Foto - Jānis Deinats, "Fotocentrs"
 
Recenzija
25.10.2013

Nozieguma skeleta daile

Komentē
4
Saglabā

Dailes teātra jaunajā spēles laukumā – pagrabā – uz laiku atvērts pornogrāfisku filmu kinoteātris, lai tikai tā, starp večiem runājot, izspēlētu Pītera Stroena melno komēdiju "Kauli". Izrādes režijā debitējis aktieris Guntars Silakaktiņš, kurš, neko pārāk nesarežģījot, pirmajai reizei izvēlējies materiālu, kas pašam sirdij tuvāks, – vecu gangsterfilmu Tarantīno un paradoksālo brāļu Koenu maskulīnajās noskaņās.

Galvenā sižeta līnija vēsta par diviem pusbrāļiem – Laura Subatnieka un Pētera Liepiņa Beniju –, kam pieder jau minētais "porno ķinītis", kurā saimniekot palīdz arī pie radniecības saitēm nepiederošie Mūns (Aldis Siliņš) un Beks (Gints Grāvelis). Tieši Ziemassvētku vakarā šajā Londonas priekšpilsētas necilajā "kultūras namā" uzpeld lugas darbības galvenais attīstītājs – Laura Dzelzīša Regs –, kurš, Rubena mulsi lūgts, parakstās kinoteātra kluba grāmatā kā viens no Anglijas meklētākajiem noziedzniekiem. Par sevi nepārliecinātais un apjukušais Rubens nolemj izmantot situāciju, kad Regs ir dzērumā atlūzis, un nolaupa viņu, piesaitējot pie krēsla. Visu tālāko izrādes gaitu galvenais vaininieks Rubens un pārējie paši pret savu gribu iesaistītie mēģina atšķetināt pašu arvien vairāk samudžināto skautu mezglu jeb saprast – ko ar šo situāciju tālāk darīt?

Lai notikumu padarītu vēl komiskāku, daļa varoņu tērpušies pilnīgi nesakarīgās drēbēs, jo it kā sagatavojušies tematiskām kino atklāšanas svinībām vai kaut kam apmēram tādam. Naivais un sirsnīgais Mūns ir uzvilcis gorillas kostīmu, lai materializētos kā kaut kas liels un varens, bet panācis tieši pretēju efektu, izskatoties mīksts un pūkains. Beks tikai pats sev vien zināmu iemeslu dēļ ir iedvesmojies no filmas "Džezā tikai meitenes" un uzvilcis kleitu. Šis paskats ir netieša norāde, ka aiz viņa varenās un lepnās izturēšanās patiesībā slēpjas zaķpastala jeb vecene (negribu aizvainot ne sevi, ne kādu citu sievieti, tā vienkārši mēdz teikt). Tikmēr Rubens veikli ir ieguvis Rega lietišķi smalko gangstera kostīmu, un izrāde par to, kā tas ir – gribēt būt kaut kam vai kādam citam, var sākties.

Rubens ir ebrejs, kurš visu mūžu tik ļoti gribējis būt itālietis, ka izdomājis sev itāliešu tēvu un centies aizmirsties, vērojot gangsteru filmas un jūsmojot par savu laikabiedru – vēso noziedznieku – paveiktā atspoguļojumu medijos. Šķiet, ka viņa identitātes krīze ir tikai provocējusi iedzimto emocionālo nestabilitāti attīstīties par to, ko tagad mēdz dēvēt par bipolārajiem traucējumiem un kas nākotnē varētu kļūt par tikpat iecienītu spēles elementu (atceroties, piemēram, Keriju no seriāla "Svešais starp savējiem") kā dvīņubrāļa uzrašanās ziepju operā. Beidzot pats liktenis Rubenam piespēlējis iespēju kļūt par kaut ko – izspiest izpirkuma maksu par nolaupīto gangsteri un ar iegūto naudu pasākt ko pa īstam svarīgu. Vai vismaz atdot šo naudu ļaunajiem reketieriem, lai netiktu iznīcināts viņu mazais, bet dārgais kino rūpals. Diemžēl, lai cik tas banāli arī neizklausītos, mēģinājumi strauji kļūt par kaut ko, vienalga – vinnējot loterijā, apčakarējot kādu vai piedaloties talantu fabrikā, reti kad nes cerēto rezultātu. Tas ir tikpat nejēdzīgi, kā kaut ko pierādīt, ļaujoties muļķīgiem izaicinājumiem, piemēram, kā Rubena gadījumā – ņemot un nogriežot sev pirkstu.

Lai gan fiziski nolaupīts ir Regs, patiesībā sagūstīti šķiet visi četri laupītāji, kuru nepārdomātā rīcība un nespēja pieņemt vīrišķīgus lēmumus dzen viņus arvien lielākā strupceļā. Regs, kurš izrādes sākumā, nervozi, filigrāni ievijot īstu veču cienīgus lamuvārdus, ir pa telefonu kliedzis uz kādu mistisku Hariju, pārējo izrādes laiku izturas tik mierīgi un līdzsvaroti, kā spēj tikai kāds, kurš acīmredzami ir situācijas noteicējs. Pamazām Rubenu apbur negaidītās noziedzīgās pasaules viešņas personība, un viņš it kā nostājas Rega pusē, iegūstot vecāko brāli, kādu vienmēr ir vēlējies, īstu Alu Kaponi, nevis pārliecināto ebreju (Rubens kādā sarunā Regam atklāj, ka par visu vairāk pasaulē ienīst ebrejus) un līdz ar to mūžīgo atgādinājumu par viņa paša izcelsmi – Beniju.

Spēles telpa – pagrabs, uz kuru gluži kā pazemes kinoteātri ved afišas un "labvēlīgā tumsa" – ir tik piemērota izrādei, ka, šķiet, luga pieskaņota videi, nevis otrādi. Arī Harija Zālīša askētiskās gaismu spēles rada melnbaltajām filmām līdzvērtīgu noskaņu, un pārliecinoša ir arī Venta Vīnberga veidotā scenogrāfija. Nekā lieka, taču izrādes paradoksālā noskaņa akcentēta ar pāris komiskiem elementiem – piemēram, Jēzus bērniņa skulptūru ar ziedojumu kastīti. Jāuzteic – lai gan izrāde ir piesātināta ar lamu vārdiem, šoreiz tie līdzīgi Laura Dzelzīša plikajai pēcpusei, kas pazib puišu kautiņa laikā, tur ļoti organiski iederas. Un, lai gan man principā diez ko nepatīk komēdijas, jo reti kad spēju tikt vaļā no sajūtas, ka joki ir mērķtiecīgi izkalkulēti (sajūta līdzīga kā brīžos, kad elegantās asprātības, lūrot melnos vāciņus, viens ar otru izspēlē divi pasākuma vadītāji), šoreiz tiešām nebija tik slikti. Šķiet, ka vidusmēra trīsdesmitgadīgs džeks, kuram varbūt pat patīk teātris, bet tās sieviešu ciešanas tajā ir nedaudz līdz kaklam, par izrādi noteikti būtu stāvā sajūsmā un ieteiktu to visiem saviem kolēģiem. Man dažos brīžos kļuva arī garlaicīgi, bet par spīti tam uzskatu debiju par izdevušos, un sevišķi iesaku ikvienam gangsterfilmu estētikas cienītājam, lai gan izrāde tiešām tiecas būt daudzslāņaina un nepalikt tikai tumšo joku līmenī.

P.S. Tā kā izrādes nosaukums ir "Kauli", kas norāda uz mūsu visu, tā teikt, skeletiem skapī, turklāt tieši kauli ir tie, kuri visilgāk glabā ģenētisko informāciju par mums, nolēmu par šo izrādi rakstīt ilgāku laiku pēc noskatīšanas. Lai paskatītos, kādu nospiedumu tā būs atstājusi manā kultūrpieredzes ģenētiskajā mantojumā. Un, nē, es nemaz neaizbildinos, lai attaisnotu savu slinkumu un visa atlikšanu uz pēdējo brīdi.

 

 

 

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!