Redzējumi
25.03.2015

"P" kā "Mākslas dienas Deluxe"

Komentē
1
Saglabā

Ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu uzmanību, kuru tā meklē – un saņem, – reizi divos gados notiekošā Purvīša balvas pasniegšana ir viens no Latvijas vizuālās mākslas jomas svarīgākajiem notikumiem. Katrā balvas pārskata periodā nominantus izvēlas jauna septiņu ekspertu grupa, kuras pienākums (šķietami) ir apmeklēt visas divu gadu laikā notiekošās profesionālo mākslinieku izstādes [1] un izvēlēties ceturkšņu nominantus, no kuriem, visbeidzot, tiek atlasīti astoņi finālisti balvas izstādei Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls". Balstoties uz šo izstādi, starptautiska deviņu cilvēku žūrija izvēlas uzvarētāju, kuru paziņo atklāšanas ceremonijā. Šogad tā notika 20. februārī.

Kad visi rituāli ir veikti, pāri paliek izstāde, kura sešas nedēļas aizņem lielāko ekspozīciju zāli Rīgā. Tā kā vairumā šo notikumu aptverošo diskusiju – it īpaši šogad – tiek runāts par nominantiem, žūriju un uzvarētāju (it īpaši viņu dzimumu un vecumu), pati izstāde palikusi bez "elitāras" [2] uzmanības. Tomēr saskaņā ar muzeja statistiku šīs finālistu izstādes ir visnotaļ populāras – 7575 apmeklētāji 2013. gadā. Turklāt, ņemot vērā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas ilgstošo rekonstrukciju, kā arī balvu organizējošās institūcijas kritiku nepieļaujošo autoritāti, joprojām varētu sagaidīt ko iespaidīgu. Arī izstādes apraksts šķietami piebalso: "Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, instalāciju un videomākslas kopums, ko radījuši ceturtajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2013. un 2014. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi [..]." [3]

Tomēr finālistu izstādes mērķis ir duļķains. Gluži kā Purvīša glezna, kura šogad izvēlēta kā burta "P" fons balvas publicitātes materiālos. Glezna katru gadu ir cita, bet šī ir pirmā reize, kad tā iekļauta ekspozīcijā. Novietota uz plašas, baltas sienas, tā ir pirmais, ko ierauga izstādes apmeklētājs. Šī ir zīmīga atkāpe no ierastās kārtības: visās trijās iepriekšējās izstādēs šeit atradušies mākslinieku – nākamo balvas ieguvēju – darbi, tādējādi veicinot (nenoliedzami smieklīgas) baumas, ka uzvarētājs tiek nolemts un darīts zināms izstādes iekārtotājam vēl pirms žūrijas sanākšanas. "Uzvarētāja vietas" piešķiršana šim meistardarbam – tas ir vienīgais ierāmētais darbs izstādē un vienīgais ar nosaukumu, datumu un tehniku uzrādošu etiķeti – liecina, ka, lai kas arī notiktu, Purvītis vienmēr jau iepriekš ir patiesais visu uzslavu un veltījumu saņēmējs.

Aiz šīs sienas iepriekšējās izstādēs ierastā tumšpelēkā toņa vietā apmeklētājiem paveras zāle baltā laboratorijas gaismā. Tā nevainojami piederas Ginta Gabrāna tīrajai ekspozīcijai un tās stāstam. Vienlaikus tā vedina meklēt līdzības ar otra šajā zālē izstādītā nominanta Henrija Preisa darbiem, pārspīlējot to avangardisko ģeometriskumu un cienīgumu. Toties dziļākā zāle ir krēslaina "ezotērikas" zona. Brīvi telpā izvietotas Kaspara Teodora Bramberga lielformāta gleznas un Gintera Krumholca eksistenciālā tēlniecības instalācija. Abi pagriezuši muguras Ģirta Muižnieka ekspozīcijai, kuras iekļaušana astotniekā ne mirkli nav šķitusi īsti pārliecinoša, un liekas, ka muguras pagriezuši arī dizainers Martins Vizbulis un kuratore Daiga Rudzāte, iespējams, lai pasvītrotu kuratores – mākslinieka sievas – neitralitāti. No visu Mūkusalas Mākslas salona Lielo zāli apņemošās izstādes palikusi vien žēlīgi "remiksēta" siena. Blakus iespējams iemaldīties arī atsevišķajā Artūra Riņķa nodalījumā, kas nevainojami atkārto 70. gadu zinātnes un misticisma sintēzi, ar kuru mākslinieks jau kopš padomju laikiem kļuvis pazīstams, – par spīti necienīgajām zvaigžņotās debess tapetēm (kurām, var minēt, jārada asociācijas ar braucienu uz nominēto mākslas dārzu "Nekurienes vidū", netālu no Sabiles).

Šīs "dzemdes" dzīlēs (Bramberga darbu tumšajai materialitātei veidojot eju) atrodas šīgada uzvarētāja, Miķeļa Fišera, ekspozīcija, un grūti nepiekrist žūrijas lēmumam. Ja 2013. gadā viņa pirmā piedalīšanās finālistu izstādē bija nepārliecinoša un šķietami balstījās faktā, ka īsi pirms tās "Arsenālā" notika liela, haotisku kvaziretrospektīvu atgādinoša personālizstāde, tad šoreiz Fišers tika nominēts par tīru, lieliski paveiktu darbu trāpīgi izvēlētā vietā – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. [4]

Atšķirībā no Fišera nominētās ekspozīcijas, kura pilnībā transplantēta "Arsenālā", vairums citu mākslinieku darbu ir iespiesti izstāžu zālē. Visu nominēto izstāžu pārcelšana pieejamajās telpās, protams, ir neiespējama, tomēr šie suvenīri ar neprognozējamo attiecību pret oriģinālu ir tas, ko redz un vērtē apmeklētāji un, būtiski, arī žūrija.

""Purvīša balvas" kandidātu izstāde kā tāda ir ļoti sarežģīta. Ja jūs salīdzinātu katalogu un izstādi, daudzu mākslinieku darbi izstādē atklātos citā gaismā, taču uzvarētāja darbs ir absolūti perfekts – tas ir tieši tāds pats, kāds tas tika izstādīts Medicīnas muzeja telpā, – oriģinālajā darba variantā," komentē Sūne Nūrdgrēns, žūrijas loceklis, kurators un laikmetīgās mākslas centra "Baltic" izveidotājs. [5]

Otrs darbs, kurš saglabājis savu materiālo pilnību (izņemot 30 centimetrus augstuma), ir Kristapa Ģelža un Ģirta Biša instalācija "Kancele", kas sākotnēji izstādīta Rīgas Doma dārzā. Par ieceres saistību ar konkrētu vietu liecina vien neliels videoekrāns, bet pats darbs aizķēries "Arsenāla" vestibila nekurienē – pirms vēl izstāde īsti sākusies. Lai gan griestu arkas sasaucas ar darba reliģisko simbolismu, tā utilitārais raksturs – ielas laterna – zūd, pakļūstot zem jumta. Iespējamu alternatīvu risinājumu demonstrēja "kim?" Laikmetīgās mākslas centrs, Rīgā prezentējot Kriša Salmaņa un Kaspara Podnieka darbu Latvijas paviljonam Venēcijas biennālē. Tā kā telpu ziņā bija neiespējami parādīt instalāciju sākotnējā veidolā, Salmanis izveidoja – tiešā nozīmē – izstādi par izstādi. Lai gan četru līdzšinējo Purvīša balvas izstāžu mākslinieka un kuratores duetam pieejamais laiks – starp finālistu paziņošanu dienu pirms Ziemassvētkiem un izstādes atklāšanu 20. februārī – varētu patiešām būt nepietiekams tik radošiem risinājumiem, arī viņu pārraudzībā dominējusī arbitraritāte ikreiz rada vienus un tos pašus jautājums. Bez publiski definētas balvas izstāžu kūrēšanas politikas atliek minēt, vai māksliniekiem ir jebkādas iespējas nepiekrist veidam, kā viņu darbi tiek eksponēti. Tajā pašā laikā ir skaidrs, kādēļ viņi piedalās spēlē, – ar naudu nejoko (28 500 EUR uzvarētājam).

Telpiska dalībnieku darbu savietošana, lai iekļautos pieejamajā platībā, ir metode, kas atgādina padomju laika Mākslas dienas, tomēr varētu iztēloties, ka Purvīša balva mērķē augstāk. Šķiet, nebūtu pārdroši minēt, ka izstādes mērķis ir parādīt Latvijas mūsdienu mākslas ainu. Saskaņā ar balvas aprakstu tas nozīmētu mākslu, "kas dziļi saistīta ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām". [6] Par vēlmi veidot kopskatu varētu liecināt arī pārmaiņas izstādes iekārtojumā – no katra mākslinieka darbu maksimālas nodalīšanas pirmajās divās finālistu izstādēs uz savstarpēji atvērtāku telpu pēdējās divās.

Aina, kura šogad parādās, ir "kosmiska". Uzskatāmi, ka pieci no finālistiem un viens no Artūra Riņķa nominētajiem darbiem šai pašās telpās bija pārstāvēti iepriekšējā izstādē – "Saules sistēmas perspektīva" (14.11.2014–01.02.2015) –, kuras kuratore Elita Ansone bija viena no ekspertēm. Viņa bija kuratore arī nominētajai Henrija Preisa izstādei (aprakstā akcentējot darbu "ezotērisko" lasījumu) un šobrīd strādā pie doktora darba par New Age kultūru. Citas ekspertes, Ievas Kalniņas, kūrētā izstāde "Horizonta meklējumi" Dzelzceļa vēstures muzejā pievērsās (pārsvarā) necaurredzami garīgiem meklējumiem mākslā. Tikmēr Inga Šteimane, vēl viena no ekspertiem un nominētās Miķeļa Fišera izstādes kuratore, nesenā publiskā diskusijā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā (10.12.2014) norādīja, ka pēc daudziem kritiķes un kuratores darbā pavadītiem gadiem nonākusi pie metafizikas kā labas mākslas būtības. Tā kā visas trīs ir starp aktīvākajām un ietekmīgākajām personībām Latvijas kuratoru laukā un, nav šaubu, arī starp ekspertiem, viņu personīgās profesionālās izvēles neizbēgami veido procesu un ir pelnījušas novērtējumu. Tomēr ar to nepietiek, lai apgalvotu, ka "kosmoss" ir Latvijas iepriekšējo divu gadu mākslas galvenā tēma un ka tai ir kāda dziļa saistība ar sava laikmeta norisēm. 60. un 70. gadi ir neatgriezeniski pagājuši, sacensība par izplatījumu ir rimusi līdz ar (veco) Auksto karu, un sabiedrības uzmanība pievērsusies citām zinātnes jomām (kurās tīri labi iekļaujas Gabrāna darbi). Tikmēr "ezotēriskas" intereses gadsimtu gaitā ir pārstāvējis stabils mākslinieku mazākums, kuru grūti uzskatīt par kādam konkrētam laikam vai vietai piederīgu.

Tajā pašā vakarā Ģertrūdes ielas teātrī notiekošajā akcijā-diskotēkā "Cits Purvītis 2013/14" bija uzkrītošs šādu starpgalaktisku noskaņu trūkums. Tāpat izpalika arī neveiklā aina, kurā astoņi sapucēti vīrieši ģēniji lidinās balti supremātiskos ekrānos, stāstīdami par savu nominēšanu. Fakts, ka jau otro reizi Purvīša balvas finālā nav nevienas sievietes, bija viens no iemesliem, kas mudināja mākslas kritiķi, feministi Janu Kukaini līdzdarboties alternatīvās balvas organizēšanā (lai gan jāpiebilst, ka abos finālistu sarakstos nav ne etnisko, ne rasu minoritāšu pārstāvju). "Cits Purvītis" apšaubīja nevis balvas formātu, bet gan ekspertu izvēles. Arī tam bija sava žūrija, kura izvēlējās nominantus no tā paša divu gadu perioda. Daļai no žūrijas locekļiem ir institucionālas saites ar oficiālo balvu, tostarp, Šeldai Puķītei, laikmetīgās mākslas kuratorei Nacionālajā mākslas muzejā, kas ir šīs balvas organizators, Līgai Lindebaumai, vienai no alternatīvās balvas iniciatorēm, un kritiķim Valtam Miķelsonam, kuri strādā Mūkusalas Mākslas salonā, kā īpašnieks Jānis Zuzāns ir viens no Purvīša balvas dibinātājiem un finansētājiem. Gan ekspertu, gan arī finālistu [7] vidējais vecums ir zemāks, norādot uz iespējamu paaudžu maiņu. Tās savieno Miķelis Fišers, kurš tika nominēts abām balvām.

Tomēr alternatīvā balva pavisam noteikti nešaubījās par pompozas izstādes nepieciešamību. Līdzīgi arī jaundibinātā "kim?" Rezidences balva, kuras starptautiskā žūrija izvēlējās piecus māksliniekus [8], vadoties pēc viņu portfolio, un noteica uzvarētāju pēc darbnīcu apmeklējumiem. Abos gadījumos varētu apgalvot, ka problēma visupirms ir finansējuma trūkums. "Cits Purvītis" radās spontāni, kā reakcija uz Purvīša balvas finālistu paziņošanu. Tas tika noorganizēts dažu nedēļu laikā, bez jebkāda budžeta kā viena vakara pasākums ar nelielu izstādi, kurā no astoņiem nominētajiem māksliniekiem piedalījās pieci. Lai gan kā potenciāla norises vieta tika uzrunāta arī Rīgas Mākslas telpa, šādu risinājumu bija iespējams apsvērt vien tādēļ, ka tā šobrīd meklē jaunu direktoru un stāv tukša. Šīs telpas izmantošana būtu žests ar krietni plašāku vēstījumu nekā Purvīša balvas rezultātu komentēšana.

Acīmredzami "kim?" Laikmetīgās mākslas centrs bija sagādājis finansējumu savam projektam, tomēr kopumā abi pasākumi bija diezgan līdzīgi. Alternatīvais "Purvītis" sevi nosauca par diskotēku, cenšoties būt kā panks pēc ballītes vai karnevāls pēc Purvīša balvas oficiālās ceremonijas. Tikmēr "kim?" mēģināja un zināmā mērā sniedza atbildi Purvīša balvas aprindu publikai, uz savu pasākumu uzaicinot uzņēmējus, un šīs balvas kritizēšanas vietā savā publicitātē to ignorēja kā nesvarīgu, lai gan ceremonijas norise nedēļu pēc Purvīša balvas saņēmēja paziņošanas liecina par ko citu. Tā kā "Cita Purvīša" nozīme būvēta, tieši atsaucoties uz oficiālo balvu, bet "kim?" izvirza laikmetīgumu kā būtisku vērtību, kura šķietami nav pārstāvēta LNMM organizētajā pasākumā, abi projekti – simboliskā izpratnē – nebūtu dzīvotspējīgi paši par sevi. To atspoguļo arī pasniegto balvu būtība: "Cita Purvīša" uzvarētājs tika noteikts loterijā un saņēma burku ar apmeklētāju samesto naudu (groteska līdzība!), bet "kim?" Rezidences balvas uzvarētāja saņem iespēju pavadīt divus mēnešus Berlīnē, iegūstot par naudu nenopērkamu vērtību – starptautisku sadarbību.

Neskatoties uz savām šībrīža nepilnībām, abas balvas demonstrē funkcionējošas alternatīvas, kuras spētu piešķirt samērojamu simbolisko kapitālu saviem saņēmējiem, atstājot jautājumu, vai ir jebkāda nepieciešamība pēc balvas izstādes un kāda būtu tās funkcija. Šajā kontekstā ir būtiski, ka trīs no "Cita Purvīša" finālam nominētajiem māksliniekiem atteicās piedalīties izstādē. Ēriks Apaļais savu izvēli nepaskaidroja, e-pastā nosaucot mākslinieci, kuru izstādē vēlētos redzēt savā vietā. Miķelis Fišers bija nominēts par vienu un to pašu izstādi abām balvām, un tādēļ viņa labākie darbi atradās "Arsenālā". Trešā – Maija Kurševa – rezumē balvu problemātiku mākslinieka un, iespējams, arī daudz plašākā skatījumā:

"Šāda akcija ["Cits Purvītis"] ir kritiķu, ne mākslinieku lieta, es to uztveru kā tādu joku, bet piedalīties nedomāju. Ja kādam šķiet, ka kaut kas ir negodīgi vai greizi, par to var runāt un diskutēt. Kritika ir ļoti laba lieta, un to vajag veselīgi uztvert. Es priecājos par māksliniekiem, kas to [Purvīša balvu] saņem, tā tomēr ir baigā naudas čupa. Man personīgi nav nekādu pārdzīvojumu, ka neesmu nominēta vai apbalvota." [9]

 

Indreks Grigors ir semiotiķis, mākslas kritiķis un kurators. Viņš ir Tartu Mākslas mājas vadītājs.
Valts Miķelsons ir mākslas kritiķis, Mūkusalas Mākslas salona darbinieks.


 

[1] Kā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā notikušajā diskusijā par mākslas balvām Latvijā (24.02.2015) stāstīja ekspertu žūrijas vadītāja Elita Ansone, žūrijas locekļiem, cik iespējams, jāapmeklē visas Latvijā notiekošās profesionālās vizuālās mākslas izstādes. Tāpat arī ieteicams sekot Latvijas mākslinieku projektiem ārzemēs, tomēr tas nav obligāti, jo ceļojumu izdevumi jāsedz pašiem žūrijas locekļiem. Lai kādu projektu apspriestu nominēšanai, to jābūt redzējušiem vismaz četriem žūrijas locekļiem.

[2] Pēc aculiecinieku stāstītā, pēc balvas saņemšanas Miķelis Fišers aicinājis klātesošos uz dzērienu "Citā Purvītī", tomēr Purvīša balvas ekspertes Elita Ansone un Inga Šteimane viņam aizrādījušas, ka šis otrs pasākums neesot pietiekami elitārs.

[3] Purvīša balvas 2015 kandidātu darbu izstāde

[4] Šis nav pirmais projekts, kurā Miķelis Fišers sadarbojas ar Medicīnas vēstures muzeju. 1998. gadā, 2. vispārējās latviešu mākslas izstādes ietvaros viņš radīja darbu, kurā bija izmantojis divgalvainu suņa izbāzeni no muzeja kolekcijas. Darbs tika parakstīts ar vārdiem "God is" – komenējot tradicionālās glezniecības nekrotisko dabu.

[5] "Purvīša balvas 2015" žūrijas pārstāvju komentāri par kandidātiem un laureāta izvēli

[6] Par Purvīša balvu

[7] Tika nominēti Ieva Epnere, Maija Kurševa, Anda Lāce, Izolde Cēsniece, Ivars Grāvlejs, Miks Mitrēvics & Kristīne Kursiša, Miķelis Fišers, Ēriks Apaļais.

[8] Ieva Epnere, Kaspars Groševs, Darja Meļņikova, mākslinieku duets Miks Mitrēvics & Kristīne Kursiša un Krišs Salmanis.

[9] Akcijas – diskotēkas "Cits Purvītis 2013/2014" balvu saņem Izolde Cēsniece

Indreks Grigors, Valts Miķelsons

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!