Šārona Oldsa (Sharon Olds) ir viena no zināmākajām mūsdienu amerikāņu dzejniecēm. Dzimusi 1942. gadā Kalifornijā, izdevusi vairāk nekā trīspadsmit dzejas krājumus, saņēmusi Sanfrancisko Dzejas centra apbalvojumu 1980. gadā, Nacionālo grāmatu kritiķu balvu 1984. gadā, Pulicera prēmiju 2013. gadā. Oldsas nesenākajā dzejoļu krājumā "Odas" ("Odes", 2016) apkopoti svinīgā izteiksmē rakstīti darbi, kas aptver plašu tematisko spektru, īpaši uzsverot pārdomas, kas saistās ar dzimti, dzimumu, novecošanu, seksualitāti, ģimeni. Latviski Šāronas Oldsas odas atdzejojis Ivars Šteinbergs.
Oda jaunavības plēvei
Es nezinu, kurā brīdī tu manī
radies, kad es biju iekšā savā mātē –
iespējams, kad gribai nepakļautie
muskuļi plaka līdzīgi rozā želejai.
Man patīk iedomāties, kāda tu tolaik biji, tik pilnīga,
tik necaurdurama, tu un klitors, abi tikpat
droši, cik dzīvības, kurās jūs mājojāt, būtu bijis
jānogalina gan manu māti, gan mani,
lai tiktu pie kāda no jums. Es viņu mīlu šajā
brīdī, kā lielo cietoksni sev apkārt,
mātišķo apvalku manam šķīstības
saldumam. Es nezinu, kurš
tevi izgudroja – lai uzturētu meitenes iekšas
tīras un pa plauktiņiem. Mīļā siena,
mīļie vārti, mīļais slieksni, mīļās pusviru durvis, nevis
kaķīšdurtiņas vai salonu vārtūzis,
bet vienreizējā pinjata. Cik daudz vietu ķermenī
ir radītas, lai tās iznīcinātu tikai
vienu reizi? Tu biji ļoti stingra, vai ne,
tu uztvēri savu darbu nopietni – nekad
neesmu izjutusi tik daudz sāpju – tu biji dāma ar smilšu pulksteņa vidukli,
ko burvju mākslinieks pārzāģē uz pusēm. Es lepojos ar tevi,
kad pārvērties par tasīti spilgta arteriālā
ingredienta. Un kā mums paveicies,
tev un man, ka dabūjām izvēlēties,
kad un ar ko, un kur, un kāpēc – plīša
adatu spilventiņš, kaut kādā veidā saistīts
ar raudošām statujām. Tas notika uz tepiķa
īrētā viesistabā, bet sajūta bija tāda,
it kā mēs būtu Diānas mežos –
viņš un es, un tu, mēs visi kopā,
vai it kā mēs būtu tur, kur magma no zemes serdes
izšļācas ārā caur okeāna gultni.
Paldies par tavu dzīvi un nāvi,
paldies par tavu puķu meitenes gājienu
man pa priekšu, izbārstot savas sārtās
ziedlapiņas. Paies gadi, pirms es
apprecēšos – gadi, pirms es sevī iznēsāšu
mazu jaunavības plēvi mazulīti līdzās
olšūnām ar citām mazmazītiņām plēvītēm iekšā – bet tu izrullēji paklāju,
ievedot mani sievietes dzīvnieka
dzīvē. Tu man biji tāda kā asinsmāte: no sākuma turēji mani
cieši, astoņpadsmit gadus, un tad
palaidi mani vaļā.
Oda penim
Kāds man reiz teica, ka savos tekstos
es objektivizēju vīriešus. Tādēļ es prasu tev,
ak, vispārinātā peņa ideja, vai tu iebilstu,
ja tevi izceltu? Tu, kurš manā prātā –
gan ereģēts, gan ne, gan vecs, gan jauns –,
pārstāvi visas savas reprezentācijas. Ak, abstraktais
princip, vai neesi gadījumā sen jau
gaidījis savu kārtu tikt slavinātam? Man šķiet,
tu esi mīlīgs un varonīgs, un tik interesants, tu esi
kā dzīvnieciņš – ar savu galviņu un snuķi,
it kā tev piemistu pašam sava dzīve. Bet tu esi
nevainīgs, jo neesi pats sev saimnieks,
tu par savu rīcību atbildi tikpat,
cik smadzeņu matērija par savām domām. Un tev bijusi
neviennozīmīga vēsture – tu esi ticis
postīts, esi bijis posta
instruments, un tu pats esi spēlēts,
lai izraisītu izmisuma kliedzienus. Bieži
esi bijis neaizsargāts, reti aizsargājis
un daudzkārt kritis necieņā, reti izmantots,
lai izrādītu cieņu. Bet gandrīz visa tava vēsture
tāpat ir aizvadīta baudā. Un es mēģinu saprast, kā
tas ir, ka tevi tik daudzi apbrīno un tik daudzi
no tevis bīstas. Un kāda tev ir sajūta: ja tu varētu
paskatīties lejup no sava platoniskā kategoriju
mākoņa – kad divi no jums
savienojas vai ir salaulājušies –, kad esi
kā pirmskaitlis, kā pats savs reizinātājs?
Un tu kā koncepts, vai tu esi gudrs, vai tu zini,
ka tu un tavs māsas koncepts esat vienlīdzīgi
un ka vispār tu esi nācis no viņas,
sen atpakaļ, kad tika nošķirts vīrieša dzimums –
olnīcām nosveroties uz leju tuvāk zemei,
orgasma orgānam piebriestot un piebriestot.
Es nespēju tevi iztēloties no iekšienes, bet, kā
reiz gudrais sacīja dievam, es nevēlos
būt cukurs, es vēlos cukura garšu sev mutē!
Bet tā, protams, ir tikai mana heteromānija,
un tu esi nedz hetero, nedz homo – ne redzams
vai atklājies, tu eksistē tikai
kā visu savu manifestāciju iedomātais
kvorums. Tādēļ es ar tevi
neflirtēju, es vienkārši saku,
tu man patīc – nevis kā objekts, bet gan
kā subjekts, kā pirmatnējs iekustinātājs, pārbaudīta
teorija izvadsistēmai un ekstāzei,
zēnu lepnums un kompleksu avots,
vējrāža maisiņš zefīram un vētras aukai, puse
no radīšanas vienādojuma.
Lauztās uzticības oda
Es gribu atgriezties tajā dienā, kad
manī salūza šī uzticība
ģimenei, kad es tiku izrauta laukā
jeb kad es izrāvos laukā no cilvēcības
un aizdreifēju kā atvienots
kosmonauts. Es gribu atgriezties tajā stundā,
kad manī pārrāvās saites un es vairs netiku
barota caur nukleārās ģimenes vai
paplašinātās ģimenes placentu, bet
abortēju sevi jeb tiku abortēta no mājas. Kad
biju aizdzīta, kad biju aizdzinusies, man likās, ka nav
nekā tāda, par ko es nevarētu rakstīt, man šķita,
ka mans beztiesiskums
ir atcelts, es izkaisījos pa visiem vējiem kā
vecmeita, viena pati orgasmā,
kā ragana, bet man likās, ka es domāju un trallinu
par visiem visās zemēs un
laikos. Es biju jukusi. Vai es biju jukusi? Man likās,
ka cilvēks, kurš ir pārkāpis normalitātes mazrunību,
drīkst runāt normāluma vārdā.
Es negribu atgriezties tajā
stundā, kuru salauzu un aizbēgu, atstādama
saplēsto dzeltenumu un baltumu spīdam zobainajās
čaumalas bļodiņās. Man patīk teikt,
ka tā biju es, kas lauza līgumu,
it kā nebūtu acīmredzams,
ka tas tika salauzts fiziski iekšā manī.
Es gribu atgriezties tajā brīdī, kad atradu papīru
un tinti, kad likās, ka planētas matērija grib
dziedāt un tikt izdziedāta, kad likās, ka esi
uzticīgs, ja šim dziedājumam uzticies.
Tagadnes mirkļa oda, viesistabā kopā ar Bianku
Novārgušās rozes ziedu pušķī saļimušas virsū stingrākajām.
Viena ir saliekusies ovālā,
it kā būtu monumentālās kaunuma lūpas un devīgās,
un lielās kaunuma lūpas, un subretes, un mazās.
Zem mežonīgajiem buķetes mākoņiem
uz galda fotogrāfija, Sārtais Sātans, ar spārniem kā melnām ozollapām,
ar antilopes ragiem. Vīrietim, ko redzējām parkā,
bija mušu plīvurs virsū, kā līķim,
apetītlības mušas, sagadīšanās mušas.
Sodrēju divspārņi velk Sātana kabatas ratus,
iznēsā ļaunumu cauri pasaulei,
no cilvēka uz cilvēku. Es ļaunu nepazinu,
es ļaunu neredzēju, es ļaunu nedzirdēju,
tikai mērenu kaitniecību, nedaudz
slimības, ko pati saķēru. Un esmu to apvaldījusi,
lielākoties tā, kā Venēras mušķērājs sagūsta un sagremo.
Nekad nav bijusi metāla ragana, kas lidinās pa gaisu –
tikai sadauzīta gandrīz līdz nāvei seja,
kas laidās lejup manas gultas virzienā naktī no griestu stūra.
Tas nebija vīrietis, tā nebija sieviete.
Tas bija viens no maniem tuvajiem. Man šķiet, ka tam bija kaut kāds
sakars ar reizēm, kad, sēžot līdz malām pilnā vannā, skatījos,
manas mātes ceļi manā acu līmenī,
skatījos augšup un redzēju viņas bārdaino mantību
ar tās nieciņiem un ekstrām, un astītēm, kas karājas ārā,
un pilīti krūma sulas, kurā mana seja
bija miniatūra un vēkšpēdus.
Daļu no vīriešu dzimumorgānu skaistuma man
veido tas, ka tie ir tik atšķirīgi no tiem, kas ir manai mātei.
Nedz arī manējie ir tādi kā mātei – kamēr vien uz tiem neskatos.
Dzimšanas dienu kūkas ar savām spirālveida caurulītēm
un cukura rozēm man vienmēr izskatījušās pēc tā, kā es
izjutu savu tur, savu starp-manām-kājām,
kas oficiāli nebija labs, bet slepenībā bija viss. Uz galda
zeķu pāris ar ļoti mundrām pūcēm virsū.
Un pēkšņi ārkārtēju briesmu troksnis,
un gar logu, zemu virs upes aizšaujas
sešas reaktīvās lidmašīnas trijstūrī, it kā
paziņodamas ar jūsmu, visbeidzot: vispasaules karš.
Tad tās pazūd, trokšņa maļamā mašīnīte pazūd,
vienīgi pelnubrūnās izplūdes grīstes paliek,
lēnām izplēnot sadegušās pūkās,
pēdējās atliekas no sākotnējās radībiņas taksidermista logā.
Oda maniem dzīvajiem draugiem
(2010. gada janvāris)
Tik plata plaisa atvērusies starp nāvēm!
Šķiet, ka neviens no mums tuvajiem
nav aizgājis jau vairākus mēnešus. Man
pagājis tik ilgs laiks, ka reizēs, kad iedomājos
par kāda nāvi, es domāju par savu māti un tēvu,
par viņiem, kas mani ieveda iekšā no nekā, no
pārejošā, bagātīgā kaut kā, kas viņus radījis.
Esmu viņus nēsājusi sev līdzi – nevis kā man
pievienotu dvīni slingā sev priekšā un pret mani,
bet gan savā ķermenī iekšā, smadzeņu miesā. Bet jūs,
mani draugi, manis izvēlētie un mani izvēlējušies,
es jūs uztveru kā šīs zemes neatņemamus aspektus,
kā elementus, kā iedaļas periodiskajā
tabulā. Es zinu, mēs esam mirstīgi – atvērtās
durvis ir redzeslokā. Bet jau nedēļām ilgi esmu
aizmirsusi, ka man ikvienu no jums
nāksies zaudēt, līdz
tie, kas būs palikuši, zaudēs mani. Kad es
biju bērns, es nebūtu varējusi jūs zaudēt, es nezināju,
ka es jūs atradīšu! Tā ir svētība, ka tas
ar mani notiks. Bet pirms tam
ļaujiet man pateikt: jūs bijāt tieši tas, ko es
meklēju, neuzdrošinoties fantazēt.
Krūtis, kas piespiežas citām krūtīm, tie bijāt jūs!
Noskalotā niedres sakne! kautrā mērkaziņa! sargātā
ligzda ar divām olām! tie bijāt jūs!
Rokas, ko esmu satvērusi, seja, ko esmu skūpstījusi,
katrs mirstīgais, kam esmu reiz pieskārusies, tie
bijāt jūs.
Oda maniem taukiem
Kad palpēju savu artrītisko locītavu,
aptaustu savu riepiņu kā dārgumu maisu,
kā lētas bodes nieciņus, kas ietīti kreppapīra
vimpeļos, kam uz ārpusi izspiežas gumijas
bēbīši, klucīši un radziņi, lai arī vienlaikus
jūtu, ka tas nav apkaunojoši – valkāt
šīs miesas kabatas kā vatētus dāmu
apakšveļas maisiņus. Ir taču florenciešu teļādas
polsteri ar tādiem pašiem daudzkupru
izcēlumiem un Elizabetes laika
piedurknes ar pufīgajām krokām.
Un kaut kur ir zivju ikri, kas ir burbulīšu
bumba, un rizoma vai planktonveida
aļģes, puslodītes, kas ieņem
lodes formu, un droši vien ir kāda
kožamā mantiņa. Un kā būtu ar
matemātisku formulu, kas apraksta
kupolu, noklātu ar kupoliem,
vai arī līdz olim noslīpētu dārgakmeni, kurā
pēc tam iepulēti maziņi olīši. Es zinu, tas
uzdzen šermuļus – tie ir bļudzīgi un
spaidīgi, pļekšķoši un tricelīgi kā
zirnekļu oliņu masa, tauku pikucīši,
vaisli kā Astarte ar simts krūtīm
pa visu vēderu – tie ir papadodeka-
edriski, gluži kā blastulas
sieniņas, tie ir kā dubultnieks tam, kas
mēs bijām pašā sākumā – pietūkstoša
matērija. Un tik un tā es tev atdodu godu,
novazātais ņiebur, gurnus apkampusī,
novītusī hortenzija, dzīvotspējas maksts,
brīnumainie tauki, spītīgās izdzīvošanas
tauki, O, putraimi, O, Afrodītes
putas, O, celulīts!
Harmonijas oda
Un, kad viņi pašķir aizkarus,
zelta diegiem izšūtas lauvas uz pienaina auduma,
un atver arkas durvis uz mazo
spilgti izgaismoto istabu, tur nav
nekādu spīdzināšanas instrumentu,
bet gan grāmata, vai arī – pat ne grāmata, bet rakstu rullis
ar dziesmām, trīs ruļļi izpušķotā drēbē
ar lentēm un spodrinātiem uzgaļiem.
Un tad atlikušo laiku – kamēr mums stāsta,
ka Viņš, kā Viņš, šis Viņš – es daru to, ko esmu
darījusi visu savu dzīvi, dziedot meklējusi –
virs basa un baritona tumsnējās,
melodiskās koksnes – harmoniju,
diskantu, augstos sievišķos toņus, kuri
paceļ tavu garu un nopulē to
virs dobjākajiem stumbriem, celmiem,
sūnām, zemes, akmens. To pašu es
darīju bērnībā – baznīcā centos saklausīt,
saklausīt savas mātes soprānu, lai tad
ar savu balsi tam pievienotos meklēšanā
un atrašanā, pēc svētlaimes skanošajā atrisinājumā,
tajā, kas sader kopā, kas padara pilnīgu no augšas,
taču nevis dominē, bet izlīdzina,
stiprina. Tā bija tēva pasaule,
bet ar mātes balsi pāri.
Pasaule bija viņu peldbaseins ēnā, bet ar
mūsu gaismu pāri.
1