Foto: Pexels
 
Raksti
03.01.2022

Ola bija sākums visam

Komentē
0
Saglabā

Pirmais janvāris ir īpatnēja diena. No vienas puses, svētki beigušies, kariete atkal pārvērtusies par ķirbi un jāķeras pie Salatēvam doto solījumu pildīšanas, no otras puses, kustība vēl nav pa īstam sākusies, Šiva iepriekšējā gada pelnu kārtā tikai attīra placi jaunai dejai, bet televīzijas mūžīgās atgriešanās ciklā Šerloks Holmss omulīgi sēž pie kamīna un krievu mēlē aicina izniekot vismaz pāris stundu no skatītāju dzīves. Vienu laiku mūsmājās bija izveidojusies teju vai tradīcija, ka 1. janvārī neliels draugu pulciņš sanāk uz tādu kā Jaungada sagaidīšanas "after-party", bet šī paraža pēdējos gados pačibējusi. Tā ka tomēr Šerloks Holmss…

Tas, ka Ziemassvētku un Jaungada sezonā skatāmies nevis vienkārši tematiskas, bet daudzkārt redzētas un labi zināmas filmas, protams, nav nejaušība. Manā versijā tas ir viens no veidiem, kā šajās dienās mēģinām radīt sajūtu, ka laiks ir apstājies, kas savukārt ir daļa no gada nobeiguma svinību specifikas un baudas. Krieviem ir labi zināmā "Likteņa ironija" (1976) un man personīgi sirdij tuvā "Karnevāla nakts" (1956), amerikāņiem – "Brīnišķā dzīve" (1946) un "Viens pats mājās" (1990), vācieši skatoties "Pusdienas vienam" (1963), bet francūži – "Ziemassvētku vecītis ir maita" (1982).

Jocīgā kārtā latviešiem īsti nav nevienas šādas kulta filmas. Vienu brīdi arī latviešu kanālos rādīja "Likteņa ironiju", bet šogad to nemanīju. "Emīla nedarbus" (1985) rāda visos svētkos un to pašu var teikt par Raimondu Paulu, lai gan viņa koncerti droši vien varētu pretendēt uz latviešu televīzijas Jaungada tradīciju. Šogad uzkrītoši bieži translēja "Ziemassvētku jampadraci" (1993), bet, manuprāt, tās auditorija tomēr ir bērni, nevis visi skatītāji. Varbūt tas ir mans aizspriedums, jo neesmu, tā sacīt, ar šo filmu kopā uzaudzis. Manas bērnības miglainajās atmiņās vairāk iederas "Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja" (1976), kas savā laikā bija regulāra Jaungada televīzijas sastāvdaļa. Es to redzētu labprātāk nekā 1980. gadu "Mikrofona" koncertierakstus, ar kuriem LTV iepriecināja skatītājus uzreiz pēc divpadsmitiem. Atgriešanās pagātnē gada nobeigumā ir jauka, bet četrdesmit gadus regulāri smieties kopā ar Pajaco man vairs nav spēka.

Īsfilma "Cēloņi un sekas" (1956) šajā kontekstā bija jauks izņēmums. Filma ir nesen atjaunota, un LTV to izrādīja 1. janvārī, bet 4. maijā to varēja noskatīties Latvijas filmu maratonā portālā "Filmas.lv". Gan jau tā kaut kur tiks demonstrēta vēl kādreiz, bet es to iepriekš nebiju redzējis. Filmas pamatā ir Andreja Upīša 20. gados rakstītā novele, kuru viņš pats pēc tam pārveidoja par lugu – "komēdiju ar zinātnisku pamatu trijos cēlienos". Diemžēl manā personīgajā bibliotēkā nav Andreja Upīša kopoto rakstu, tāpēc nevarēju salīdzināt filmu ar tās iedvesmas avotu – šādam salīdzinājumam gan varētu būt "zinātnisks pamats".

Īsfilma ir režisora Vara Krūmiņa un operatora Māra Rudzīša diplomdarbs Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, par kuru viņi saņēma atzīmi "teicami" – to var saprast. Filmas darbība notiek nesenā pagātnē – Latvijas brīvvalsts laikos. Tā atbilst laikmeta ideoloģiskajām prasībām: "buržuāziskā Latvija" ir izsmieta – uzņēmēji tajā ir mantkārīgi un truli, viņu sievas – izlaistas, snobiskas un netikumīgas, mākslas pasaule – liekulīga, bet smalkā sabiedrība – neīsta un manipulējama. Filma ir krāšņa – daudzi tolaik un vēlāk zināmi aktieri, Rīgas skati ar daudziem statistiem, laikmetam atbilstoši interjeri un tērpi – reti kurš mūslaiku students varētu tikt pie šāda diplomdarba. Ja skatāmies uz šo filmu kā uz kultūras parādību, tā ir interesanta ar to, uz ko tā norāda netieši – pirmkārt, tā paver priekškaru uz Latvijas teātra tradīciju, kura tajā laikā ir daudz bagātīgāka, bet vienlaikus daudz gaistošāka par kinematogrāfu – tieši tas, cik profesionāli ir uztaisīts šis nieciņš, liek domāt par pamatu, kuram jābūt, lai kaut ko tādu varētu viegli realizēt. Otrkārt, filma liek domāt par nozīmi, kāda 20. un 30. gadiem ir mūsu kolektīvajā atmiņā. Cilvēki, kuri tēlo šajā filmā, neatkarīgo Latviju ir piedzīvojuši, viņi kariķē pārdesmit gadus senu pagātni – tas ir kā šodien uztaisīt joku lugu par 2000. gadu. Viņi kariķē un transformē, bet vienlaikus iemūžina šo laiku – atceras detaļās. Starpkaru laiks ir ne tikai Ulmaņa laiks, bet arī laiks, kad latvieši bija smalki, dzēra kafiju, ēda apelsīnus, valkāja frakas un apmeklēja teāteri. Padomju ideologi to visu izsmēja, bet man ir aizdomas, ka latviešu kolektīvajā atmiņā šis tēls tomēr nosēdās un dažnedažādi izlauzās gan padomju laikā, gan pēc tam.

Tomēr, "zinātniski raugoties", interesantākais filmas aspekts ir tas, ka pastāv zināma nesaderība starp padomju ideoloģiju un filmas sižetu. Tāpēc jautājums par Upīša sākotnējo ieceri ir interesants. Filma stāsta par cēloņu un seku virkni (tāpēc arī tāds nosaukums). Sievietei uz ielas no pirkumu groza izkrīt ola un sašķīst pret bruģi, tas sasmīdina Adu Liepiņu, rezultātā viņas līgavainim uz dokumentiem izlīst tinte, viņi sastrīdas utt., u. t. jpr… – beigu beigās tas noved pie tā, ka Kritiķis sajūk prātā un aizdedzina savu dzīvokli.

Padomju vēstures izpratnē cēlonība pati par sevi nav problēma, tieši otrādi – vēsture tiek saprasta kā cēloniski skaidrojama un pat paredzama. Problēma ir ar nejaušībām. Filmā vairākkārt uzsvērts, ka nokritusī ola "bija sākums visam", kas, protams, tehniski nav pareizi, bet šajā gadījumā ola kalpo kā piemērs sīkam, nejaušam gadījumam, kas aizved līdz grandiozām sekām. Bet tas savukārt rada aizdomas: ja ola nebūtu nokritusi, notikumu secība varētu būt cita. Padomju ideoloģijā šādām nejaušībām īsti nebija vietas – ja vēstures gaitu var ietekmēt šādi sīki notikumi, kā gan var paredzēt, piemēram, to, ka agrāk vai vēlāk notiks pasaules revolūcija? Tāpēc man ir aizdomas, ka diktora vārdi beigās: "Bet tas viss varēja arī notikt, ja olas nemaz nebūtu bijis," – nav nejaušība, drīzāk filmas sižeta un padomju ideoloģijas dialektisks atrisinājums.

Visbeidzot, runājot par olu, ar kuru viss sākās, ironiskā kārtā dzīvē mēdz būt nejaušības, bet filmās ne. Tā ka savā ziņā padomju ideologiem šeit nebija, no kā baidīties. Tieši tāpēc jau mums patīk atkal un atkal skatīties vienas un tās pašas filmas, kā rakstā "Inovācija un atkārtojums" norādīja Umberto Eko. Brīžos, kad gribam mieru un drošību, mēs vēršamies pie filmām, par kurām zinām, ar ko tās sāksies un beigsies, un ka nebūs tā, ka šoreiz kaut kas notiks citādi – Holmss neatrisinās noziegumu, Kevins nenosargās mājas, bet ola paliks grozā.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!