Recenzija
15.12.2009

Orvela slepenā lādīte

Komentē
0
Saglabā

Pirms pāris gadiem nonācu Birmā. Bija janvāra beigas, Mandalajā pāris dienas pat lijis, taču upes līmenis krietni krities, un prāmis, kas mani varētu aizvest uz vairāku tūkstošu tempļu pilsētu Baganu, tajā rītā atgāja nevis no ostas, bet no kādas vietas lejup pa straumi, pareizāk sakot, pavisam citā apdzīvotā vietā. Uztraucies taksists to skaidroja viesnīcas foajē, jo es biju pamodies par vēlu, mēs varējām nepaspēt aizbraukt līdz prāmja atiešanas brīdim, turklāt maksa par braucienu tagad būs augstāka, nekā bijām vienojušies iepriekšējā vakarā. Brauciens ar prāmi no Mandalajas uz Baganu ir viena no atrakcijām, ko godprātīgs tūrists nevar laist garām – Iravādi upe ar saviem mītiskajiem delfīniem un krokodiliem, lekni noaugušajiem krastiem un tūkstošgadīgu tempļu drupām vilina ar iespēju atvilkt elpu, ļaujoties slinkas kustības priekam un spirdzinošam vējam veselas dienas garumā.

Mēs paspējām uz prāmja atiešanu, kas bija paredzēta vēl pirms saullēkta, un taksista uztraukums, kas uz brīdi bija pielipis arī man, norima. Prāmis iegūla upē, pagrieza priekšgalu braukšanas virzienā un sastinga uz veselu stundu, kuras laikā uzleca saule un upi piepildīja necaurredzama migla. Pasažieri – pārdesmit vācu pensionāri, daži ekscentriski amerikāņi un es – atgūlāmies pītajos krēslos un dzērām tēju, ļaujot birmiešiem uztraukties par visu pārējo.

Te jāpiezīmē, ka birmieši šajā ziņā atšķiras no kaimiņos esošajiem indiešiem vai taizemiešiem, kas bieži vien par galveno savas dzīves un mazā biznesa devīzi izvēlas neuztraukšanos – sarežģītā vēsture, mainīgais klimats, bet varbūt, ka varas struktūru nežēlīgums ir padarījis šos cilvēkus par tramīgiem un pieticīgiem likteņa un nejaušību priekšā. Iepriekšējā dienā, pērkot biļeti uz prāmi, es ostā satiku kādu vīrieti, kurš priecīgs rādīja uz manu bārdu un sveicināja mani kā attālu radinieku. Tikai pēc neilga apmulsuma brīža es sapratu, ka arī viņam, atšķirībā no birmiešu pamatnācijas vairuma, ir bārda. Izrādījās, ka viņam rados bijuši indieši, un šis fakts kaut kādā vēsturiskā kompleksā pamatīgi iespaidojis visu viņa dzīvi un sevis uztveri. Būt tādam kā indieši vai eiropieši birmietim ir neaizsniedzams mērķis ne tikai politiskā, ekonomiskā vai sociālā nozīmē. Arī sejas apmatojuma īpatnības par to liecina un atgādina ik mirkli.

Tovakar viesnīcā es turpināju lasīt iesākto Orvela romānu „Birmas dienas”, kur galvenā varoņa kalpa apraksts bija sekojošs: „Ko S’la bija maza auguma, drukns, lauciniecisks birmietis ar ļoti tumšu ādu un izmocītu izteiksmi sejā. Viņam bija melnas ūsas, kas apskāva muti, bet kā lielākai daļai birmiešu bārdas viņam nebija.” Šo grāmatu es biju nopircis vēl pirms brauciena uz Birmu (valsts jaunais un starptautiski nelabprāt atzītais nosaukums ir Mjanma), izvēloties starp Amazon.com un Amazon.co.uk piedāvājumiem to, kam glītāks vāciņš. Izvēlējos Harcourt izdevniecības 1974. gada maketu, ko rotāja fotogrāfa Ņūlenda attēls „Gara, gara Birmas diena” – divi laiski atlaidušies britu kolonisti, kas lasa avīzes, viens no viņiem iemidzis, otrs smēķē cigāru, uz galda dzērieni, līdzās – birmiešu kalps ar vēdekli rokās.

Otrs tobrīd pieejamais izdevums bija britu Penguin 20. gadsimta klasikas sērijā iespiestais sējumiņš ar birmiešu meiteni tīka koka krēslā. Tieši tādi sējumiņi bija bērnu rokās, kas sagaidīja prāmja pasažierus Baganas ostā (šo koka piestātni, šauro taciņu stāvajā krastā un putekļaino laukumu, kurā gaidīja kādi desmit zirgu pajūgi, par ostu nosaukt gan ir pagrūti) ar skaļiem aicinājumiem nopirkt „Oruvelu”. Romāna iespiedums, protams, bija pirātisks, taču šai grāmatai tas nav pirmais gadījums. To nopirkt bija iespējams arī jebkurā galvaspilsētas Jangounas grāmatveikalā, taču tieši Baganā Orvels bija kļuvis par tādu pašu „vietējo suvenīru” kā tradicionālais longji (vīriešu svārki, kas tiek sasieti priekšpusē) vai nefrīta krelles ar zilonīšiem.

Apvaldīju lepnību paziņot, ka man šāda grāmata jau ir, turklāt esmu to līdz pusei jau izlasījis, veldzējoties viesnīcā vietējā ruma un kondicioniera sabiedrībā. Orvels savu pirmo romānu sarakstīja pāris gadu laikā pēc atgriešanās no dienesta Birmā, un tajā aprakstītā britu kolonistu sadzīve nebija diez ko patīkama lasāmviela Londonas intelektuāļu vidū, grāmatas pirmizdevumu nācās mīkstināt, svītrojot pārāk dokumentālas detaļas. Pašā Birmā, kas jau gadus piecdesmit mokās dažādu autoritāru režīmu viļņos, mēdz rūgti jokot, ka īstenībā Orvels par Birmu ir uzrakstījis veselas trīs grāmatas – „Birmas dienas”, „Dzīvnieku fermu” un „1984”.

Orvela un Birmas saistība nav nejauša, iespējams, tā pat ir liktenīga. Tiesa, par Džordžu Orvelu Eriks Blērs kļuva vien tad, kad iesāka rakstīt, bet piedzima viņš 1903. gadā Indijā, britu koloniālās valdības Opija departamenta darbinieka ģimenē. Nākamā rakstnieka māte Ida bija uzaugusi Birmā, kur viņas tēvs, franču avantūrists ar uzvārdu Limuzīns, nodarbojās ar šaubīgiem spekulatīviem darījumiem. Gada vecumā Eriks gan devās uz Lielbritāniju, taču pēc pilngadības sasniegšanas atkal atgriezās britu kolonijās. Sūtīt dēlu universitātē vecāki nevarēja atļauties, tāpēc tika nolemts, ka jaunietim nenāks par ļaunu dienests policijā. Austrumu kolonijas joprojām bija romantiska un karjeras iespēju piepildīta vieta, kur kārtīgam džentelmenim gūt dzīves pieredzi un kļūt pieaugušam. Birma tika izvēlēta, jo tur joprojām dzīvoja mātes radi, un tā Blērs nonāca Mandalajas policijas skolā, vēlāk – Majmjo policijas iecirknī Augšbirmas kalnos un Mjaungmjas pilsētā Iravādi upes deltā.

Pēc četru gadu dienesta, kura laikā Blērs pabija dažādos amatos un vienu brīdi kā apakšdivīzijas virsnieks atbildēja par 200 000 cilvēku drošību Tvantē, viņš saslima ar purva drudzi un 1927. gadā atgriezās Anglijā. Nolēmis kļūt par rakstnieku, viņš iesāka ar Džeka Londona padomu un plašākas dzīves pieredzes iegūšanai apciemoja nabadzīgākos Londonas rajonus, reizēm pārģērbdamies par klaidoni un pārnakšņodams nabagu patversmēs. Tādā pašā nolūkā viņš pārcēlās uz Parīzi, kas 20. gadu  nogalē bija bohēmas un mākslinieku paradīze (vēl jo vairāk, ja ņem vērā tantes Nellijas Limuzīnas morālo un finansiālo atbalstu). Savu klaiņojumu laikā un vēlāk – strādājot par žurnālistu un grāmatu veikaliņa pārdevēju – Blērs rakstīja uzmetumus dažādiem garākiem darbiem (viņa pirmā grāmata „Posts Parīzē un Londonā” iznāca 1933. gadā), un tieši tad arī tapa romāns „Birmas dienas” – latviski izdots kā „Toreiz Birmā” Maijas Andersones tulkojumā izdevniecībā Dienas grāmata.

Lai arī sarakstīts ar pseidonīmu, 1934. gadā izdotais romāns ietvēra daudz konkrētu un nepatīkamu detaļu, kas varēja aizskart pavisam reālus cilvēkus, preses izdevumus un varas iestādes, tāpēc pirmais, ar ko saskārās potenciālais izdevējs (pirmais izdevums ASV, pēc gada – Anglijā), bija šī romāna publicistiskais raksturs. Arī lasot šobrīd, to nevar nepamanīt – romāns atmasko dažādus cilvēciskus netikumus un nosodāmas sociālas konvencijas, kas par īsti nosodāmām kļuvušas tikai pēdējo simts gadu laikā. To gan nevar nosaukt par asu koloniālisma kritiku, kaut ko līdzīgu totalitārisma kritikai Orvela vēlākajos romānos, drīzāk te ir runa par visai smalku koloniālās domāšanas un rasisma psiholoģisko cēloņu izpēti konkrētos Britu impērijas norieta sākuma apstākļos. Stāstot par nogurušu „balto cilvēku” mēģinājumu „cilvēciskot” attieksmi un attiecības ar citu kultūru un citu etnisko grupu pārstāvjiem, kas „pēc definīcijas” ir tikuši uztverti kā zemākas kultūras un zemākas „rases” pārstāvji, Orvels rāda sarežģītu sociālo tīklu uzliktās važas, ko cilvēki paši sev rada (romāna īsajā pārstāstā parasti tiek nosaukta galvenā varoņa Florija dilemma – „glābt savu draugu indieti, dakteri Varasvami no tiesneša U Po Kjina zemiskajām intrigām” un kļūt par „nigeru aizstāvi” vai nostiprināt baltā džentelmeņa statusu un iekarot kādas angļu jaunkundzes labvēlību), - sabiedrības un indivīda attiecību problēmu, ko „kultūru sadursme” tikai saasina. Otra sižetiskā līnija romānā ir saistīta ar skatienu no pretējās puses – tas ir stāsts par ne pārāk tikumīgu birmieti, kas visiem spēkiem un sev vien zināmiem paņēmieniem cenšas izkarot statusu, bagātību un autoritāti tajos apstākļos, kādos nu viņš atrodas – koloniālās varas pakļautībā no vienas puses un vietējās kultūras tradīciju tīklos no otras.

Taču minētās sociālpolitiskās vai pat ētiskās problēmas varētu arī nebūt galvenais iemesls, kāpēc „Toreiz Birmā” būtu interesants mūsdienu latviešu lasītājam. Pirmkārt, Orvels ir lielisks rakstnieks, kura darbus ir vērts baudīt arī kā tīru literāru tekstu. Interesanti, kā tas atklājas jau viņa pirmajā romānā, ko, neskatoties uz daudzajiem birmiešu vietvārdiem un īpašvārdiem, aizguvumiem un lokālismiem, ir patīkami lasīt vēl joprojām. Tekstā nav daudz vietu, kas prasītos pēc mūsdienu redaktora iejaukšanās. Runājot par literāro stilu, pētnieki kā Orvela ietekmes avotus min Džozefu Konrādu (tas būtu pirmais, kas nāk prātā, romāna satura un problemātikas tuvības dēļ ar literatūras vēsturē nozīmīgo „Tumsas sirdi” – arī tajā tiek stāstīts par „baltā cilvēka” saskarsmi ar „krāsaino” kultūru, tikai Kongo), Somersetu Moemu, Edvardu Morganu Forsteru (arī viņš pabijis Indijā) un pat izsmalcināto dzejnieku Alfrēdu Edvardu Hausmanu. Arī pats Orvels ir atstājis zīmīgu izteikumu esejā „Kāpēc es rakstu”, kas būtu jācitē šeit: „Ap gadiem sešpadsmit es pēkšņi atklāju, kādu prieku sagādā vārdi paši par sevi, t. i., skaņas un vārdu asociācijas. Runājot par tieksmi aprakstīt, — par to es jau zināju visu. Tātad ir skaidrs, kāda veida grāmatas es gribēju rakstīt, ja vien par mani tolaik varēja teikt, ka es vispār gribu rakstīt. Es gribēju sacerēt milzīgus naturālistiskus romānus ar nelaimīgām beigām, pilnus ar detalizētiem aprakstiem un aizraujošiem salīdzinājumiem, kā arī ar epizodēm spožā stilā, kur vārdi pa daļai tiktu lietoti vienīgi sava skanējuma dēļ. Un, patiešām, mans pirmais pabeigtais romāns, kuru uzrakstīju trīsdesmit gadu vecumā, bet iecerējis biju daudz agrāk, ir gandrīz tieši tāda grāmata.”

Orvela romānu „Toreiz Birmā” var lasīt arī brīnišķīgu daļēji zudušas skatiena tradīcijas aprakstu – tas ir pilns nelielām detaļām, kuras aizkustina lasītāja iztēli, nenogurdinot to bezgalīgiem „ainavas aprakstiem”. Šīs detaļas, bez šaubām, ir interesantas sava eksotiskuma dēļ un, lai arī mēs vairs pat nenojaušam, vai tas ir bijis svarīgi autoram, mums tās ir svarīgas kā aizgājuša laika un kultūras herbārijs. Var, protams, to izmantot „tūrisma vajadzībām” – ar prieku atrodot mūsdienu Birmā visas šīs minētās vietas, priekšmetus, parādības, vārdus. Vienalga, vai pirms lasīšanas vai pēc – šis pieskaršanās un klātbūtnes efekts ir pietiekams arī kā estētisks motīvs, lai teksts kļūtu par kaut ko vairāk kā tikai literatūras vēstures artefaktu. Šādi palīglīdzekļi ir svarīgi, lai nepazustu svešajā vietā, neapmaldītos tajā trokšņu, krāsu un smaržu kakofonijā, kurā parasti iekļūst nesagatavoti tūristi un beidz savu ceļojumu neapmierināti, nogurdināti un sapīkuši.

Taču ir iespējams to lietot arī citādi – kā sava veida psiholoģisku trenažieri. Mācīties redzēt un uztvert apkārt esošās detaļas tā, kā to darīja Orvels. Izbaudīt jebkuras citas vides un kultūras detaļas ar tādu pašu bijību un skatiena prieku, kā to darīja viņš. „Toreiz Birmā” nav ideāls romāns, arī ne izcilākais Orvela sacerējums, taču tas noteikti ir droši pielietojams vēl joprojām kā tāds mantojumā saņemts rīks, kas izskatās pēc plauktā liekamas bronzas statuetes, taču, tuvāk aplūkojot, izrādās, ka ar to iespējams saskaldīt malku kamīnam, sagriezt papīru vēstulēm, noteikt attālumu līdz Polārzvaigznei, bet īpašā slēptā nodalījumā tas glabā sauju zelta monētu un nefrīta kaklarotu.

 

Džordža Orvela grāmata "Toreiz Birmā" par 9.35 LVL iegādājama Satori grāmatnīcā, Lāčplēša ielā 31.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!