Krāsainā
tas viss protams ir kino
brūnie slimnīcas gaiteņi
divas žēlsirdīgas sievietes
viņu vizina slimnīcas gultā
acu baltumi ir kraplaks
pret zaļo varavīksneni
krāsa iesēžas labi
un dzeltens un zils
vakar viņa dzemdēja
un šodien nedrīkst sēdēt
vēl ilgi nedrīkstēs
tāpēc viņu vizina pusguļus
balts naktskrekls
spilvens un sega
un ārstu apskate pēc operācijas
ir neērti
viņa joko
laipnais milzis glābējs
lielām rokām viņu smalki sadiedzis
veic apskati un arī joko
visā visumā viņai esot paveicies
viņa ir pateicīga
viss ir beidzies
rīt draugi atvedīs meitu
un auklēs pēc kārtas
ļoti kaila un pateicīga viņa
pusguļus brauc gultā
ar abām rokām piespiedusi krūtīm čuru maisiņu
kā dārga zīmola somiņu
žēlsirdīgās sievietes
viņu iestumj liftā
brūnā
***
viņa runā ar kaķiem
ar istabas augiem
grib aizsūtīt draudzenei dzejolīti par miršanu
bet viņa jau mirusi
aiz pannas roktura rādās rēgi
viņa runā ar tiem
viņa runā ar gaismām ielās
un iedzer pretsāpju zāles
kaimiņienei par godu
iedzer un runā
lūdzu ar mušām gan nerunā
kādreiz teica tā pati draudzene
viņa iesmej to atcerēdamās
tramvajā
un tausta sirdi
bet nezina pati kur atrodas
vakarā viņa sēž televizora gaismā
plikiņa
ar naktskreklu piesegusies
smaržo nivea
skan opera
viņa pārkrustās un saka:
"Tā beidzot tu?"
***
sievietes
tās pulcējas bērnu laukumiņā
pavēnī
bērnudārzā cita citu stutēdamas
uz saviem spicajiem skatieniem
un vēlīgiem padomiem
viņas pieskata bērnus
un izmisumā raugās telefonā
sievietes perlamutra acīm
dažām ir gurni
un somiņas
no kurām izlien rozā lūpu krāsa
mutei savelkoties burtā o lūpas tiek atjaunotas
lūpas runā
o bērniem ir vajadzīgs ūdens
šīs stundas šajā karstumā
o es audzinu viena un tāpēc esmu tik stipra
un mana mamma bija audzinātāja un es esmu audzinātāja
bērnu paliek mazāk
bet vienmēr ir tādi kuriem nenāk pakaļ
tās sievietes sievietes
pēc juristes jau nu viņa neizskatās
un viņas bērns jau nu arī ne
kā viņš tiek ģērbts
un virtuvē pagrabstāvā arī ir sieviete
viņa taurē un rībina tvaiku
bet savu maigo sirdi ievāra pupiņzupā
bērniem un citām sievietēm
neprašām un nezinītēm
ēd viņas pateicīgas
kad virtuves sieviete no pagraba
iepūš savu miklo elpu matos
no mugurpuses čukstot
es tev arī desertu sagādāju
un viņa gaida
būs jāēd
pēc darba viņas brauc visos transportos
zem maskām atirušām sejām
laimīgas ja var dabūt sēdēt
un raugās telefonā
ziņa no sievietes direktores
draudzīgajā whatsapp čatā
ja jūs mīļās kolēģes
labāk organizētu posteņus un tik daudz negāzelētos pavēnī
jums visām būtu vieglāka vasara
paldies jums meitenes
***
mamma ģērbj mani aizmigušu
mēs ejam ziemas tumsā
uz bērnudārzu
mammas nav mājās
māsa cep visu uz sāls
kad mamma pārnāk
mēs pārkārtojam istabas
pārbīdot skapjus ar zaļu kartupeli
es stiepju lielu somu no bērnunama kreisās ieejas
mamma tur ir pavārs
somā ir ābolu biezenīši
un drēbes lellēm
mamma silda manas kājas starp savējām
viņi trokšņo un traucē skatīties "Glābējzvanu"
es nedzirdu ko Zaks saka Kellijai
kad pieceļos un veru ciet istabas durvis
satieku mammu apakšveļā
rokās viņai vadiņi
mamma aiziet uz vannas istabu
es nedzirdu ko Zaks saka Kellijai
ir sniegots marts
mamma saģērbta aizmigusi
un tumši zaļajā kleitā
viņai noteikti salst
***
paga
es apskatīšos
jūs esat puisītis vai meitene
vai tad tā var
re kur kaimiņiene aizgāja
atkal uzlika zupas katlu un tad iet uz veikalu
nu nav svarīgi puisītis vai meitene
galvenais ka nelietības nedara
vai tad es eju pie jums mājās un saku bet kā jūs te sēžat
tā katra paša darīšana
viņa atnāk un tik skatās uz visām pusēm
es viņai saku
Ļena tu ēst gribi
uztaisu viņai kafiju
viņa tik dzer un dzer
tā aiziet vesela kanna
bet saka ka neesot dzērāja
tā nav pensija tās ir asaras
ko tad jūs darītu viena
ja jums visi būtu jau tur
kā mani sauc
kā tik mani nav saukuši
par gati par vati
lai sauc kaut vai par ķeblīti
lai tikai nelietības nedara
tā es esmu
Agate
***
es esmu tā sieviņa no mūsu rajona
kaut kur lido helikopteri
varbūt kāds meklē mani
nē tā ir tikai gāzes liesmiņa
es vāru ķirbi
dzīvoklī pamazām pazūd metāla priekšmeti
nav pincetes un nagu šķērīšu
visur izmeklēju
nav
es esmu patversmes suns Dollija
pat spīdināju zem veļas mašīnas
tur tikai senu putekļu rociņas kaķu spalvās
māj man
kādu brīdi tupus tur lūkojos
kā kino
ar mazām šķērītēm var izdarīt visu ko
pirms tumsas pārbaudu vienīgo skapi
vannas aizkarus atvelku drosmīgi
un dusmīgi skatos uz savu attēlu spogulī
es esmu Dollija Pārtone
baroju meitiņu
viņa mani vēro
uzsmaida dārzeņi no meitas lacītes
mana seja arī smaida
es esmu izjaukta mīkstā mēbele
atstutēta saulē pie mūra sienas
ir ļoti vēls vakars
klausos kā metāla karote skrapst pret keramikas bļodu
es ēdu
es esmu mana meita ratiņos
kas no sajūsmas ievelk elpu un beidzot runā
kad ierauga kokus
***
un es viņai māju
tā mēs sarunājām
aizeju tālumā starp šķūnīšiem
un māju trešajam stāvam
ir tumšs
un ielas spuldze viņas logā veido neredzamo zonu
tik dzirdu
paldies paldies
0