Kadrs no Tomasa Heilija filmas "Amerikāņu sapņotājs"
 
Recenzija
27.09.2016

Nozagtais sapnis

Komentē
1

Par festivāla "2Annas" programmu "Amerika šodien!"

Laikam gan nebūs viegli uz ātru roku iedomāties kādu citu tik populāru un ilgdzīvojošu, nu jau arī globālu mērogu ieguvušu mītu kā "amerikāņu sapni", kas faktiski dzimis vienlaikus ar pašu valsti tālajā 1776. gadā. Ideja par valsti, kurā visiem dotas vienlīdzīgas iespējas sasniegt materiālo labklājību un statusu sabiedrībā, 18. gs. šķiet absolūta utopija (šī utopija, protams, tobrīd neattiecas uz sievietēm, vergiem un citiem "mazāk nozīmīgajiem" sabiedrības slāņiem), un pilnbriedu šī utopija sasniedz 20. gs., kad Ameriku jaunas un labākas dzīves meklējumos pārpludina milzīgas migrantu straumes no Eiropas, Ķīnas un citām pasaules daļām. Kopš tā laika "amerikāņu sapņa" mīts ir pārdzīvojis dažādas transformācijas, nemitīgi tiecoties tuvāk tā piepildījumam, ko iemieso gan ekonomikas uzplaukuma periodi (īpaši pēckara laikā un 80. gados), gan pakāpeniska cilvēktiesību situācijas uzlabošanās (segregācijas izzušana valsts politikas līmenī). Tomēr mīts pēc savas būtības ir nesasniedzama ilūzija, un visaptverošais sāpīgo problēmu loks, kas šobrīd kā drūmi negaisa mākoņi savilkušies virs amerikāņu galvām, apliecina, ka saldajai "amerikāņu sapņa" šokolādes medaļai ir arī otra puse. Nelielu ieskatu par tiem apstākļiem, kas rada nepārvaramu plaisu starp "amerikāņu sapni" un Amerikas realitāti, sniedz īsfilmu festivāla "2Annas" programma "Amerika šodien!", kuru veidojis melnādaino mākslinieku un kuratoru pāris Beilijs un Keidža sadarbībā ar Tamperes filmu festivālu.

Lauvas tiesa no programmas 7 filmām ir veltīta tieši melnādaino amerikāņu kopienas sajūtām par savu vietu mūsdienu Amerikā un to, kā valsts veido savu attieksmi pret viņiem, un kopumā šīs filmas atkal un atkal apliecina sistēmas nespēju sakārtot rasu attiecības 150 gadu laikā kopš verdzības atcelšanas. Visspilgtāko iespaidu rada Reinaldo Grīna nepilnas desmit minūtes garā filma "Stop", kas attēlo kāda jauna afroamerikāņu puiša mājupceļu pēc treniņa, kura laikā viņu pēkšņi aptur policijas ekipāža un divi policisti pilnībā bez jebkāda pamatojuma (jāpieņem, ka pamatojums ir puiša ādas krāsa) pedantiski izkrata viņa somu un izčamda kabatas. Lai gan filma ir inscenēta, tomēr atturīgā, dokumentālā filmēšanas stilistika un vienkāršā aktierspēle rada absolūtu ticamības sajūtu. Galvenā varoņa bezpalīdzīgā padevībā paceltās rokas un baiļu pilnās acis izsaka vairāk par jebkādiem vārdu plūdiem, un filmas autoru meistarība slēpjas prasmē šo nelielo situāciju skatītāja apziņā izvērst par vērienīgu metaforu visaptverošajai paranojai un neaizsargātībai, kādu izjūt sociāli zemāko šķiru melnādainie amerikāņi, un apstiprina regulāros ziņu sižetus par policijas brutalitāti un nevainīgajiem dažādu ādas krāsu upuriem ASV pilsētu ielās.

Mazliet atšķirīgu rakursu piedāvā režisors Darjuss Klārks-Monro, kura daiļradi programmā pārstāv veselas divas filmas – "Divas pilsētas" (Two Cities) un "Zeme" (Dirt). "Divas pilsētas" ir visnotaļ klasiska dokumentāla portretfilma – stāsts par melnādaino tiesību aktīvistu un zinātnieku Mtangulizi Sanjiku, kurš pēc viesuļvētras "Katrīna" postošā uzbrukuma spiests pārcelties no Ņūorleānas uz Hjūstonu. Sanjikas stāstījums ieskicē viņa personiskās atmiņas par segregācijas periodu ASV vēsturē, attieksmi pret melnādaino problēmām un apņēmību cīnīties līdz galam par savām tiesībām, kā arī atklāj Ņūorleānas sociālo katastrofu, kas bija realitāte vēl ilgi pirms viesuļvētras uzbrukuma – "Katrīna" tikai palīdzēja šīs gadu desmitiem samilzušās problēmas un valsts/štata vienaldzību padarīt redzamu pārējai pasaulei. Turpretī "Zeme" ir pavisam īss eksperimentālas ievirzes darbs – vizuāla metafora, kurā melnādainā cilvēka loma Amerikā salīdzināta ar nosaukumā minēto substanci.

Par programmas mākslinieciskāko (ar to domājot tieši aizvirzīšanos prom no dokumentālās stilistikas, kas dominē gandrīz visās filmās) piedāvājumu jāuzskata hiphopa mākslinieka un dzejnieka Azīma kopdarbs ar Zeku Čedarholmu – filma "Postera", kas sajauc kopā arthouse stilistiku un minētā dzejnieka autobiogrāfiju. Azīma stāsts par savu cīņu pret sistēmu (respektīvi, sociālo dienestu), nokļūšanu psihiatriskajā slimnīcā un izraušanos slavas saulē brīvā mākslinieka statusā gan šķiet pārmēru klišejisks un pompozs (bet vēstījums – pārāk uzbāzīgs), viņš padara sevi par mocekli un varoni, arī filmas tehniskās kvalitātes vietām pieklibo. Acīmredzami, ka veidotāji centušies imitēt kaut ko no amerikāņu 60.–70. gadu avangarda, tomēr rezultāts šoreiz nav viendabīgs.

Vidējā baltādainā amerikāņa sajūtām pēc 9/11 traģēdijas pievēršas divas programmas filmas – inscenētā Džonija Vonga "Mīlnieki" (The Lovers) un Tomasa Heilija dokumentālais darbs "Amerikāņu sapņotājs" (American Dreamer), kas ir arī garākā programmas filma (32 minūtes). "Mīlnieki" stilistikas ziņā atgādina jau pieminēto "Stop" – arī šeit centrā ir negaidīts notikums, tomēr šoreiz tā iznākums ir nesalīdzināmi traģiskāks savā ārējā mērogā. Diemžēl "Mīlnieki" pārāk spēcīgi asociējas ar "studentu filmu", un arī tās saturs (laulāts pāris pēc maznozīmīga strīda nokļūst teroristu uzbrukuma epicentrā) vairāk asociējas ar sociālo reklāmu, nevis kino, tomēr tas apliecina, ka amerikāņi saprot un apzinās savas bailes un ievainojamību pēc 11. septembra.

Krietni niansētāks un daudzpusīgāks ir Tomasa Heilija redzējums par 9/11 ietekmi uz amerikāņu domāšanu un traģēdiju, kas kļūst par daļu no nacionālā mīta, piedāvājot stāstu par vecās pasaules bojāeju, uz kuras drupām dzimst jauna Amerika. Vismaz tā 11. septembri pēcsajūtu izdzīvo filmas galvenais varonis Džuljens, kurš apzinās sevi kā patiesu Amerikas patriotu, dzīvo kopā ar mammu kādā Floridas mazpilsētā, audzē cūkas un sēro par Irākā kritušo brāli, kā arī uzstājas vietējā redneku krodziņā ar patriotiskiem dzejas lasījumiem. Par filmas kulmināciju kļūst Džuljena un viņa drauga brauciens uz Ņujorku, lai apmeklētu 11. septembra piemiņas pasākumu un Brīvības torņa memoriāla atklāšanu. Šeit Džuljens pirmoreiz sastop cilvēkus, kuru skatījums uz 9/11 pārsteidzošā kārtā atšķiras no viņa pārliecības, – cilvēkus, kuri uzskata, ka šī traģēdija bija milzu sazvērestība, ka tā ir sagrāvusi ASV un "amerikāņu sapni", ka vērtības, kurām amerikāņi visu šo laiku tik cieši ticējuši, ir zudušas un valsts viņus ir piekrāpusi. Tomēr Džuljena ticība ir nesatricināma, un filmas beigās viņš pārsteidz iekarsušo publiku, svinīgi deklamējot pašsacerētu dzejoli par Amerikas cīņu līdz galīgai uzvarai pār visiem pretiniekiem. Iespējams, Heilija izvēlētie paņēmieni nav ne īpaši oriģināli, ne arī pārāk smalki, tomēr Džuljena tēls izkļūst ārpus savas personības robežām un rada vispārinājumu – pārliecību par vēl daudzu, daudzu citu šādu "džuljenu" esamību plašajās ASV ārēs, kuri rada milzu kopumu, kas tic radikālām idejām, kara nepieciešamībai un lielvalstij kā spēka, nevis miera simbolam. Galu galā ir taču skaidrs, ka šis beznosacījuma patriotisms un aklā uzticība savas valsts "pareizajam ceļam" ir vienīgais salmiņš, pie kura Džuljenam savā dzīvē pieturēties, kas rada viņā pārliecību par kaut ko dižu, par Lielās vēstures tapšanu, kuru viņš vismaz būs pieredzējis (pat ja nebūs tajā ņēmis tiešu līdzdalību), jo citu iespēju (un patiesībā arī vēlmes) izrauties no nabadzīgās ikdienas dzīves Floridas laukos viņam nav un droši vien nekad nebūs. Šādi Heilijam, manuprāt, visprecīzāk no visiem programmā iekļauto filmu autoriem izdodas parādīt "amerikāņu sapņa" iluzorās vērtības, kurām ir viegli ticēt, tāpat kā jebkādam citam brīnumam, kas bez paša ieguldītā darba spēs mainīt tavu dzīvi, padarīs tevi laimīgu un bagātu.

Programma "Amerika šodien!" nepiedāvā klasiskus veiksmes stāstus "no ērkšķiem uz zvaigznēm", kaut būtu aplami uzskatīt, ka Amerikā tādu nav – šī valsts ir celta uz veiksmes stāstu pamatiem. Taču šis kino ļauj apjaust: lai arī "amerikāņu sapnis" ir tikai skaista pasaka, būtiski ir saskatīt šķēršļus, kas stāv amerikāņu (un ne tikai viņu, jo globāli taču visi esam saistīti) ceļā uz utopiju. Utopija jau tāpēc ir utopija, lai mūžam paliktu nesasniedzama, tomēr ir vērts bruņoties ar pacietību un doties šai ceļā, un te nu pašu amerikāņu vēsturiskā pieredze ir izcils piemērs neticamiem sasniegumiem.

Tēmas

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!