Foto: Unsplash.com.
 
Redakcijas sleja
22.04.2022

Noturēt krastos nogurumu

Komentē
0
Saglabā

Karš Ukrainā ir bezprecedenta norise daudzos aspektos, bet viens no tiem – pirmoreiz karš gandrīz tepat, kaimiņos, norisinās šāda mēroga globālās informācijas aprites apstākļos. Pirmoreiz mēs esam tik cieši savienoti, un karš šādā situācijā ir jauna pieredze visiem. Turklāt informācijas ir ne tikai daudz: daļa – upuru un aculiecinieku piedzīvotās šausmas – joprojām ir prātam neaptverama. Ir sirreāli tvīta formātā lasīt par pieredzi, kas šķiet kā norakstīta no Otrā pasaules kara hroniku ļaunākajām lappusēm. Prātā rodas īssavienojums (kā pirms laika šo stāvokli trāpīgi noraksturoja kolēģis Andrejs), mēģinot aizlāpīt plaisu starp savu realitāti, sēžot birojā saulainajā un mierīgajā Rīgā, un īstenību, kas tajā pašā brīdī jāpiedzīvo ukraiņiem, turklāt savākties nepalīdz arī absolūtā neskaidrība par jebkāda risinājuma iespējamību tuvākajā nākotnē un vispārējā bezpalīdzības sajūta.

Šajā situācijā sāk gribēties pasargāt sevi un doties iekšējā emigrācijā, tāpēc viena no prasmēm, ko Ukrainas kara notikumi man (un droši vien ne tikai man) likuši uzasināt, ir informācijas apstrādes spējas. Būdama ne vien ziņu redaktore, bet arī pašdiagnosticēta ziņu adikte, šajā jaunajā situācijā esmu sev definējusi dažus "informācijas uztura" principus, ko piekopju, lai neļautu īssavienojumam pārvērsties konstantā stāvoklī.

1) Piesardzīgi uztvert labas ziņas. Krīzes situācijā saprotamu iemeslu dēļ gribas noticēt visam labu vēstošajam, bet sev ne vienu reizi vien esmu atgādinājusi – šai vilinošajai perspektīvai nav sakara ar realitāti, bet gan ar manu emocionālo pašsajūtu. Lai cik gaidīta un pareiza būtu labā uzvara pār ļauno, realitātē kara gaita ir daudz sarežģītāka, tāpēc, pirms svinēt mazās uzvaras, ir vērts pārbaudīt ne tikai ziņas avotus un ticamību, bet arī turēt grožos savu emocionālo reakciju, kam šajā laikā ir risks traukties amerikāņu kalniņos, kur spēju prieku zibenīgi nomaina vilšanās un otrādi.

2) Neļauties arī pesimismam. Viens, ko šis karš un ukraiņu pretošanās Krievijas armijai jau teju divus mēnešus ir pierādījis – neticamais ir iespējams, prognozes (arī visbezcerīgākās) ir tikai prognozes, bet situācija mainās pa minūtēm un stundām. Mēs esam daudz drosmīgāki, stiprāki un dāsnāki, nekā pašiem likās, draugi atrodas visnegaidītākajās vietās, bet mūsu kopības spēks krīzes situācijā ir vēl līdz galam neapzināts. Turklāt tajā, kā neļauties paralizējošam pesimismam, vislabāko piemēru rāda paši ukraiņi, kuri saglabājuši spēju pajokot pat starp tankiem un artilērijas šāviņiem.

3) Ja iespējams, dot priekšroku kondensētam ziņu saturam. Šis laiks ir uzmanības lamatas – ziņu portālu live coverage un tvitera nebeidzamā informācijas lente ir portāls uz nemitīgu viedokļu, ziņu, reportāžu, analīžu jūru no ekspertiem, aculieciniekiem un reportieriem. Taču, ja neesi ziņu veidotājs, FOMO (fear of missing out) ir visnotaļ neproduktīvs stāvoklis un, kā esmu sapratusi, ļaušanās tā remdēšanai brīvajā laikā var ātri novest pie nogurdinošas trauksmes un apātijas. Nav iespējams izsekot visam, un, pārsātinājumam tuvojoties, vērts šo informācijas kūrēšanu uzticēt dažiem, bet kvalitatīviem avotiem (piemēram, viens no tādiem ir arī Kembridžas Universitātes starptautisko attiecību doktoranta Tomasa Pildegoviča "Piezīmes par Ukrainu").

4) Mazāk telpas un uzmanības toksiskumam sociālajos medijos. Punkts, ar ko man ir vislielākās grūtības, – sašutuma radīts adrenalīns ik pa laikam liek kļūt par donkihotu un mesties cīņā ar muļķīgu un ļaunu komentāru vējdzirnavām (vai stāvēt maliņā un vērot citu cīņas), bet īpaši šobrīd cenšos neaizmirst, kas ir un kas nav pelnījis manu uzmanību un mentālos resursus. Galu galā – sociālo mediju algoritmi mums daļēji devuši pilnvaras būt par citu lietotāju patērētā satura kuratoriem, tāpēc mans klusais sapnis ir, lai šī satura veidošanu retāk vadītu sašutums par kādu muļķību un biežāk – vēlme izcelt saturu, ko uzskatām par patiesu vērtīgu (asu strīdu un viedokļu vorteksā mēroga sajūtu par patiesi svarīgo šobrīd palīdz saglabāt pieredzes stāsti, piemēram, Agras Lieģes-Doležko pierakstītie Ukrainas mammu stāsti vai Justīnes Verneras sarunas ar Ukrainas bēgļiem Latvijā).

5) Atslēgties. Šis ir patiešām svarīgi – izcīnīt (lietoju šo vārdu, jo tas ne vienmēr ir viegli) ikdienai laiku un telpu, kurā uz brīdi aizmirst visu apkārt, jo tikai tā nogurumu būs iespējams turēt krastos. Kā to darīt – katra paša ziņā, bet galvenais darīt (un mudināt uz to arī citus) bez vainas izjūtas. Par laimi, mums šī privilēģija ir, un tā ir jāizmanto, jo ir skaidrs – šis būs maratons, nevis sprints. Katram savi un vienam otra spēki vēl noderēs.

Anna Andersone

Anna raksta par teātri un ir interneta žurnāla "Satori" ziņu redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!