Es ievēroju, ka tikai drudža sakarsētam prātam vajg rakstīt dzeju, ka tikai nemiera pilnas rokas taustās pēc pildspalvas uzreiz pēc pamošanās, no duļķēm izlien asiņu saldi pumpuri un atplēs lūpas lapotni cērtošam staram. Tas ir kā zīmēt kontūru katru reizi no jauna, kā ieraudzīt sevi spogulī, kurā tu neesi bijis, kā atklāt dienu kā Ameriku caur zeltu un kaunu, kā elpot, kā vienkārši elpot, kad ilgi nav lijis. Mirklī, kad kaijas vēkšķ nepielūdzamas un dienas gaisma lauž nakts maigo miesu, es atrodu kvīti par 28 mārciņām kā grāmatzīmi pie dzejoļa, kur teikts, ka laulāto gultas ir salas iekāres jūrā, par 28 mārciņām 12. aprīlī kāds ir nopircis siksnu “Spārklera kreklos”, vai loģikas pieraksti nav tikai neprāta važas, tas dzejnieks ir skots, šobrīd valsts galvenais dzejnieks, bet dzīvo aprūpes namā, kopā ar citiem veciem, es domāju, kāds ir tas vīrietis, kurš sajož siksnu un lasa par iekāri pelēkā pilsētā, pilnā ar parkiem un skeletiem pagrabos, pagultēs, poršu un plimutu pēcpusēs, es domāju, kāds ir tas dzejnieks, vai viņš ir jau ir pamodies, vai viņš drīkst dzert kafiju, pīpēt, vai viņam vēl vajag paisumu gaidošās smiltīs zīmēt ar pirkstu karti, kas izplēn ūdenī, kad kāds pieliecas saskatīt nākošo kontrolpunktu. bet viņš jau ir pieliecies, doma met loku un rokas smeļ ūdeni, lūpas skūpsta, ceļi zemojas lūgšanā, tiek atklāta jauna amēbu suga. Viss notiek. Pasaule čīkstot atiet no Veiverlijas uz Rīgu. Labs dzejolis, nodomā vīrīetis, skotiski nodomā un sajož siksnu.
0