Par Andras Manfeldes romānu "Virsnieku sievas", apgāds "Dienas grāmata", 2017
Reiz, kad gatavoju rakstu par mazajām grāmatu izdevniecībām Latvijā, viena no uzrunātajām izdevējām man atzinās, ka grāmatas izdošanai izvēlas pēc tā, vai, izlasot pirmās piecdesmit lapas, pašai "aizies" vai ne. Lūk, Andras Manfeldes jaunā romāna komunikācija ar mani bija tāda sarežģītāka, taču es noteikti jutu, ka tas nav zemē nomests laiks, "tur kaut kam ir jābūt", ausīs nodun Gustavo – jeb kā viņu tur tagad sauc – teksts. Jau grāmatas otrajā pusē tā sajūta pienāca.
Atzīšos, līdz sagūstīšanas brīdim, mani kaitināja šķidrumi. Autore liek lasītājam izgaršot ne vien tradicionālos dažāda veida un smaržas sviedrus un šķidrumus, kas izdalās no cilvēku dzimumorgāniem, bet samitrina arī visu pārējo ķermeni, pārvēršot cilvēkus par gļotainiem krupjiem. Jo nožēlojamāka situācija un bezcerīgāks ir kļuvis tēls, jo gļotaināks.
Atzīšos, ka es vēl joprojām neesmu sapratusi, ko domāt par šo "Dienas grāmatas" izdoto sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts", ko atbalsta arī Valsts kultūrkapitāla fonds. Šajā sērijā izdotās grāmatas saņēmušas balvas, tās var manīt grāmatnīcu pārdošanas topos, tirāžas pieklājīgi izskatās arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas apkopotajā statistikā par izdevējdarbību. Un šie darbi pavisam noteikti ir rosinājuši sarunas par literatūru. Es lasīt sāku jau brīvā Latvijā, taču dzīvoju ar sajūtu, ka agrāk visi bija izlasījuši visas dažas grāmatas un varēja par tām sarunāties. Tagad, kad tiek izdots daudz lielāks skaits izdevumu un lasīšanas tradīcijai ir daudz mazāk sekotāju, šķiet, ka ir grūti sastapt vairāk nekā trīs cilvēkus, kas ir lasījuši vienu un to pašu darbu. Ar šīs vēsturiskās sērijas grāmatām ir citādāk. Taču pēdējā laikā arī jādomā par to, ka šādi taču mēs, latviešu tauta, iespējams, pārveidojam sociālo atmiņu. Manfelde pati, piemēram, pēcvārdā norāda, ka septiņdesmitajos cilvēki nelietoja tādus vārdus kā "dzelzs priekškars" un "padomju impērija", lai gan viņas romānā tie ir. Šie romāni nav tikai refleksija par laiku, labāka vai sliktāka literatūra. Tie ietekmē arī to, kā mēs šodien domājam par vēsturi – vienalga, pašu pieredzētu vai tikai iztēlotu.
"Virsnieku sievas" ir par okupantiem. Īstenajiem. Šādu apzīmējumu patika lietot arī man savās nacionālistiski noskaņotajās bērnības dienās. "Virsnieku sievu" vīri gan nejūsmo, ka nokļuvuši pie Padomju Savienības ārējās robežas, Liepājā, kura taču ir tik romantiska, skaista un kurā "Līvi" dzied par dzimto valodu. Viņi, izrādās, ilgojas pēc savām mājām. Taču "Virsnieku sievas" ir iespējams izstāstīt arī šodien, laika kontekstu iezīmē Karostas vide, kas stāsta savu, no cilvēkiem neatkarīgu stāstu. Militārās pilsētiņas centrā, kuras pļavas pamazām apaug ar baltām blokmājām, ir Jūras katedrāle – pareizticīgo baznīca, kuras krusti ir nozāģēti un tā vietā virs kupola plīvo sarkanais karogs. Baznīca ir pārvērsta par klubu, kurā ikonas aizkrāsotas ar zemūdeņu krāsu. Arī Manfeldes aprakstītajos septiņdesmitajos tai ir sakrāla nozīme. Tikai tagad uz altāra, "gārgdami un siekalas šķaidīdami, kratās" vīriešiem līdzīgi tēli, kuri dejo ar būtnēm, kas "nemaz nav sievietes". Pavisam brutāli vienkāršojot, "Virsnieku sievas" pamāca: ir slikti, ja nekas nav svēts un līdz ar to ģimene nav vērtība.
Karostā no visas plašās Padomju Savienības pamazām sarodas militārpersonas un viņu sievas. Karš gan dzīvo tikai atmiņās, vecāko virsnieku murgos un klusēšanā. Virsnieku sievas ir košas un skaļas, un, protams, arī šajā romānā atkārtots jau hrestomātiskais stāsts par ienācējām, kuras apkārt staigā naktskreklos. Pirmo reizi, šķiet, to dzirdēju pamatskolas vēstures stundās. Un tad vēl atceros, kā mamma bērnībā nokritizēja manu vēlmi eglītē sakārt košas mantiņas, elektriskās spuldzītes un daudz spīguļu, jo tā darot vien krievietes.
Lai gan es esmu piedzimusi Padomju Savienībā, bet skolā sāku iet jau brīvā Latvijā, man ir izveidojies priekšstats, ka padomju režīma ideologiem bija būtiski, lai ģimenēs neveidotos ciešas, mīlestības pilnas attiecības. Bērna vajadzības nav vērtība, sievietes vajadzības nav vērtība, vīrieša vajadzības nav vērtība. Komunālais dzīvoklis ir līdzeklis, lai to kontrolētu. Ēdnīcas dzīvojamo māju pirmajos stāvos, lai tikai netiktu gatavots mājās, savā virtuvē! Kam vajadzīgi čekisti, ja katram sava tante Frosja aiz sienas. Ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa, un tai pašā laikā stropā, kur tā būtu jāveido, nemitīgi kāds urķējas – kaimiņi, partija, par neizstrādātajām traumām nemaz nerunājot. "Padomju laika cilvēks tiek audzināts robežās, vēl pirms tiek zīdīts. [..] Persona tiek barota trīs stundu intervālā, ne biežāk. Apritot gadam, indivīds tiek noņemts no krūts. Tev jau ir gadiņš, proties. Tu kliedz, kliedz, tā radinādamies nekliegt. Iesakņojies kolektīvā, pirms apzinājies pats sevi," raksta Manfelde.
Blats un tukšie veikali. Zaļie zirnīši no Bulgārijas un kristāla trauki, kurus var lietot vien svētku reizēs vai izmantot, lai noglabātu traucējošo laulības gredzenu. Manfeldes varoņi – gan tie ar Karostas caurlaidēm, gan bez tām, vāc visu. Meitas grib izmest māšu visu mūžu vāktos krāmus, taču pašas kļūst par vācējām, tiklīdz apprecas. Atzīšos gan, ik pa laikam vēl iedomājos par tām divām pīlēm, kuras viena no romāna varonēm nopirka, jo bija tāda iespēja, un tad domāja, kā sadalīt un ēst. Vai tad septiņdesmitajos bija tādas saldētavas un pārtikas saldēšanas tradīcijas?
Sievas ļoti mīl, tai pašā laikā šķiet, ka viņas ir kļuvušas par tradicionālajām zāģētājām, kuras vīrietim pienākošos varu grib pievākt sev. Un tad nu nabaga izmocītie vīrieši salūst. Visas gribot ģenerāli, bet ne visām sanāk. Ģimenes sačakarējas, jo "neviens no viņiem neprata mainīties". Šķiet, mainīties var vien pašpietiekams cilvēks, taču spēja rīkoties ar paša prātu nav padomju pilsoņa prerogatīva. Tiesa, saprāts neparādās līdz ar brīvību un demokrātiju. Tā ir paša lieta.
Nemīlestība. Tā ir vēl viena no romāna tēmām. Nemīlestība kā nolemtība. Nora uzzina par to, kas ir mēnešreizes, vien tad, kad tās sākas. Mamma, kura meitu audzina viena, ir pieradusi tikai uzdot vienus un tos pašus jautājumus par sekmēm. Manfelde raksta: "Tava māte jau tevi neatstāja, tā bija dzīve, kas atstāja tavu māti." Sēžot šeit un tagad, kur rūpes par bērniem un visādas pieejas to audzināšanā ir modē, tas šķiet tik ļoti nepareizi, nesaprotami, sveši. Taču tie esam mēs – bērni, kurus pārlieku daudz neņēma klēpī un kuri vēl neuzprasoties jau bija samierinājušies, ka mammas gultā ielīst pēc glāsta nevar. Un vispār: nav ko paijāties, par memmīti izaugs!
Epizodē, kur Nora iet pie nešpetnās Izaīdas veikt abortu, šķiet, varu dzirdēt savus sirdspukstus. Gribas kliegt "Nē!", tik pretīgi ir to lasīt. Vēlāk izlasu interviju "Sestdienā", kurā autore atzīstas, ka aborti būtu aizliedzami vai vismaz "tās ar plikajiem aprakstītajiem pupiem" varētu tos neatbalstīt. Varbūt tāpēc kaktu abortus romānā veic sieviete, no kuras bērnībā meitene baidījās un kura viņu apsaukāja par fašisti, un brīdī, kad mājas apstākļos organizētā, gana detalizēti izklāstītā epizode ir pusē, ierodas dēmonam līdzīgs vecis. Es gan nezinu, vai aborta veikšanas apraksts kādā daiļdarbā varētu tikt uzrakstīts tā neitrāli, it kā iemetot dienišķās netīrās zeķes veļas grozā.
Grāmatas pēcvārdā Manfelde raksta: strādājot pie romāna, viņa ir runājusi ar Karostas sievām, meklējusi prototipus un stāstus. Bieži, protams, sarunas nevedušās. Manuprāt, mēģinājumi ilustrēt padomju militārpersonu traģēdiju, ļaujot viņiem runāt, kaut vai ar literāra darba starpniecību, ir ļoti svarīgs un nepieciešams rezultāts. Tiesa, par to, kāpēc ir svarīgi lasīt labu literatūru, diskutēt vairs nav pieklājīgi.
2