Ikdienā dzīvoju samērā hermētiskā pārliecības un informācijas laukā, kurā ne homoseksualitāte, ne biseksualitāte, ne panseksualitāte netiek uzskatīta par problēmu vai pielīdzināta psiholoģiskiem traucējumiem, bet gan uztverta par pilntiesīgu, heteroseksualitātei līdzās pastāvošu seksuālās identitātes izpausmi; dzimuma identitāte var atšķirties no bioloģiskā dzimuma, un personas vietniekvārdus cilvēks sev drīkst izvēlēties pats; patriarhālais tradicionālās sievietes un vīrieša dzimumlomās balstītais sabiedrības modelis netiek uzskatīts par atbilstošu mūsdienu cilvēka vajadzībām, un lielākoties neviens necenšas citus pārliecināt, ka dzimumu nelīdztiesība vismaz Rietumu pasaulē jau sen izskausta.
Bet eksistē arī citi informācijas lauki, kuros valda atšķirīga – arī sākumā minētajai diametrāli pretēja pārliecība. Pirms neilga laika Latvijas informatīvajā telpā uzmanības degpunktā uz mirkli nonāca mācītājs Aleksis Daume, kuru uz sarunu savā "YouTube" kanālā skatāmajā raidījumā "Tuvāk Sev ar Annu Rozīti" bija aicinājusi televīzijas seja un pasākumu vadītāja Anna Rozīte. Par raidījuma mērķi Rozīte presē izteikusies: "Es no sirds ticu: jo labāk katrs no mums sevi iepazīs, jo tuvāk būs sev, jo laimīgākā pasaulē mēs dzīvosim kopumā!" Katrā raidījuma sērijā viens Rozītes izvēlētais viesis dalās zināšanās un praktiskos padomos, "kuri palīdz skatītājiem sev paņemt vērtīgus domugraudus, kas palīdz dzīvot harmoniskāku un veselīgāku dzīvi".
Viens no padomiem, kurus Aleksis Daume sniedza konkrētās raidījuma sērijas ietvaros, bija ieteikums latviešu jauniešiem fiziski izrēķināties ar zviedru klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu. Daume izteicās: "Es dažkārt ļaunas domas domāju par šo meiteni", kā arī "Es dažkārt ar jauniešiem, kad runāju par šo tēmu, viņi saprot, par ko es saku. Satiekat to meiteni un nospārdiet viņu." Daumes izteikumi izsauca skaļu sabiedrības sašutumu, un uz tiem reaģēja arī Latvijas Televīzija, kas mācītāju nekavējoties atstādināja no raidījuma "Saknes debesīs" vadīšanas pienākumiem.
Annas Rozītes raidījuma skatītāju viedokļi par notikušo dalījās – lai gan lielā daļā komentāru Rozītes "YouTube" un "Instagram" kontos tika pausts sašutums par mācītāja vardarbīgajiem izteikumiem, daļa Daumes teikto interpretēja kā nejaušu misēkli un aicināja nosodošo komentāru autorus neuztvert teikto tik burtiski, lasīt starp rindiņām un "sadzirdēt vairāk". Teorētiski varētu tam pat piekrist, jo Tūnbergai veltītās Daumes pārdomas aizņēma labi ja divas minūtes no vairāk nekā stundu ilgā raidījuma. Taču jāņem vērā, ka šāda tipa reakcija uz Tūnbergu nav nedz unikāla, nedz nejauša – tai ir labi atpazīstams un globāls konteksts: Tūnbergas asākie kritiķi ir tieši vidusšķiras vīrieši pusmūžā, kuri, līdzīgi Daumem, velta Tūnbergai gan vardarbīgus, gan izteikti mizogīnus izteikumus. Jaunā sieviete tiek infantilizēta un marginalizēta – tiek apspriesta (un apsmieta) viņas personība un ignorēts viņas paustā vēstījuma saturs.
Jau kopš brīža, kad Tūnbergas aktīvisms izpelnījās atpazīstamību visā pasaulē, tiek spriests par iemesliem, kāpēc viņa un viņas rīcība izraisa tik agresīvu reakciju tieši varas pozīcijās esošos vīriešos – pietiekami saprātīgs šķiet secinājums, ka Tūnbergas karagājiens pret industriālo kapitālismu tiek uztverts kā tiešs uzbrukums patriarhālā sabiedrības modelī kaldinātajai vīrišķajai identitātei. Tūnberga gan nav nedz pirmā, nedz vienīgā sociāli un politiski aktīvā sieviete, pret kuru vērstajā kritikā tikusi izmantota nepamatota agresija un mizogīni izteikumi, kuros tiek kritizēts, piemēram, viņas izskats, balss un runasveids. Taču, iespējams, Tūnbergas jaunība un absolūtais intereses trūkums par tradicionālajām patriarhālās sabiedrības vērtībām šķiet īpaši biedējošs, jo tajā jaušamas pārāk spēcīgas pārmaiņu vēsmas.
Papuča sindroms
Noskatoties visu raidījuma "Tuvāk Sev ar Annu Rozīti" sēriju, jāsecina, ka Daumes uzskati un pārliecība atbilst tipiskam patriarhālam sabiedrības modelim, kurā vīriešiem un sievietēm iedalītas tradicionālas dzimumlomas, kas turklāt tiek uzskatītas par dabiskām.
Daume raidījumam tiek pieteikts kā "tētis uz izsaukumu", un arī turpmāk raidījumā viņš atkārtoti liek vienādības zīmi starp savu profesionālās darbības sfēru un tēva lomas pildīšanu ("Es veidojos kā tāds papucis."). Sarunas laikā apspriestās tēmas – bērnu audzināšana, ģimene un romantiskas attiecības starp vīrieti un sievieti nešaubīgi ir introspekcijas un dialoga vērtas, taču Daume atbildes uz visiem uzdotajiem jautājumiem balsta tipiskā, tradicionālā dzimumlomu izpratnē un runā par to, kā "puiši kļūst par vīriešiem, bet meitenes – par sievietēm".
Īpaši tiek izcelta zēnu audzināšana – zēnos Daume iesaka kultivēt apziņu, ka viņi ir "viskrutākie" – vērtīgākie, foršākie, neatkārtojamākie. Daume apgalvo, ka zēnu attīstības procesā nepieciešama arī sacensība, būšana pārākam par otru. Kā piemēru Daume min sacensību jaunu vīriešu starpā, norādot – ja agrāk teica: "Kas pēdējais, tas bāba," – tad tagad saka: "Kas pēdējais, tas Kirkorovs." Starp rindiņām var nolasīt arī patriarhālajam pasaules redzējumam tipisku homoseksualitātes kā seksuālās identitātes noliegumu. Daume pārstāsta situāciju, kurā kāds (pēc konteksta var noprast, ka reliģiozs) vīrietis lūdz Daumem palīdzību problēmā ar dēla homoseksuālajām "nosliecēm". Daume vīrietim kā padomu sniedz pretjautājumu: "Un kad tu pēdējoreiz dēla klātbūtnē čubinājies ar savu sievu?"
Homoseksualitātes trivializēšana un identificēšana ar nepietiekamas dzimumaudzināšanas sekām Daumes vēstījumā iet rokrokā ar spriedumiem par sievietes un vīrieša lomām attiecībās. Sākotnēji pievienojot vēstījumam devu bioloģiskā determinisma (vīrietis – testosterons, sieviete – oksitocīns), Daume sievieti raksturo kā "rūpes" un "ūdeni", kurš nes sevī unikālu potenciālu, bet kuram, lai pilnvērtīgi eksistētu, nepieciešami krasti un gultne, ko savukārt simbolizē vīrietis. Sievietes liktenis Daumes skatījumā ir atkarīgs no vīrieša – "ja gultne ir sekla, sieviete kļūst par peļķi" un "vecis ir atbildīgs par dziļumu, bet sieviete iznesīs da jebko".
Savukārt "labs vīrietis ir tas, kurš uzskata, ka ir labs vīrietis, bet slikts vīrietis ir tas, kurš uzskata, ka ir slikts vīrietis". Šo principā tautoloģisko spriedumu Daume pamato, norādot iemeslu, kāpēc vīrietim sevi vajadzētu uzskatīt par sliktu (kā rezultātā viņš "atslēgsies, nodzersies un aizies prom" no ģimenes) – jo neviens viņam nav pateicis, cik viņš ir vērtīgs, foršs un neatkārtojams.
Patriarhijas krustneši
Aicināt sievietes rūpēties un uzņemties atbildību ne tikai par savu, bet arī par tām apkārt esošo vīriešu rīcību un attieksmi ir vēl viena tipiska patriarhālas sabiedrības iezīme – neatkarīgi no tā, vai runa ir par Daumes minēto vīriešu "noturēšanu" attiecībās un veidošanu par "labiem vīriešiem" vai, piemēram, par upuru vainošanu seksuālo noziegumu kontekstā ("Kas tev bija mugurā?", "Kāpēc tik vēlu gāji mājās viena pati?"). Tāpat Daumes pārkvalificēšanās no mācītāja par bērnkopības un attiecību ekspertu nav bezprecedenta situācija – tradicionālo dzimumlomu konsultāciju bizness šobrīd piedzīvo ievērojamu augšupeju.
Naomi Vulfa (Naomi Wolf) savā grāmatā "Skaistuma mīts" ("The Beauty Myth") raksta, ka brīdī, kad palielinājās sievietes ietekme sabiedrībā un viņai radās iespēja vēl bez mājsaimniecības un bērnkopības pienākumu veikšanas arī iegūt izglītību, iekļūt darba tirgū un strādāt amatos, kādi līdz tam bijuši pieejami tikai vīriešiem, pastiprinājās arī uz sievieti izdarītais spiediens šķietami objektīva fiziskā skaistuma kontekstā, lai viņas augošo ietekmi neitralizētu un nosargātu patriarhālo sociālo iekārtu. Skaistuma mīts ir arī viens no vairāk nekā 500 miljardu dolāru vērtās skaistumkopšanas industrijas stūrakmeņiem. Šī industrija pelna, jo nav labāka unikālā pārdošanas elementa par bailēm – bailēm novecot, pieņemties svarā, nebūt skaistai. Jo pasaulē, kurā sievietes vērtību nosaka vai vismaz daļēji nosaka viņas izskats, šīs bailes ir absolūti pamatotas. Šādā pasaulē sieviete jūtas spiesta operēt ar "sociālo valūtu" – ar piesaisti vīrietim, kurš viņu atzīs par gana labu (skaistu/jaunu/tievu) un nodrošinās tās vienīgo iespējamo piekļuvi pilnvērtīgai eksistencei.
Latvijā līdzīgas sieviešu bailes – nebūt gana sievišķīgai, būt sliktai mātei un sievai, palikt bez vīra vai partnera un novecot vientulībā, jo neesi spējusi pilnvērtīgi veikt savus dabiskos sievietes pienākumus, – pārvērst ienākumu avotā izdevies ne tikai Daumem. Tradicionālisma vēstnešu pakalpojumus var iegādāties visdažādākajās "mērcēs" – vēdiskās filozofijas, psihoterapijas, arī citu medicīnas nozaru apdarē. Tendenciozā ezoteriskā vai karikatūriski zinātniskā formātā sievietēm par viņu dabisko sūtību māca, piemēram, psihoterapeits Viesturs Rudzītis, vēdiskais filozofs un attiecību konsultants Uģis Kuģis un reanimatologs Pēteris Kļava.
Daumem talkā nāk viņa brīvdomātāja mācītāja "papuča" tēls, taču, kā redzams, dievs mūsdienās ir tikai viens no patriarhijas lāpas nesējiem – vēdiskajam filozofam un attiecību konsultantam Uģim Kuģim, piemēram, talkā nāk importēts aizokeāna misticisms, kura interpretāciju ticamību vien retais mūsu platuma grādos spēj objektīvi pārbaudīt. Bet, ja brīvi interpretētās ajūrvēdas mācībās balstīti romantisko attiecību padomi vēl varētu nešķist pārāk kaitnieciski, tad profesionāli daudz nekorektāka ir situācija, kurā patriarhijas pamatvērtības caur savas profesijas prizmu propagandē sabiedrībā pazīstami mediķi. Reizēm pirksts tiek kratīts aizbildinoši un tēvišķi, aicinot jautāt pēc padoma papucim; reizēm draudzīgi (Uģis Kuģis sievietēm iesaka saviem vīriešiem teikt: "Es tev, mīļais, ticu, tev viss izdosies. Tāpēc ej un cīnies! Tu esi spēcīgs tētis, ģimenes galva, uz priekšu!"), bet reizēm – draudīgi (kā situācijā, kad onkologs Egīls Purmalis krūts vēža saslimstības pieaugumu skaidro ar sieviešu nevēlēšanos darīt to, kas tām "paredzēts" – būt par sievu, māti un saimnieci).
No vienas puses – jā, mēs Latvijā varam atviegloti nopūsties, jo sievietes šeit pēc likuma nav tēva vai vīra īpašums, viņām netiek veikta dzimumorgānu apgraizīšana un menstruāciju laikā viņas netiek sūtītas pašizolēties uz netīrām būdām. Tajā pašā laikā Rietumu pasaules pieredze vēsta – ja patriarhiju cenšas izmest pa durvīm, tā ierāpsies atpakaļ pa logu. Sievietei līdzvērtīgu pozīciju ģimenē vai profesionālajā vidē šobrīd nav iespējams atņemt ar likumu, bet tas netraucē patriarhijas vērtības sludināt, apelējot pie sieviešu bailēm. Katrā ziņā apgalvojumam par to, ka dzimumu nelīdztiesība vismaz Rietumu pasaulē jau sen izskausta, iespējams, būtu vieglāk noticēt tad, ja sievietes neuzskatītu, ka veiksmīgas un harmoniskas dzīves dzīvošanai viņām nepieciešami "papuču" padomi.
20