Psiholoģiskā stresa apstākļos ir viegli saprast rīcību, kad informatīvajā telpā tiek sašaurināts jautājumu loks (līdz "vai Krievija lietos atomieročus?" un vēl dažiem). Tomēr tas diemžēl "neatceļ" arī citus jautājumus.
Tālāk uzskaitīto secība nenozīmē to svarīgumu.
Pirmais. Kā svārstīsies noskaņojums pašā Ukrainas sabiedrībā, turklāt situācijā, kad dažādu viedokļu paudējiem ir sava, pilnīga taisnība? Atklāti sakot, šī jautājuma formulēšanai liela prāta nevajag, tomēr atzīmēšu, ka nesen kādā intervijā problēmu atzina arī, cik varu spriest, visnotaļ jēdzīgs (un kareivīgi noskaņots) ukraiņu politologs. Tātad problēma ir šāda: vieni agresijas šausmas pārdzīvojušie aicinās Ukrainas vadītājus darīt visu – pat ja tas nozīmē kompromisus –, lai mierīgos civiliedzīvotājus skarošo postu pārtrauktu. Un kuram gan vērsies mute šāda viedokļa paudējiem pārmest mīkstčaulību? Tajā pašā laikā citi – arī zaudējuši tuviniekus, īpašumus – prasīs cīņu turpināt līdz, ja tā var formulēt, pilnīgai Ukrainas uzvarai. Un atkal – kuram vērsies mute šiem cilvēkiem pārmest lieku spītīgumu? Zelenskim un viņa kolēģiem nāksies izvēlēties. Neapskaužama situācija, jo būtībā abu izvēļu pamatā ir cilvēku traģēdija.
Otrais. Vai Rietumu biznesa aprindas sankcijas pret Krieviju ievēros "pēc burta" vai "pēc gara"? Pagaidām signāli ir pretrunīgi. Piemēram, ir pazīmes, ka jau tiek gatavoti sankciju apiešanas ceļi, izmantojot tādas sankcijām nepakļautas un vismaz pagaidām ne "toksiskas" Eirāzijas ekonomiskās savienības valstis kā Kazahstāna, Kirgizstāna un Armēnija (Baltkrievija labi zināmu iemeslu dēļ neder). Tāpat simptomātiska nianse izskanēja sociologa Grigorija Judina (kurš daudzkārt apliecinājis savu neatkarīgo domāšanu) sarunā ar Navaļnija līdzgaitniekiem. Proti, Judins norāda, ka virkne Rietumu kompāniju saviem darbiniekiem Krievijā vienkārši piešķīrušas 2–3 mēnešus ilgus apmaksātus atvaļinājumus, kas nozīmē pragmatismu, kurš robežojas ar amorālismu. Vai tas tomēr mainīsies par labu Krievijas reālai izolēšanai vai būs nepieciešams Rietumu politisko aprindu un sabiedrības papildu spiediens uz šādiem, formulēsim saudzīgi, viltniekiem?
Trešais. Vai varētu notikt tā, ka Krievijas sabiedrības vairākuma atbalsts agresijai pret Ukrainu ne tikai nesamazinās, bet kļūst vēl aktīvāks? Pats esmu vairākkārtīgi paudis, ka dažādie komentētāji, kuri apgalvo, ka ekonomisko sankciju rezultātā Krievijas sabiedrībā atbalsts Putinam samazināsies, smagi kļūdās. Starp citu, tikpat skeptisks ir arī jau pieminētais Judins, kurš atgādina – ja Kremļa propaganda (un par tās efektivitāti, šķiet, neviens vairs nešaubās) jautājumu formulē "kas tev svarīgāka – Dzimtene vai maizes kukulis?", tad Krievijas sabiedrība izvēlas Dzimteni, un te pat nav vērts ironizēt vai dusmoties par šādu pavilkšanos uz apzināti manipulatīvi veidotu "izvēli". Patiesībā šī sabiedrības vairākuma agresija varētu tikai palielināties, jo naids pret Ukrainu un ukraiņiem ļauj izpausties arī citām vistumšākajām fobijām un kompleksiem Krievijas sabiedrībā. Ne velti rakstnieks Dmitrijs Bikovs nesen zobgalīgi piezīmēja, ka Putinu t.s. oligarhu zaudējumi neinteresē kaut vai tāpēc, ka viņš, kā saka, sirdī ir viens kārtīgs krievu antisemīts. Te kā ilustrāciju vēl var minēt nesen tapušu dokumentālu īsfilmu par drosmīgu bijušo kara lidotāju Belgorodā, kurš pilsētas ielās protestē pret karu Ukrainā. Zīmīgi, ka vienam neviltoti līdz baltkvēlei nokaitinātam garāmgājējam ir ļoti būtiski izvirst par tēmu "žīdēns ("židonok") Zelenskis". Respektīvi, manas bažas ir par to, ka nu "slūžas ir vaļā" un vairumu no mums satriecošā Krievijas cilvēku nevēlēšanās dzirdēt patiesību par Ukrainu ir tikai daļa no kolektīvā neprāta.
Ceturtais. Nav pamata apšaubīt Polijas, Čehijas, Slovākijas, Rumānijas (un Baltijas valstu) sabiedrību un politisko vadītāju patieso vēlmi palīdzēt bēgļiem no Ukrainas. Tomēr jāsaprot arī, ka runa ir par nepieredzēti lielu cilvēku skaitu, kas jau drīz radīs nopietnas problēmas. Citiem vārdiem sakot, es nedomāju, ka pasliktināsies attieksme pret bēgļiem – vienkārši Austrumeiropai steidzami nepieciešama visa veida palīdzība šajā jautājumā, un es pagaidām neredzu adekvātu situācijas izpratni Rietumeiropā. Šai tēmai ir vēl cits aspekts. Saeimas 17. marta sēdē parlamenta Nacionālās drošības komisijas vadītājs Māris Kučinskis norādīja (saglabāts ekspremjera izteikšanās stils): "Galvenā lieta šeit, iespējams, pat nav ukraiņi. Šajā gadījumā galvenais ir cilvēku plūsma, kas šobrīd pie mums ienāk no citām arī valstīm. Es Drošības dienestam uzdevu arī jautājumu, vai viņi šobrīd kontrolē situāciju, kas mums iebrauc arī no Krievijas un par kuru atbilde ir – jā, viņi kontrolē, bet tas nav pārāk vienkārši." Būtu muļķīgi Latvijas (vai citu reģiona valstu) specdienestiem un spēka struktūrām pārmest nespēju tikt galā ar šo krīzi – tādai savlaicīgi sagatavoties ir gandrīz neiespējami. Runa ir par to, ka mums (reģionam) būs problēmas šo cilvēku plūsmu, ja tā var teikt, pārvaldīšanā, un ar to vienkārši ir jārēķinās.
Piektais. Negrasos kritizēt Latvijas amatpersonu lēmumus bloķēt virkni Krievijas propagandas informatīvo kanālu Latvijā, tomēr šie soļi – visticamākais, pamatoti – nekādi nemazina to problēmu, ka vērā ņemama Latvijas sabiedrības daļa uzbrukumu Ukrainai pilnībā vai daļēji atbalsta. Mēs to nojaušam, bet tikai ļoti aptuveni, jo dzīvojam savā informatīvajā telpā. Šādā kontekstā, protams, ļoti svarīgs ir jautājums par šīs sabiedrības daļas tālāko uzvedību. Simboliski to varētu nosaukt par jautājumu "atļaut 9. maiju vai neatļaut?", un te liela problēma ir tā, ka mums ir samērā viegli – turklāt ar daudziem pareiziem argumentiem – izteikties, bet, kā saka, ne jau mēs būsim tie iekšlietu vai drošības struktūru cilvēki, kuriem nāksies varas lēmumu izpildi nodrošināt dzīvē. Šī iemesla dēļ atturēšos kādu pamācīt.
Sestais. Ko reāli – runa nav par oficiālo retoriku – darīs Ķīna? Mazliet ciniski formulējot, vai var cerēt, ka tā vismaz neko nedarīs, lai palīdzētu Kremlim? Pat tie, kuriem komunistiskais režīms Ķīnā nepatīk, apgalvo, ka Pekinai visbiežāk raksturīga aukstasinīga ieguvumu/zaudējumu izsvēršana būtiskos jautājumos un cenšanās pārmērīgi neiesaistīties avantūrās. It kā izklausās cerīgi – kāda jēga Pekinai vēl vairāk pasliktināt attiecības ar Rietumiem, turklāt apstākļos, kad nav skaidrības par pandēmijas tālāko attīstību pašā Ķīnā, "pateicoties" valdības izvēlētajai savdabīgajai pandēmijas pārvaldīšanas politikai? Problēma ir tā, ka, manuprāt, Ķīnas autoritārie onkuļi un tantes ir tikpat ideoloģizēti un mesiāniski noskaņoti kā personāži Kremlī, tikai tie ir citi "tarakāni galvā". Vieni uzskata par savu misiju atjaunot vienu impēriju, citi – citu, tikai savā reģionā. Raugoties no šāda atskaites punkta, Ķīnas tālākā rīcība diemžēl ir grūti prognozējama. Manuprāt, pastāv reāla iespēja, ka Ķīnas šovinisti vēlēsies ar Krievijas šovinistu rokām nodarīt būtiskus zaudējumus nīstajām Rietumu demokrātijām.
12