Autores foto
 
Pilsēta
24.03.2021

Pamest pilsētu

Komentē
2
Saglabā

Globālajai pandēmijai nesen apritējis gads, un visu šo laiku esam mēģinājuši minēt, kuras no tās ieviestajām pārmaiņām būs uz palikšanu. Viena no tendencēm, kas kļuva pamanāma jau Covid pirmajā vilnī un joprojām turpinās, ir pilsētnieku pārvākšanās uz dzīvi laukos. Protams, neliela kustība virzienā no pilsētām uz laukiem pastāvējusi arī iepriekš, taču aizvadītajā gadā tā pieaugusi tik ievērojami, ka pirmo reizi trīsdesmit gadu periodā Londonas iedzīvotāju skaits varētu samazināties, Indijā notikusi otra lielākā masu migrācija tās vēsturē, bet pārvākšanās prom no Ņujorkas gandrīz pieckāršojusies. Vieniem pandēmija atņēmusi darbu un līdz ar to arī pajumti, kamēr citiem tā dāvinājusi līdz šim nepazītu brīvību izvēlēties labāku dzīves telpu.

Lielbritānijas mediji ziņo, ka 2020. gadā ievērojami pieaugusi [1] pircēju interese par īpašumiem ciemos un lauku teritorijās. Turklāt briti vēlas pamest ne tikai Londonu, bet arī citu lielāko pilsētu — Liverpūles, Edinburgas un Birmingemas — centrus. Ja uzturēšanos šaurā un dārgā dzīvoklī metropolē agrāk varēja attaisnot ar labu darbu un piesātinātu kultūras un sociālo dzīvi, tad pandēmijas laikā biroji pārcēlās uz mājām, kultūras piedāvājums apsīka, bet nedēļas nogales iepirkšanās un saziņa ar draugiem bija jārisina, veroties ekrānos. Lielbritānijas rindu mājām raksturīgie pastmarkas izmēra dārziņi nespēja apmierināt pilsētnieku vēlmi pastaigāties svaigā gaisā, bet pilsētu parki pēkšņi kļuva pārpildīti, neļaujot ievērot epidemioloģiski drošu attālumu no citiem. Kā būtiskākos iemeslus urbānas dzīves pamešanai jaunie laucinieki min vēlmi pēc plašāka mājokļa, lielāka dārza vai vismaz pēc pieejas dārzam, vēlēšanos turēt mājdzīvniekus, dzīvot zaļākā vidē un iegūt vietu automašīnas novietošanai. Ne vienmēr tas nozīmē līdzšinējā dzīves līmeņa saglabāšanu — daudzi ir gatavi arī vienkāršot savu ikdienu un ļauties dzīvesstila maiņai, ko angliski sauc par downshifting.

Pamest pilsētu krīzes laikā var būt gluži instinktīva reakcija tiem, kuru finansiālās iespējas to atļauj. Epidēmiju, dabas katastrofu un nemieru laikā šķiet drošāk būt vidē, kuru cilvēks pats spēj kontrolēt, — lauku sētā, vasarnīcā vai slepenā bunkurā. Līdzīga reakcija esot novērota arī pēc 11. septembra teroraktiem Ņujorkā. Toreiz gan vēl attālinātais darbs nebija tik ierasta lieta kā Zoom laikmetā, un tieši tas tagad izrādījies izšķiroši, lai pieņemtu lēmumu pārcelties uz savu līdzšinējo brīvdienu rezidenci vai meklēt jaunu mājokli.

Migrācija prom no lielpilsētām mūsdienās pārsteidz, jo ir pretēja industriālās revolūcijas iedibinātajam virzienam uz pilsētu un raisa īpatnēju, nostalģijā balstītu optimismu. Lai gan pilsētas jau gadsimtiem nodrošina cilvēkus ar labāku izglītību, darba iespējām, kultūru, socializēšanos, veselības aprūpi un daudz ko citu, tās saistās arī ar daudzām negatīvām parādībām. Pilsētā ir jāmāk "izsisties", lai gūtu panākumus, tur uzglūn blēži, netikumība un slimības, un, ja reiz darba gadi jāizcieš pilsētas smogā, tad vismaz vecumdienās pienāktos baudīt svaigu gaisu un putnu dziesmas laukos. Arī Latvijas sabiedrībā dzīve laukos joprojām saistās ar krietnumu un īstumu. Ne velti ik nedēļu Latvijas medijos lasāms kāds iedvesmojošs stāsts par ģimeni, kas, meklējot labāku vidi bērniem, atjaunojusi lauku sētu un sākusi audzēt, piemēram, tītarus. Savukārt pilsētplānošanas vēsturē īpaši spilgti lielpilsētu kritika iezīmējas ap 19.–20. gadsimta miju, kad Ebenīzers Hovards, britu ierēdnis ar vizionāra prātu, mēģināja apvienot pilsētas un lauku dzīvi jaunā modelī.

Trīs magnēti

Sava tēvoča iedvesmots, jaunībā Hovards bija izmēģinājis dzīvi laukos Nebraskas štatā ASV. Sapratis, ka zemnieks no viņa nesanāks, Hovards tomēr pavisam neatmeta domu par dzīvi tuvu dabai. Ar laiku viņš transformēja to vīzijā par urbānas vides un lauku hibrīdu — dārzu pilsētu, ko izsmeļoši aprakstīja un ilustrēja grāmatā "To-Morrow: A Peaceful Path to Real Reform" [2]. Idejas par dzīvojamo vidi, kas apkopo labāko, ko spēj sniegt pilsētas un lauki, viņš ilustrēja ar viegli uztveramām infografikām. Piemēram, jautājumu "Cilvēki. Kurp tie dosies?" ielenc trīs magnēti — "pilsēta", "lauki" un "pilsēt-lauki" ar uzskaitītām priekšrocībām un trūkumiem. Lieki piebilst, ka pilsēt-laukiem nekādu trūkumu nav, tie piedāvā dabas skaistumu un moderna mājokļa ērtības, zemu īres maksu, augstas algas, brīvību un kopienas sadarbību. Hovarda vīzijā dārzu pilsētas būtu patīkama alternatīva industriālām metropolēm, kurās cilvēki smok dūmos, mīt pārapdzīvotos dzīvokļos, saskaras ar nabadzību un slimībām.

Hovarda dārzu pilsētas diagramma

Hovarda idejas nepalika tikai uz papīra — viņam patiešām izdevās sapulcēt līdzīgi domājošos un pat atrast finansējumu divu dārzu pilsētu — Lečvortas un Velvinas — izbūvei netālu no Londonas. Hovarda vīzija iekļāva ne tikai visaptverošu pilsētplānošanas koncepciju, bet arī jaunu ekonomisku sistēmu. Pasaule dārzu pilsētu ideju tolaik uztvēra apmēram tāpat kā mūsdienās vegānismu — avīžu karikatūrās Lečvortas un Velvinas iemītniekus attēloja kā sandalēs un naktskreklos tērptus dīvaiņus. Taču Hovarda idejas izrādījās pietiekami dzīvotspējīgas — viņš ieviesa vairākus progresīvus paņēmienus pilsētplānošanā un arhitektūrā un dārzu pilsētu kustība kļuva pazīstama visā pasaulē. Arī mūsu arhitektūras vēsturnieki ar lepnumu mēdz atgādināt, ka Mežaparks ir viena no pirmajām dārzu pilsētām Eiropā.

Taču Mežaparks un citas dārzu pilsētas nespēja pilnvērtīgi iedzīvināt ideju par alternatīvu vietējo ekonomiku — tās saglabāja atkarību no lielākiem urbāniem centriem, kļūstot par to satelītpilsētām un priekšpilsētām. Un tieši šāda suburbāna apbūve ir izrādījusies spēcīgākais no trim magnētiem arī Latvijā. Stāsti par pievilcīgi atjaunotajām viensētām ir izņēmumi, nevis tendences apliecinājums. Statistika [3] rāda, ka pēdējo divdesmit gadu periodā teju vienīgās valsts teritorijas, kurās iedzīvotāju skaits ir pieaudzis, atrodas Pierīgā, nevis "īstajos laukos". Tieši tur iespējams apvienot vēlmi pēc lielākas mājas un pašiem sava dārza ar pilsētas labumiem — skolām bērniem, darbu vecākiem, braucieniem uz iepirkšanās centriem, teātri un kino. Lai arī Jūrmalas, Mārupes un Ķekavas privātmāju rajoni nenoliedzami ir zaļāki par Rīgas centru, to ietekme uz vidi galvaspilsētā nav tik draudzīga, kā gribētos. Ikdienas auto plūsma uz darba vietām aizsprosto Rīgas ielas un iekrāso gaisu pelēcīgu, palēnām vilinot arvien vairāk rīdzinieku prom no pilsētas.

Centrālās statistikas pārvaldes dati

Malkas krāsns un Cēsu autobuss

Arī manā personīgajā pieredzē ir galvaspilsētas pamešanas mēģinājums. 2014. gadā es, visticamāk, pārgalvīgi, nolēmu pārcelties uz Cēsīm — mīlīgu mazpilsētu, ar kuru mani nesaista nedz ģimenes saites, nedz kādi nopietni karjeras kārdinājumi. Toreiz rīkoju tur vasaras skolas arhitektūras studentiem, un šķita, ka patīkamo rosību būs iespējams izstiept visa gada garumā. Rīgā tobrīd bezatbildīgi saimniekoja Nils Ušakovs, "Rīgas ūdens" bija nesen uzsācis pildīt ūdeni plastmasas pudelēs, un es nebiju mierā ne ar šādu kārtību, ne ar istabas īri dalītā dzīvoklī.

Sākums bija lielisks — par pavisam nelielu īres naudu tiku pie trīsistabu dzīvokļa vecpilsētā, kuru varēju iekārtot atbilstoši savai gaumei. Cēsnieki mani uzņēma silti, pilsētā uzradās arvien jauni festivāli, un mans darbs ļāva strādāt no teju jebkuras vietas ar interneta pieslēgumu. Pavisam neilga gājiena attālumā bija viduslaiku pils, Gauja, meži, klintis un Žagarkalna trases. Taču palēnām sāku apjaust, ka idilliskajai dzīvei mazpilsētā ir būtiski trūkumi. Es biju kļuvusi atkarīga no sabiedriskā transporta grafika un savām ātri atdziestošajām malkas krāsnīm, kas ierobežoja brīvas pārvietošanās iespējas. Es biju sevi izolējusi no Rīgas sociālās dzīves, un nebija daudz draugu, kuri būtu ar mieru pavadīt četras stundas ceļā, lai mani apciemotu. Mana lielākā kļūda — biju izvēlējusies vienkāršot savu dzīvi jeb downshift-ot pārāk agri un vienatnē. Visi citi Cēsu jaunpienācēji ieradās pa pārīšiem, daudzi ar bērniem un mājdzīvniekiem, veidojot pašpietiekamas šūniņas. Mana atgriešanās Rīgā vien dažus gadus vēlāk šķita kā padošanās, tomēr jau pirmajā ziemā iemācījos no jauna novērtēt centrālapkuri un pakešu logus. Tagad, dzīvojot Rīgas centrā, staigāju kājām vairāk nekā jebkad iepriekš, iepērkos savas apkaimes mazajos veikalos (ar auduma maisiņu!) un izmantoju elektroauto koplietošanas iespējas. Mans guilty pleasure? Ēdiena piegāde uz mājām.

Autores foto

ja laukos un daba pilsētā

Bet kur dzīve zaļāka — pilsētā vai laukos? Kā dzīvot ir pareizāk un planētai draudzīgāk? Par to viedokļi atšķiras, jo gan pilsētas, gan lauku ekoloģiskumu nosaka lērums dažādu faktoru. Pilsētas lielu daudzumu cilvēku koncentrē samērā mazā platībā, tā efektīvāk izmantojot zemi un atstājot vairāk neskartas dabas nekā suburbāna vai lauku apbūve. Dzīve kompaktos mājokļos ļauj patērēt mazāk enerģijas un ietaupīt ar kopīgo infrastruktūru. Pilsētu apbūves blīvums rada intensīvi izmantotu ceļu tīklu un piedāvā iedzīvotājiem ērtas iespējas lietot sabiedrisko transportu, divriteņus un staigāt kājām, taču reizē tieši pilsētas visvairāk cīnās ar transporta radīto troksni un piesārņojumu.

Savukārt dzīvojot laukos, sabiedrisko transportu biežāk aizstāj personīgā automašīna, bet izkliedēta ceļu tīkla uzturēšana kopumā ir dārga un sarežģīta. Plašāks mājoklis nozīmē lielāku materiālu un enerģijas patēriņu, bet to ir iespējams īstenot arī pavisam ekoloģiskā manierē. Pārsteidzoši, bet arī romantiskais sapnis par svaigām olām un siltu pienu laukos var izrādīties grūtāk pieejams nekā pilsētā, ja vien paši nevēlaties uzturēt savu saimniecību. Lauksaimniecība ar pārtiku apgādā galvenokārt pilsētas, un ciema veikalā ar mazu pircēju loku svaigs, neilgi uzglabājams ēdiens var nemaz nenonākt.

Lai gan pilsētas kopējais resursu patēriņš ir liels, uz vienu iedzīvotāju tas var būt ievērojami mazāks nekā indivīda resursu patēriņš, dzīvojot laukos. Šāda bilance padara vienkāršo dzīvi laukos par samērā ekskluzīvu izvēli. Tomēr arī cilvēku vēlmi dzīvot plašāk un tuvāk dabai nedrīkst novērtēt par zemu — Londona diez vai iztukšosies, bet Rīga jau ir zaudējusi un turpina zaudēt ievērojamu iedzīvotāju skaitu, kas pārcēlušies uz apkārtējiem novadiem. Manuprāt, pienācis laiks arī Latvijas iekšējiem migrantiem pajautāt, kas viņus mudina pārvākties, un mēģināt pilsētu centros piedāvāt zaļajām priekšpilsētām līdzvērtīgu dzīves kvalitāti. Ja no mēģinājuma ievilkt pilsētu laukos sanākusi vien suburbija, varbūt vērts pamēģināt iedzīvināt vairāk dabas pilsētā?

Palēnām, bet pārliecinoši pilsētplānošanā ienāk urbānā dārzkopība, dabīgāki, mazāk "safrizēti" apstādījumi, gudrāka nokrišņu apsaimniekošana, pārdomāta ūdens tīklojuma un ekosistēmu veidošana. Ir pierādīts, ka pieeja dabas teritorijām uzlabo pilsētnieku fizisko un garīgo veselību, kas pandēmijas ietekmē kļūst par aizvien aktuālāku tēmu. Pakāpeniski mainās izpratne — no pilsētas kā vietas, kas demonstrē cilvēka pārākumu pār dabu, uz sadzīvošanu ar dabu urbānā vidē. Jā, sadzīvošanu arī ar kukaiņiem, putniem un meža zvēriem. Manuprāt, labākā pilsētas atbilde laukiem nebūs ar zaļumiem aplipināta stikla spirāle [4] vai dārzu tilts pār Temzu [5], bet gan mazi, pacietīgi uzlabojumi — vairāk koku ielās, dārziņš katram, kurš to vēlas, daudz zaļojošu skvēru, pļavu, parku un mežu.

 

[1] Par 126% attiecībā pret pagājušo gadu. Avots — "The Guardian", 26/09/2020.
[2] 1902. gadā tā pārizdota ar nosaukumu "Garden Cities of To-morrow".
[3] Latvijas iekšējo migrāciju 2000.–2019. gadā var detalizēti izpētīt šajā Centrālās statistikas pārvaldes vietnē.
[4] "Amazon" biroju ēka Ārlingtonā.
[5] Arhitekta Tomasa Hezervika strīdīgais projekts Londonā.

Projekts top ar "Latvijas vides aizsardzības fonda" finansiālo atbalstu.

Evelīna Ozola

Arhitekte un pilsētplānotāja, interneta žurnāla FOLD izveidotāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!