Par Ingas Tropas izrādi "Armastus" "Dirty Deal teatro"
Jaunie septiņdesmit
Vārds "armastus", ar ko igauņu valodā apzīmē mīlestību, aizvadītajā sezonā Latvijas teātrī atskan jau otru reizi. Jaunā Rīgas teātra izrādē "Apmānītā" to varēja dzirdēt no Regīnas Razumas lūpām, kad vītuma un slimības skartā Rozālija fon Timlere atzinās savā kaislībā pret dēla privātskolotāju, runājot igauņu valodā, kura aktrisei, iespējams, saistās ar dzīves skaistāko, visvairāk piepildīto laiku. Sezonas izskaņā tas redzams "Dirty Deal Teatro" afišā, vēstot par tipoloģiski līdzīga, tiesa, ievērojami optimistiskāka stāsta uzvedumu. Tā varone ir Latvijā dzīvojoša igauniete Virve, kura mūža novakarē deviņdesmit gadu vecumā "ievieš'' sev četrpadsmit gadus jaunāku igauņu draugu. Tomēr tikpat lielā mērā par stāsta centrālo figūru var uzskatīt arī lugas autori – jauno dramaturģi Lindu Rudeni, jo vecās kundzes tēlā Linda "ierakstījusi" pati savu vecmāmiņu un lugas nepretenciozi ikdienišķos notikumus – tikšanās, sarunas, dzimšanas dienas svinības – smēlusi no personiskās pieredzes, atklājot gan mazmeitas mīlestību, gan jauna cilvēka nesapratni un neiecietību pret Omes vēlīno romānu.
Kad Linda Rudene pērn iepazīstināja ar savu veikumu bakalaura darbu aizstāvēšanas komisiju (luga tapa kā diplomdarbs, beidzot Latvijas Kultūras akadēmijas drāmas un teksta studiju programmu), klātesošie ieintriģēti sarosījās. Un ne bez pamata. Mūsdienu apstākļos, kad ģimenes institūts zaudējis jelkādu stabilitāti, literatūrā un mākslā parādās bezgala daudz sižetu par vecāku jaunajām attiecībām, kuras bērni nespēj pieņemt (Intara Rešetina lietpratīgi iestudētais Floriana Zellera "Dēls" Dailes teātrī ir viens no nesenākajiem piemēriem), bet tādas situācijas tēlojumu, kurā vispārpieņemtās sociālās uzvedības grāvēji būtu vecvecāki, iedomāties ir stipri grūtāk. Kaut gan – kāpēc ne, ja mūža garums kļūst arvien ilgāks un deviņdesmit šodien uzlūkojami kā jaunie septiņdesmit?
Ja atļauta neobligāta subjektīva piebilde, kā pensionāru segmentam piederīga persona varu atzīties, ka specializētie senioru pasākumi – festivāli "Zelta ritmi", radošo senioru tirdziņi u.tml., kurus, jādomā, inspirējusi postmodernā laikmeta sludinātā tolerance,– atgādina tādu kā vecu cilvēku rezervāta uzturēšanu. Protams, ka ikvienam indivīdam nenovērtējami svarīga ir viņa vienaudžu sabiedrība, bet ne mazāk svarīgi ir būt pasaulē, kurā pārstāvētas visas vecuma grupas un ieraugāma nākotnes perspektīvu iezīmējoša pēctecība. Arī par to ir izrādes stāsts.
Telpā pārtulkots laiks
Režisore Inga Tropa jaunās autores lugu uzlūkojusi ar redzīgu aci, atrodot tai atbilstīgu telpisko veidolu un iestudējuma struktūru – tas nav viegls uzdevums, jo luga sastāv no vairākiem realitātes slāņiem. Apzinoties, ka mākslas patiesība nav dzīves patiesība, tās žanrs definēts kā dzīvesstāsta mēģinājums, kurā jauna režisore un aktrise – autores vārdamāsa Linda, ko spēlē Maija Arvena, – kopā ar diviem citiem aktieriem – Intu un Jāni, ko spēlē Inta Tirole un Jānis Skanis,– iestudē izrādi par savu vecmāmiņu un viņas vēlīno mīlu. Līdz ar to spēles noteikumi ir visai sarežģīti un prasa, lai pāreja no vienas realitātes uz citu būtu skaidri nolasāma.
Telpa, kurā notiek izrāde, šķiet bezpersoniski vēsa – ar nobalsinātām ķieģeļu sienām un augstiem griestiem. Scenogrāfe Pamela Butāne to gandrīz viscaur aizpildījusi ar lielu, baltu platformu – galdu, gar kura malām izvietojas skatītāji. Viņu skaits ir stingri limitēts – četrdesmit. Pirms apsēsties, no krēsla jānoņem lugas eksemplārs un zīmulis, kurš acīmredzot tur novietots kā apliecinājums tam, ka publikai paredzēts būt par izrādes mēģinājuma dalībnieci. Platforma ir gan kā tradicionālās skatuves aizstājēja, gan arī kā pasaules mikromodelis, kur laika dimensija "pārtulkota" telpiskā izteiksmē. Izrādes darbība mazmeitu Lindu arvien aizved platformas vienā, bet Omi un viņas kavalieri Reinu – otrā pusē. Attālums, kas viņus šķir, ir grūti pārvarams, jo Linda atrodas dzīves sākuma, bet Ome un viņas draugs – beigu nogrieznī. Tālab savstarpēju kontaktu un sapratni panākt pāri platformas plašajam laukumam nav viegli. Nākas ne tikai pacelt balsi, bet arī piepūlēties, lai uzkāptu uz platformas, šķērsotu to un tikai tad satiktos. Varbūt.
Arī par teātri
Izrāde sākas ar ekspozīciju – vairākām saturā un formā stipri līdzīgām īsām ainām, kurās atkārtojas gan skaņa, gan "bilde". Linda ritmiski ar dūri dauza platformas malu, gluži kā klauvējot pie durvīm, Ome ilgi neatsaucas, tad purpinādama lēni steberē pāri platformai atvērt. Ilgās pauzes starp klauvējieniem un Omes reakciju uz mirkli liek sirdij ietrīcēties – vai tik, nedod dies, nebūs kas atgadījies! Šoreiz nav, un tālāk seko Omes gaudas par vecuma vainām un dzīves apnikumu, ko mīlošā mazmeita cenšas kliedēt ar kūciņām un sirsnīgiem uzmundrinājuma vārdiem. Tas viss notiek slāpēti zilganā, sirreālā gaismā, fonā skanot apcerīgai Edgara Raginska mūzikai. Uz platformas tikmēr projicējas Gata Indrēvica video kolāžas, kurās nemitīgi mijas un mainās ziedu motīvi. Ik palaikam tie pārlejas tādās kā cilvēku figūrās ar izstieptām rokām, novelkot paralēli starp Omes istabas puķu uzziedēšanu un attiecībām, kas uzplaukst starp cilvēkiem.
Tās, proti, attiecības starp vecmāmiņu un mazmeitu, tēlojas teju vai cukura saldumā – abas apskaujas un dudinās, mazmeitai uzņemoties mierinātājas un uzmundrinātājas lomu, kamēr Ome vaimanā un niķojas, bet brīdī, kad šķiet, ka epizožu liriskā vienveidība tūlīt sāks garlaikot, atskan Lindas sauciens: "Stop!" Mūzika apklust, iedegas spoža dežūrgaisma, un no vecmāmiņas un mazmeitas idillisko attiecību pasaules pēkšņi nokļūstam izrādes mēģinājumā, kur Linda dod norādījumus aktieriem, mūziķiem un gaismotājiem.
Ar šo brīdi sākas saspēle starp diviem realitātes līmeņiem – to, kurā atrodas abi aktieri līdz ar režisori un aktrisi Lindu, un to, kurā eksistē viņu atveidotie varoņi. Mēģinājuma gaitā, izspēlējot gan Lindas, gan aktieru ierosinātas etīdes, atklājas, ka Lindas galvā eksistējošie priekšstati par kādu dzīves situāciju mēdz dramatiski atšķirties no tā, kā šo pašu situāciju izjūt un vērtē abi aktieri. Daiļrunīga ir aina, kurā Inta un Jānis spēlē Omes un Reina siržu ideālo saskaņu, kamēr Linda kontrapunktā viņu jūsmīgajam maigumam plosās, ložņā pa grīdu un nebalsī kliedz kā tāds ļaunais gars, paužot savu nosodošo attieksmi pret Omes un viņas drauga mīlas reibumu. Vai arī epizode, kurā Jānis aktieriem raksturīgā veidā tiecas aizstāvēt savu varoni un ierosina papildināt Reina raksturojumu ar, viņaprāt, nepieciešamām pozitīvām iezīmēm, bet Linda to acīmredzami nepieņem, kaut vārdos apgalvo pretējo.
Tādējādi izrāde ir ne tikai par vecuma un jaunības atšķirīgajām pieredzēm, bet arī par teātri. Par attiecībām, kādas veidojas starp režisoru un aktieriem, par izteiksmes grūtībām un sarežģīto ceļu pie vienota pasaules redzējuma.
Auto, auto
Viens no asprātīgākajiem atradumiem izrādē ir spēles ar igauņu valodu. Ome un Reins ir igauņi, un aktieri Inta un Jānis, atveidojot abu tautiešu sarunu, cītīgi atskaņo rūpīgi iekaltas garas pasāžas igauņu valodā, līdz enerģiskā režisore Linda viņus pārtrauc, ierosinot iztikt ar dažiem uz labu laimi izraudzītiem vārdiem, kuru skanējums latviešu publikai pilnībā aizstās plašos vēstījumus igauņu valodā. Tā arī ir. Aktieri pārliecinoši nodemonstrē, ka teātris kā mākslas veids var iztikt bez tās informācijas, kas tiek pārraidīta ar vārdu nozīmes starpniecību. Pilnīgi pietiek ar intonāciju un ķermeņa valodu, un pat tā galu galā nav obligāta.
Kad Linda abiem aktieriem liek nospēlēt seksa ainu, viņi mulst, līdz ierosina, ka varbūt varētu spēlēt zem galda un tumsā. Sacīts – darīts. Gaismas nodziest, un no pagaldes pamīšus ar jutekliskas baudas elsām un atgādinājumu par nepieciešamību apmeklēt Lestenes kapus cits pēc cita atskan igauņu vārdi no režisores Lindas akceptētā saraksta, līdz Jāņa atveidotais Reins kaisles apoteozē izdveš: "Auto, auto!" Jautri, sirsnīgi un neveikli, jo aktieri Inta un Jānis, šķiet, jūtas neērti tāpēc, ka jāspēlē kaut kas tik neierasts kā vecu ļaužu sekss, bet viņu atveidotos varoņus savukārt mulsina apziņa, ka "vairs nepienākas".
Aktieri un viņu aizbilstamie
Intas Tiroles Nacionālā teātra repertuārs palicis prātā galvenokārt ar komiskām lomām. Aktrisei piemīt spēja tēla individualitātes spilgtumu apvienot ar ticamību, kas nezūd arī DDT tuvplāna apstākļos. Visvairāk šo iekšējās patiesības klātbūtni var novērtēt liriskajās ainās, kurās aktrises mierīgā lietišķība neitralizē jūtu pārmērības un pasargā no ieslīgšanas ārišķīgā sentimentā. Vilnas zeķēs, siltā džemperī un jakā Ome, īgni pukstēdama, šļūkā pa balto platformu jeb galdu un božas. Dzīve ir kaitinoši garlaicīga, pat mīļā mazmeita ar savām kūkām te neko nespēj līdzēt. Taču, jauniegūto attiecību uzlādēta, Omes gaita kļūst veiklāka, zem džempera un jakas parādās puķaina blūzīte. Mazmeitas klātbūtne kā enerģijas avots arī vairs nav obligāta, jo Omei ir atgriezusies interese pašai par sevi un savu dzīvi. Jubilejas svinību ainā, kad mazmeita Omei pārmet to, ka viņa pateicības vārdus velta tikai igauņu radiem un it īpaši Reinam, aizmirstot par savu latviešu ģimeni, aktrise spēlē tik lielu Omes aizņemtību ar sevi, ka top skaidrs – mīlestība ir egoistiskas jūtas. Tās izturas netaisni pret visu pasauli, izņemot vienu cilvēku, kurš šajā brīdī ir svarīgāks par citiem.
Jāņa Skaņa Reins ir "anštendīgs" un pievilcīgs kungs labākajos gados – viegli iededzis, stalts, iesirms, laipnu vaigu un rezervētu izturēšanos. Rodas iespaids, ka viņš personificē visu, kas saistās ar neatsaucamo pagātni, un Ome Reinā mīl ne tik daudz konkrētu vīrieti, cik pašu mīlestību un savu jaunību. Reinu kā simbolisku tēlu vedina uzlūkot aktiera skatuves uzvedība – viņš rāmi smaida, kā var smaidīt pieklājīgs cilvēks, kurš nonācis svešā valodas telpā un grib būt patīkams. Otra Reina funkcija līdzās simboliskajai – būt par katalizatoru Omes un mazmeitas attiecību evolūcijai. Vismaz tā viņu uztver Maijas Arvenas Linda.
Maija Arvena latviešu teātra telpā pagaidām ir maz zināma. Līdzās ņipru meiteņu lomām seriālos "Viņas melo labāk" un "Divi vienā" šajā pavasarī viņa piedalījās Lienas Šmukstes diplomdarbā – sajūtu teātra izrādē "Grāmata Zīme". Linda izrādē "Armastus", šķiet, ir Amerikā skolotās aktrises līdz šim apjomīgākais uznāciens, kurā Arvena valdzina ar saulainu smaidu, izteiksmīgu plastiku un spēju aptvert plašu emociju amplitūdu no maiguma līdz teju vai mežonīgam temperamentam. Viņas radīto tēlu gan mazāk pārliecinošu dara tendence "pārspēlēt", padarot emociju izpausmes reljefas un nepārprotamas – liekas, ka Arvenas arsenālā nav pustoņu, bet tikai spilgtas krāsas. Šādu iespaidu pastiprina arī scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Pamelas Butānes radītais gotiskais vizuālais tēls – melnas, plandošas drēbes, smagi, klamzīgi apavi un pilnīgi nejēdzīga, melna, sintētiski spīdoša parūka.
Carpe diem!
Izrādes veidotāju iecerētā skatītāju līdzdalība mēģinājumā aprobežojas ar lugas eksemplāra pārcelšanu no krēsla uz galdu, autentisku fotogrāfiju aplūkošanu (tajās redzama lugas autore ar savu vecmāmiņu), dažu igauņu frāžu izlasīšanu no lugas eksemplāra un pacienāšanos ar igauņu šokolādi, tādējādi padarot interaktivitāti par visai formālu pasākumu. Tas, ar ko iestudējums patiesi intriģē, ir tēmas svaigums un asprātīgie piedāvājumi, kā autores galvā dzimušos tēlus padarīt ieraugāmus uz skatuves. Bet pats galvenais izrādes pievilcības avots ir cilvēciski uzrunājošais saturs, kas varbūt mazāk saistās ar teātra afišēto aicinājumu pārvarēt aizspriedumus attiecībā uz to, kādas sociālās uzvedības stratēģijas būtu pieļaujamas pensijas vecuma cilvēkiem, bet drīzāk ar hēdonistisku aicinājumu tvert ikkatru likteņa atvēlēto mirkli un izbaudīt, kā tas ir – būt dzīvam.
0