Attēlā - piemineklis Konfederātu karavīriem Dentonā, Teksasā
 
Blogs
21.08.2017

Pagātnes pāridarītāji

Komentē
12

Krievu rakstnieks un žurnālists Dmitrijs Bikovs savulaik skaidroja atšķirību starp krievu un amerikāņu "ceļojuma stāstiem": krievu literatūrā parasti ainava ir biedējoša, ārpuse – baisa un derdzīga; savukārt tad, kad varonis nonāk kādas telpas iekšienē, viņam paveras kāds mistisks mājīgums un saistoša intriga. Amerikāņiem (un ar tiem viņš vispirms domā Stīvenu Kingu) ir otrādi – āriene ir pievilcīga un pozitīva, turpretī iekšpusē paveras šausmas un ārprāts. Šo salīdzinājumu man atgādināja Šarlotsvilas notikumi Virdžīnijā: tas daudzu desmitu tūkstošu kontingents, kurš, gatavs uz vardarbību, bija iznācis ielās ar nepārprotami rasistiskiem lozungiem un nacistu simboliku, nav gluži tā Mikimausa Amerika, kādu to redz daudzviet pasaulē.

Tomēr skandālam, kurā, sev par nelaimi, iesaistījās arī prezidents Tramps, ir kāda cita dimensija. Vairums globālo plašsaziņas līdzekļu nepārprotami ir bojāgājušo antifašistu pusē. Tas nav nekāds pārsteigums, ņemot vērā, ka viņi šajā konfliktā ir cietušie. Tomēr būtu vērts pievērst uzmanību incidentam, kurš iemeta uguni pakulās šiem masu nemieriem. Šarlotsvila, pilsētiņa ar 40 000 tūkstošiem iedzīvotāju, šā gada pavasarī tika ierauta dažādu labējo politiķu cīņās par republikāņu nomināciju Virdžīnijas štata gubernatora amatam. Viens no kandidātiem, vārdā Korijs Stjuarts, par savas kampaņas tēmu bija izvēlējies pretestību dažādu pilsētiņu lokālajiem centieniem pārdēvēt konfederātu pieminekļus un citas piemiņas vietas saskaņā ar "laikmeta prasībām". Kaut arī minētais kungs nomināciju neieguva, tomēr Šarlotsvilā procesi ieguva savu patstāvīgu dinamiku. Pilsētas dome te bija izlēmusi pārdēvēt divus parkus, kuri nesa attiecīgi Roberta Lī un Stounvola Džeksona vārdus, piešķirot tiem Emancipācijas un Taisnības vārdus, kā arī nogāzt attiecīgos pieminekļus. Pret to tad arī 12. augustā masu protestus sarīkoja dažādas "white supremacist" grupas un vietējais kukluksklans. Tie tad arī nepalika bez atbildes, iesaistījās dažādas cilvēktiesību aktīvistu grupas, un ar to maisam bija gals vaļā. Skaidrs, ka šeit savijas kopā daudzas lietas – ne tikai Konfederācijas problemātiskais mantojums, bet arī pilsētbūvniecība, demogrāfija un tamlīdzīgi. Tomēr interesantākā ir pati iniciatīva – vēlme izrēķināties ar tādu cilvēku pieminekļiem, kuri, grozi, kā gribi, ir pieturējušies pie politiski nepareiziem uzskatiem. Skaidrs, ka tīri teorētiski jebkuras pilsētas iedzīvotājiem ir tiesības atteikties no pieminekļiem, kurus tie uzskata par nepiedienīgiem vai nevajadzīgiem. Tomēr tīri teorētiski šādam lēmumam būtu jābūt morāli pamatotam: galu galā, pieminekļus mēs esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm, kurām tie ir šķituši simbolizējam kādas vērtības. Lī un Džeksons tika cīnījušies Konfederācijas pusē, un Konfederācija pretojās verdzības atcelšanai un melno emancipācijai. Tomēr viņi vienlaikus bija patriotiski noskaņoti un varonīgi amerikāņi, kuri sevis pašu uztverē primāri cīnījās par štatu tiesībām pašnoteikties, nevis pret melno emancipāciju. Diskriminējoša attieksme pret melnādainajiem 19. gs. 60. gados bija ļoti izplatīta balto sabiedrības iezīme. Ne velti pat pēc Ziemeļu uzvaras Pilsoņu karā oficiāla melnādaino segregācija un politisko tiesību ierobežošana ASV pastāvēja teju vēl simt gadu garumā.

Tādēļ jautājums ir krietni plašāks: vai mēs drīkstam nosodīt kādu pagātnes personāžu tādēļ, ka viņš ir pieturējies pie sava laika vispāratzītiem un plaši izplatītiem uzskatiem, kuri mūsdienās pamatoti šķiet aplami un nosodāmi. Te ir vietā atcerēties mūsu pašu skatpunkta vēsturisko nosacītību. Piemēram, vācieši pēc Otrā pasaules kara bija pārsteigti, cik daudzos vācu klasiķu darbos ir sastopamas antisemītiskas intonācijas. Acīmredzot bija jānotiek holokaustam, lai šo "modi" uztvertu kā kaut ko bīstamu un nepareizu. Taču varbūt tieši tādēļ nav jācenzē, teiksim, Vāgnera darbi, kas labi var kalpot par atgādinājumu, cik ierobežota ir bijusi pat dižgaru vēsturiskā perspektīva. Tāpat arī ar pieminekļiem: kas labāk ilustrēs verdzības un rasisma nehumāno raksturu – vai kāda varonīga konfederāta piemineklis, ar pompu uzsliets ilgu laiku pēc viņa nāves, vai tukša vieta un parks ar abstrakto "emancipācijas" nosaukumu? Šķiet, ka monumentu vērtība nebūt ne vienmēr ir pozitīva, un saglabāt kādu pieminekli publiskajā telpā nebūt obligāti nenozīmē glorificēt attiecīgo personāžu vai notikumu. Gluži pretēji: piemineklis var būt apliecinājums tai fantastiskajai īsredzībai, ar kuru cilvēku dzimums ir sirdzis visas savas vēstures gaitā un sirgst joprojām. Cilvēku apziņa ir vēsturiski nosacīta, un tādu pagātnes personāžu, kuri mums šodien šķistu absolūti morāli nevainojami, ir ārkārtīgi, ārkārtīgi maz: jautājums tikai, cik dziļi mēs iedziļināmies viņu biogrāfijā. Par to arī vajadzētu atgādināt pieminekļiem.

Ap šo pašu laiku, kad Šarlotsvilā plosījās cilvēki ar konfederātu karogiem un kukluksklana kapucēm, Ukraina intensīvi atbrīvojās no saviem ļeņinekļiem. Šos ļaudis var labi saprast – tā, līdzīgi kā Rīgā 1991. gadā, ir simboliski pausta vēlēšanās atbrīvoties no svešas varas. Tomēr reizēm mani nepamet doma, ka ukraiņiem, kuriem ar tām reformām diez kā nesokas, reizēm nebūtu par ļaunu paraudzīties uz Iļjiču – lai atsauktu atmiņā, no kurienes viņi ir nākuši un kādi rēgi mājo viņu pagātnē.


Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!