Par Arta Ostupa dzejas krājumu "Variācijas par mēness tēmu" ("Neputns", 2022)
Bija gaidāms, ka Arta Ostupa jaunais, pēc skaita ceturtais, dzejas krājums "Variācijas par mēness tēmu" lasītājiem sagādās jušanas un domāšanas prieku. Tā tas, bez šaubām, arī ir. Taču, tā kā Ostupa dzeja grozās ap vēsturi un atmiņu, un to, kā abas kustina tagadni, viņa sakāmais gluži negaidīti kļuvis aktuāls šajās dienās, kad it kā sen jau pagājušais atkal atdzīvojies un par varas makti uzstāj, ka, lai nu kāds, bet pagājis tas nav.
Līdzīgi kā iepriekšējā grāmatā "Žesti" ("Neputns", 2016) Ostupa skatiens ir vērsts uz vēstures naratīviem, lielajiem un mazajiem stāstiem, [1] jaunā krājuma mugurkaulu veidojot vienpadsmit dzejoļiem, kuru virsraksti papildināti ar personu vārdiem un uzvārdiem, kā arī viņu dzimšanas un nāves gadskaitļiem. Šādu informāciju ierasts norādīt uz kapakmeņiem, tāpēc priecājos, ka, atšķirībā no šajos tekstos minētajiem cilvēkiem – pazīstamiem Rietumu dzejniekiem, kāda pianista un citiem, mazāk zināmiem ļaudīm –, manu vārdu, kas arī pieminēts grāmatā, skaitļi nepavada.
Gadskaitļi, protams, liecina, ka darīšana ar ko tādu, kas ir bijis, un Ostupu interesē tas, ko īsti nozīmē šī notikumu, cilvēku, parādību būšana bijušām, tas, kādā ziņā tās ir zudušas un kādā turpinās, kā arī, beigu galā, ko tad cilvēkam īsti iesākt, ja to visu pavada melanholija, kura, kā stāv rakstīts, ir sēras pēc kā zaudēta, kas, iespējams, nekad nemaz nav bijis tavs.
Tā, piemēram, dzejolī "Vīne" (15. lpp.) tēlots kāds vasaras vakars, kurā, rakstot vēstuli spalvasbrālim Paulam Cēlanam, izcilā vācu dzejniece Ingeborga Bahmane "sastopas ar visu nepateikto". Kā norādīts grāmatas piezīmēs, daļa dzejoļa teksta ņemta no dzejnieku sarakstes, bet pati situācija ir autora iztēlota. Rodas iespaids, ka sarakste kalpojusi par tādu kā punktu, ap kuru sablīvēties vēstītāja ilgām – ilgām būt blakus, pieredzēt šo brīdi, līdzīgi kā lielā mīlestībā mēdz pārņemt smeldze par to, ka neesi otru cilvēku pazinis visu to laiku, pirms satikāties.
Tuvāk ostupīgai atskārsmei, ka ir tikai viens laiks, kurā iespējams piedzīvot vēsturi, lasītājs nonāk, piemēram, dzejolī "Augusta mākoņi" (20. lpp.), kur caur divu cilvēku likteņiem apspēlēta vietējās vēstures traģika, vēstītājam esot klātesošam šo cilvēku stāstos, it kā klausoties, ko runā mirušie. Nav gan zināms, kas tie ir par cilvēkiem, skaidrs, ka latvieši, domājams, precējušies; vīrs miris 20. gadsimta četrdesmitajos gados, sieva – deviņdesmitajos. Ir tikai nojaušams, ka darīšana ar kara laikā aprāvušos mīlasstāstu. Pēc tā pāri palikusi tikai nenoteikta istaba, "kur āķa galā šūpojas klusums".
Pavisam tieši ar tagadni sastatāms teksts "Kāda brauciena iespaidi" (34. lpp.), kur Ostupa apdarē pārstāstītas latviešu rakstnieka Kārļa Ķezbera atmiņas par 1943. gada braucienu uz Ļeņingradas fronti. No iznīcības ainas, kurā netrūka upuru, aprakstīti tikai priekšmeti ("blakus dzelzceļa sliedēm gulēja lokomotīve, līdzīga notriektam meža zvēram", "Īzaka katedrāles smaile [..] krāja sevī gaismu, lai pārciestu visdziļākās naktis"), dzejolim it kā iemiesojot atziņu, ka dažas cilvēka ciešanas gluži vienkārši nav iespējams ietērpt vārdos. Šodien var pārliecināties, ka tā tas nudien ir – ja par Krievijas īstenotajiem slaktiņiem Ukrainā vispār iespējams runāt, tad tikai paturot prātā, ka tie tāpat paliek ārpus sapratnes robežas.
Minētais teksts uzrāda arī ētisku, modernisma literatūrā visai izplatītu attieksmi pret ciešanu estetizēšanu, padarīšanu par mākslas darba daļu. Domu gājiens varētu būt apmēram šāds – paspilgtināt vai mākslinieciski apdarīt šausmas būtu bezgaumīgi, kā arī, iespējams, negodīgi pret cilvēkiem, kuri tās izcietuši, savukārt to aprakstīšana vienkāršiem vārdiem būtu mākslinieciski riskanta, turklāt ar lielu varbūtību neatbilstu cietēju pieredzei. Atliek vien mājieni, netieši norādījumi – traumatiska pieredze kļūst par mākslas darba daļu tikai negatīvi, kā kaut kas nedefinējams, sabiezējums acs kaktiņā, melnais bieds, kas aprij sapratnes gaismu. Piedāvāju šo pieeju nokristīt par negatīvo estetizāciju, kaut saturiski tā vienkārši ir cieņpilna klusēšana.
Visbeidzot vēlos norādīt, ka dzejoli "Kāda brauciena iespaidi" sevišķi ambivalentu padara tas, ka pašlaik atmiņa un pārliecība par Otrajā pasaules karā nestajiem upuriem tiek izmantota, lai pamatotu uzbrukumu mierīgai kaimiņvalstij. Šķiet, būtu reiz jāielāgo, ka pašas par sevi ciešanas nevienu nepadara gudrāku.
*
Klātbūtnes efekts Ostupa vēsturiskajos tekstos ir tik pārliecinošs, ka gribas teikt – autoram "vēsture notiek tagad" utt. Taču precīzāk būtu sacīt, ka tagadnē notiek tieši atcerēšanās, turklāt situāciju sarežģī tas, ka laba daļa no atmiņas, acīm redzot, ir iztēle, proti, Ostupa attieksme pret vēsturi ir konstruktīva. Tāpēc rodas jautājums par to, kāds tad īsti ir šo tekstu statuss, un pie pavisam labas gribas varētu arī painteresēties par šādu transtemporālu ilgu iespējamiem cēloņiem.
Itāļu filozofs Džordžio Agambens savā agrīnajā darbā "Istabas" piedāvā aizraujošu lasījumu Zigmunda Freida ietekmīgajam tekstam [2] par sērām un melanholiju. Freids norāda uz paralēlēm starp melanholiju un sērām: abām pamatā ir ilgas, kas izpaužas tik spēcīgi, ka ilgu priekšmets pārmāc pašu personu. [3] Taču problēma ir tāda, ka, atšķirībā no, piemēram, sērām pēc miruša tuvinieka, melanholijas gadījumā nav saprotams, pēc kā tad cilvēks īsti ilgojas.
Agambena atbilde ir tāda, ka melanholijas gadījumā ilgu priekšmeta gluži vienkārši nav. Nespējot iztikt bez ilgotā, cilvēks alkst to "piesavināties", taču, tā kā ilgotais neeksistē, vienīgā atlikusī stratēģija ir to iegūt atpakaļejoši, ilgu priekšmetam kļūstot par "zaudētu" priekšmetu, kurš indivīdam kādreiz it kā piederējis, taču nu ir zudis, un sākotnējās ilgas nu vēršas sērās, iztrūkuma, nepilnības sajūtā, kas iekrāso cilvēka ikdienu, ik uz stūra atgādinot par zaudēto. [4]
Saistība ar radošām aktivitātēm te tāda, ka melanholisks mākslas darbs nu ir uzlūkojams citā gaismā – tas ir mēģinājums atgūt to, kas nekad nav piederējis, atjaunot zaudētu, taču patiesībā nekad neeksistējušu pasauli. Šķiet, tas ir labs veids, kā uzlūkot arī Ostupa tekstus.
*
Tie, kas grāmatu jau lasījuši, varētu iebilst, ka esmu izvilcis tikai vienu pavedienu no citādi gaiša un brīžiem jautra krājuma (sk., piemēram, grāmatas vāku un ēverģēlīgo dizainu). Tā tas nudien ir, arī es pats labprāt rakstītu par laimi, kas piepeši jaušama pie Ostupa, un par aizkustinošo dzejoli "2018. gada 17. marts" (23. lpp.), kas beidzas ar vārdiem "Tēti, debesis!" un, par spīti manām pretrunīgajām sajūtām pret bērniem, lika apraudāties. Un es gribētu vienkārši uzrakstīt, ka, manuprāt, "Variācijas par mēness tēmu" ir laba grāmata, ka nostrādāta te ir katra frāze un es ceru, ka to kāds iztulkos.
Taču tagad citi laiki, un attiecīgi arī jāraksta, ja negrib dzejai atvēlēt vien patvēruma funkciju vai sakāvnieciski sacīt, ka tā plūst tikai pašas izskalotā ielejā. Laimi izstarojošie – vai atstarojošie, jo ne mēnesim, ne atmiņām nav savas gaismas – šī krājuma dzejoļi nupat jau lasās drīzāk kā atgādinājums: "Cik gan laimīgs es biju tad, kad mēdza likties, ka esmu tik nelaimīgs."
*
Līdz šim zīmētajā shēmā par Ostupa dzeju redzams, ka ilgas sakopojas ap kādu pagātnes liecību, no kuras savienojumā ar iztēli dzimst teksts (sk. arī, piemēram, "Skatoties mammas jaunības fotogrāfijas", 10. lpp.). Taču Ostupam ir vismaz divas sejas – raugoties uz pagātni, viņš veras arī nākotnē, tā ka, par spīti pagātnes piesātinājumam laikmetīgajā latviešu literatūrā, Ostupa skatīšanās atpakaļ nekad nekļūst, literāta Raimonda Ķirķa vārdiem, "tagadni nomācoša". [5] Kā tā?
Lai atbildētu, vēlos norādīt uz vēl kāda dzejnieka, robežu šķērsotāja, līdzībām ar Ostupu. Zviedru nobelista Tomasa Transtrēmera debešķīgais cikls "Baltijas jūras salas" kulminē vēstītāja metafiziskā atklāsmē, [6] ka viņš vienlaikus atrodas arī pāri robežām – gan, kā pie Ostupa, pāri laika šķirtnei, gan pāri jūrai, tolaik okupētajās Baltijas valstīs. Šķiet, te pausta dzejnieka garīgā pārliecība un dziļa solidaritāte, it kā no zviedra pozīcijām sakot – es (nezinot, kā, un nespējot paskaidrot, ko tas nozīmētu praksē) esmu kopā ar viņiem.
Ostupu diez vai nodarbina kas metafizisks, [7] bet dziļa solidaritātes izjūta, faktiski sapnis par kopīgu pasauli, vēsturisku kopību, kas ir zaudēta un nekad nav pastāvējusi, ir ne tikai viņa dzejā uztaustāma spēcīga ideja, bet arī kas ļoti nepieciešams laikā, kad šauras intereses draud pavisam aizgaiņāt pašu skaistāko sapni. Viņa pasaulēs cilvēki var atpazīt viens otru.
[1] Ja tas nešķiet acīmredzami, te piemērs no "Žestu" pirmā dzejoļa "Pēc neatkarības atgūšanas" (7. lpp.), kur nosacīts nācijas stāsts savīts ar pieredzi pirmajā personā: "Kad iznācām no baznīcas, virs pasta sarkanās dzegas ap mēness apdrupušo ragu pulcējās zvaigznes, skatītas caur nospeķotām brillēm."
[2] Friends, Z., Šuvajevs, I. (tulk.) Sēras un melanholija. Skatīts: 04.06.2022.
[3] Psihoanalītiskajā žargonā – objekts pārmāc Es jeb ego, proti, viss sākas ar objekta uzvaru pār Es.
[4] Agamben, G., Martinez, R. L. (trans.) Stanzas: Word and Phantasm in Western Culture. University of Minnesota Press, 1993. pp.19–23.
[5] Ķirķis, R. Zandere un aizsprosti. Skatīts 05.06.2022.
[6] "Tu ej tālāk un ieklausies, līdz sasniedz punktu, kur / robežas atveras vai drīzāk viss ir robeža." Transtremers, T., Kronbergs, J., Godiņš, G. (tulk.) Dzeja. Rīga: Mansards, 2011. 155. lpp.
[7] Tāds iespaids gan varētu rasties no hrestomātiskā dzejoļa "Vasarā pie aizas", kurā kāds apgalvo: "mans rīts ir arī miesnieka un priekšsēdētāja rīts." Ostups, A. Fotogrāfija un šķēres. Rīga: Mansards, 2013. 13. lpp.
1