Recenzija
25.01.2017

Nostalģiskie pieminekļi zūdošajai Latvijai

Komentē
0
Saglabā

Par Ivara Drulles izstādi "Manai dzimtenei", galerija "Alma".

Latviešu māksla, ieskaitot laikmetīgo, nereti aprakstīta kā estetizējoši formālistiska un arī savos vēstījumos netverami universāla. Gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan arī ASV tēlniecību studējušais Ivars Drulle ar savu interesi par ļoti konkrētiem stāstiem šai ainā ir zināms izņēmums. Izņēmumi, protams, neatceļ likumsakarības, bet tādēļ ir jo saistošāki. Tēlniecības transformēšana multimediālu instalāciju virzienā ar polemisku, sociālkritisku pieskaņu ir Drulles specializācija, kas pievērš sabiedrības un kritiķu uzmanību jau vairāku gadu garumā. Savulaik "Purvīša balvai" tika nominētas arī Drulles leļļveidīgo figūriņu mizanscēnas, atainojot gana strīdīgus un šausminošus vēstures aspektus, kā Herberta Cukura slepkavība no "Mossad" aģentu rokas vai Magdas Gebelsas veiktā savu bērnu noindēšana ("Balstīts uz patiesiem notikumiem", galerija "Alma", 2011). Nomināciju kontā ir arī intriģējošā parazinātniskā mistifikācija par radošuma esences bioloģiski ķīmiskiem skaidrojumiem, kas ietērpta šķietami reālistiski ticama atmiņu stāsta un personiskā arhīva formātā ("Un tomēr viņi visi ir savienoti", Cēsu Mākslas festivāls, 2013), un dokumentālu cilvēciskās laimes meklējumu nepievilcīgi komiskais katalogs mūsdienīgotā Dainu skapī ("Jums tūlīt atlaidīs", galerija "Alma", 2014). Neērtā vēsture, valdzinošais okultisms un sabiedrības mentālā stāvokļa portretējumi ir bijuši Drulles interešu lokā, taču jaunākā izstāde nenoliedzami ir atšķirīga. Pirmkārt, ar mazāku cilvēka klātbūtnes īpatsvaru, kaut gan, protams, eksponēts gan pats autors riteņbraucēja – kinētiska objekta – lomā, gan arī skolas autobusa gaidītāju saliņa, kas atsauc atmiņā Drulles "figūriņu periodu". Otrkārt, tēma ir vairāk uzskatāma, viengabalaina un nepārprotama – Latvijas lauku iztukšošanās un māju sabrukšana, ko autors fiksējis 15 km rādiusā ar savu māju Vidzemē. Nav nekādu īpašu mistifikāciju, kas liktu šaubīties par redzamā patiesīgumu vai izdomātību; arī problēmas aktualitāte kopumā šķiet acīmredzama.

Dokumentējoša, kataloģizējoša pieeja, sistemātiski apkopojot informāciju par kādu izvēlētu jautājumu, ir laikmetīgajā mākslā ierasta prakse, ko izstādē manifestē karte ar atzīmētajiem apmeklēto māju punktiem un gaismas kastes ar neskaitāmiem attēlu diapozitīviem – konceptuālisma tradīcijā iekļaujamiem dokumentiem. Vienlaikus amatnieciski perfektas objektu "uzbūvēšanas" dzinulis izpaudies gana daudzveidīgi – kinētiskais objekts ar bērnu zīmējumu stilistikā uztriepto slīdošo ainavu un kustīgo velosipēdistu ir fascinējošs ceļojuma uzbūrums, no kura grūti atrauties ("Latvija"). Tāpat var bezgalīgi vērot vienu un to pašu drupu video dažādos gadalaikos un laikapstākļos, īpaši uzzinot, ka mākslinieks tur speciāli iestādījis arī puķes ("30 saullēkti").

Taču galerijas Baltajā zālē nepārprotami dominē savdabīgi pieminekļi savu mūžu nodzīvojušajām ēkām. Tās ir grubuļainas rūsas noklātas plaknes no dzelzs, akrila sveķiem un ķīmiskajiem reaktīviem, kaut kas pa vidu starp gleznu un skulptūru, ar tikko saskatāmiem māju siluetiem. Iztēles kāpināšanai pievienoti arī apraksti, piemēram: ""Zvejnieki" pie Virānes ezera. Šīs saimniecības ēkas siluets aizgūts no 2014. gada novērojuma. Šogad ēka pilnībā sabruka. Galvenais akcents šajā viensētā ir iespaidīga, pamesta dzīvojamā ēka ar 5 logiem katrā ēkas galā. Nesen tā nodega, bet uz skursteņa stārķi katru gadu veido ligzdu."

Nostalģiskajās skumjās par zūdošo lauku vidi visdrīzāk nav paredzēts nekāds risinājums, tikai notiekošā vērojums. Kā raksta autors, "šī izstāde ir par vizuālajiem pieturas punktiem ainavā. Simtiem pamesto māju tuvākajā apkārtnē bieži vien ir vienīgie sarunu biedri un atskaites punkti acīm, braucot uz Rīgu. Tāpat kā stārķis ar lauzto spārnu, tās kādā brīdī pazūd, pēkšņi sabrūkot" (no izstādes anotācijas). Līdzīgi reflektējoša ir izstādes koncepcija, tomēr varbūt tajā var pamanīt arī kādu rīcības stratēģiju? "Globālās ekonomikas un vietējās politiskās varas mehānismi laukus ir padarījuši par drupu ainavām, taču tas netraucē nacionālajām ideoloģijām "dzimtenes āres" pasniegt kā latviskas patības un dzīvesziņas vērtības, kurām ar lauku ikdienu ir pavisam attāla saistība" (Santa Mičule, no izstādes anotācijas). Varbūt laiks pamainīt šīs "ideoloģijas", paplašināt latviskumu ar urbāno komponentu un apzināties, ka 19. gs. nogales nacionālās atmodas un 30. gadu autoritārisma priekšstati ir ļoti saistīti ar sava laika kontekstu un nav jāuztver kā pārlaicīgas patiesības? Kā mēdz izteikties viens otrs pragmatisks baņķieris, nākotne ir pilsētās, jo tikai tur lietas notiek, nes peļņu un paver iespējas. Vienlīdz attīstīt visu teritoriju, to subsidējot, varētu atļauties tikai tur, kur rok naftu vai dārgakmeņus (savukārt tādās valstīs labumi mēdz nogulsnēties pavisam citur – kabatās, kas tāpat ir gana smagas). Neko labāku par universālo prātulu stoiķu garā – ja nevar mainīt īstenību, varbūt vērts mainīt attieksmi pret to – acīmredzot neizdomāt. Galu galā tieši laika distances garums (šai gadījumā – īsums) kāpina drupu uztveres personisko aspektu; tūrista gaitās apstaigājot Senās Grieķijas vai Romas tempļu paliekas, droši vien vairums nenogrims pārlieku dziļās skumjās par šo kultūru bojāeju, bet drīzāk apbrīnos to varenību līdz ar atziņu, ka diemžēl nekas no cilvēku radītā nav mūžīgs (vēl vairāk – mūžīgas nav arī planētas, zvaigžņu sistēmas un pat Visumam ir paredzams gals, kaut gan zinātnieki pagaidām nebeidz strīdēties, kāds tas īsti varētu būt).

Šī problēma bez risinājuma ir uzrunājusi "Purvīša balvas" ekspertus arī šoreiz, piemēram, "rūsa kā laikmeta zobs, kas nograuzīs mūsu tradicionālo vērtību mantojumu. Kinētisku objektu "Latvija" kā bezgalīgā filmā veido slīdoša ainava, uz kuras fona nonstopā ceļo riteņbraucējs. Objekts kā tādā nebeidzamā samsāras ratā griež neizbēgamo Latvijas likteni. Izstādes nosaukumam izmantoto Raimonda Paula/Jāņa Petera dziesmas nosaukumu varētu uztvert kā ironisku, ja vien tas nebūtu tik traģiski" (Elita Ansone); "izstāde, kas savākusi materiālu Latvijas laukos un radījusi no tā atmosfēru un tēlus, kas burtiski satriec, – redzam dabiskā nāvē mirstošu civilizāciju. Bez dabas katastrofām un force majeure brūk simtiem reiz apdzīvotu vietu. Izstādes analītiskais segments – diapozitīvi un karte – biedē ar savu sausumu, turpretī posta metaforas, kas izvērstas lielizmēra objektos un sarežģītā skulpturāli gleznieciskā kinētikā, spīdzina ar savu izsmalcināto estētiku. Īsts nolemtības trilleris" (Inga Šteimane). Jāpiekrīt, ka aktuālas tēmas aplūkojums vienlaikus eksakti precīzā un emocionāli tēlainā valodā ir kārtējo reizi pelnījis ievērību, rosinot piesaukt tik amorfo un individuālai aizpildīšanai atvērto terminu "mākslinieciska veiksme". Katrā ziņā Drulles darbi turpina apliecināt lokālās tēlniecības jomas vitalitāti, absorbējot neierastākus izteiksmes līdzekļus un vienlaikus atrodot jaunus ceļus nozares attīstībai pēc stabilo valstisko pasūtījumu izsīkuma kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem.

Stella Pelše

Stella Pelše ir Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!