Redzējumi
24.07.2007

Palaidnis Einfelds un zilais vilks

Komentē
0
Saglabā

Dzīve nav tik skaista, lai rakstītu skaistu mūziku, - tā teic Bārlova fonda kompozīciju konkursa 1997. gada laureāte, tikpat izcilas, cik neparastas mūzikas radītāja, komponiste un rakstnieka Jāņa Einfelda māte Maija Einfelde. Stāstus par rakstniekiem palaikam pieņemts sākt ar izcelsmes faktiem. Šis bija pirmais.

Otrs fakts ir nobružāta fotogrāfija Jāņa Einfelda grāmatu plauktā - 1910. gads, Smoļenska (pilsēta pie Dņepras Krievijā). Sīka meitenīte plāniem, atglaustiem matiem - Jāņa Einfelda vecmāmiņa no tēva puses - no pirmajiem izceļotājiem, kam izdevās nepārkrievoties un pēc Otrā pasaules kara caur saviem bērniem atgriezties Latvijā. Tā ir vienīgā fotogrāfija Jāņa grāmatu plauktā. Trešais fakts - latviešu rakstnieks Jānis Einfelds dzimis 1967. gadā Rīgā, mācījies par kuģu elektromontieri, strādājis rūpnīcā, dienējis padomju armijā VDR teritorijā. Jau vairāk nekā desmit gadu nodarbojas tikai ar rakstniecību - raksta, raksta, un manuskripti vienā mierā krājas kaudzē.

Einfelds neraksta aizvainota ģēnija vēstules grāmatu apgādiem un vispār nekādi citādi nekrīt cilvēkiem uz nerviem, kā vienīgi ar saviem tekstiem - “ak, kādas šausmas, atkal jau tas Einfelds!”. Tam, kuram kašķīgi gribas sākt nīdēt: ko nu tāds mājās sēdētājs var no pasaules zināt, lai par to rakstītu, - jānorāda kaut vai uz kāda cita šimbrīžam pasaulē lasīta eiropieša austriešvācieša Daniela Kēlmana - lai cik dīvaini - anglosakšu ironiskajā garā sarakstītajā romānā Die Vermessung der Welt (Pasaules mērīšana) izvirzīto jautājumu: kurš iraid reālāks pasaules apceļotājs - bioģeogrāfijas tēvs Aleksandrs fon Humbolts, kurš kā sadedzis burtiski nesājās apkārt pasaulei, vai skaitļu ģēnijs Karls Frīdrihs Gauss, kurš šos atklājumus gluži vienkārši aprēķināja, tupēdams mājās un nebeigdams vien brīnīties par to, cik gan cilvēki lēni domā. Kēlmana iespējamā atbilde - galvenais ir nevis zināt, bet apzināties, ka pasaule ir nevis plakne, bet telpa - izliekta un visai bīstama vide, jāspēj nevis zināt, bet apjēgt: kas ir Visums, kas ir laiks un kā tie ietekmē cilvēka dzīvi, - un, lūk, - šīs tēzes precīzāk par jebkuru literatūrzinātnisku preambulu lasītājam varētu norādīt, vai Einfelds ir viņam pa kaulam.

Iespējams, Einfelds jālasa matemātiķiem, jo tikai eksakti iestādīts prāts spēj iztēli darbināt šādā līmenī, tikai eksakts prāts iedziļināsies dzelžaini loģiskajā shēmā, pēc kuras būvēta kaut vai Palaidņa pasaule, tikai matemātiķis (jeb filozofs, jo pa lielam tas pats jau vien ir) nesamulsīs garu un vilku jūklī un nepalaidīs garām neievērotu nu taču galveno!, pašu skaistāko formulu, pēc kuras palaidnis (romāna galvenais varonis) nevis “romāna vidū kaut kur pazūd”, bet gan izaug no šīs pasaules ārā, lai atgrieztos komētas veidā un atsistu atpakaļ laiku.

Trīs iepriekšminētie fakti, starp citu, rakstnieka Einfelda radošajā biogrāfijā ir tikpat būtiski kā tas, ka - lai arī viņa mīļākie autori ir: 1) latviešu klasiķi un 2) V. Nabokovs, V. Goldings un B. Viāns - rakstnieks, ko viņš pārlasa un pārlasa no jauna, ir F. Dostojevskis: “Es nebeidzu brīnīties, kā viņš [Dostojevskis] spēj rakstīt tik blīvi un personiski, pats palikdams ārpus.” Gluži tāpat arī Einfelds - viņa darbos nav lētas koķetērijas, vienīgi pirms lasīšanas labāk neiekļaut to aplamā rāmī - lai nesanāk kā savulaik ar nopulgoto Pornogrāfisko bildīšu tirgotāju, jo pārerotizējies latvietis, protams, uzreiz uzķērās uz vārda pornogrāfisko, lai gan uzsvars liekams uz bildīšu tirgotāja.

Katrs Einfelda rakstījums piedzīvo neskaitāmus darba variantus, līdz autors vēstījumu uzskata par noslīpētu līdz gatavībai, un arī tad vis teciņiem neskrien pie izdevēja. “Tie manuskripti [rāda iespaidīgu kaudzi uz skapjaugšas], tie jau tikai darba varianti, tur vēl daudz jāstrādā un daudz kas arī jau novecojis, tā ka nav vērts skatīties atpakaļ.” Rakstnieki nereti apgalvo, ka rakstīt sākuši, tiklīdz apguvuši drukātos burtus. Cik bieži tas atbilst īstenībai, un kas no tā izriet? Turpat uz skapjaugšas līdzās nepublicēto manuskriptu mapēm pašā tālākajā stūrī stāv saputējušas klades un burtnīcas: “Nekad gan neesmu to uzskatījis par literatūru, to es tā bērnībā niekojos, lai būtu interesanti.” Tā gan - protams, šīs burtnīcas nav literatūra. Tās, katra savā tapšanas laikā - apmēram no 1976. līdz 1982. gadam -, ir lietiskais pierādījums - tieši šeit dzimis tas postmodernists (ja nepatīk jums šis vārds, lasiet vnk: rakstnieks), par kuru vēlāk literatūras teorētiķi un apskatnieki lauzīs šķēpus, meklējot “ietekmes”, “avotus”, “kontekstus”, “paralēles” - nu vismaz kaut ko, kas ļautu atminēt Einfelda unikalitātes noslēpumu.

“Apstājās vilciens Meksika. No vilciena izkāpa viens vīrietis ar mugursomu...” - šādi sākas viena no pirmajām burtnīcām, stāsts - drīzāk jau neapzināti, bet tomēr - saucas Sākums: “Zini ko, Džek, kad bagātnieki lika, lai mēs futbola mačā zaudējam, mēs uzvarējām 4:1. Par to mūs sita un spīdzināja.” 1973. gadā sāka iznākt Džeka Londona Kopoti raksti latviešu valodā, un 1977. gadā aizsākas klade ar “stāstu jaunajiem lasītājiem” Zilais vilks: “Aļaskā iestājās vasara. Netālu no ostas bija maza pilsētiņa. Pilsētiņā dzīvoja bērni, parasti cilvēki, ļauni cilvēki un blēži [šī gradācija vien ir ko vērta]. [..] Kad bijām Parīzē, tuvojās Jaunais 1979. gads. Pa Parīzi staigāja daudz Salavecīšu. Arī daudzi darbinieki no mūsu firmas bija pārģērbušies, noteikti arī slepenpolicija...” Interesantākais ir tas, ka šie naivie bērna radītie teksti nepavisam nav ne izlasīto grāmatu satura pārstāsts, ne pēc to parauga būvēti stāsti - tā ir svaiga un aizraujoša paralēlā pasaule, kurā jau pārliecinoši dzīvo literatūra.

Ap šo laiku aizsākas notikumi arī citās kladēs. Likteņa važas - ir 1621. gads un musketieri (vienīgā līdzība ar Dimā gan ir tikai tā, ka arī viņam bija musketieri) cīnās pie Eifeļa torņa (!), tad Hokejs jeb Lielā revolūcija: “...cīņas gāja simt gadu, indiāņi karoja cītīgi...”, bet tad viņiem palīgā nāca kazaki, pa visiem kopā sasita baltos un uzvarēja, gan revolūciju, gan hokejā, tā lūk! Šo kladīšu - ko Jānis arī bērnībā rādījis vien tuvākiem draugiem un tikai, lai viņus izklaidētu, nevis tāpēc, ka justos rakstnieks, - līdzība ar šķietamajiem avotiem ir tikai viena - un šī vienīgā līdzība ir literatūras pasaule, pasaule, kurā pa īstam spēj ielūkoties tikai nedaudzi rakstnieki un pavisam retajam izdodas tajā “iekļūt iekšā” - kopš tur bērnībā nokļuvis, Einfelds patiesībā no tās ārā tā arī nav iznācis un, kā liecina viņa, hm, izaugsme? (lai Dievs man piedod augstprātību vērtēt), proti, katrā nākamajā tekstā Einfelds iet arvien tālāk un dziļāk, skaidrāk, precīzāk un plašāk un nebaidās ne paša velna, atvainojos.

Ap 1986. gadu Einfelds sapratis, ka literatūra tomēr jau tiktāl viņu ievilkusi sevī, ka neatliek nekas cits kā rakstīt. Viņš sāka padziļināti apgūt valodu un strādāt pie stila izkopšanas. Vismaz tā viņš pats uzskata - ja viņa bērnu dienu kladītes prastu runāt, tās sašutušas balsī kliegtu - te taču mēs jau esam, redz, kur ir tava valoda, mēs esam tas stils, ko tu vēl meklē! Bet lai nu paliek, ticēsim labāk autoram, viņš zina, ko runā, un vēl labāk zina, ko raksta.

Kā savā literatūrkritikas apceru grāmatā par latviešu postmodernismu Neēd šo ābolu. Tas ir mākslas darbs (2001, izd. Atēna) raksta kritiķis un rakstnieks Guntis Berelis: “Arī rakstniecības nerakstītie likumi ieteic ar “izteiksmes līdzekļiem” rīkoties saprātīgi un ar mēru, meklēt harmoniju un tamlīdzīgi. Turpretī Einfeldam šie rakstītie vai nerakstītie likumi ir dziļi vienaldzīgi. Nepieciešamība pārkāpt robežas, tas ir, visu veidu nerakstītos likumus, jau iekodēta viņa prozas pamatu pamatos. Un kaut kas apskaužami jautrs laužas cauri Einfelda apokaliptiski jautrajam cinismam. [..] Autors nevis rāda uz sienas pavirši uzmālētu saulīti, bet iebada ar ģīmi kosmiskajā mēslu čupā. [..] Literatūrai nav jāaizvieto kāds greznumpriekšmets uz kumodes malas vai zāles mājas aptieciņā. Turklāt daudz jēdzīgāk ir nevis papildināt jau tā pārblīvēto kosmisko miskasti ar sava prāta produkciju vai pielāgoties kretīnu dejas solim, bet gan pacelt visu šo padarīšanu metafiziskos augstumos. [..] Tikai augstas raudzes rakstnieks var ļauties šādām antiestētiskām spēlītēm, lai gala iznākumā patiesi rastos māksla. [..] Literatūra sākas vien tad, kad tiek pārkāptas robežas. Šaipus robežām ir reprodukciju un novelkamo bildīšu māksla. Viņpus - teritorijas, par kuru piederību vai nepiederību literatūrai top skaidrs tikai tad, kad kāds autors pa tām izklejojies.”

Groteska un romantisms, sirreālisms un skaudrs reālisms līdz pat mežonīgam naturālismam - tāda ir Einfelda prozas pasaule, kurā itin mierīgi līdzdarbojas gan rakstnieka atklātie (un nevis izgudrotie!) mitoloģiskie varoņi, piemēram, Vardespurns stāstu grāmatā Neļaudis, kuru tikpat labi var dēvēt arī par nekaunīgi pārdrošu romāna žanra eksperimentu, gan senlaiku karaļi un padomjlaiku miliči. Tur nepareizie pusaudži klausās pasakas par Džonu un Merilinu un ļauno burvi Indiru (romāns Karsto siržu akadēmija, fragments bija lasāms Kultūras Dienā, pasen gan); tur dzīvo cūkas, kas dara savas cūciskās cūku lietas (romāns Cūku grāmata - un nemaz neceriet, ka atradīsiet kādu līdzību ar Orvelu!); tur trūkumā un šausmās uzauguši lauku mazuļi dodas aizraujošā piedzīvojumā - tikai ne uz pasaku zemi pēc burvju akmens, bet iepazīt dzīvi nepavisam ne draudzīgā pilsētā (un atkal jau - nekā līdzīga ar Keno radītās Zazī šausmu braucienu ar metro, nē, nē, Zazī ceļojums salīdzinājumā ar večiem (romāns Veči) ir mīlīga atrakcija).

Rakstnieku uztrauc pseidokultūra, pseidomāksla un viduvējības, kas “arvien agresīvāk pārņem pasauli savās rokās”, - bet viņš nežēlojas un nemoralizē, viņš konstatē faktu un raksta mums (diemžēl, jā, mums) spriedumu. Tāpēc Palaidņa smagā misija - cīņa par pasauli un cilvēcību (nevis cilvēci!) uzticēta bērniem - jo tie ir visneaizsargātākie, tāpat kā vispasaules ekonomiskās domāšanas pavestais un degradētais garīgums, tomēr arī vienīgie, kas spētu redzēt skaidri, - vienīgi: vai nav jau par vēlu? - un šeit Einfelds liek lietā savas inteliģentās formulas. No kurienes es rāvu tik nejēdzīgu veidojumu - inteliģentās formulas? Tas pats matemātiķis Gauss jau pieminētajā vācu Pasaules mērīšanā visai neganti iznīcinoši izsakās par valodniekiem un literātiem: par tiem kļūstot ļaudis, kam gan pieticis prāta, taču pietrūcis inteliģences. Einfelda literārā inteliģence ir pārliecinoša - man, nudien, tā šķiet, - ja nu vienīgi tāds vīrs kā Gauss te drīkstētu ko iebilst.

Einfelds, dzīvodams literatūrā, ir iespējis tik daudziem rakstniekiem nesasniedzamo - viņš, pārtikdams no alegorijām, spēj “nerakstīt alegorijas”. Viņš kā vieds sirmgalvis gluži vienkārši sēž savā templī - un pats tur mierīgi ielīdis - jo līdz viņam tas, piedodiet, stāvēja tukšs! - tai pasaulē, ko sauc par literatūru, un ar rotaļu ūdenspistoli (ja kādreiz esat saņēmuši šādi raidītu stindzinošu ūdens šalti, sapratīsiet) apšauda tos dažus neprātīgos, kam pietiek drosmes literatūrā ielūkoties. Un zilais vilks, protams, uzticīgi guļ pie Einfelda kājām.

Dace Sparāne

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!