Pārpublicējumi
30.08.2012

Ojārs Vācietis un mūzika

Komentē
0

2008. gada 13. novembrī Ojāru Vācieti (1933–1983) atcerējās 75. dzimšanas dienā. Latvijas Nacionālajā operā rīkoja pasākumu, un, tā kā biju nedaudz iesaistīts tajā un vēlējos priekšstatus par Vācieti padarīt muzikālākus, pieteicos ciemos pie Vācieša atraitnes Ludmilas Azarovas (1935–2012), viņa tobrīd dzīvoja Daugavgrīvā, Esplanādes ielā. Ludmila Azarova atļāva ieskaņot mūsu sarunu, bet sākotnēji pieteica to nepublicēt. Sarunas beigās mani ļoti iepriecināja viņas vārdi – "es tagad tā klausos atpakaļ visu, ko jums teicu, un nav tur nekā tāda, jūs visu šo varat publicēt".

Toruden izmantoju tikai kādas drumslas no Ludmilas stāstījuma. Šopavasar, 22. maijā, uzzinot par dzejnieces rāmo aiziešanu, uzmetu ausi sarunas ierakstam un ar lielu interesi noklausījos visas 58 minūtes. Nav iespējams uzlikt uz papīra Ludmilas Azarovas milzu spēcīgo personību, taču kaut kādu daļu no tās varbūt sajautīsiet turpmākajās rindās.

O. S.

Orests Silabriedis: Vai Ojārs Vācietis bija mācījies mūziku?

Ludmila Azarova: Nē, skolā nē, laikam arī nebija tādas iespējas. Viņš mācījās Trapenē un Gaujienā, bet iekšēja vajadzība acīmredzot bija. Viņš bija ļoti muzikāls. Viņam bija laba balss, un viņš dziedāja korī solo, tā bija uzstāšanās kaut kur Trapenē vai Alūksnē. Studiju gados un pēc tam mēs dziedājām visi no vakara līdz rītam visu, ko tik var, un mēs arī diezgan daudz zinājām. Tur bija tautasdziesmas, šlāgeri, padomju dziesmas, leģionāru dziesmas, romances – ko tik visu zināja.

Es pati pabeidzu mūzikas skolā septiņas klases; un pēc septiņām klasēm jau diezgan pieklājīgi spēlē. Pēc tam gan es to atmetu, nebija visam laika – tu vai nu spēlē, vai nespēlē nemaz. Ja pašam ir kādas prasības pret sevi, tad jau nevar klausīties. Mēs tajā laikā bijām pārāk aizņemti – ar fakultāti, paši ar savu dzīvi, rakstīšanu, dzejošanu, visu ko. Atceros, reiz gan bija tāds gadījums – fakultātes kursa vakaros uzstājās visi, studenti jau vispār ir vienkārši, bez kompleksiem, un tad mēs divatā kāpām uz skatuves. Ojārs kaut ko dziedāja. Ko – neatceros, bet es biju pie klavierēm, un viņš dziedāja. Viņam bija izteiksmīgs tenors ar noslieci uz baritonu.

O. S.: Vai Vācieša dzejoļu krājumu muzikālie nosaukumi arī norāda uz vajadzību pēc skaņupasaules apkārtnes?

L. A.: Jā, noteikti. Tas viņam turpinājās visu mūžu, ik pa laikam kaut kur uzpeldot apziņā vai zemapziņā, un viņam bija jāturas pie tā.

O. S.: Kādā intervijā Vācietis nosauc savus mīļākos komponistus. Viens no tiem ir Šopēns.

L. A.: Ja jums pajautā par mīļākajiem komponistiem, cik var nosaukt? Tas pats ar rakstniekiem – cik jūs nosauktu? Ja man pajautātu par mīļāko rakstnieku, es viņu pat negribētu nodot, es viņu noslēptu, tas ir mans noslēpums, tas nav vienkāršs jautājums. Varbūt kādu citu nosauktu, kas turpat tuvumā, bet pašu mīļāko nē.

O. S.: Sanāk gandrīz vai tabu vārds.

L. A.: Mēs studiju laikā ļoti bieži gājām uz koncertiem. Tie notika Universitātes aulā, gandrīz nevienu neizlaidām. Savācām kaut kādus rublīšus, biļete gan bija daudz dārgāka, bet mēs augšā balkonā iedevām tantiņai savākto naudu un dabūjām vietas. Ojārs ļoti daudz klausījās. Es viņu, godīgi sakot, stiepu uz visiem koncertiem, bet viņš jau labprāt. Tā mēs klausījāmies visus labos pianistus. Toreiz brauca [Svjatoslavs] Rihters, [Emīls] Gilelss, arī [Dāvids] Oistrahs. Vijole Ojāram ne īpaši patika, man arī ne. Es to īsti nesapratu. Bet klavieres gan. Un vispār – instrumentālā mūzika daudz vairāk nekā opera.

O. S.: Jā, bet uz vienu operu viņš tomēr parakstījās, tiesa, nepabeidza. Kas viņu piespieda? Kalsons?

L. A.: Kalsons.

O. S.: Nāca virsū, kamēr piekrita?

L. A.: Jaunībā jau visu ko grib. Un kāpēc ne "Pazudušo dēlu"? Tad mēs vēl pat nedzīvojām Altonavas ielā, mūsu mājvieta īsu laiku bija Krasta ielā, tieši pretī televīzijai, pie Daugavas. Adrese skaitījās Maskavas iela, bet tā bija Krasta iela. Vienistabas dzīvoklis.

O. S.: Kāda ir jūsu versija, kāpēc pārtrūka darbs pie "Pazudušā dēla"?

L. A.: Es pat īsti nezinu – tur līdz galam īsta paskaidrojuma nav. Ojārs mēģināja darīt visu – rakstīt dzejoļus, stāstus, kaut ko vēl tulkoja. Viņam ir ļoti daudz iesāktu prozas darbu, nevienu viņš nevarēja izturēt – pietrūka pacietības. Tā laikam arī ar operu – pietrūka pacietības. Opera ir garš gabals, liels darbs. Viņam vajadzēja šodien uzrakstīt, vakarā kādam izlasīt, tūlīt publicēt. Tas modelis viņam arī bija visu mūžu, un visu mūžu viņš no tā cieta. Vajadzēja lielu pacietību un izturību – pierunāt sevi, ka tas tiks publicēts pēc 20 gadiem. "Nē!" teiktu Vācietis. "Es tad jau nobeigšos, es tādu dzīvi negribu."

O. S.: Jums pašai patīk tas, kāda galu galā iznāca tā opera?

L. A.: Jā, man vispār Kalsons patīk. Domāju, ka viņš nav pietiekoši novērtēts.

O. S.: To var teikt par daudziem latviešu komponistiem. Nesen pārlasīju Vācieša vēstuļu krājumu. Tur minēta arī Plakida opera "Illa". Man tā bija pirmā dzirdēšana.

L. A.: Te arī laikam tas pats – garāks gabals prasa citu temperamentu un piegājienu. Ojārs sāka rakstīt romānu pēdējos divos gados, viņš tā arī teica, ka esot izsmēlis dzīves iespējas, viss pārāk vieglu roku nācis un jāraksta kaut kas cits, un to nav jācenšas publicēt, tas gan lai stāv atvilktnē. Ja viņš būtu sevi šādi pārveidojis, būtu uzrakstījis arī operu. Man ļoti žēl, un Pēteris laikam to nesaprata... Tā arī vienreiz teica – liekas, ka Ojārs neņem mani par pilnu. Bet Ojārs saka – nē, Plakidis ir brīnišķīgs komponists! Žēl. Kā darīja Ojārs – viņš no rīta piesēdās un ap deviņiem jau reizēm bija pabeidzis darbu. Varat iedomāties, ka ne visos cilvēkos tas izraisīja sajūsmu – tuviniekos, kolēģos... Piemēram, Dubultu Rakstnieku namā – tur daudzi sāka darbadienu tikai vienpadsmitos, un viņi nevarēja noskatīties uz Ojāru. Man zvanīja Arvīds Skalbe un teica – ņem projām Ojāru! Kas vainas? Viņš demoralizē Dubultus: līdz deviņiem pabeidzis visu darbu, uzrakstījis sešus dzejoļus, atnāk smaidošs, jautrs uz brokastīm, mēs sēžam, tikko piecēlušies. Dubultos pasniedza labas brokastis, mēs visi kārtīgi paēdam, un ko gribas darīt? Iet vēl pagulēt. Bet Ojāram viss pabeigts, viņš iet spēlēt volejbolu. Tas var kaitināt, mani arī tas kaitināja. Tagad jau es pati esmu pārvērtusies par cīruli, bet tad vēl nebiju.

O. S.: Vai Vācietis kādreiz stāstīja par si minoru? No mūzikas viedokļa skaidrs, ka tā nav nejauša tonalitāte, tur nāk prātā gan Bahs, gan citi. Šī ir viena no skarbākajām un smagākajām tonalitātēm.

L. A.: Tas nebija tieši par mūziku, tā bija viņa attieksme pret visu apkārt notiekošo, īpaši Brežņeva laikos. Tā bija stagnācija. Kas ir stagnācija – viss pārējais kustas, bet mēs stāvam. Daži domāja, ka Brežņeva laiki bija zelta laiki. Kara nebija, nu labi, Afganistānā, bet tas ļoti tālu. Neviens neņēma Brežņevu par pilnu. Labi, tās uzacis bija, bet tas arī viss, saimnieks viņš nebija. Visur pašapmierinātība – arī kultūrā un rakstniekos, kas turējās pie savas vietas, pie nomenklatūras. Pietiek, ja esat lasījis Priedes dienasgrāmatu. Mani tā satrieca. Priede slēpa to no visiem, gribēja pēc nāves publicēt. Kad izlasīju teikumus ".. un man iedeva Sarkanā Karoga ordeni. Man iedeva! Citi gribēja, bet viņi nedabūja", vairs neizturēju un sviedu to grāmatu pret sienu. Tas izēd cilvēkiem smadzenes, šī pašapmierinātība. Bet bija arī cilvēki, kas nesa grāmatas, mēs lasījām, un, kad piezvanīja, kaut kur bija jānoliek tās grāmatas. Diezgan daudz mums bija. Es vedu no Maskavas, strādāju vienu brīdi Литературная Газета, un tur viss bija daudz brīvāk, varēja pat ieiet grāmatu veikalā un paņemt no plaukta. Pie mums cilvēki bija iebaidīti. Tas viss ļoti kaitināja Vācieti, viņš kļuva aizvien drūmāks un drūmāks. Tā bija tāda kā garīgās pasaules bojāeja, kaut nebija tik ļoti redzama. Bet viņš arī neizturēja, būtībā tas "Si minors" nav uzrakstīts līdz galam. Viņam tik daudz bija dzejoļu, ka tos visus nevarēja salikt vienā grāmatā. Es domāju, viņš pats nemaz neapzinājās, cik daudz viņam bija uzrakstīts. Un tā visdrūmākā toņkārta ir ar nolūku, tas pat nav par mūziku. Pesimisms no cenzūras viedokļa bija politisks apvainojums, ja cilvēkam pierakstīja pesimismu, tas nozīmē, ka viņš ir politiski neuzticams. Šis vārdiņš mums staigāja visur kur pa recenzijām, it īpaši pa iekšējām recenzijām. Ja bija pesimisms, nedrīkstēja drukāt. Un ir pilnīgi skaidrs, tikai to neviens vēl nav izteicis līdz galam, – tas bija protests pret "saulaino dzīvi".

O. S.: Vai bija komponisti, kas būtu ieskaitāmi Vācieša tuvāko draugu vai paziņu lokā?

L. A.: Nu, tie paši, kas rakstīja mūziku ar viņa dzejoļiem. Ne jau papļāpāt viņi nāca, bet rakstīt. Imantam Kalniņam, starp citu, bija nevainojama literārā dzirde. Tāda ir reti kuram komponistam. Es nezinu, kāds viņš ir tagad, sen neesmu viņu redzējusi, bet toreiz tā bija. Vienreiz zvana man naktī un saka: "Es tā atceros, Ojārs man reiz nolasīja ģeniālu tekstu, vai tu nevari man to atrast?" Es atbildēju, ka tekstu viņam ir ļoti daudz, un jautāju, vai Imants nevar kaut vienu vārdu no tā pateikt? Un viņš atbildēja: "Nē, es tikai atceros, ka tas bija ģeniāls." Viņi abi tad tur sēdēja pie galda ar visādu dzeramo un nedzeramo un būrās kaut ko. Ar Kalsonu viss bija ļoti nopietni, un ar Plakidi – aizkustinoši. Es reiz Plakidim nesu kaut kādu tekstu uz Imantu... Valters Kaminskis kaut kur bija nosaukts par Ojāra sirdsdraugu. Attiecībā uz Vācieti šādu vārdu vispār, manuprāt, nav iespējams lietot. Valters daudz rakstīja ar Vācieša tekstiem, daudz nāca ciemos. Viņš bija strauja rakstura. Ja iepatikās kāds teksts, teica – plēs ārā to lapu no burtnīcas, dod man. Īstenībā viņiem nesaderēja ne raksturs, ne temperaments.

O. S.: Vai gadījās, ka Vācietis bija neapmierināts ar to, cik netalantīgi komponists izmantojis viņa tekstus?

L. A.: Nē. Bija arī ne tik klasiski darbi, kādas dziesmas un tā, tādu bija diezgan daudz. Tam pašam Plakidim ir par kuģi ar sarkanām burām. Sarkanām tāpēc, ka tur bija domāts romantisks kuģis, tagad jau kaut ar melnām. Dziesma laba. Tāpat kā ar Ziedoņa vārdiem tā Imanta Kalniņa dziesma, kur beigās Ļeņins. Man šķiet, ka ļoti laba mūzika.

O. S.: Vai bija gadījumi, kad Vācietis pierakstīja gatavai mūzikai vai ritmam vārdus apakšā?

L. A.: Nē, es domāju, ka nebija. Piekristu gan jau, bet kaut kā to tekstu bija tik daudz, daļa vēl nepārrakstīta. Vienīgais gadījums, kad viņš nepiekrita, bija tāds – zvanīja Vlaģimirs (kā reiz no tribīnes pateica Lidija Freimane) Kaupužs, gribēja pierunāt rakstīt dziesmu par Stučku. Ojārs atbildēja – par Stučku dziesmu nevar uzrakstīt. Kaupužs nebija pieradis pie šāda veida atbildēm, viņš vispār bija diezgan nelietīgs un bezkaunīgs. Nesen lasīju kādu interviju ar viņu; saprotams, ka viņam nav, ko teikt, toties ir bezkaunība, un tad viņš sāk atcerēties to, kā nav.

O. S.: Un kā beidzās ar Stučku?

L. A.: Ojārs teica, ka nevar! Iedomājieties, kā skanētu piedziedājums. Un šo dziesmu vajadzēja veltīt Padomju Latvijas jubilejai. Nu ne par ko! Kaupužs pārskaitās. Pēc kāda laika man zvana Škapars – esot ieskrējis Kaupužs pie viņa kabinetā un paziņojis, ka Vācietis teicis šādi: "Padomju Latvijas jubileja nav mana jubileja." Vai tas varētu būt, ka viņš tā teicis? Es domāju, ka Ojārs būtu atbildējis kaut kā asprātīgāk, ar joku, ne tik smagi. Vācietim tajā laikā grasījās piešķirt medaļu, un viss beidzās ar to, ka viņu no šī saraksta izsvītroja. Es sacīju: "Jāni, kāda laime – varu iedomāties, kas tur būtu par skandālu, Ojārs to medaļu kaut kur aizsviestu, ja arī saņemtu, bet viņš jau noteikti neietu pakaļ." Tagad jau mēs varam par to pasmieties, bet toreiz es tiešām domāju, ka tā bija ļoti liela veiksme, ka viņu izsvītroja, citādi nekas labs nebūtu. Nekas, pārējie saņēma medaļas.

O. S.: Vai jums mājās bija kādi mūzikas klausīšanās ieradumi?

L. A.: Mums bija skaņuplates, klasika – tas tagad viss ir muzejā. Mēs centāmies kaut ko dabūt no mūsdienu mūzikas, bet tas bija ļoti grūti. Marģeris Zariņš reiz atveda Penderecki. Daudz klausījāmies, kur vien varēja ko salasīt. Bija arī kaut kādas vecas plates, ko varēja nopirkt par ļoti lētu naudu, tā mums sakrājās tāda maza izgāztuve. Bet arī tas viss tagad ir muzejā.

O. S.: Vai ar Raimondu Paulu Vācietim bija kāds kontakts?

L. A.: Nē, man šķiet, tur nedaudz nostrādāja tas, ka pārējiem komponistiem bija neliels skaudības moments, viņi nedaudz pavilka Vācieti malā no tā. Gribēja no Paula norobežoties. Vācietis pats gan nebija skaudīgs. Pie mums nekad nebija nekādas aprunāšanas, citu dzīves vai daiļrades lieka izvērtēšana. Ja pie galda kāds sāka tādas sarunas virzīt, Ojārs vienkārši cēlās un gāja prom, viņš pilnīgi necieta šādas sarunas. Un, ja tā labi padomā, ko tad viņš varēja apskaust? Viņam iekšēji viss bija.

O. S.: Man no Vācieša vēstulēm radās priekšstats, ka viņš pat nespēja paturēt pie sevis prieku, ka kādam kolēģim kaut kas labi sanācis.

L. A.: Tāpēc man bija ļoti nepatīkams atklājums un es pat no sākuma nevarēju tam noticēt, ka viņu pašu apskauda. To man pateica tuvākie rakstnieki. Pēc tam es lasīju šādus rakstus, bet tie cilvēki jau pagaidīja, acīs neteica. Varonīgi skauģi varētu vismaz pateikt acīs, bet viņi pagaidīja, kamēr Ojārs aiziet no dzīves, un tad sāka ar viņu izrēķināties.

 

Pilnu sarunas tekstu un vēl daudz ko citu lasiet žurnāla "Mūzikas Saule" jaunākajā numurā:

Orests Silabriedis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!