Vai ir izdarīti noderīgi secinājumi? Manuprāt, ne. Zināmā mērā tas arī saprotams, jo par kovida tēmu emocijas bangoja tik vareni, ka nekādu puslīdz kopīgu secinājumu nemaz nevar būt. Formulējot nedaudz ciniski: kādi var būt secinājumi par dižķibeli, ja nav pat īsti skaidrs kopējais nāves gadījumu skaits pasaulē – oficiāli vismaz septiņi miljoni cilvēku, tomēr PVO pieļauj, ka patiesais skaits varētu būt tuvāks divdesmit miljoniem. Tomēr mēģināšu formulēt dažus secinājumus.
Daļa no tiem nav pārāk negaidīti vai sarežģīti. Vai atceraties daudzās publikācijas un izteikumus žanrā "turpmāk vairs nebūs tā, kā bijis…" – cilvēki citādi strādāšot, ceļošot, izklaidēšoties un tā tālāk? Atļaušos apgalvot, ka šīs dramatiskās prognozes nav piepildījušās, un tas nepārsteidz. Lai gan var šķist, ka ar katru desmitgadi mēs kļūstam histēriskāki, cilvēks joprojām vismaz emocionālās pielāgošanās līmenī ir ļoti plastiska būtne. Domāju, ka apokaliptiskas noskaņas cilvēces vēsturē (iemesli – epidēmijas, kari utt.) gadās samērā bieži, tomēr cilvēki pierod (tas nav nosodījums). Otrs relatīvi vieglais secinājums ir saistīts ar to, ka kovida periods bija spilgts, bet tikai kārtējais apliecinājums cilvēka nespējai saredzēt kādas situācijas daudzšķautņainību.
Vai atceraties nedaudz mazohistisko priecāšanos par to, ka ar pandēmiju saistītie pārvietošanās ierobežojumi nāk par labu klimatam un dabai? Plaši sastopamais vēstījums bija apmēram tāds: nav ļaunuma bez labuma un vispār nenāktu par ļaunu šādu "līmeni saglabāt". Skaidrs, ka noteikta pozitīva ietekme, piemēram, uz gaisa kvalitāti noteiktos reģionos bija, tomēr principā mums vajadzēja saprast, ka visi šie miljardi aizsargmasku, tāpat dezinfekcijas līdzekļu un plastmasas iepakojumu kaudzes (visu pasūtām uz mājām!) lielākoties nonāks apkārtējā vidē. Baidos, ka šīs blaknes vai nu vispār netika pamanītas, vai arī tika uzskatītas par pieciešamu cenu. Izmantojot kādu "Eurozine" tekstu (publicēts pērnā gada maijā) faktoloģijai, nedaudz žultaini mūsu kognitīvo procesu varētu aprakstīt tā: trokšņu līmenis pilsētās pandēmijas ziedu laikā dažviet samazinājās pat par 60%, cilvēki atkal sāka dzirdēt putnu balsis, gaiss kļuva tīrāks (vai vismaz tā šķiet); savukārt tas, ka ik minūti (ik minūti!) pasaulē tika izmesti 3 miljoni sejas masku, ir kaut kādi "abstrakti cipari". Es nesaku, ka piesardzības pasākumi bija lieki, tomēr man šķiet, ka mēs (labi, labi – "sliktie politiķi", ne jau mēs), tos izvēloties, varējām arī savlaicīgi padomāt par to, kur visu šo videi kaitīgo drazu likt. Gaidi ar maisu.
Tālāk ir secinājumi, kas, jāatzīstas, man pašam ir nedaudz negaidīti. Vai atceraties, cik īsā laikā mēs visi kļuvām ļoti zinoši epidemioloģijas, virusoloģijas un vispār dabaszinātņu jautājumos? Ja neironizē un noliek malā pilnīgi neprātīgus skaidrojumus, man likās – jā, nav ļaunuma bez labuma. Proti, notiekošais ir devis reālu impulsu lielākai interesei par dabaszinātnēm. Tas nav noticis, lai gan, racionāli vērtējot, tam vajadzēja notikt.
Šis gan nav sensacionāls atklājums, tomēr "Proceedings of the National Academy of Sciences" pērnā gada martā publicēja aprēķinus, kuri, ļoti vienkāršojot, vēsta: patiesībā simtiem zīdītāju sugu vēl tā īsti nav izpētītas. Ņemot vērā, ka šāds secinājums attiecas lielā mērā tieši uz grauzējiem un sikspārņiem, teorētiski tas nozīmē, ka pārsteigumu netrūks arī turpmāk. Tādēļ ir vērts turpināt interesēties, iegūt jaunas zināšanas. Otrs piemērs lielā mērā saistīts ar pretēju atskaites punktu: proti, ka kovida cēlonis esot nevis zvēriņi, bet visādi pavirši, varbūt pat traki zinātnieki. Lai būtu šāda "darba versija", bet atkal – šķistu tikai loģiski, ja aizdomu māktais civiliedzīvotājs pastiprināti pētītu, ko tie zinātnieki laboratorijās dara.
Galu galā šī ir reāla un ļoti interesanta tēma: ja mēs saprotam, ka pārsteigumi būs arī turpmāk, būtu lietderīgi ne tikai pētīt jau uz galvas uzkritušo nelaimi, bet, teiksim, mazliet padarboties ar kādu vīrusu, piešķirot tam jaunas īpašības (t.s. "gain of function"). Atšķirībā no daudzām "teorijām", kas izskanēja kovida kontekstā, šis nav nekāds "Holivudas šausmeņu" žanrs. Kad pērn pētnieki Bostonā paziņoja, ka viņiem izdevies sakrustot sākotnējo Uhaņas variantu un omikronu, iegūstot daudz nāvējošāku vīrusa versiju, aurošana akadēmiskajās aprindās un valsts institūcijās bija pamatīga, lai gan beigās izrādījās, ka ļaudis ir nedaudz salielījušies. Tomēr tēma ir būtiska, par ko, starp citu, liecina tas, ka ASV valdība jau 2014. gadā noteica moratoriju riskantiem pētījumiem virusoloģijā. Vai publika ir sākusi vairāk interesēties par zinātnieku darbu – pat ja iemesls ir aizdomīgums (manā skatījumā nepamatots)? Domāju, ka ne.
Viens no iespējamiem iemesliem šādam intereses uzplaiksnījumam (pieņemsim, ka tāds tiešām bija, nevis mēs bijām liecinieki kārtējam, kā teiktu Zigmārs Liepiņš, publiskas verbālās atvieglošanās seansam) un straujam intereses zudumam bija sabiedrības vilšanās zinātniekos. "Paši viņi nezina…" Pretreakcija pret "ekspertiem" un diemžēl arī zinātni ir reāls un manā skatījumā satraucošs pavērsiens. Viens no nesenākajiem un krāšņākajiem piemēriem – Indijas vidusskolu mācību līdzekļos vairs nebūs informācijas par Darvinu un evolūcijas modeli. Tā vienkārši. Vairāk nekā 4000 Indijas zinātnieku protestē, bet tas kaķim zem astes.
Esmu vairākkārtīgi rakstījis, ka izpētes process prasa laiku, tādēļ, ja no pētnieka prasa zibenīgu skaidrojumu vai rekomendāciju, nekas labs tur nav sagaidāms. Tiem, kuri lasa krievu valodā, varu ieteikt tekstu par Ebolas vīrusu, kuru ļoti vienkāršoti, toties ar brutālu atklātību, kādu neviens pētnieks publiski nevar atļauties, var rezumēt tā: dažkārt epidemioloģiskie uzliesmojumi ir strauji, bet ātri noplok (daudzi sasirgušie, atvainojiet, vienkārši nomirst), tādēļ pētniekiem objektīvi nav "dzīvā materiāla" (vēlreiz atvainojiet), ar ko strādāt, piemēram, radot jaunu vakcīnu. Lai pētnieks iegūtu maksimāli daudz informācijas par kārtējo zarazu, viņa interesēs, ciniski vērtējot, būtu ļaut, lai zaraza sevi parāda visā krāšņumā. Skaidrs, ka to negribam nedz mēs, nedz pētnieki. Mēs vēlamies, lai problēma tiktu risināta maksimāli ātri, ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Pat ja vēlāk var izrādīties, ka no tiem kāds nav bijis jēdzīgs. Citiem vārdiem sakot, mums (un arī pētniekiem) zināmā mērā ir jāizvēlas starp diviem nosacītiem ļaunumiem. Vai mēs pēc visām "kovida" kaislībām to saprotam? Domāju, ka ne.
Vēl kontekstā ar skepsi pret dabaszinātnēm man pārdomas rosināja kāda pavisam nesena publikācija "Journal of Controversial Ideas". Diezgan garais teksts ir veltīts zinātnes ideoloģizācijai, bet, manuprāt, uzsvars būtu liekams uz to, ka publikas attieksmē pret dabaszinātnēm ir sākuši "atstaroties" no sociālajām zinātnēm ievazātie modīgie trendi – ir nevis "fakts", bet "dažādi iespējamie naratīvi", un, ja kāds aicina pieturēties pie faktiem, tad šis kāds vienkārši negrib zaudēt savu pozīciju varas hierarhijā, jo mana subjektīvā sajūta ir tikpat vērtīga kā fakti. Un vispār "nav tādas vienas patiesības". Man personīgi tik zobgalīgs (vai nežēlīgs) skatījums uz sociālajām zinātnēm nav patīkams, tomēr baidos, ka tas ir diezgan pamatots. Un tādā gadījumā nav jābrīnās, ka no pandēmijas mēs braši izsoļojam ar pārliecību, ka, tāpat kā vienlīdz vērtīgs ir ikviena viedoklis par politiku, tāpat vienlīdz vērā ņemami ir ikviena priekšstati par, piemēram, mikroorganismiem vai fizikas pamatlikumiem.
4