Dzeja
28.11.2014

Novembra dzejoļi

Komentē
0
Saglabā

***
mēs iegrimstam līdz pašai apakšai
ar kāju pirkstiem sajūtam lipīgu paklāju
un dodamies nezināmā virzienā
jauzdami līdz augšai virsotnei nepiecelties

gurdenuma norasinātie skatieni
kā pazemes kaulu fabriku skursteņi
izverd dubļus
liekot pamatus nākamam solim un iešanai
uz vāri luminiscējošu pieturu
jo nejauši sastaptais rūpnīcas īpašnieks
mums atklāj
ka pastāv kas zemāks par pašu kā aplēsām
zemumu

uz turieni ved savu simfoniju čīkstošs lifts
akords pēc akorda
instruments pēc instrumenta
mūsu asie vokāli iespraucas tumsas cimdā

jauns galapunkts
tikai tālumā atkal spīd kādas norādes logi

***
acis atstaro aiz atmosfēras esošo tumsu
kad tu man palūdz sakārtot domas
tā lai debesīs iedegtos vēl viena saule
kā naktslampiņa tev aiz muguras
kā piloša kafijas tasīte pie tavām lūpām

tik skaitot tik skaitot jau vakar man vēs-
tītus visuma jaunumus
pārkodētus āķos ķekšos izstieptās sejās
kā skūpstam pievilktās planētās
straujai un neizbēgamai pazušanai

es jaušu tavs apskāviens pārraus to kvēl-
diegu
zemē iedursies kafijas lauskas
uz brīdi pavērsies šifrētā lūka un mirkli
mēs vērosim gaismu
tukšuma galā
***
noslēpumaini darījumi starp dienu un nakti
tevi piespiež iet vēl vienu jūdzi
satrūkties pie neaizslēgta meža krātiņa
kur plēsonīgās novembra lapas
pirms nāves grib ieķerties tavā rīklē
tik jāuzpūš pareizam vējam

tu ieraugi zemē nomestu grāmatu
pacel to
un atšķirot atrodi tikai burtus ne
vārdus ne teikumus
jo grāmatā rakstīts par tevi par
tavu dzīvi
pēc vēl vienas piespiedu pēdas

vējš ieņirdzas izbrīnā savilktā sejā
še ņem
melno lapu
vai diennaktij izplēsto lappusi

***
dziļi ieelpojis
tu no ļaudīm izveido melnbaltu mandalu
izpūt un
vairs nav rakstīts ar melnu uz balta

(tukši sārtas zemes galvu iesvēta cietušo
asinis)

sēru maršs
lēnā gaitā iet pusdzīvo iedegtie sērkociņi
jau noliektām galvām
vēl svilstošām pēdām tikai dūmi tikai dū-
mi pa kādai asarai
uz zemes pelēkā vaiga...

...gaiši zilas vienīgi tavas acis un debesis

***
lietus pagriežas pret viņas logu
nolaiza stiklu
meklēdams plaisu kā vienīgo ieeju

un es apskaužu lietu
zinot viņš nezina
tikai sniegpārsla uzmeklēs pareizo ceļu

***
debesu karuselī izklaidējas pelēkas miesas
cita citu tvarstot
līdz saķer parastās oktobra iesnas divas tēr-
ces pa vidu Divupe

tu sirmajā valodā uzkliedz lai stājas lai izk-
āpj lai dodas projām
uz vienmēr vaļā stāvošām durvīm

bet viņi jau neklausās viņi notēmē ausis uz
iekšu
kā tie kuri noreibst starp melno un MELNO

tā augu nakti vasaru rudeni ziemu vien

nomainot nodzītos rotaļu zirgus

un plāni saģērbtās dvēseles

***
mazlietiņ slima suņa pagurušam garam
kad mežs izdekorēts ar lapu līķiem
gaidot apbedīšanas kantori (ziemu)
un krāsainas zīlītes gan kokos gan acīs
meklē kādu
kurš ielies ēnas vai mākslīgās narcises
baltumu

(mūzika) lietus ritms un vēja klarnetes
aizpūš kalstošo prātu
vietā iedēstot apvāršņus lauzošu emo-
ciju

par mirušām lapām par mūžīgi kūpošo
debesu skursteni
                                                 (siltākai
dzīvei)

 

Tēmas

Andris Ogriņš

Andris Ogriņš ir 1975. gadā Rīgā dzimis latviešu dzejnieks, piecu dzejoļu krājumu un vienas dzejprozas grāmatas autors (līdz šim pēdējais dzejoļu krājums "tā putna diena" izdots 2019. gadā). Andris mī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!