Par Vara Piņķa izrādi "Stāsts par Mī..." "Willa teātrī" (2020).
Iniciatīva un iespēja
Notikums nav gluži ikdienišķs, jo pirmizrāde Svetlanas Aleksijevičas prozā balstītajam iestudējumam "Stāsts par Mī…" sakrita ar jauna teātra atklāšanu (19. gadsimta tirgotāja un uzņēmēja K. K. fon Stricka villa Aristīda Briāna ielā 9 jau agrāk tikusi izmantota koncertiem, izstādēm, izrādēm un privātiem pasākumiem). Nosaukums "Willa Teātris" gan izklausās pagalam dīvaini, bet, ja esam iemanījušies sadzīvot ar tādu gramatisku ārprātu kā "Mans Rimi" karte vai "Krievijas siers" no "Smiltenes piens", tad "Willa Teātra" adaptēšanās latviešu valodas telpā tēlojas tikai kā laika jautājums.
Bet lai nu paliek nosaukums! Izšķiroša, kā arvien, būs programma un mākslinieciskais līmenis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Rīgā jaunas teātra mākslinieku apvienības pēkšņi sākušas augt kā sēnes pēc lietus. "Willa Teātra" atklāšana apmēram ar nedēļas intervālu iekrita tieši pa vidu starp Elmāra Seņkova "Esarte" darbības sākumu un Viestura Meikšāna un Monikas Pormales "Freshfreshfr" pieteikumu. Kā vēsta plašsaziņas līdzekļi, "Esarte" gatavojas dokumentāli pētnieciskam, "Freshfreshfr" – mūzikā balstītam vizuālajam teātrim.
"Willa Teātra" nosaukumā atšķirībā no abām pārējām apvienībām nav iekodēts nekāds saturisks manifests, tikai norāde uz Stricka villas telpām, un arī programma nepretenciozi sola iestudējumus, performances, aktuālus dzejas un mūzikas pasākumus, kā arī izrādes bērniem (no visa pa druskai, acīmredzami tēmējot uz iespējami plašākas mērķauditorijas aptveršanu, jo potenciālo skatītāju, kā zināms, ir tik, cik ir). Jāpiebilst, ka pārējie neatkarīgie teātri tēmē uz to pašu ierobežoto kontingentu un, jādomā, arī uz finanšu avotu KKF veidolā.
"Willa Teātra" mākslinieciskais potenciāls rādās būt cienījams, jo jaunais kolektīvs tapis, "apvienojoties spēcīgam, pieredzējušam un talantīgam teātra profesionāļu sastāvam", ziņo laikraksta "Diena" interneta portāls 20. februārī. Ja konkrētāk, tad trupas kodolu veido kādreizējie Jaunā Rīgas teātra aktieri, kuriem Alvis Hermanis vietu savā kolektīvā vairs neredzēja, un kādēļ gan lai viņi, būdami spēku briedumā, mestu plinti krūmos un atteiktos no vēlmes piepildīt savas radošās ambīcijas? "Willa Teātris" ir viņu iniciatīva un iespēja.
Stricka nams ar tam piemītošo senatnīguma auru, noplukušo fasādi un iekštelpām, kurās uzmanību piesaista pie sienas novietots milzīgs grāmatplaukts, šķiet kā radīts mākslinieciskām aktivitātēm. Pieticīgā veidā padomāts arī par skatītāju ērtībām – ir ne tikai tualetes telpa un garderobe, bet arī bufete. Kā jau pirmizrādes vakarā, valda vispārēja pacilātība. Zāle ir aizpildīta tik pamatīgi, ka jāienes vēl papildu krēsli. Izrādes režisors Varis Piņķis palūdz izslēgt mobilos telefonus un brīdina tos skatītājus, kuri sēž krēslu rindās uz podestiem, ka kustēties nav ieteicams, lai neviļus "nenožautos". Tad seko pateicības vārdi villas saimniekam Mārtiņam Mielavam un projekta iniciatoram Kalvim Lasmanim un izrāde var sākties.
Melodrāma par Mī…
Materiāls, ko Varis Piņķis izvēlējies teātra atklāšanas iestudējumam, ņemts no Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas stāstu grāmatas "Sekond hend laiks" ("Время секонд хэнд"), kura tapusi kā nobeigums ciklam "Utopijas balsis" ("Голоса утопии"). Grāmata ir dokumentālā stilā ieturēts vēstījums par Padomju Savienības sabrukumu: tā būvēta no šķietami juceklīgi samētātiem atsevišķu cilvēku dzīvesstāstiem, atmiņām, monologiem, virtuves sarunām, ceļojumu piezīmēm, dokumentiem. Kopā ņemti, tie veido aptverošu laikmeta ainu, kurā saduras Padomju Savienības un postpadomju Krievijas realitāte. Nosaukumā minētais "otrās rokas" jeb "lietotais" laiks ir padomju pagātne, kura grāmatas varoņus nelaiž vaļā un pie kuras viņi arvien atgriežas savās atmiņās.
Varis Piņķis no vairāk nekā piecsimt lappušu biezā sējuma paņēmis pavisam īsu (piecpadsmit lappuses) tekstiņu, kas ievietots sadaļā "Par ciešanu saldumu un krievu gara fokusu" un saucas neaprakstāmi triviāli – "Stāsts par kādu mīlestību". Šajā grāmatas epizodē četrdesmit deviņus gadus veca mūziķe Olga Karimova dalās atmiņās par savām jūtām pret Gļebu – vīrieti ar pagātni, kurš savulaik, skolasbiedra nodots un par tautas ienaidnieku notaksēts, garus gadus pavadījis ziemeļos Staļina vergu nometnē.
Būtiski, ka Olgas stāsts ir tikai fragments, viens mazs akmentiņš Aleksijevičas plašajā laikmeta mozaīkā. Revolūcija, cietums, masu slepkavības, lēģeri, kolhozi, partijas darbs un līderu tēli iznirst no šķietami nenozīmīgām sadzīves situācijām, personisku atmiņu uzplaiksnījumiem, kas jaucas juku jukām, izraisot tādu pašu neprognozējamības, nepaskaidrotības un nesakārtotības sajūtu, kādu rada dzīve. Vēsture, kas ir Svetlanas Aleksijevičas grāmatas galvenā varone, izaug no neskaitāmām ikdienas banalitātēm.
Atdalot "Stāstu par kādu mīlestību" no grāmatas kopīgā konteksta un tādējādi it kā noliekot Olgu un viņas atmiņas zem palielināmā stikla, Varis Piņķis epizodei piešķir nozīmīgumu un melodramatisku vērienu, ja ar melodrāmu saprotam sakāpinātas emocijas, atteikšanos no cēloņu un seku sakarības ievērošanas un tiecību pēc morāla taisnīguma. Ar melodrāmu, kā zināms, var "nopirkt" pat visprasīgāko auditoriju. Arī izsvītrojot no virsraksta vietniekvārdu "kāda" – acīmredzamu norādi uz kārtējību – un vārdu "mīlestība" rakstot ar lielo burtu, Olgas jūtu dzīvei tiek atņemta ikdienišķuma pieskaņa un piešķirts unikalitātes svars.
Droši vien dažādi var atbildēt uz jautājumu, kāpēc izrādes veidotāji nevēlas vai nespēj vārdu "mīlestība" nosaukumā "Stāsts par Mī…" izrunāt/uzrakstīt līdz galam. Varbūt arī tāpēc, ka dzīvojam laikā, kad cilvēkus saista nevis jūtas, bet attiecības. Vārds "attiecības" ir brīnišķi neitrāls un bezpersonisks. Nozīmes ziņā to var stiept uz visām pusēm kā košļājamo gumiju: attiecības var veidoties ar telefonu, ar diētām, ar slimību, ar savu ķermeni un, cita starpā, arī ar otru cilvēcisku būtni, kas visbiežāk tiek dēvēta tikpat neitrālā vārdā – par "partneri". Skaidrs, ka pie šādiem nosacījumiem lietot vārdu "mīlestība" neliekas gaumīgi. Izrādes veidotāji tomēr riskē, kaut apraujas jau pēc pirmās zilbes.
Dzīve uz krēsliem
Izrāde, veidojot gredzenveida kompozīciju, sākas un beidzas ar Olgas lietišķo konstatējumu, ka viņas vīrs nomiris jau pirms pieciem gadiem. Fonā skan "Gulbju ezers" – mūzika, kuru padomju gados spēlēja ne jau ikdienas cilvēku, bet visu PSRS politisko līderu bērēs, – tādējādi, iespējams, dodot mājienu, ka līdz ar laikmeta upuriem aiziet arī laikmeta varenie un līdz ar viņiem – pats laikmets. Turpmākā izrādes pusotra stunda būs veltīta ceļojumam pagātnē.
Olgas atmiņu stāsts ir vienkāršāks par vienkāršu, lai neteiktu, ka gaužām banāls. Jauna, dzīvespriecīga sieviete Soču kūrortā iepazīstas ar vecāku vīrieti, kam vārdā Gļebs un aiz muguras Staļina lēģera pieredze, kuru baisi atcerēties. Viņi iemīlas, apprecas, tad Gļebs saslimst ar ļaundabīgu kaiti un pēc pusgada vārgšanas nomirst. Tas arī viss. Bet – kā vienmēr, sāls ir detaļās un norišu konkrētībā.
Izrādes spēles laukums atrodas vienā līmenī ar skatītājiem un iekārtots galēji askētiski. Uz tā novietotas vairākas rindas krēslu, tādu pašu, uz kādiem sēž skatītāji. Aktieri – Elīna Bojarkina (Olga) un Edgars Samītis (Gļebs) – krēslus izmantos kā krēslus, kā automašīnas sēdekli, kā pludmales smiltis vai gultu utt., taču ne reizi neizjauks to izkārtojumu taisnās rindās. Tikai tad, kad Olga savās atmiņās nonāks līdz Mihaila Gorbačova iniciētajai "perestroikai" jeb "pārbūvei", viņa krēslus sametīs kaudzē, arī vizuāli un telpiski ļaujot nolasīt vēsti par līdzšinējās kārtības sabrukumu.
Scenogrāfa un kostīmu mākslinieka vārds izrādes pieteikumā nav minēts, toties ir minēta videomāksliniece Ieva Kuduma. Viņas veikums – melnbaltas ainas, kas projicējas uz sienas cauri stikla durvīm redzamajā dziļākajā telpā. Tie ir gan dabas skati – sniegoti vai vasaras tveicīgās saules apspīdēti, gan tēli, kas metaforiski atbalso spēles laukumā notiekošo. Izrādes sākumā uz ekrāna redzamas cilvēku kājas – daudz kāju, kuras, dažādos apavos ieautas, vairākos līmeņos noklāj visu ekrānu. Pēc tam kājas pazūd un parādās cilvēku galvas – zīme anonīmam pūlim. Tikai pēc abu varoņu satikšanās pūļa vietā sāk projicēties divu atsevišķu cilvēku – vīrieša un sievietes – figūras.
Ekrāns neaizsedz visu dziļākās telpas dibensienu, skatītājiem redzams arī logs, aiz kura vakara tumsā mutuļo dzīve laternu izgaismotajā Briāna ielā. Patiesībā nekas nemutuļo, bet par ielas esamību signalizē trolejbusu "stangas". Ritmiski sadalītos intervālos tās aizslīd garām, atgādinot par realitāti, kurā gluži kā sala peld fon Stricka villa ar vīziju par pagātnes cilvēku dzīvi.
Pigmalions un Galateja
Olga ir Elīna Bojarkina – Latvijas Kultūras akadēmijas pērnā gada absolvente, tagad Leļļu teātra aktrise. Nelielā auguma gaišmate tumšās biksēs un džemperī, zem kura pavilkta balta bītlene, stāv metra attālumā no publikas un stāsta par savas varones dzīvi, neviļus raisot asociācijas ar skatuves runas eksāmenu, sevišķi brīdī, kad aizdedzina cigareti un ievelk dūmu. Apziņa reģistrē: "Ahā, etīde ar priekšmetu, lai rokas nebūtu "liekas" un darbība palīdzētu radīt kontekstu runātajam vārdam." Bet drīz vien mirklīgais runas eksāmena iespaids izgaist.
Aktrises klātbūtnē nav tukšu vietu vai mākslinieciskas nepatiesības. Viņa ir jauna – jaunāka nekā viņas atveidotā varone laikā, kad iepazīstas ar savu mūža mīlestību. Varbūt tāpēc Bojarkinai tik pārliecinoši izdodas nospēlēt Olgas neizsīkstošo vitalitāti un spēju vienlīdz aizrautīgi priecāties gan par patīkamiem dzīves sīkumiem – iespēju sauļoties Soču pludmalē, vilciena kupejā sastaptu jautru kompāniju – gan par lielām un atbildīgām lietām, kā meitas audzināšana.
Aktrise darbojas ļoti konkrēti – kustības, skatieni, žesti ļauj nolasīt arī to, kas paliek vārdos nepateikts. Kad Gļebs Olgu pirmo reizi uzrunā Soču pludmalē, viņa pagriež galvu un platām, tīši naivām acīm un viegli ironisku smaidu runātāju nopēta – bez steigas, kā to dara cilvēks, kurš apzinās savu vērtību. Līdz ar Gļebu Olga savā dzīvē ielaiž arī viņa pagātnes traumas. Gluži kā Galateja, kuru atmodina un redzīgu dara Pigmalions. Šķiet svarīgi atzīmēt, ka Bojarkinas Olgai nav upura gēna, viņa nepieder pie sievietēm, kuras gūst baudu no ciešanām un ziedošanās. Viegli un bezrūpīgi viņa paziņo par šķiršanos un tikpat viegli, uzmetusi īsu skatienu Gļeba sakumpušajam stāvam, tomēr izlemj ar viņu apprecēties. Ne viņa, bet pati sevis dēļ.
Tā kā izrādes matēriju veido Olgas atmiņu tēli, Gļebu mēs ieraugām, iespējams, viņas subjektīvā skatījuma apzīmogotu, proti, kā aizdusas māktu sagrabējušu vīru, kurā jaunā sieviete redz to, ko grib redzēt, – inteliģenci, gara spēku un možumu. Edgara Samīša Gļebs metas kūkumā, miedz acis, minstinās un nespēj godam atkorķēt šampanieša pudeli, radot priekšstatu par sevi kā par labsirdīgu dīvaini. Aktiera skatuviskā eksistence šķiet esam patiesa, bet formas ziņā tāda kā ārišķīga pārspīlējuma iekrāsota. Kaut gan – to varbūt var norakstīt uz pirmizrādes lampu drudzi.
Trāpīgas zīmes un "vīrieša sapnis"
Varis Piņķis kopā ar aktieriem, šķiet, atradis trāpīgas zīmes, kas bez ilustratīvisma rada daiļrunīgu vizuālo satvaru izrunātajiem vārdiem un teikumiem. Olgas un Gļeba kāzas notiek bez baltas kleitas un svinībām, bet svētku sajūtu Olgai gribas un Gļebs to sagādā. Pacēlis Olgu uz rokām, viņš, jauno sievu zemē nenolaižot, trīcošiem pirkstiem mēģina kaut ko salūkot vienā kabatā, tad otrā, līdz beidzot izvelk – plaukšķeni, ko Olga priecīgi parauj aiz astītes, un pāri abiem nolīst Jaungada spīguļu lietiņš. Vai arī – abi runā ar Olgas meitu Aņu, uzlūkojot krēslu, uz kura sēž klāt neesošā Aņa. No skatieniem un intonācijām kļūst nepārprotami skaidrs, ka vēršanās pie Aņas ir veids, kā pārvarēt krīzi un no jauna nodibināt savstarpēju saprašanos. Vai arī – smagi slimais Gļebs guļ slimnīcā uz nāves gultas, Olga viņam lietišķi novelk zeķes, apgriež kājām nagus, nomaina piekakāto veļu. Šādu etīžu nav daudz, bet tās šķiet trāpīgi izvēlētas gan tādā ziņā, ka informē par notikumu attīstības gaitu, gan arī atklāj būtiskas nianses Olgas un Gļeba savstarpējā saskarsmē.
Vietnē lsm.lv, stāstot par gaidāmo izrādi, Varis Piņķis teic, ka izvēlējies darbu, kas viņu pēdējā laikā aizkustinājis visvairāk, un pieļauj, ka veids, kādā "Willa teātris" runā par Olgas un Gļeba mīlestību, var likties nemoderns, sentimentāls vai pat banāls. Režisora bažas ir saprotamas. Pēdējā laikā uz skatuves jūtu tēlojumā dominē ironisks atsvešinājums, par ko, iespējams, visvairāk jāpateicas "vienaldzības laikmetam": dzīvojam taču sabiedrībā, kurā (vismaz teorētiski) visi un viss ir vienlīdz svarīgs, un, ja tā, tad svarīgs nav nekas. Sava loma ir arī teātra feminismam, kas dod priekšroku nevis līdzpārdzīvojumam, bet brehtiski distancētam, kritiski analītiskam skatījumam no sievietes skatpunkta. Šādā kontekstā varētu sagaidīt, ka stāsts par pašaizliedzīgu sievietes mīlestību tiks nodēvēts par apkarojamu "vīrieša sapni".
Tieši tālab ir tik atsvaidzinoši un uzrunājoši, ka Varis Piņķis un viņa komanda pret šīm "vecmodīgajām" jūtām arī izturas "vecmodīgi": nepabeigtais vārds "Mī…" izrādē tiek pabeigts bez ironiskas distances, ar visdziļāko cieņu, sapratni un empātiju. Tas prasa ne tikai redzīgumu, bet arī drosmi. Šīs kvalitātes noteikti nav zemē metamas, domājot par jaundibinātā teātra nākotni.
0