Bibliotēka
07.03.2006

Oskara Vailda testaments

Komentē
0
Saglabā

1900. gada 13. augustā

Šorīt pamodos īsi pirms ausmas, un man tik stipri sāpēja galva, ka tobrīd likās — šis laikam ir mans pēdējais rīts šaisaulē. Sākumā man bija bail, bet tad mani pārņēma savāds prieks. Cik brīnišķīgus vārdus es varētu pateikt! Taču, pamazām atgūstot savu es, šķita, ka esmu zaudējis valodu. Dzirdēju, kā pa bruģi aizdārdina dārzeņu ores, braucot uz tirgus hallēm, un šī skaņa man bija tikpat nāvējoša kā bendes ratu rība Vijonam, sēžot Merī cietumā. Bet sāpes nepamodināja manī to liesmaino dzīvību, kādu sajuta Vijons. Man nav ko teikt: ja šis patiesi būtu mans pēdējais rīts, es varētu vienīgi paziņot, ka pulksten tikos un tikos esmu dzirdējis atbraucam Parīzes dārzeņu ores. Tas ir viss. Diez vai ar to pietiek grāmatai.

Tagad mani ir pametuši visi iztēles spēki. Rakstīšana slavas dienās bija prieks, kas veda mani uz priekšu, prieks, kas atklāja man pasauli; šis prieks atgriezās pat cietumā, kad rakstīju garo vēstuli Bozijam. Tagad tas ir zudis — kā tajā baisajā frāzē: “Ūdeņi plūda pār manu galvu”1 —, un es netaisos cīnīties, lai to atgūtu. Atstājis cietumu, es uzrakstīju Balādi, lai parādītu pasaulei, ka ciešanas ir tikai nākušas par labu man kā māksliniekam. Toreiz biju iecerējis pēc Balādes atgriezties pie Bībeles un atrast tajā lielās dramatiskās tēmas, ko mūsdienu Eiropa pilnīgi aizmirsusi: Jezebeles un Jehus stāstu es vēlējos pārvērst tikpat izteiksmīgā mākslas darbā kā mana Salome. Taču plāni sagruva, līdzko bija iecerēti. Mana griba sagrīļojās un pagaisa. Es nekad nepabeigšu darbu, ko gribu veikt. Un cik veltīga ir nožēla; manu dzīvi nav iespējams salāpīt, tas arī viss. Mierina vienīgi doma, ka es vismaz neparādīšos mistera Valtera Skota Dižo rakstnieku virknē.

Tomēr tas ir kaut kas drausmīgs, kad mirst tāds mākslinieks kā es. Nāve pati nebiedē tos, kas pazinuši un sapratuši dzīvi, toties zaudēt mākslinieka dāvanas — tas ir nepanesams sods. Mani ir piemeklējis frīģieša Tantala lāsts: redzēt augli un nespēt to nobaudīt, tīksmināties par brīnišķām vīzijām un būt spiestam nemitīgi tās atvairīt.

Protams, mani draugi to nesaprot: viņi domā, ka literatūra ir kā nepabeigta vēstule, kuru var atsākt no jebkuras vietas. Robijs Ross raksta man gluži kā mis Mārberija, amerikāņu “aģente”, un lāgiem man rodas aizdomas, ka tā patiesi ir. Viņš liek man sākt jaunu lugu, bet es esmu viņam paskaidrojis, ka ārpus Anglijas nespēju pienācīgi strādāt. Tagad es rakstu tikai skolniekiem ar visgaišākajām galvām; viņi sūta man savas fotogrāfijas un lūdz padomus par manu lugu uzvedumiem. Es atbildu spilgti. Es esmu Silēns, kuram pie kājām pulcējas ķerubi. Varbūt es varētu uzsākt jaunu nodarbošanos — apceļot Anglijas skolas un lasīt jaunajiem lekcijas par arhitektūras ietekmi uz manierēm; cietums man ir ne mazumu iemācījis par šo tematu. Klasēs es radītu lielāku sensāciju nekā Metjū Arnolds2. Viņš bija neiedomājams. Es esmu krietni labāks, jo esmu tikai neticams. Zēni to saprot, un neapšaubāmi pareizi ir tas, ka viņus interesē mani darbi, — jo mani vienmēr ir interesējuši viņi. Taču attiecības ir mazliet mainījušās: tagad viņi ir līdzvērtīgi man. Sabiedrība sprieda māksliniekam tiesu; nākamā paaudze spriedīs savu tiesu sabiedrībai, kura tā rīkojusies. Varbūt tajā paaudzē mani darbi dzīvos.

Tagadējai pasaulei es neesmu vajadzīgs. Kad iegriežos izklaides vietās, kur pulcējas angļu tūristi, mani nereti lūdz aiziet, un, kad atkāpjos svelošā apjukumā, ziņkārīgie snaiksta kaklus, lai mani apskatītu. Ja vēlos doties uz restorānu, tad eju tikai uz tādu, kura saimnieks mani pazīst, un ieturu maltīti — par noteiktu cenu — pie atsevišķa, neuzkrītoša, nomaļa galdiņa kaut kur virtuves tuvumā. Tad kļūst skaidrs, ko nozīmē būt vienam. Angļi vienmēr ir iebilduši pret manu klātbūtni, bet tagad, barā, viņiem pietiek gļēvulības to izrādīt klaji. Ja eju uz teātri, tad pat franču vidū esmu spiests sēdēt vislētākajās vietās. Uz publikas iecienītiem lokāliem es eju tikai bagātu draugu pavadībā — angļi vienmēr nolieks galvu bagātības priekšā.

Tagad jau esmu pieradis, ka viņi izturas šādi. Angļus vislabāk ir raksturojis Šovs. Tas parādās vienā no viņa lugām — man aizmirsies, kurā, bet atceros, ka mēs, daži draugi, braucām uz priekšpilsētu to noskatīties. Viņš tajā saka: “Principa vārdā anglis ir gatavs uz visu.” Precīzi teikts, un Šovs tikai ir aizmirsis piebilst, ka šī principa vārds ir savtīgums.

Reiz, kad sēdēju Café L’Egyptien, smēķēdams cigareti, kuru muļķīgā kārtā uzskatīju par ēģiptiešu cigareti, kāds anglis man uzspļāva. Šis spļāviens bija kā lode. Es atsprāgu atpakaļ un vairs nespēju ne runāt, ne domāt — bet diemžēl spēju just. Ja esi pakļauts vispārējai nicināšanai, tad pastāvīgi baidies nevis no tā, kad šādi uzbrukumi notiks, bet gan no tā, kā tie izpaudīsies. Agrāk es uzskatīju pašapziņu par kaut ko brīnišķīgu: uz to es balstīju filozofiju, kura pārvērta pasauli daudzkrāsainā apmetnī, ko sev plecos liek patiesa personība. Taču apmetnis pārvērtās tīklā, tikpat liktenīgā kā Klitaimnestras tīkls. Pusi sava spēka manas domas guva no godkāres; kad godkāre pagaisusi, tad tikt ievērotam vai izceltam nozīmē zaudēt, nevis iegūt.

Tāpēc tagad es parasti ieturu maltītes vienatnē vai kopā ar ielas puikām, kā izkāpušiem no Viktora Igo romānu lappusēm. Viņu sabiedrība mani apbur, jo viņi redz pasauli tādu, kāda tā ir patiesībā, — un rezultātā lieliski saprot mani. Manuprāt, tieši viņiem es esmu izstāstījis savus vislabākos stāstus; tā kā vairums no viņiem nemāk ne lasīt, ne rakstīt, es kļūstu teju vai par Homēru. Viņi kāri klausās mīlas stāstus un pēc tam raud par mani; viņi lūdz stāstīt par bagātību un pilīm, un es raudu par viņiem. Mums ir ārkārtīgi labas attiecības. Ir kāda kafejnīca, kur es reizēm sēžu kopā ar bendi. Viņš, protams, nezina, kas es esmu, — bendes nekad neinteresējas par citu cilvēku noziedzīgo pagātni — un mēs spēlējam kārtis. Vispoētiskāk es jūtos tad, kad viņš iesaucas: “Je coupe!3

Mani joprojām aizvaino tas, ka no manis salti novēršas angļu sabiedrības pārstāvji, bet daudz grūtāk ir paciest sajūtu, ka no manis vairās citi mākslinieki. Pirms dažām nedēļām es sēdēju ārā pie Grand Café, un gar manu galdiņu gāja Viljams Rotenstains — viņš dzīvo Parīzē, kad ir apnicis Londonai. Viņš mani pamanīja, taču skatījās man cauri; cik absurdi, ka viņš, jauns cilvēks, vīzdegunīgi izturas pret dzejnieku, kas viņu radījis, iemācījis viņam izveidot mākslinieka personību no negatava — ļoti negatava — materiāla. Taču es jau kādreiz esmu teicis, ka māksla dzīvot ir māksla izaicināt; es noņēmu viņa priekšā cepuri un novēlēju viņam laburītu. Zem cepures acīmredzot mudžēja čūskas, jo Rotenstains pārvērtās akmenī.

Ir bijuši arī citi. Kādu vakaru saskrējos aci pret aci ar Vistleru, kad viņš gāja prom no Pusēna, un viņš izlikās mani neredzam. Viņš izskatījās vecs un noguris, uz mata līdzīgs kādai no Krānaha Dievmātēm. Djepā no manis vairījās pat Bērdslijs. Esmu dzirdējis, ka viņš vainojot mani savas karjeras sabrukumā. Tas nav viņa cienīgi: kaut kādā veidā mākslinieks cieš vienmēr, un ir muļķīgi uzvelt savu sāpju nastu plecos man.

Angļus es patiesībā saprotu — viņu noslēpums ir vienkāršs, taču sāpīgāk ir domāt par maniem franču draugiem, kas pametuši mani paši savā pilsētā. Pjērs Luiss, Marsels Švobs, Malarmē — neviens no viņiem tagad pat nepapūlas mani apmeklēt. Pat Žids, pamanījis mani nākam, pāriet ielas pretējā pusē. Tūdaļ pēc tam, kad no Djepas klejojumiem biju atgriezies Parīzē, viņš man atrakstīja, ka esot nolēmis sadedzināt savas dienasgrāmatas lappuses, kurās atainots tas liesmu krāsas mēnesis, ko pirms astoņiem vai deviņiem gadiem pavadījām kopā. Es atbildēju uz šo komplimentu, sadedzinādams viņa vēstuli. Manuprāt, Žids stāsta visiem saviem paziņām, ka tajos triumfa gados es esmu bijis gluži sātanisks, — nu, ja tas ir tā, tad viņš tolaik bija paklausīgs māceklis. Nabaga Žids, viņam ir pavedēja seja, bet manieres kā jaunavai, kurai nepārtraukti tiek laupīta nevainība.

Protams, es spēju pieņemt spriedumu, ko izsaka man līdzvērtīgie, piemēram, Vistlers; esmu dzīvojis mākslinieka necienīgu dzīvi, un tie, kas mīl mākslas un iztēles lietas, nekad nepiedos man nodarīto. Taču, kad muguru man pagriež tādi kā Žids, kurš mākslas ziņā tālu atpaliek no manis, — nē, vēsturē nav pieredzēts nekas tamlīdzīgs.

Tomēr naidīgums, kuru izrāda tie, kas mani pazīst, dod rūgtu izpratnes mācību. Tagad es lielā mērā saprotu, ka mans spēks — arī personības spēks — ir bijis atkarīgs no manas vietas sabiedrībā. Tiklīdz šī vieta tika atņemta, mana personība zaudēja jebkuru vērtību. Līdzīgā veidā es reiz uzlūkoju realitāti no liela augstuma, no sava individuālisma torņa; tagad esmu kritis tik zemu, ka realitāte slienas man pāri un es redzu tās ēnas un slepenās plaisas. Tas, ka esmu atradis sevī spēku turpināt dzīvi un pacēlies no pazemojuma, lai ieskatītos acīs pasaulei, ir pastāvīgs pārmetums mūsdienu laikmetam.

Tātad tagad cilvēki manā klātbūtnē jūtas neveikli: es esmu Lācars, kas augšāmcēlies no miroņiem, lai izsmietu tos, kas mani apglabājuši. Tomēr drūmākajās stundās šķiet pareizi, ka citi vairās no manis kā no kaut kā netīra. Mors nesen atrakstīja, ka mans sulainis Arturs izdarījis pašnāvību. Pasaule nostājās arī pret viņu — viņš bija man pārāk tuvs un samaksāja par to ar ciešanām. Jo lāsts, ko es nesu sevī, ir lielāks par jebkuru citu, ar ko mani apveltījis mans gadsimts. Esmu iznīcinājis ikvienu dzīvi, ar kuru esmu saskāries: mana sieva Konstance guļ šaurā kapā netālu no Dženovas, un uz kapakmens nav ne miņas no mana vārda; dzīve ir sagrauta abiem maniem dēliem, un arī viņiem ir atņemts mans vārds. Un māte — viņu es nogalināju tā, it kā būtu ietriecis dunci mugurā. Es viņu nogalināju, un tagad mani gluži kā Orestu vajā erīnijas. Es visur nesu sev līdzi savādu nolemtību: mans pieskāriens atstāj rētas, mani skūpsti applaucē. Pat Bozijs, kurš savā dzejā varbūt pieskāries debesīm, ir izdilis par baisu ēnu: nākotnē es viņam paredzu vienīgi sāpes un pagurumu. Un, ja atrastos tāds nelga, kas gribētu rakstīt manu biogrāfiju, tad manas dzīves liktenīgums skartu arī viņu. Jebkurā gadījumā honorāra nebūs.

Mierinājumu nesniedz arī tas, ka cilvēks, kurš centies mani sagraut, pats ir iznīcināts: Kvīnsberijs nomira šī gada sākumā, un esmu dzirdējis, ka, gulēdams uz nāvesgultas, viņš esot uzspļāvis savam miesīgam dēlam un pirmsnāves mokās izkliedzis manu vārdu. Es tik tiešām dzīvoju citu asarās un sāpēs. Un tomēr es neatņemšu sev dzīvību. Kaut gan otrā misis Tenkerija4 ir radījusi cieņu pret pašnāvību, es nesekošu viņas priekšzīmei. Es baidos sāpju; un mirt pašam no savas rokas — to prieku saviem ienaidniekiem es nesagādāšu nekad.

Es esmu tas, kas esmu: vairāk nekas nav sakāms. Manuprāt, par to kaut kas ir teikts Dorianā Grejā. Saskaņā ar manu ieceri šis mazais, savādais stāsts bija jāuztver pilnīgi burtiski: tur ir runa par to, ka samaitāta var būt māksla, nevis mākslinieks. Tas bija ģeniāli — novietot audeklu mācību istabā; tur sākas visas mūsu nelaimes.

 

1 Jeremijas Raudu dziesmas, 3:54.

2 Angļu dzejnieks (Matthew Arnold, 1822–1888), strādājis par skolu inspektoru.

3 Es situ (burt.: cērtu)! (Franču val.)

4 Otrā misis Tenkerija — Artura Vinga Pinīro (Arthur Wing Pinero, 1855–1934) luga.

 

1900. gada 27. augustā

Angļus var ietekmēt tikai divos veidos — vai nu šokēt, vai uzjautrināt. Diskutēt ar viņiem nav iespējams, vismaz spriežot pēc The Times ievadrakstiem. Tāpēc, ja Peiters bija kurnējis un Raskins apsūdzējis, tad es nolēmu pārsteigt. Viņi lietišķos vārdos bija centušies pierādīt, ka mākslas un iztēles vērtības nav šķiramas no dzīves realitātes, bet man bija jākļūst par pirmo pārliecinošo pierādījumu šai patiesībai. Es iegāju savā estētisma fāzē. Es nestaigāju pa Pikadilliju ar liliju rokā1 — tolaik es centos nestaigāt nekur —, bet gan veidoju pasauli, kurā kaut kas tāds kļuva iespējams. Es ģērbos vai nu pēc astoņpadsmitā, vai divdesmitā gadsimta modes — īsti nezinu, pagājības spozmē vai nākamības diženumā, — un skaidri pasvītroju, ka man nav nekāda sakara ar savu gadsimtu. Es biju satriecošs: man, gluži kā Pears ziepēm, nebija līdzīgu. Saviem draugiem es biju Stupor Mundi2, bet ienaidniekiem — Antikrists.

Un es tik tiešām centos atšķirties no visiem. Ar literāro darbu tas man vēl neizdevās, tāpēc es veltīju savu ģenialitāti personības izpausmēm. Tagad, satriekts drupās, es saskatu zināmu melanholiju tajos, kuri vēlas pacelties pāri citiem. Tas reizē aizvaino un modina žēlumu, tas ir reizē ironiski un aizkustinoši: tā raud bērns, diedelēdams uzmanību, tā rēc sāpju plosīts zvērs. Taču es apzinājos sevi tādu, kādu mani neprata ieraudzīt pasaule, un savā iedomībā pretojos pasaules paražu vilinājumam. Mana māte, pēc sera Viljama nāves pārcēlusies uz Londonu, vēlējās, lai sekoju brāļa priekšzīmei un rakstu literārus darbus žurnāliem. Es vairījos no tādām izredzēm: ja pieskaries piķim, tad paliec aptraipīts. Man nepatika literārās dzīves noteicēji, un es nepatiku tiem. Es zobojos par viņu vērtībām, un viņi savukārt smējās par mani. Tik tiešām, mana personība vienmēr ir sagādājusi galvassāpes citiem: tāpat kā vēlākos gados vispārēju apjukumu izraisīja mani darbi.

Jo tajos pirmajos spožajos Londonas gados, kad nebiju atradis īstu vai pastāvīgu izpausmes veidu ārpus sevis paša, es vairījos no nopietnības, kas mājo manā raksturā, un izraudzījos klauna daudzkrāsainās drānas. Tagad man šķiet, ka es uztvēru dzīvi pārlieku nopietni, tāpēc nebiju spējīgs runāt par to bez mulsuma. Plīnijs deva savam tuvākajam draugam padomu meklēt literatūrā glābiņu no mirstīguma, un šo padomu es izpratu visā pilnībā. Es biju ievainots un baidījos no dzīves, tāpēc, elpai aizraujoties, kājām asiņojot, bēgu pie Mākslas un Skaistuma, lai rastu patvērumu to tempļos. Tur es paslēpos no pasaules aiz dendija maskas un fatālā raitumā sludināju estētisma doktrīnas.

Es tik ļoti baidījos no dzīves bezveidības — gluži kā dzīslojums brīnišķā dārgakmenī tajā vīdēja tās radītāja Haosa zīmogs —, ka satvēru to abās rokās un veidoju no tās stāstus un epigrammas, tāpat kā vēlāk pārvērtu to asprātīgā drāmā. Sarunu es padarīju par mākslu, savu personību — par simbolu; ar tiem es drosmīgi stājos pretim tukšumam un tumsai, kas draudēja mani aprīt, tam tukšumam un tumsai, kas tagad ir mani pastāvīgie pavadoņi; cik savādi, ka beigās jācieš tieši tas liktenis, no kura esi visvairāk baidījies.

Dabiski, manas izturēšanās iemeslus nesaprata neviens, pat ne vistuvākie cilvēki; saviem ienaidniekiem un pat draugiem es biju tikai patīkams nerrs. Viņi nesaskatīja manas vērtības un tāpēc nosprieda, ka tādu man nemaz nav. Un patiesi, manas idejas nereti bija cienījamākas par mani pašu. Tomēr viņi izsmēja mani arī tāpēc, ka mans pilnīgais nopietnības trūkums bija briesmīgs drauds visām viņu vērtībām. Es biju iztēles Nihilists, sadumpojies pret savu laiku; kaut gan mani diez vai varēja apsūdzēt asinsizliešanā, es lietoju ieročus, kādi bija pa rokai, tos ieročus, ko man bija devusi mana šķira.

Tolaik es lasīju Balzaku un joprojām atceros asinis stindzinošo noziedznieka Votrēna sarunu ar Lisjēnu de Ribamprē, kad Votrēns paglābj Lisjēnu no impulsīvas pašnāvības, izskaidrodams viņam neredzamos sabiedrības likumus un pārliecinādams šo nabaga dzejnieku, ko uz priekšu dzen man tik labi pazīstamais dusmu un godkāres sajaukums, ka šos likumus viņš var izmantot savā labā. “Vairs nav nekādu likumu,” Votrēns viņam čukst tik neizsakāmi saldi, kā spēj čukstēt vienīgi īstens ļaunums, “ir tikai paražas; ir tikai un vienīgi forma.” Lasīdams šos baismīgos teikumus, es jutos kā tas senlaiku ķēniņš, kurš ierauga, ka uz sienas zvērojošiem burtiem rakstīts viņa liktenis, taču man nevajadzēja pravieša, kas iztulkotu šo rakstu. Tas, kas agrāk bija tikai nojauta, nu pārtapa manā principā. Tas vainagoja manas izglītošanās pirmo pakāpi, un tā, kā jebkura patiesa izglītošanās, bija īstenojusies, risinot dialogu pašam ar sevi. Ikviena parādība man atgādināja sevis pašas parodiju — es nemaz nerunāju par sabiedrību, jo pašparodija tai bija vienīgā vērā ņemamā iezīme. Tolaik es ticēju, ka gandrīz visas metodes un paražas gan mākslā, gan dzīvē rod savu augstāko izpausmi parodijā. To es esmu sludinājis visos savos darbos, tāpat kā demonstrēju to ar savām drānām un uzvedību.

Lūk, šī iemesla dēļ zināmu prieku man sagādāja tas, ka par mani brīnās vai smejas. Fakts, ka apzeltīta maska tiek noturēta par cilvēka seju, apliecināja un nostiprināja manas esamības likumus. Šī paša iemesla dēļ es piekritu braukt uz Ameriku, lai lasītu lekcijas par estētiku. Tur, skarbos apstākļos, kas atgādināja laboratorijas vidi, es varēju sagatavoties pats savai drāmai.

 

1 Rinda no Peišensas teksta.

2 Pasaules brīnums, Svētās Romas imperatora Frīdriha II pavārds.

 

1900. gada 19. septembrī

Esmu kļuvis par mūsdienu ētikas problēmu, kā izteiktos Saimondss, kaut gan savulaik man šķita, ka esmu tās atrisinājums. Tagad visi runā par manu īpašo noslieci, jo es, kā parasti, izraudzījos īsto dramatisko brīdi, lai atklātu pasaulei savu seksuālo pagrimumu. Par šo jautājumu ir ieinteresējušies pat vācieši1, un no visa, kas ar mani noticis, pats neparastākais varbūt ir tas, ka mani atcerēsies nevis kā mākslinieku, bet gan kā slimnieku, kā psiholoģisku fenomenu, kas ierindojams līdzās Onanam un Hērodejai. Varbūt kādā no savām rosinošākajām pasāžām mani pieminēs pat Edvards Kārpenters2. Es pilnībā saprotu Kārpenteru, kaut gan viņš, šķiet, nesaprot pats sevi: viņš ir rakstījis, ka grēka apzināšanās liecinot par cilvēka vājumu. Taču mūsu patiesais vājums ir daudz interesantāks: kādu rīcību mēs dēvējam par grēcīgu tikai tādēļ, lai jo kaislāk varētu to izbaudīt.

Kā jau allaž mūsdienu domāšanā, īstā problēma slēpjas apzīmējumā. Es esmu nevis novirzījies no pareizā ceļa, bet gan izpētījis sānceļus. Ja esmu urānists, tad esmu dzimis tajā debesu daļā, kur Urānu skar zvaigžņu mirdzums. Jo mīlestību starp vīriešiem es uzskatu par mīlestības augstāko veidu, kuru godājuši gan filozofi, uzlūkodami to par ideālās mīlas tipu, gan mākslinieki, vīrieša figūrā saredzēdami garīgā skaistuma jausmu. Mūsdienu medicīna, līdzīga pūcei, kura akli ūjina, dienasvidus gaismas apžilbināta, ir izgudrojusi aizvien jaunus apzīmējumus, taču jēdzieni vesels un slims ir pilnīgi nepietiekami kā garīgas kategorijas. Ikviens taču labprātāk vēlētos būt slims tāpat kā Leonardo un Vinkelmans, nevis vesels kā Hols Keins un Kešela Hoija kundze3!

Katrs dižs radīšanas akts izjauc līdzsvaru, un izsmalcinātākie mākslas darbi rodas tajā kaislību drudzī, ko esmu pieredzējis gan es, gan man līdzīgie. Mīlestībā pret vīrieti Mikelandželo smēlās iedvesmu izciliem sonetiem; iedvesmu tajā smēlās Šekspīrs, lai ugunīgos vārdos iemūžinātu jaunekli; tā vadīja Platona un Mārlova roku.

Kļuvis par šīs mīlas kalpu, es tajā ieraudzīju dzīves pilnīgumu un liktenīgumu. Tajā es atradu gan nevainīgu tiekšanos pēc skaistuma, gan pašizziņas rūgtumu un smagumu. Šī mīlestība saviļņoja Karavadžo, kad viņš gleznoja Jāni Kristītāju — ar burvīgu bērna smaidu un ar tādām acīm, kas jau redzējušas visas gaidāmās šausmas. Šajā tēlā apvienojas kārdināšana un izmisums, nevainīga dziņa un aptumšots pārsātinājums.

Bet Bobiju interesē pavisam cita veida sokratiskie darbi. Viņš dažreiz aizveda mani uz mazu Sentdžeimsstrītas grāmatnīcu, kurai, šķiet, bija franču nosaukums; tā bija sava veida publiska bibliotēka, taču klientiem izsniedza tikai nedaudzas un īpaši izraudzītas grāmatas. Viena no tām — Telēnijs — gāja no rokas rokā, un arī es tajā esmu atstājis dažus mazus pieskārienus.4 Tas bija stāsts par izvirtīgām un bīstamām kaislībām, kaut gan teksts pa lielai daļai atgādināja Greja Anatomiju. Literatūra Rablē stilā nekad nav mani sevišķi interesējusi — tā vienmēr ir nepilnīga pēc formas un klibo zem pārmērīgi plašā satura nastas —, un Telēnijs piedāvāja pašas vienkāršākās izejvielas mākslinieciskai daiļradei. Tomēr es nezobojos par šo grāmatu: es ar prieku iedziļinājos visos homoerotiskās literatūras aspektos, gan stāstos par mirušo mīlu, gan slavas dziesmās dzīvajai. Jo, pat grimdams savos grēkos, es jutos pārliecināts par grieķu mīlas būtisko vērtību: vīrieši var dzīvot ideālā līdztiesībā, viens otrā saskatot savas dvēseles atspulgu. Vīrieši un sievietes nespēj sadzīvot mierā — viņi vai nu iznīcina, vai garlaiko viens otru, kas ir vēl sliktāk. Sokrats, Dzīrēs atspēkodams Aristofana argumentus — ka vīrietis un sieviete nav nekas cits kā divas veseluma daļas, kuras tiecas apvienoties —, sludina lielu patiesību, ko šķiet aizmirsusi visa mūsdienu cilvēce, atskaitot varbūt Ibsenu: vīrieši un sievietes nevis papildina viens otru, bet gan ir antagonisti. Dižie romāni vienmēr ir risinājušies starp vīriešiem.

Tomēr tādai mīlestībai ir jābalstās uz patiesu līdztiesību, bet es savā neprātā izmantoju Sokrata garu, lai svētītu nešķīstas savienības. Es nevis meklēju sev līdzgaitnieku, bet gan nokāpu renstelē un sava atspulga aprises redzēju tikai putekļos. Es gāju pie jaunajiem, jo jaunajiem nav sirdsapziņas — tāpēc es viņus mīlēju.

Ķeltu literatūrā ir teiksma par Tirnan-Ogu — jaunu ļaužu valstību. Tur nav nedz vecuma, nedz nāves; tur nevalda nedz asaras, nedz tukši smiekli. Bards Oisens, ilgodamies izdibināt šīs valstības noslēpumus, tumsas aizsegā devās uz turieni. Atradis šo apburto valsti, viņš tur pavadīja trīssimt gadu. Taču tad viņš sailgojās pēc agrākās dzīves un pēc dzimtenes un atgriezās tur tāpat, kā bija aizgājis. Tiklīdz Oisens spēra kāju uz dzimtās zemes, viņa pleciem uzgūla visi trīssimt nodzīvotie gadi. Viņš salīka, un smagajai nastai vēl pievienojās visas bēdas, kas bija piemeklējušas pasauli šajos garajos gados. Vienkāršiem stāstiem ir vienkārša morāle. Nekad nedzenies pa pēdām jaunajiem, citādi zaudēsi pats savu jaunību.

Arī es biju paguris no klejojumiem pa Londonu; nevēlējos atteikties no savām izpriecām, gribēju tikai atrast tās tuvāk mājām. Tāpēc, agrāk grēkojis vienatnē, tagad es sameklēju līdzgaitnieku, kas varētu rādīt man ceļu. Alfrēdam Teiloram, ar kuru iepazinos Kronī, tāpat kā man bija vājība pret zēniem — un tādi vīrieši kā mēs sameklē viens otru savu vājību, nevis stipro pušu dēļ. Viņš solīja man dēkas; viņš izdabāja manām dziņām un atveda pie manis tos, ko meklēju. Vēlāk Teiloru tiesāja Oldbeilijā kopā ar mani; viņam solīja atsaukt apsūdzību, ja viņš liecinās pret mani, taču Teilors atteicās. No tādiem dzīves mirkļiem dzimst svētie. Viena cildena rīcība — līdzīga Marijas Magdalēnas rīcībai — ar saviem aromātiem var izdzēst visus pasaules grēkus: kaut gan, manuprāt, Alfrēdam bija garāki mati nekā Magdalēnai.

Teilors man patika tāpēc, ka bija neticams. Savā dzīvoklī netālu no Vestminsteras viņš bija radījis līksmes un baudu pasauli, pilnu ar neparastām smaržām un drānām. Viņš saprata: lai gan realitāti nav iespējams iztēloties — jo tā ir pārāk šausmīga, to ir iespējams padarīt par iztēles augli. Un tā nu es ar kebu braukāju uz Teilora mitekli, lai tiktos ar viņa “vistiņām”, kā viņš tos burvīgi dēvēja; dažreiz viņš tos veda pie manis uz privātiem restorānu kabinetiem. Tur pludoja šampanietis, bet pēc šampanieša — mīla.

Tie zēni nebija slikti. Zinu, ka daži no viņiem liecināja pret mani, kad sēdēju uz apsūdzēto sola, taču to es varu saprast. Daži bija iebiedēti ar draudiem, citiem bija sasolīts zelts. Es nekad netiesāju tos, kas mani uzjautrina, un šo zēnu neparastā dzīve mani tiešām interesēja. Viņi acīmredzot staigāja pa to pašu bīstamo virvi, uz kuras balansēju es, — lai gan man bija lemts krist zemāk. Daudzi nāca no tādām ģimenēm, kurās, dzīvojot pēc ikdienišķiem noteikumiem, nebūtu grūti saglabāt tikumību; taču viņiem bija pieticis drosmes izbaudīt bīstamākas izjūtas. Es stundām ilgi klausījos viņu stāstos un par atalgojumu dāvināju viņiem šo un to — sīkas veltes, kuras tiesas prāvas laikā tika pasniegtas tiesnešiem gluži kā relikvijas no kādas barbariskas ticības. Palikuši divatā, arī mēs ar Alfrēdu Teiloru bez mitas runājām par saviem piedzīvojumiem: tie mani valdzināja, drausmīgi valdzināja.

Reizēm Teilora dzīvoklī notika intīmas viesības. Alfrēdu sevišķi interesēja sieviešu drānas, un es, kopš sava estētiskā perioda būdams lietpratējs šajā jomā, palīdzēju viņam izraudzīties cepures un kleitas, kurās viņš saposās, lai izklaidētu viesus. Dažiem klātesošajiem jaunekļiem bija tikpat progresīvs skatījums uz modes jautājumiem, un viņi kopīgi ar Alfrēdu izrādīja masku spēles un drāmas, kuras nereti nolaidās līdz Bībeles līmenim. Reiz Alfrēds un divi zēni man par godu izrādīja Salomi — tas bija pirmais un vienīgais šīs skandalozās drāmas uzvedums Anglijā, un mani sajūsmināja gars, ko tā viņos iesvēla. Čārlijs Meisons, atkopies pēc aresta Klīvlendstrītā, Salomes tēlā izmantoja pašas dievišķās Sāras žestus, un Alfrēds bija lieliska, lai arī mazliet pārāk sievišķīga Hērodeja. Šī burvīgā vakara noslēgumā zēni vainagoja mani ar lilijām — miršu vijas Anglijā nav atrodamas — un nēsāja apkārt pa istabu. Es teicu mazu runu, kurā uzslavēju viņus par pilnīgi nemākslotu sniegumu.

Es neprotu tēlot, ja vien nelasu pats savus sacerējumus, taču reiz Alfrēds pierunāja mani piedalīties vienā no saviem uzvedumiem. Visi zina par manām simpātijām pret karalieni — brīnos, ka pēdējā laikā viņa nav man rakstījusi, taču esmu dzirdējis, ka viņa esot aizņemta ar gatavošanos Dienvidāfrikas kampaņai. Alfrēds bez mitas daudzināja, cik ļoti es esot viņai līdzīgs: es, protams, nevaru pateikt, kādā aspektā. Un tā nu kādu vakaru, svinot Jauno gadu — tas būs bijis 1894. gads, pēdējais pirms manas krišanas —, es ietērpos melnā, un man galvā tika uzlikts mazs, bet skaists kronis. Jāatzīst, šī loma man bija kā radīta, un es klusi un kautri runāju par savu kalpošanu tautai un dārgajam nelaiķim Albertam. Tad visi piecēlās un nodziedāja Dievs, sargi karalieni; es aizkustināts apsolīju “karalienes svētību” Zaļajā ceturtdienā. Diez vai vēl kādreiz es esmu bijis tāds.

Vai tagad jūs saprotat, kāpēc man tik ļoti patika šo zēnu sabiedrība? Viņu klātbūtnē pagaisa mani gadi; es vairs nejutu, cik smagi mani nospiež reputācija, kura jau tolaik draudēja mani iznīcināt. Man patika lasīt viņiem priekšā savas lugas, un mani apbūra šo zēnu smiekli — vai lāgiem arī bažīga neizpratne kādā sevišķi asprātīgā drāmas pagrieziena punktā. Mēs ar Alfrēdu lasījām lomās — atceros, cik izteiksmīga viņam izdevās misis Erlina, — un gadījās, ka dialogā es improvizēju, ar rezultātu pārsteigdams pats sevi. Zēni mani apbrīnoja, un es, līdzīgi Jēzum, labākos brīnumus vienmēr esmu rādījis tiem, kas tic.

Man patīk parādīties sabiedrībā kopā ar zēniem; dažiem maniem draugiem tas likās skandalozi, taču lielāks skandāls ir — kaunēties no tiem, ar ko esi kopā. Es nekaunējos nekad: man patika kopā ar viņiem staigāt pa ļaužu pilnajām Londonas ielām vai apmeklēt publiskas izklaides vietas. Atceros, ka reiz kopā ar Čārliju Loidu aizgāju uz Kristāla pili. Jau biju to apmeklējis, lasīdams lekcijas, tāpēc tur vēsmoja drūmas atmiņas.

Visapkārt smaržoja pēc svaigām maizītēm un svaigas krāsas, brēcieni no pērtiķu mājas sekmīgi sajaucās ar bērnu brēcieniem: mazuļi kā apburti skatījās uz klauna galvu, kādas divpadsmit pēdas platu, acis un muti virināja mehānisms. Tas šķita atstājam iespaidu pat uz vecākiem; man likās savādi, ka mehānismi var radīt tādu izbrīnu, taču nav šaubu, ka nākotnē, kad tie pazudīs no mūsu rūpniecības, tiem atradīsies vieta muzejos un cirkos. Mūsu apmeklējuma laikā risinājās Hendeļa festivāls, uz kuru Čārlijs pilnīgi pamatoti atteicās iet, un mēs pievērsāmies rotaļlietu telpām, kur korķkoka ainavās vizēja stikla ūdenskritumi un valsēja Šveices zemnieki: viss par peniju. Deviņpadsmitais gadsimts ir kaut kas apbrīnojams — tiesa, tikai savos triviālajos aspektos.

Čārlijs Loids nesarunājās. “Vareni, Oskar,” — tas, šķiet, bija viņa vienīgais teikums. Es spīdzināju viņu ar jautājumiem par bimetālismu vai Īriju, bet viņš tikai skatījās un smaidīja. Viņam bija bāla, gluda seja — par šo priekšrocību, manuprāt, viņš varēja pateikties vienīgi saviem ēšanas ieradumiem. Likās, viņš pārtiek vienīgi no gaļas konserviem, Palmers biskvītiem un Bovril buljona. Viņš bija gandrīz vai reklāma. Es nespēju aizvilināt viņu uz restorāniem un nevēlējos ievilināt gultā. Tomēr viņš mani interesēja — kā ideāls tips. Man piederēja zelta krustiņš, kuru reiz degsmes uzplūdā biju iedāvinājis savai pirmajai lielajai mīlestībai Dublinā Florensai Bolkoumai. Protams, kad viņa apprecējās ar kādu aktieri, krustiņu es tūdaļ atprasīju. Kad bijām Kristāla pilī, es to uzdāvināju Čārlijam — man patika tas, ka krustiņš tik zīmīgi maina īpašnieku. Nezinu, ko viņš ar to izdarīja, varbūt apēda.

Tolaik galvenā izklaide vienmēr bija teātris — nevis nopietnais teātris, kur vidusšķira uzzina par savas dzīves sarežģījumiem, bet gan mūzikholi. Kopā ar Sidniju Meivoru un Fredu Atkinsu es mēdzu apmeklēt Tivoli vai Empire, lai redzētu vēderrunātājus, virves dejotājus un etiopiešu komediantus. Sidnija mīlulis ikreiz bija misters Stretons, tautā pazīstams kā Dens Līno, — šis ērmotais radījums ar trāpīgu, bet labvēlīgu humoru atdarina zemāko šķiru akcentu un ieražas. Bija gluži vai baisi skatīties, kā viņš spēj imitēt veļas mazgātājas balsi vai varietē aktrises savdabīgo gaitu: šajā sīkajā cilvēciņā itin kā iemiesojās Londonas ielu spožums un tumsa, viņam pašam acīm redzami atņemot staltumu un spēkus.

Pēc kādas izrādes es nosūtīju viņam savu vizītkarti, un viņš pieņēma mani tik laipni un sirsnīgi, ka apbūra uzreiz. “Mister Vaild,” viņš uzrunāja mani dobjā balsī, kura krasi atšķīrās no viņa skatuves balss, “es esmu komiķis, un jūs esat dramaturgs, bet mums abiem ir kopīgi paņēmieni.” Es piekritu — kā es varēju nepiekrist? “Man domāt, noslēpums ir viens: novest viņus līdz asarām un pēc tam uzmundrināt atkal. Tur tas joks.” Es smaidīju un neteicu neko.

Nekad neaizmirsīšu kādu atgadījumu teātrī Trocadero, pirms tas bija kļuvis par restorānu, lai gan daži izliekas neredzam atšķirību. Uz skatuves uznāca Arturs Feibers, tolaik slavens atdarinātājs. Pēc pāris visai nodeldētiem numuriem, kuros tika rādīti dzērāji, policisti un dzīves parastā melodrāma, viņš paņēma spieķi ar zelta rokturi, uzmeta plecos lielu kažoku, nostājās groteski uzpūtīgā pozā un nodziedāja kaut kādas piedauzīgas kuplejas.

Ar pēkšņām šausmām es apjēdzu, ka viņš atdarina mani. Imitācija bija ļoti asprātīga, taču trāpīja man kā pļauka sejā. Tajā mirklī es ieraudzīju sevi ar citu acīm, un mani pārņēma drausmīga nolemtības apziņa — it kā šis radījums uz skatuves būtu pārāk nejēdzīgs, lai paliktu dzīvs; parterā klaigāja un ūjināja tie, kas alka asiņu. Es nesapratu, kāpēc tas ir tā, un steigšus atstāju teātri.

 

1 Domāta vācu publicista Maksa Nordava (Max Nordau, 1849–1923) grāmata Izviršana (1892–1893), kurā pieminēts arī Vailds.

2 Angļu dzejnieks, sociālists, homoseksuālis (Edward Carpenter, 1844–1929).

3 Angļu rakstniece, tulkotāja un publiciste (Frances Sarah Hoey, alias Mrs. Cashel Hoey, 1830–1908).

4 Homoerotisks romāns, kas, anonīmi publicēts Vailda tiesas gadā, atmasko viktoriāniskā laikmeta dubulto morāli. Daži pētnieki uzskata, ka šī romāna autors bijis Vailds.

No angļu valodas tulkojusi Silvija Brice.

Pīters Akroids

Pīters Akroids (Peter Ackroyd) ir dzimis 1949. gadā, mācījies Kembridžā un Jeilā, bijis redaktors un grāmatu apskatnieks, izdevis četrus dzejoļu krājumus, vairākus romānus, T. S. Eliota, Dikensa un Vi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!