Recenzija
10.01.2014

Pacietības pārbaudes laiks

Komentē
4
Saglabā

Par Gundara Ignata grāmatu "Pārbaudes laiks", apgāds "Dienas Grāmata", 2013

Gundara Ignata romāna "Pārbaudes laiks" pamatā ir ideja, ko pirms viņa literatūrā un citās mākslās realizējis ne viens vien autors – atainot valsts iestāžu darba pelēcību un birokrātisko procesu absurdu un bezjēdzību.

Katrs, kurš kādreiz ir strādājis valsts iestādē, atpazīs "ministriju" kā dažādu valsts iestāžu vidējo aritmētisko, kurā grāmatas galvenais varonis Ingars tiek pieņemts darbā bez mazākās sajēgas par to, kas būs viņa darba pienākumi un kā tie jāveic. Ingara ikdienas uzdevumos galvenokārt ietilpst dažādu skaitļu ievadīšana informācijas sistēmā un "izvadīšana" no tās atskaišu veidā. Vai tamlīdzīgi. Līdz grāmatas beigām tā arī nesapratu, ar ko tieši viņš nodarbojas.

Ingara darbavietā notiek daudz sapulču, kurās nekas netiek izrunāts. Kāds visu laiku skrien un uztraucas, cits neko nedara un pļāpā pa telefonu. Visiem, izņemot vadītāju, ir vienaldzīgs viņu darbs, un dienas galvenais notikums ir pusdienas. Darbinieki ir lietas kursā par citu privātajām dzīvēm un tās regulāri pārrunā, visiem dzirdot. Ik pa laikam notiek dažādas brīvprātīgi obligātas kolektīva "egles" un citas svinības. Vienvārdsakot – murgs.

Literāri šādu tēmu var realizēt dažādi, pārvērst to pārspīlējumā izsmejot vai atmaskojot. Autors izvēlas citu ceļu – garlaicīgus un tukšus dialogus, kas pats par sevi nav slikts izteiksmes līdzeklis, ja jāataino nomācoša darba vide, kur nevienam nav īsti skaidrs, kam tas viss vajadzīgs. Taču šiem caurajiem dialogiem tā arī neparādās nekāda virsvērtība; ja neskaita dažas gandrīz vai nejaušas asprātības, tie neizstāsta stāstu par indivīda sajūtām, esot ierautam sistēmā un procesuālās muļķībās. Tie paliek vienmuļu aprakstu līmenī, un ļoti ātri gribas uzdot jautājumu – kāpēc tie jālasa? Grāmatas muguriņa sola "košus tēlus", bet visi Ingara kolēģi ir pelēki – kaitinoši un sekli, cits par citu parastāki. Vienā brīdī kļūst skaidrs, ka interesanti nekļūs, un jāizlemj, vai un kāpēc lasīt tālāk. Dzīvē pietiek apnicīgu situāciju un sarunu, no kurām ātrāk gribas tikt ārā. Varētu teikt, ka no šāda viedokļa romāns ir uzrakstīts "kā dzīvē", kas parasti ir kompliments, bet šoreiz – ne gluži.

Zināmā mērā pagrieziena punkts lasīšanas gaitā pienāk gan. Kļūst skaidrs, ka vienmuļā tukšgaitā iet ne tikai Ingara darbs, bet visa viņa dzīve un galu galā viņš pats. Arī ārpus darba viņš neko īsti nedomā, attieksme ir vienaldzīga, darbības – mehāniskas. Pat satiekot meitenes, kas viņam patīk, Ingars neko nesaka un nekā īpaši nejūtas. Jātic autoram, kurš apgalvo, ka "Paula bija meitene no sapņa un meitenei no sapņa viņš stāstīja visu", jo no tēlu dialoga un rīcības to nevar secināt.

Pret meitenēm un sievietēm romānā ir interesanta attieksme – ne tik daudz no galvenā varoņa, kā no autora puses. Meitenēm ir atvēlēta konkrēta loma, turklāt viņas visas ir vienādas, atšķiras tikai vārdi. Privātajā dzīvē sievietes gatavo ēst, šuj, gludina veļu, iepērkas, dusmojas, apvainojas, pielabinās, savukārt darbā pļāpā, tenko, ir saspringtas un kliedz. Dažreiz viņas ir vecas un resnas, kas ir nepārprotami sliktas īpašības. Nodaļā ar prezentāciju nevalstiskajām organizācijām autors ir tik aizrāvies ar nicīgu izsmieklu pret "lauku tantēm" un "pirmspensijas kundzēm", ka aizmirst uzrakstīt, kas tieši viņās ir smieklīgs vai muļķīgs. Man bija žēl galvenā varoņa draudzenes, jo viņas dzīvē nebija nekā cita bez aizkariņu šūšanas un liellopa sautējuma.

– Cik karotītes? – Ingars vaicāja sarunā iegrimušajiem ciemiņiem. Balsu čaloņā un ūdens sīkšanas fonā jautājums par kafiju palika nesadziedēts. Četrās krūzēs, atšķirīgās kā Ilvijas garastāvokļi, Ingars sabēra pa divām karotītēm kafijas un klausījās, kā burbuļošana pieņemas spēkā un, kannas korpusam vibrējot, noklikšķ slēdzis.
– Tu nemaz neklausies? – viņš aiz muguras sadzirdēja Ilvijas balsi.
– Ko?
– Es tev teicu, lai tu paņem mazās tasītes un stikla kannā sataisi.
– Labi, piedod, es tiešām nedzirdēju.
– Viss kārtībā? – Ilvija, viņu apskāvusi, vaicāja.
– Jā, jā, – Ingars atbildēja, pārbērdams kafiju no krūzītēm stikla traukā.
– Tiešām? – Ilvija lūkojās draugā ar vērtējošu skatienu, tad pastiepās pēc tasītēm.
– Tiešām, – Ingars pasmaidījis atbild.
– Cik karotītes tur iebērtas? – Ilvija novērtēja kafijas kalnu trauka dibenā.
– Varētu būt septiņas ar kaudzi, – Ingars aptuveni piemeta.
– Pieber vēl vienu, – Ilvija izrīkoja, un Ingars paklausīja.

Tā arī nekļuva skaidrs, ko autors ir gribējis pateikt ar romānu, kurš viss pārsvarā sastāv no šādas kafijas vārīšanas – dialoga, kurā nekas nenotiek. Darbs ir labi strukturēts un lasījās viegli, bet, aizšķirot pēdējo lapaspusi, es tā arī neko netiku ieguvusi, vien iepazinusi dažus garlaicīgus tēlus, ar kādiem dzīvē nekad negribētu draudzēties.

Autors jau ir sevi pieteicis un guvis atzinību – par savu pirmo grāmatu, stāstu krājumu "Bez jakas", Ignats saņēmis "Dienas" Gada balvu kultūrā. Kritiķi slavēja Ignatu par reālisma reanimēšanu un spēju ironiski un nopietni spēlēties ar teksta formu un saturu. Tiesa, Nils Sakss krājuma recenzijā izsaka ko līdzīgu maniem iebildumiem: "Lasot (..) ir pagrūti atbrīvoties no izjūtas, ka mums ir darīšana ar žurnālistikas amatieri, kurš uzcītīgi dokumentē dažādas savas dzīves ainiņas (braukšanu uz pastu, spēlītes spēlēšanu, pelmeņu pirkšanu, iešanu pie friziera u.tml.). Problēma rodas vien apstāklī, ka dokumentāls apraksts vēl nebūt neveido stāstu." Romāna gadījumā mēs nevaram droši apgalvot, ka autors dokumentē savas dzīves ainiņas, lai gan tāds iespaids rodas. Taču problēma paliek tā pati. Pat ja visi tēli un viņu dzīves ir izdomāti, arī tad vienkārši apraksti nav uzskatāmi par literatūru.

Lasāmākie šajā darbā ir brīži, kuros aprakstiem un dialogiem izdodas pārvarēt ikdienišķā robežas un uzdīgst pa absurdam humoram un asprātībai.

Direktore piecēlās no sava galda, piestūma krēslu un pievienojās abiem vīriešiem pie galda. (..)

– Lieta tāda, ka es plānoju pārbīdes, ja, un mēs skatāmies, kā pārstrukturēt resursus, un… (..) mēs ļoti cerīgi skatāmies arī uz tevi. Respektīvi, pārliekam uzsvarus, nodalām kontroli no pārraudzības un integrējam resursus. Redzi, jums varbūt nav pilna bilde, bet es skatos departamenta līmenī un plašāk – jūsu nodaļa ir spēcīga, bet uz mani ir viss departaments, cilvēki iet projām, nevar izturēt slodzi un intensitāti, mums vajag vilcējus, varbūt tas skanēs nevietā, bet mums vajag darba zirgus…

Šādi fragmenti, kuri pilni profesionālas tukšvārdības un kuros tiek slavēti mērķi, kuriem neviens netic, paradoksāli ir saturīgākā un jēdzīgākā romāna daļa. Diemžēl tādu ir pārāk maz, vai brīžiem labs joks (piemēram, par pīlēnu formālas prezentācijas pirmajā slaidā) tiek tik daudz reižu atkārtots, ka kļūst nebaudāms.

Ja autoram izdotos pašam atšķirt, kurās vietās viņam izdodas kaut ko pateikt un kurās – tikai teikt, kādreiz mēs no viņa sagaidītu tīri lasāmu literatūru.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!