Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis Ostins Smits (1982) ir literatūras lektors Stenforda Universitātē, četru dzejas krājumu autors. Viņa dzejoļi publicēti arī daudzos žurnālos, tai skaitā "The New Yorker", "Poetry Magazine", "Yale Review", "Sewanee Review", "Ploughshares", "New England Review", "Poetry East", "ZYZZYVA" un citos. Viņa īsproza lasāma "Harper’s", "Glimmer Train", "Kenyon Review", "EPOCH", "Narrative Magazine" un citos izdevumos. Rakstnieks saņēmis vairākas literārās balvas un šobrīd dzīvo Sanfrancisko, Kalifornijā. Pagājušā gada literatūras un filosofijas interneta žurnāla "Punctum" festivāls ar ASV vēstniecības atbalstu uzaicināja Ostinu Smitu uz Rīgu. Mēs tikāmies ar viņu, lai parunātu par dzeju, tās lasīšanu un rakstīšanu. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video - Ģirts Raģelis.
Tātad jūs esat radošās rakstīšanas pasniedzējs?
Tas ir tiesa.
Kas jums liek domāt, ka varat to iemācīt?
Nu, mani skolēni, iespējams, teiktu, ka nevaru. Es pasniedzu jau četrus gadus: mācu dzeju, daiļliteratūru, patiesībā arī dabas aprakstus (nature writing) un dokumentālo žurnālistiku, un katrā žanrā ir savi izaicinājumi, bet pašlaik vadu dzejas klasi. Ja es tagad nebūtu Latvijā, tad noteikti būtu tur.
Lielākā daļa manu studentu baidās uzrakstīt dzejoli. Vispirms šie jaunieši jāpieradina pie domas, ka viņi to var, un tajā pašā laikā jāatradina no domas, ka dzejolis ir kaut kāda puzle, kas jāatrisina, – tas, manuprāt, viņiem tiek iemācīts vidusskolā. Tāpēc cenšos dzejas rakstīšanu demistificēt, padarīt saprotamāku, bet, patiesi, mācīt rakstīšanu – tas ir sarežģīti. Manuprāt, viena no labākajām lietām, ko varu darīt, ir parādīt darbus, kas man pašam patīk, un dalīties sajūsmā ar cerību, ka tā pielips.
Vai jūs domājat, ka jebkuram vajadzētu mēģināt uzrakstīt dzejoli?
Nu, Kītss ir teicis: ja dzeja nerodas tikpat dabiski, kā kokiem rodas lapas, tad tai vispār nevajadzētu rasties. Man šķiet, kaut kādā ziņā par dzejnieku tomēr kļūst dabiskā ceļā. Citas profesijas apgūst, studē, veido karjeru…
Daži no maniem studentiem ir ļoti talantīgi, bet es zinu, ka viņi neturpinās rakstīšanu ārpus klases, kamēr citiem dzejas rakstīšana ir tāda apmātība, kas nepāries. Es kādreiz centos katru padarīt par dzejnieku, bet tagad man šķiet, ka tie, kam lemts būt dzejniekiem, rakstīšanu turpinās, bet pārējie varbūt interesēsies par to un turpinās lasīt dzeju arī pēc manu lekciju beigām. Tā es par to domāju.
Katru gadu man ir 1-2 studenti, kas, manuprāt, tiešām turpinās rakstīt un kuru darbi varbūt kādreiz tiks publicēti.
Vai ir nepieciešams mācīties, kā rakstīt dzejoļus? Vai ir nepieciešams lasīt citus autorus, cik daudz vien iespējams?
Es teiktu, ka jā. Pēdējā laikā Amerikā bieži saka, ka jālasa mūsdienu dzeja, taču tam es nepiekrītu. Domāju, pašam jāsaprot, kuru autoru dzeja aizrauj vairāk. Man, piemēram, viens no tuvākajiem ir Džons Kītss, bet citi var būt vairāk ieinteresēti mūsdienu dzejniekos. Lai vai ko tu lasītu, svarīgi atrast dzejniekus, ar kuriem kaislīgi aizraujies, un viņu padarītais kaut kā atradīs savu ceļu tavos darbos. Mans tēvs ir dzejnieks, tāpēc esmu lasījis dzeju kopš agras bērnības. Tas ir tik daudzu ietekmju jūklis, ka nevaru izšķirt, kurš mani ietekmējis visvairāk, – esmu lasījis daudz autoru, bet tie, kuri man vismīļākie, vienmēr palikuši līdzās. Tas ir tāds liels sautējums, un es domāju, ka, iespējams, dzejniekam nāk par labu, ja ir liela darbu krātuve, ar kuriem viņš rezonē.
Kāds ir labākais veids, kā lasīt dzejas krājumu? Izlasīt to no sākuma līdz beigām vai lasīt dzejoļus pa vienam? Vai pārlasīt dzejoļus vairākas reizes? Kāda ir jūsu recepte?
Tas ir labs jautājums. Es nezinu, kā ir latviešu dzejā, bet amerikāņu dzejā šobrīd novērojama tendence rakstīt grāmatu, kurā ir vienota tēma, kas caurvij visus dzejoļus un kopā veido stāstu, vai pastāvīgs tēls. Man, taisnību sakot, ne visai patīk šādas grāmatas – man patīk atsevišķi dzejoļi. Ja es varētu savas dzīves laikā uzrakstīt vienu ievērības cienīgu dzejoli, es būtu laimīgs. Mani vairāk piesaista atsevišķi dzejoļi, tāpēc, kad atveru grāmatu, lasu nejauši izvēlētas lappuses, lielākoties nelasu no sākuma līdz beigām. Es zinu, ka citi cilvēki dzejas krājumiem pieiet tāpat kā romāniem – sāk ar pirmo lapu un pamazām turpina lasīt tālāk. Varbūt tā ir tikai mana personīgā izvēle. Mani vienmēr aizrāvuši dzejoļi, kas publicēti žurnālos, – viens dzejolis starp rakstiem.
Vai jūs saprotat, kā izvēlēties īsto dzejoli, ko publicēt?
Man pašam, ko nosūtīt publicēšanai, vai kādam citam?
Nē, redaktoram – kā izvēlēties?
Es domāju, ka tas ir ļoti subjektīvi – patiesību sakot, es kādu brīdi darbojos dzejas izdevumā "Copper Canyon" kā praktikants un man vajadzēja lasīt visus iesūtītos manuskriptus. Tas ir slavens izdevums, tāpēc iesūtīto manuskriptu bija ļoti daudz. Man vajadzēja ātri iziet tiem cauri un izvēlēties, kurus nosūtīt galvenajam redaktoram. Ja dzejolis mani kaut kā skāra, bija skaidrs vai saprotams, kas tur notiek, tad bija lielāka iespēja, ka nosūtīšu to tālāk. Manuprāt, liela daļa dzejas ir ļoti nesaprotama, turklāt man šķiet, ka arī mani studenti nereti dzeju uzskata par nesaprotamu, tāpēc domā, ka arī viņiem jāsajauc lasītāja galva, un cenšas rakstot to panākt, bet tas, manuprāt, ir ļoti dīvaini no rakstnieka puses. Es laikam novērtēju skaidrību un ceru, ka arī redaktori novērtētu skaidrību, bet domāju, ka daudzi patiesībā vēlas dzeju, kas ir nedaudz sarežģītāka. Redaktoru gaume parādās tajā, ko viņi izvēlas publicēt.
Vai dzejolim būtu jābūt saprotamam un lasāmam, neatkarīgi no konteksta, vai konteksts ir nepieciešams?
Nu, es vienmēr saku saviem studentiem, ka nav iespējams doties pasaulē līdzi savam dzejolim un to izskaidrot katram pretimnācējam. Ziniet, mēs visi kādreiz mirsim, bet dzejolis, cerams, izdzīvos, un nav iespējams nemitīgi būt līdzās, lai runātu tā vietā. Manuprāt, dzejolis ir kā glezna – tam jābūt patstāvīgam. Bet es vēlos precizēt, ka man nav iebildumu pret sarežģītu, komplicētu dzeju, man tikai nepatīk galvas jaukšana pašas galvas jaukšanas dēļ, un es gribu, lai varu dzejoli nest sevī un nejusties tā, it kā tiktu apmuļķots vai it kā man vajadzētu doktora grādu literatūrzinātnē, lai to izprastu. Varbūt šāda izpratne man radusies tāpēc, ka mans tēvs bija dzejnieks un arī piensaimnieks un esmu redzējis, kā viņš lasa dzeju priekšā zemniekiem, kuri šo dzeju saprot. Es vienmēr esmu sev teicis: ja kāds zemnieks nevar saprast manu dzejoli, tad es nemaz negribu to rakstīt.
Vai pirms publicēšanas jūs pārbaudāt savus dzejoļus - nolasot tos zemniekiem vai draugiem?
Jā, es dažreiz dalos dzejā ar viņiem vai ar savu tēvu, vai mēs to darām kopā. Bet galvenokārt es dzejoli pārstrādāju daudz, daudz reižu, līdz kamēr vairs nevaru tajā atrast vārdu, ko es vēlētos mainīt, un tad parasti jūtos diezgan pārliecināts, bet tas, vai dzejolis tiek pieņemts, ir pavisam cits jautājums, par ko man tobrīd nav nekādas teikšanas. Man nav draugu, kas… Man patiesībā ir draugi, kas satiekas un runā par dzejoļiem, bet mēs parasti nedalāmies paši ar saviem dzejoļiem, tādēļ, manuprāt, es nedalos ar saviem dzejoļiem tik daudz, cik to varbūt dara citi. Varbūt man vajadzētu!
Kā jūs atbildētu uz jautājumu, kāda ir atšķirība starp dzeju un prozu mūsdienās?
Nu, es rakstu abas, tāpēc man savos darbos ir nepieciešams skaidri nošķirt vienu no otras. Tās ir smalkas atšķirības, bet viena lieta, kas mani nodarbina, ir tā, ka mūsdienās kļūst arvien neskaidrāk, kāpēc kāds ir uzrakstījis dzejoli un nevis stāstu vai kaut ko citu. Ir tāda izzušanas sajūta – šķiet, ka dzeja palēnām izzūd. Kāpēc gan rakstīt dzejoli, ja var uzrakstīt prozas darbu? Man šķiet, ka dzejai vajadzētu saglabāt tās īpašības, ko parasti piedēvējam mūzikai, un pārsteigt, un būt ritmiskai, un visas tās citas “veclaicīgās” lietas. Tai nepieciešama pašai sava identitāte, citādi tā kļūst par artefaktu. Man liekas, ka kļūst arvien grūtāk redzēt atšķirību starp prozu un dzeju, vismaz mūsdienu amerikāņu literatūrā.
Bet vai mums ir nepieciešams šis dalījums?
Nu, iespējams, nav tik būtiski tās nošķirt; es domāju: ja darbs uz tevi atstāj spēcīgu iespaidu, nav svarīgi, kādā žanrā tas tapis.
Var taču publicēt grāmatu ar tekstu, nenorādot, vai tā ir dzeja vai proza.
Jā, var to publicēt, un cilvēki ar to vai nu rezonē, vai nē, bet, tā kā es nodarbojos ar dzeju, man vismaz pašam gribētos zināt, vai rakstu dzejoli vai stāstu.
Kas ir grūtāk?
Ai, man ar daiļliteratūru iet daudz smagāk! Daudz smagāk. Manuprāt, prozas rakstīšana ir krietni grūtāka, tas ir kā garš ceļš augšup kalnā, bet dzejā arī netrūkst sarežģītu aspektu, piemēram, jānolemj, kurā brīdī dzejolis ir pabeigts un cik daudz vēl ar to noņemties, to pārskatot. Nu, tādā garā.
Vai jūs pārskatāt savus dzejoļus pēc ilgāka laika?
Īsti ne. Kad uzrakstu dzejoli, pie tā intensīvi strādāju pāris dienas, tad to atstāju mierā un rakstu nākamo. Man bija pasniedzējs, kuram teicu, ka rakstu daudz dzejoļu, bet maz tos pārskatu, un viņš teica, ka neesmu īsts mākslinieks, jo pietiekami nerūpējos par saviem dzejoļiem, necenšos tos noslīpēt. Es tomēr labāk izvēlos uzrakstīt nākamo.
Un kas šobrīd notiek amerikāņu dzejā, vai jūs piederat pie kāda trenda?
Ir ļoti sarežģīti zināt visu, kas notiek, jo publicēts tiek tik daudz – kas ir gan labs, gan slikts –, pašlaik ir radošās rakstīšanas programmu sprādziens: daudz cilvēku raksta dzeju, daudz izdevumu publicē dzeju, un tas ir ļoti labi, bet ir grūti atrast savu vietu šai plašajā klāstā un saprast, kam tu piederi.
Zināms, ka politiskā situācija ASV šobrīd ir briesmīga, daudz dzejnieku savos darbos raksta par Trampu u.c. laicīgiem notikumiem, un es domāju, ka politiskā dzeja var būt ļoti ietekmīga un trāpīga, bet lielākoties nesaglabājas; tas, kas tiek uzrakstīts tagad, netiks vairs lasīts pēc pieciem gadiem. Skaidri nezinu, bet nojaušu, ka darbi par aktuālo politisko situāciju šobrīd Amerikā ir diezgan populāri, taču tie nebūs tie, ko cilvēki lasīs nākotnē.
Es domāju, ka vairāk piezemētie, personiskākie darbi, kas netiek lasīti tagad, saglabāsies vēlākam, vismaz es tā ceru. Protams, esmu nedaudz aizspriedumains šai ziņā.
Es pirms pāris dienām runāju ar igauņu rakstnieci Mārju Kangro, un viņa teica, ka mūsdienās grāmatas izdzīvo tikai pāris gadus un ka nevari būt rakstnieks, domājot, ka tavas grāmatas izdzīvos, kad būsi miris. Vai tā ir tiesa, ka literatūra ir aktuāla tikai dažus gadus?
Es par to daudz domāju. Kā pasniedzējs vēroju savus studentus: viņu prāts kļūst arvien izkliedētāks telefonu un interneta dēļ, un es domāju, ka lasīšanas un koncentrēšanās pieredze izzūd. Kad lasītāju loks ir arvien nespējīgāks koncentrēties, nākas secināt, ka darbi tiek "aprīti" daudz ātrāk un tad "izmesti". Tādēļ, manuprāt, problēma ir saistīta ar lasītājiem un to, uz ko varam koncentrēties kā lasītāji. Man pašam ir grūti atrast mierīgu brīdi, kad palasīt Tolstoju, bet kādreiz darīju to ar baudu. Tagad man būtu grūti tikt cauri "Annai Kareņinai", lai cik ļoti man tā patiktu. Es par to nedomāju tik daudz saistībā ar saviem darbiem – vai tie saglabāsies pēc manas nāves –, es domāju, vai būs cilvēki, kas dzejas lasīšanu uztvers nopietni pēc piecdesmit gadiem. Par to es uztraucos. Žēl tā teikt. Vai jūs arī par to baidāties?
Nē, es nezinu.
Atvainojiet, negribēju interviju pagriezt šādi.
Redzot, kā lietas atgriežas apritē, piemēram, vinila plates…
Tas ir labs arguments!
… un kasetes…
Un grāmatnīcas.
…arī grāmatas atgriezīsies – kā nostalģiska lieta vai kā īsta lieta, kam pieskarties un ko lasīt.
Tas ir izcils arguments. Piemēram, pirms desmit gadiem Amerikā un varbūt arī šeit cilvēki uztraucās par to, ka vairs nebūs grāmatnīcu, bet patiesībā, man šķiet, šobrīd ir vairāk grāmatnīcu nekā pirms desmit gadiem.
Jūs teicāt, ka radošās rakstīšanas nodarbības ir kļuvušas populāras. Nav jau tā, ka visi, kas apmeklē šīs nodarbības, grib kļūt par rakstniekiem, cilvēki tās apmeklē kā tādu terapiju vai kaut ko, kas palīdzētu koncentrēties, – kā aizstājēju meditācijai vai jogas nodarbībām. Vai esat to novērojis arī savās nodarbībās?
Jā, es vadu kursu, ko sauc "Radošā izpausme", kā to nodēvēja universitāte, un nosaukums norāda uz radošāku sevi izpaušanu, bet, manuprāt, tas ir kas pretējs tam, ko dara dzejnieks. Ziniet, Kītss teica, ka dzejnieks ir pats nedzejiskākais tips – ir sevi jāiztukšo, jākļūst pašaizliedzīgam, ne vienmēr šī rakstīšana nāk no sirds, un tas ir pavisam kas cits nekā rakstīšana terapijas ietvaros. Es negribu to noniecināt, jo cilvēkiem tā ļoti palīdz, bet tā ir jānošķir no mākslas, ko cenšos radīt es un ko cenšas radīt citi, un kas nav saistīta ar pašizpausmi. Citiem vārdiem sakot, es domāju, ka ir daudz vietu šādai rakstīšanai, bet pašizpausmes un mākslas sapludināšana te nepalīdz. Šādiem darbiem vajadzētu tikt iekļautiem citā programmā, jo tas ir kā spēlēt divas dažādas sporta spēles vienā laukumā.
Bet ir taču vajadzība "norakstīt lietas no sevis nost"? Cilvēki izmanto dažādus instrumentus, lai to sasniegtu, veido anonīmus blogus, kur raksta lietas, ko nevar nevienam pateikt acīs, un rakstīšana tiek izmantota visādos veidos.
Man šķiet, tas ir pareizais veids, kā to darīt. Atzīstoties vai cenšoties satraukt lasītājus, tu pieliec savu vārdu klāt pie kaut kā, kas ir ļoti personīgs. Es domāju, ka šādi nevar to palaist vaļā – tu dodies pasaulē uzrakstītajam līdzi. Bet uzrakstīt kaut ko anonīmi blogā droši vien ir ļoti veselīgi; tā ir, kā jau jūs teicāt, "sajūtas norakstīšana nost". Es domāju, ka ir daudz rakstnieku, kas izmanto "atzīšanos", lai nestu savu vārdu pasaulē, bet, manuprāt, tas ir tā, nu… Es nezinu.
Ir tāds jēdziens – "grēksūdzes dzeja".
Jā, un man šķiet, ka tā atgriežas amerikāņu dzejā. Es nezinu... Varbūt tīri estētiski tas nav tas, ar ko es gribētu nodarboties, un tāpēc es ar to nerezonēju tā kā citi. Bet liekas, ka tiešām ir tāda plūsma šobrīd. Mums bija tādi dzejnieki kā Silvija Plāta, Anne Sekstona un Roberts Louels sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, un tagad šķiet, ka atzīšanās dzeja Amerikā atdzimst.
Vai jūs varat nosaukt dzejniekus, kas jums nepatīk?
Man nosaukt šobrīd dzīvos dzejniekus, kurus neieredzu?
Okei, varat sākt ar mirušajiem.
Es sākšu ar mirušajiem, jā. Hmm. Ļaujiet man padomāt! Taisnību sakot, viņi pat nenāk man prātā, jo šie dzejnieki ir tik tālu ārpus mana uztveres loka. Viņu ietekme mani neskar pietiekami, lai es atcerētos viņu vārdus. Es patiešām nevaru iedomāties dzejniekus, kuru klātbūtne dzejas antoloģijā mani uzvilktu. Tas ir līdzīgi kā ar mūziku – kad tev nepatīk kāda grupa, nav tā, ka aktīvi izrādi nepatiku, bet neklausies to vispār vai, izdzirdot viņu dziesmu, pagriez radio klusāk. Mhm. Atvainojiet, es tiešām gribētu spēt iedomāties kādu vārdu. Tas būtu jautri.
Vai zināt, kā atšķirt sliktu dzeju no labas?
Es domāju, ka zinu, bet daudzi teiktu, ka esmu subjektīvs vai iedomīgs un ka mans priekšstats par labu dzejoli atšķiras no citu viedokļa. Taču es ticu, ka ir arī objektīvi kritēriji kā jebkurā mākslas veidā. Piemēram, kā mūzikā, kur var noteikt, vai dziesma nav nospēlēta šķībi. Man gan šķiet, ka dažiem cilvēkiem patīk disonējoša mūzika, no kuras sāp ausis, bet lielākā daļa cilvēku vēlas dzirdēt mūziku, kas ir skaista. Es domāju, ka ar dzeju ir līdzīgi, bet grūtāk to notvert. Es pavadu daudz laika, skaidrojot, kāpēc man nepatīk noteikti dzejoļi un patīk citi, un es bieži jūtos, it kā runātu pats ar sevi. Ir sarežģīti to paskaidrot.
Piemēram... Man patīk metaforas, un es saku saviem studentiem, ka ir patiešām lieliskas metaforas, kas liek pasaulei šķist brīnumainai, jaunai un svaigai, un cenšos paskaidrot, kāpēc, bet, ja viņi nepārdzīvo to pašu, izlasot šo metaforu, tad nekas, ko es varu pateikt, visticamāk viņiem nesniegs šo sajūtu. Lai vai kā, man tas ir milzīgs cīniņš – paskaidrot, kāpēc viens dzejolis ir labs, bet cits nav.
Latvijā mēs dažkārt sakām, ka dzeja palīdz saglabāt un attīstīt mūsu valodu. Vai dzeja palīdz arī angļu valodai? Vai tā joprojām palīdz?
Nu, man šķiet, ka mēs dzīvojam… Es cenšos pārāk daudz nepieminēt mūsu prezidentu, jo man nepatīk pārmērīgi par viņu runāt, bet šobrīd Amerikā redzam valodas iznīkšanu – to, kā valoda tiek lietota, piemēram, tviterī.
Cilvēki neapdomīgi izmanto valodu, un es uzskatu, ka dzejolis... nevēlos gluži teikt, ka svētī valodu, bet atgriež valodu atpakaļ pie tās saknēm. Kad rakstu dzejoli, man ir tāda sajūta, it kā es satīrītu kaut ko, kas bijis aptraipīts. Es teiktu, ka jā, kaut kādā ziņā dzeja Amerikā padara valodu veselīgu. Pat tad, ja tas ir slikts dzejolis, manuprāt, tieši valodai pievērstā uzmanība ir vērtīga un veselīga.
Un dzeja var arī palīdzēt saprast valodu.
Man liekas, ka, rakstot dzeju, tu darbojies ar pašiem valodas pamatiem. Man ļoti patīk dzejnieks Pauls Cēlans, vācu dzejnieks, viņa dzejoļi ir ļoti… Vai esat viņu daudz lasījis?
Nedaudz. Bet es viņu zinu.
Jā, nu, viņš ir ļoti sarežģīts dzejnieks, bet viņa dzejoļi ir gandrīz kā objekti paši par sevi – rakstot viņš ir ticis līdz pašām valodas dzīlēm, un man tas ļoti patīk. Tā ir viena lieta, ko dzeja var izdarīt veidā, kādā, iespējams, pat daiļliteratūra to nevar.
Vai jūs uzskatāt, ka dzejoli var iztulkot?
Hm, es gribētu, lai man būtu kāda pieredze tulkošanā, bet diemžēl nerunāju citās valodās, tikai angļu. Tomēr interesējos par atdzeju, un viena lieta, ko daru ar studentiem, – iedodu viņiem vairākus viena un tā paša dzejoļa tulkojumus un lieku izvēlēties, viņuprāt, labāko. Es nedomāju, ka ir tāda lieta kā “pareizs tulkojums”. Kādā tulkojumā būs labāka rinda vienuviet, citā – cituviet, un tulkojot var pazaudēt daudz ko no dzejas muzikalitātes. Patiesībā kādreiz apmeklēju krievu valodas kursu. Es nemācījos krievu valodu, bet interesējos par krievu literatūru, tāpēc pieteicos šim kursam. Man ļoti patika krievu dzejniece Ahmatova, un es vēlējos dzirdēt kādu Ahmatovas dzejoli krieviski, tāpēc iedevu to savai pasniedzējai un lūdzu, vai viņa var to nolasīt. Viņa to nolasīja, un es šo dzejoli izdzirdēju tādā brīnišķā veidā, kādā nekad to nedzirdētu angliski, un man radās sajūta, it kā angliskajā versijā kaut kā trūktu, bet vismaz es varēju lasīt šo dzejoli, un, kaut arī situācija nav tā labākā, tas ir tas, cik tuvu Ahmatovas lasīšanai varu tikt.
Bet, atbildot uz jautājumu, vēlos teikt, ka tulkošanā daudz kas tiek pazaudēts. Vai tā ir nepieciešama? Jā, es negribētu, lai man tiek atņemti visi šie dzejoļi. Neruda, Lorka, Ahmatova… Neesmu daudz lasījis latviešu dzejniekus, bet labprāt lasītu arī tos, nevēlos gaidīt, kamēr būšu iemācījies latviešu valodu. Tie būtu kādi četrdesmit gadi.
Bija ļoti interesanti vakardienas lasījumā, kur piedalījos, dzirdēt latvisko tulkojumu manam stāstam. Es sapratu tikai dažus vārdus, kas nosauc kafijas vai alus šķirnes un nav tulkojami. Jā, bet tur, protams, bija tā pati tēlainība, tas pats stāsts, taču ritms bija pavisam cits. Varbūt tā vietā, lai teiktu, ka tulkojumā kaut kas ir pazudis, mēs varētu domāt, ka kaut kas ir pievienots, un, cerams, tas, kas pievienots, ir labs, ir to vērts.
Bet kādreiz taču tā ir par daudz?
Dažreiz tā noteikti ir par daudz, es piekrītu. Man šķiet, dažreiz tulkotāji mēģina aizpildīt tukšās vietas…
It īpaši dzejolī, ja pasaki par daudz….
Jā, un tu nevēlies pārlieku paskaidrot kādu rindu.
Vai jūs domājat, ka ir nepieciešams dzirdēt, kā pats autors lasa savu dzejoli?
Ziniet, dažreiz gadās dzirdēt dzejnieku lasām un pēc tam vēlēties, kaut es nebūtu to dzirdējis. Tas atkarīgs no lasījuma kvalitātes. Es domāju, ka daži dzejnieki bieži… Nu, es nezinu. Esmu bijis uz daudziem lasījumiem, daudziem, daudziem. Pārāk daudziem. Es novērtēju… Nu, tas ir pretrunā ar to, ko teicu iepriekš, kad jūs kaut ko teicāt par dzejoļa kontekstu – vai nepieciešams zināt dzejoļa kontekstu –, bet es domāju, ka lasījumā gribu dzirdēt arī kaut ko par to, kā radās dzejolis. Es nevēlos iet uz lasījumu, kurā dzejnieks vienu pēc otra nolasa savus dzejoļus, it kā mūsu šeit nebūtu. Man patīk apmeklēt lasījumus, jo tā ir iespēja vaigā skatīt cilvēku, kurš uzrakstījis dzejoli, un varbūt labāk saprast, no kurienes dzejoļi nākuši.
Vai, satiekot savu dzejoļu lasītājus vai klausītājus, saņemat no viņiem jautājumus?
Jā, dažreiz.
Kas ir bijis neērtākais jautājums?
Ai, tas ir lielisks jautājums! Nu, visbezjēdzīgākais jautājums ir "Ko jūs domājāt, kad šo uzrakstījāt?", jo, rakstot dzejoli, tu īsti nedomā, drīzāk sapņo. Dzejnieks ir pēdējais cilvēks, kam jautāt par dzejoli.
Tulkojusi Anna Bindere.
2