Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

Jāņu nakts Bilskā 2010. gadā (autores foto)
 
Sabiedrība
22.06.2021

Pa visu zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā

Komentē
0
Saglabā

Kaut gan ne tikai Latvijā nodarbojamies ar uzcītīgu vasaras saulgriežu svinēšanu, Jāņi tomēr ir mūsu fenomens. Pirmkārt, tiem ir nesamērīgi liela ietekme uz mūsu laika organizēšanu – it kā jūnija beigas būtu pēcjāņu miglā kaut kur notinušās. Viss jāizdara līdz Jāņiem, jo pēc tam jau visi prom. Tā nu mēs dzenamies un saraujam, lai pēc Jāņiem varētu uzelpot.

Varbūt tas tikai ērtības labad. Jāņu dienas parasti izvēršas garas, valsts noteiktajām brīvdienām piepulcējas klāt nedēļas nogales un tām klāt reizēm vēl arī papildu brīvdienas uz pārcelto darbadienu rēķina. Un pēc Jāņiem, šķiet, sākas īstā vasara. Tomēr tā sajūta, ka uz Jāņiem darbiem ir jāspēj pielikt punktu, man velkas līdzi kopš bērnības. 

Aplīgošana

Lai tīrumos un dārzos labāk augtu,
tad tos Jāņa vakarā aplīgo.

LFK [867, 182]

Dārzs mums nebija liels, bet vecāku nevaļas un bērnu slinkuma dēļ tas aizvien bija nezālēm pilnākais dārzs visā mūsu mazdārziņu aglomerācijā. Tomēr uz Jāņiem tas bija jādabū izravēts. Pirmsjāņu nedēļa tā nu arī tika ar mammas mudināšanu vagās pavadīta.

"Mamm, vai tu atceries, kāpēc dārzam uz Jāņiem bija jābūt izravētam?" rakstu mammai "WhatsApp" ziņu tagad, 2021. gada 6. jūnija vakarā.

"Lai neaplīgotu!" raksta man atpakaļ mamma. Un mēs katra savā ekrāna pusē smejamies, jo – kurš nu būtu bijis tas aplīgotājs? Bailes no aplīgotājiem vismaz man toreiz bija patiesas un dziļi iedēstītas. Visautoritatīvākās viedokļu līderes, protams, bija bērnudārza audzinātājas.

"Un mājai jābūt iztīrītai un dārziem jābūt izravētiem!" tika vēlēts bērnudārza Jāņu sarīkojumā, papildus vēl piekodinot: "Citādi ieradīsies līgotāji un APLĪGOS!"

Pietvīkušiem vaigiem mēs – apmēram divdesmit jaunizglītotie Jāņu speciālisti – atgriezāmies mājās un darījām visu, lai mūsu mājas un dārzus Jāņos NEAPLĪGOTU. Pirmsjāņu centības iespaidā, tupot vagās un kaujoties ar odiem, mēdzu domāt par to, kā nez tā aplīgošana varētu izskatīties. Iztēlojos ainu, kur visi mūsu kaimiņi no divdesmit četriem dzīvokļiem kuplā pulkā dodas uz piemājas dārziņiem, staigā pa ģeometriski izkārtotajām taciņām un pēta dārzu stāvokli. Kurš nesasniedz labas izravētības kritērijus – to aplīgo, rādīdami ar pirkstiem un dziedādami: "Līgo, līgo!" Ak, kāds kauns! Es noteikti nosarktu un paslēptos siltumnīcā.

Gandrīz pilnīgi droši zināju, ka mūsu dārzu aplīgot visdrīzāk varētu nākt bērnudārza muzikālā audzinātāja Agrita, kura dzīvoja mūsu mājas pirmajā kāpņutelpā. Viņas dārzs ar lielu stikla siltumnīcu bija pavisam tuvu mūsējam (vienmēr skaists un izravēts), un viņa noteikti zināja, cik slikti vai labi ir izravētas mūsu vagas. Vispār Agritas audzinātāja bija ļoti jauka, bet Jāņos jau viss ir citādi – arī jaukie var nākt un aplīgot.

Jāņu Nakts Superizlase

Jāņi ir īpaši. Ne tikai tāpēc, ka svētīti jau izsenis, lai cik sen tas arī nebūtu, un izdzīvojuši cauri dažādu laikmetu ietekmēm, šo to svinēšanas paradumos paņemot klāt un šo to noteikti arī aizmirstot. Vai ir gan vēl kādi citi tādi svētki, kas mūs tik ļoti vieno un arī atšķir? Viedokļu nesakritības apjož teju visu, kas svētkiem svarīgākais, – kur, kā un pat kad tos svinēt! Tomēr gaumju sadures, šķiet, jo sevišķi izjūtamas muzikālajā ziņā.

Pie Jāņa ugunīm pa visu zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā.
Baltazars Rusovs, 1584. g. (LTT 11486)

Ja dzirdat sakām "Jāņu dziesma", kas ir tas, kas ienāk prātā vispirms? Droši vien kāds (un viņu vidū būtu arī es) vispirms pārliecinoši minēs tradicionālās līgotnes ar skanīgo un vispazīstamāko Jāņu dziesmu refrēnu "līgo", par kuru, citstarp, varam pateikties lībiešiem. Jūtube gan tā nedomā. Kāds labticīgs kultūras tūrists, nebūdams iesvaidīts latvju tradīcijās, no jūtubes piedāvājuma, kas celts priekšā, atsaucoties uz meklējumu "Jāņu dziesmas", visdrīzāk nokļūs pavisam citādā Jāņu dziesmu pasaulē.

"Latviešu Līgo dziesmas – Jāņu Nakts Superizlase!" ir jūtubes piedāvājuma augšgalā. Tā radīta pirms trim gadiem ar nodomu, kā izskatās, izklaidēt visu nakti, jo muzikālais pavadījums sagatavots veselām četrām stundām un divdesmit minūtēm. 24. jūnijā saule lec 4.28 no rīta. Tātad, uzliekot šo dziesmu sarakstu pusnaktī, pietiks gandrīz līdz saullēktam. Pieņemu, ka tās atlikušās astoņas minūtes atstātas ar domu, lai klausītāji varētu mirkli pabūt klusumā un ieklausīties, piemēram, dabas skaņās.

"Alu iedzersim, siera kluci kodīsim. Papard's ziedu mēs kopā meklēsim," enerģiski dziedātāji skandē kādā no superizlases dziesmām.

Otrais dziesmu saraksts jūtubes piedāvājumā saucas "Jautrās Līgo dziesmas". Tas ilgst gan vien stundu un radīts pirms četriem gadiem, tomēr tā skatījumu skaits sniedzas pāri pusmiljonam. Trešais, kas tapis pirms 11 mēnešiem un saucas "Līgo dziesmas jaunās skaņās 9. daļa" liek satraukti aizdomāties, ka ir taču vēl pirmās astoņas daļas! Tas viss un vēl daudz, daudz vairāk vieniem pašiem Jāņiem!

Nudien, Jāņiem paredzētais muzikālais piedāvājums ir neganti plašs! Tomēr populārāko atskaņošanas sarakstos iekļautajām dziesmām ir vārs sakars ar tradicionālajām līgotnēm. Dziesmu vēstījums (nerunājot par muzikālo izpildījumu sintezatora vienveidīgajos ritmos) ir visai noplicināts un šablonisks. Ap pārmērīgi bieži pielietotajiem svētku konceptiem – alus, siers un ugunskurs – tiek uzburtas nebēdnīgas un vieglas pasaulītes, kur svarīgākais dziesmu naratīva varoņu mērķis ir piedzerties un ievilkt skaistu meiču siena gubā vai retāk – aizvilināt Jāni. "Visu garo Jāņu dienu viena doma prātā man – kā lai Jāni aizvilinu līdz savam namiņam." Protams, atsevišķās dziesmās ieskanas arī kas nedaudz atšķirīgs un mēdz būt dziesmiņas pat ar sociālu ievirzi, piemēram: "Šodien mums ir brīvdiena, jo šodien Jāņus svinam, to, cik smagi strādājam, mēs jums neteiksim!"

"Nu, vismaz kaut kāda jautrība!" reiz lietainā Jāņu vakarā, skatoties televīzijā vienu no jautro Jāņu koncertiem, teica kāda svinību viešņa, ik pa laikam pasmiedamās par kādu no koncerta vadītāju izteiktajiem jociņiem. Vēl viņa norādīja, ka grūti izturēt to gaudulību, kas nākot ārā no folkloras dziedātājiem. Pārējie klusēja. Kāds pacietīgi piecieta jautro koncertu, iespējams, nolemdams, ka šajā kompānijā Jāņus citu gadu nesvinēs, citam bija vienalga.

Tikmēr no šlāgera brīvs līdzi līgojamo un dancojamo dziesmu atskaņošanas saraksts “Jāņi 2021” top Spotify platformā. Tajā iekļautās 107 dziesmas ilgst apmēram piecas stundas. Šobrīd patikšanu par šādu dziesmu listi izteikuši teju piecsimt cilvēku. Tās nav tikai divi pasaules, kas sastopas (vai nesastopas) Jāņos. To pasauļu ir daudz vairāk.

"Lai nu kas, bet vismaz viena Jāņu dziesma jāzina katram!" tā pamatskolā mūs skoloja ansambļa vadītāja, mācību gada pēdējos mēģinājumos uzcītīgi liekot dziedāt Jāņu dziesmas. "Kurš tad Jāņos dziedās, ja ne jūs – ansambļa meitenes!" viņa lepni piebilda, iespējams, iztēlodamās, kā mēs sešas (vai cik nu tur bijām) ansambļa tērpos, zāļu vainagiem galvā katra savā sētā pie ugunskura deklamējoši dziedam skolas ansamblī apgūtās dziesmiņas. Tā nekad nenotika, protams.

Kāri klausos vīra un viņa vecāku stāstos par to, kā Jāņi svinēti viņu mājās. Dziesmas skanējušas visu vakaru. Dziedājuši gan Jāņu dziesmas, gan citas dziesmas – visu, ko zinājuši. To vēlāk viņu sētā pieredzēju arī pati. Ne tikai to! No ganībām nāk govis, zāļu kroņiem izrotātas. Istabās izkaisītas sagrieztas kalmes, un meijas visos stūros – gan pagalmā, gan mājā – un pīlādžu zari pie kūtsdurvīm un šķūņu pakšos. Siers arī pašu siets, un pat alus pašu uzdarīts.

Man citādi – no bērnībā piedzīvotajiem Jāņiem, kas svinēti mazpilsētas nomalē, atminos daudz visādu sīkumu, tomēr dziedāšanu neatminos. Līgo, līgo skanēja gan. "Nu tad, līgo!" teica, paceļot glāzes, pudeles, krūzītes un kausus. "Līgo, līgo," sasveicinoties teica arī tie, kas nāca, lai pievienotos svinētājiem. Atmiņa kā mēmā filma ceļ priekšā svētkus, kas pavadīti klusumā. Gan jau tā nebija.

Nesvinētāji 

Kas godīga Jāņa māte,
Saņem savus Jāņa bērnus;
Kas bij kāda netiklīte,
Tā ir galvas nepacēle.

LD32589

Iespējams, visgrūtāk Jāņos tomēr ir tiem, kas svinēt negrib. Iešana pret straumi nekad nav viegla. "Ko tu darīsi Jāņos?" varētu būt viens no kaitinošākajiem jautājumiem, ar ko nākas sastapties pirmsjāņu laikā, it īpaši tad, ja esi nolēmis šogad iztikt bez Jāņiem. Tādas atbildes kā, piemēram, "Neko īpašu, tāpat pa māju" vai "Paskatīšos kādu filmu vai palasīšu grāmatu" visdrīzāk izsauks netiešu žēlumu, varbūt arī neizpratni. Pavisam noteikti pēc šādām atbildēm var sagaidīt pamudinājumus "saņemties" un arī piedāvājumus, kur doties, kam pievienoties. Bet paši Jāņi ir laiks, kad vari palikt nepamanīts, klusumā un mierā, bez liekas jezgas un svinēšanas pienākuma. Reizēm tas ir ļoti vajadzīgs.

Ne visos laikos Jāņu nesvinēšana uztverta ar iecietību. Kādreiz nesvinētājiem diez cik viegli neklājās gan. Jāņu bērni, klaiņojot no vienas mājas uz otru, mēdza visai drastiski izrīkoties tajās mājās, kur viņi iekšā netika ielaisti. Viss viens, vai saimnieks guļ vai pats kaut kur klaiņo. Latviešu folkloras krātuvē glabājas kāda fotogrāfija no līgotāju nebēdnībām – māju durvis nobloķētas ar to, kas nu pagalmā atrasts. Metāla vanna, soliņi, ratiņi, katli un kanna, pa virsu tam visam vēl uzliekot salauztas trepes. Nez vai Jāņu bērni tās trepes salauzuši? Gan jau, ka ne.

Durvju aizsprostošana Gaujas Jaunkalna mājās 1962. gadā. LFK [1912, 856]

Tomēr tradīciju pierakstos var lasīt, ka durvju aizbarikādēšana nav bijusi vis tāds viegls jociņš. Mājas iemītniekiem no rīta nācies kāpt ārā pa logu, jo kliņķis piesiets, durvis vaļā nevar dabūt, un arī krietni nostrādāties, jo viss, kas pagalmā atrasts, sanests un sariktēts pie durvīm.

Papardes zieds 

Piniet, meitas, ērkšķu kroni,
Metiet govu laidarāji,
Lai ragana acis bada,
Jāņu nakti skraidīdama.

LD 32487

Pati Jāņu nakts gan man likās burvību apvīta, un viena pati centos apkārt nestaigāt. Pat tik vien kā aizskriet no ugunskura vietas līdz mājai, prasīja lielu saņemšanos. Tak raganas un burvji Jāņu naktī apkārt staigā! Negribējās tādiem ceļā pagadīties. Tas bija laiks, kad mums, bērniem, burvību pasaule itin labi sadzīvoja blakus īstajai. Mēs svēti ticējām, ka, izlienot caur vilkaču priedes sakni, vari pārvērsties vilkacī, un zinājām arī vismaz vienu, kas zināja kādu citu, kurš bija teicis, ka ar viņa attālu radinieku tā noticis. Bet, nostājoties ar aizvērtām acīm uz krusta akmens, kas ieaudzis pa vidu senam muižas celiņam, pilnīgi noteikti varēja redzēt, kādas bagātības zem tā apslēptas. Tās bijām redzējuši arī mēs paši – katram gan bija sava versija par redzēto.

Mītiskais papardes zieds Jāņu naktī vilināja visvairāk. Pieaugušajiem domātā papardes zieda nozīme mums bija nezināma. Mūs vadīja senie nostāsti par brīnumaino ziedu, kas uzzied Jāņu naktī un dod laimi tam, kas to atrod. Pat vēl vairāk – kas to atrod, tam piepildās visas vēlēšanās. Tas bija vilinoši, lai gan tādas īstas un vajadzīgas vēlēšanās prātā nemaz tik viegli nenāca.

"He, he, kur tad ies – vai papard’s ziedu meklēt, vai," smējās kāds iereibis līgotājs, kad pulciņš bērnu posāmies uz meža pusi. Viena pati Jāņu nakts gaišajā tumsā es neuzdrošinātos doties prom no ugunskura nekad! Bet pulkā drošāk. Uz mežu gan neaizgājām, paparžu pietiekami daudz bija arī muižas parkā. Tas tuvāk, un tur nav tik tumšs kā mežā. Pētījām un meklējām, bet pārliecinošu papardes ziedu neieraudzījām. Tad kāds iesaucās: "Laikam ir!" Skrējām turp, un patiesi izskatījās, ka papardei ir zieds. Ha! Tomēr, izpētot sīkāk, kolektīviem spēkiem tika noskaidrots, ka ziedētājs ir kāds blakus augs, kas izspraucies cauri paparžu pudurim. Vilšanās. Diemžēl neredzējām spīdam arī apslēpto naudu, ko Jāņu naktī it kā varot redzēt. Nu, pilnīgi tukšā!

Īsākā nakts

Jāņu nakts bija ne tikai burvību pilna, bet arī īsts izaicinājums. "Kas guļ Jāņu nakti, tas gulēs visu vasaru," biedinoši teica bērnudārza audzinātājas. Ir pilnīgi skaidrs, ka gulēt nedrīkst iet, kamēr nav sagaidīti pirmie saules stari. Bērniem mēdz būt izteikts negulēšanas spīts. To redzu arī tagad savās atvasēs. Negulēt Jāņu nakti ir gluži kā akmenī ieskrāpētas, neatņemamas tiesības. Un, starp mums, bērniem, runājot, arī goda lieta un savas varēšanas pierādījums. Tomēr izturēt nakti nomodā nemaz nav tik vienkārši, kā izklausās. Kolektīvo Jāņu svinībās pirms apmēram trīsdesmit vai vairāk gadiem ierastā prakse bija tāda, ka līdz pusnaktij (varbūt līdz vieniem vai diviem) pie ugunskura noris kaut kāda rosība, pēc tam viens pēc otra samiegojušies svētku dalībnieki klusi pazūd, nemaz nebaidīdamies no sekām – vasaras nogulēšanas. Stingrākie aiz rokas līdzi aizvelk arī savus bērnus. Pielaidīgākie piekodina "drīz nākt mājās".

Kad sāk nākt miegs un draugu kompānija pagurusi, laiks līdz saullēktam velkas gausi. Pagales ugunskuram beigušās, tas sāk palēni izplēnēt. Lai atgrieztu mundrumu, jāpakustas. Miegaini, jakās un segās satinušies, mēs klunkurējam apkārt pa piemājas celiņiem. Viegla dūmaka savālojusies līdz pat mežmalai. Viss ir gluži kā bez skaņas. Tāds rēns un neierasts. Šur tur tālienē gaisā vāri trīsuļo padzisušo ugunskuru dūmi. No dīķiem lēni kāpj migla, un mūsu sagurušās balsis liekas neiederīgas Jāņu nakts klusumā.

Līdz saulei vēl ir, ko gaidīt, bet ļoti gribas mājās. Varbūt pat vairāk nekā sagaidīt sauli. Nolemjam doties katrs uz savu balkonu un sagaidīt saullēktu tur. Tas būs it kā mājās, bet tomēr ārā. Negulēšanas kontrolei ik pa laikam apņemamies sasaukties. Kurš neatsaucas – tātad aizmidzis. Sākums izvēršas itin jautrs, un miegs pat ir pārgājis, bet, jo gaišāks paliek, jo mazāk balsu, kas atsaucas. Visbeidzot top jau pavisam gaišs. Ik pa laikam iedziedas kaimiņu gaiļi. Bet saules stari pāri egļu svītrai vēl spītīgi nerādās. Sauli nevar pasteidzināt vai patīt uz priekšu, bet nupat jau liekas, ka tā aizgulējusies.

Ir dzirdēts, ka Jāņu rītā uzlecot trīs saules: viena – zelta, otra – sudraba, bet  trešā – vara. Gluži kā olimpiskās medaļas. Tam gan es neticu, bet drošības labad pārliecināties varētu. Kad liekas, ka miegs vairs nav pārvarams un pretošanās spējas tam kļuvušas pavisam niecīgas, egļu galotnes beidzot sāk zvīļot pirmajos saules staros. Prieks par ilgi gaidīto saules uzrašanos un savu varēšanu ir vienlīdz liels.

"Jūs guļat?" uzsaucu pārējiem. Kāds kaut ko neskaidru atrūc no augšas vai lejas, vai blakus balkona. Nopelnītais Jāņu rīta miegs ir salds, un to nespēj vairs iztraucēt pat spožā saule un dienas skaņas.

Vēlāk, kad izgulējušies esam satikušies jau atkal, visi kā viens apgalvo, ka šogad gan izdevās saullēktu sagaidīt nomodā. Katrs esot saucis pārējos, bet tie nav atsaukušies. Arī es! Kā tas tā var būt?

Es redzēju Jāņu nakti
Trīs saulītes uzlecam:
Viena zelta, otra vara,
Trešā tīra sidrabiņa.

LFK [958, 5969]

 

Avoti:

LD: K. Barons. Latvju Dainas. http://dainuskapis.lv

LFK: Latviešu folkloras krātuves materiāli, https://garamantas.lv

LTT: Šmits, P. Latviešu tautas ticējumi, 1–4, 1940–1941. http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/

Tēmas

Sanita Reinsone

Sanita Reinsone (1981) ir pētniece, rakstniece un stāstu medniece. Strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!