Foto: Aleksejs Koškins
 
Māksla
24.04.2020

Nosliece uz klaiņošanu

Komentē
1
Saglabā

Par Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) trijās valodās (latviešu, krievu, angļu) izdoto grāmatu "Drīz" (2020)

Laiks, kad tapis izdevums "Drīz", un laiks, kad to lasu un par to rakstu (aprīļa pirmā puse), ir divi dažādi laiki. Bezmērķīgi klaiņojoša pilsētas izziņa tagad rada pavisam citas asociācijas, nekā sākotnēji bija paredzēts, tam veltot šo izdevumu. Izvairīties no pandēmijas noteikumu mainītā skatījuma uz šāda veida pilsētas un dzīves izjūtu nav nemaz tik vienkārši, pat ja pandēmijas memuāri šobrīd ir man derdzīgākais komunikācijas žanrs, no kura ļoti gribētos izvairīties, vismaz domājot par kultūras aktualitātēm. "Drīz" tēma to nekādi nepieļauj, jo izdevums koncentrējas uz tiem eksistences aspektiem, kurus "2 x 2" un #paliecmājās laikmeta apstākļi atsedz pilnīgi jaunā gaismā – cilvēka un telpas, iekštelpas un ārtelpas, telpas un laikmeta, psiholoģiskā un arhitektoniskā, distances un tuvuma attiecības. Šķiet, ka izdevuma veidotāji nejauši pareģojuši to, ka grāmatas kādu laiku būs vienīgais mums pieejamais ceļošanas veids (bez šai domai sākotnēji piemītošās banalitātes).

Formāli "Drīz" ir Rīgas Starptautiskās biennāles starpgada programmas "microRIBOCA" nobeiguma projekts, kurā kuratora Kaspara Vanaga vadībā satikušās Nikolaja Hercberga, Oskara Pavlovska, Pētera Vīksnas un Venta Vīnberga versijas par sociālajiem un privātajiem Rīgas tuvplāniem. Pilsētas pieredze tiek dokumentēta un apcerēta dažādos medijos, tostarp arī pats lasīšanas process Alekseja Muraško mākslinieciskajā risinājumā kļūst par fiziski iesaistošu, aktīvu darbošanos, jo grāmatas lappuses šad tad nepieciešams atgriezt vai pavērt kādu jau iepriekš izgrieztu lodziņu, lai ieskatītos "dziļāk". Grāmatas fiziskais veidols pauž izdevuma centrālo ideju par pilsētas daudzslāņainību, vajadzību ielūkoties tās piespēlētajās arhitektoniskajās negaidītībās, kas ikdienas skaidri izkalkulēto pārvietošanās maršrutu tīklā visbiežāk paliek neievērotas. Izdevumu veido publicista un arhitektūras kritiķa Venta Vīnberga tekstuālās pasāžas, arhitekta Nikolaja Hercberga (1882–1957) starpkaru perioda Rīgas fotodokumentācijas, Pētera Vīksnas tagadnīgās Rīgas nomaļu fotogrāfijas un mākslinieka Oskara Pavlovska wheat-paste tehnikā radīto personāžu, "mikropilsoņu", ilustrācijas, izdrukas pažobelēs un vārtrūmēs.

Neviena no sadaļām nedominē un nepakļauj otru savu izteiksmes līdzekļu vajadzībām, proti, sadaļas nekļūst par ilustrējošu papildinājumu kādam citam naratīvam, taču vienlaikus tās arī nesaaužas vienotā žestā un izdevumu nav iespējams viennozīmīgi kategorizēt kā fotoalbumu, vizuālu eseju vai izkliedētu piezīmju apkopojumu, kurā kāds no elementiem būtu svarīgāks par citu. Rakstītais, vizualizētais, fotografētais viens otru nepaskaidro, tās ir atsevišķas vienības pašas par sevi ar veiksmīgiem negaidītas saskarsmes punktiem – gluži kā pastaigā, nejauši nonākot īstajā vietā un īstajā laikā, pamanot maznozīmīgas, bet amizantas sakarības laikā un telpā. Paredzot, bet neplānojot. Līdz ar to man īpaši saistošs ir grāmatas pašpietiekamais konceptuālais formāts, kas paplašina, izaicina attēlu un stāstu vēstīšanas iespējas un neaprobežojas ar izpratni par grāmatniecību kā jau gatava materiāla dokumentāciju un materializēšanu. Arī grāmata var būt satikšanās telpa, jaunu māksliniecisko dialogu platforma, nevis tikai dialogu pieraksts.

"Drīz" stāsts par Rīgas apkaimēm vijas caur nomalēm, nostūriem, šķērsielām, vārtrūmēm, pagalmiem, laika un telpas atstātām dīvainībām kādreizējos strādnieku rajonos, piedāvājot uz to visu raudzīties kā uz starpstāvokli, kas atbalsojas arī vārdā "drīz" – grāmata nav ne pirmais un arī ne pēdējais laika arheoloģijas žanra piemērs mūsdienu kultūrā. Venta Vīnberga piezīmes savukārt šo Rīgas telpu paver kā psiholoģisku fenomenu, tā ir attiecību arhitektūra, kurā fiksēti starpstāvokļi attiecībās pašam ar sevi, vienam ar otru vai gluži vienkārši iedomām vienam par otru. Jau agrāk lasītājiem labi pazīstamā Vīnberga spēja izteiksmīgi fiksēt situāciju un noskaņu daudznozīmības šķiet īpaši piemērota izdevuma nolūkiem un klaiņojošajai atmosfērai, jo ir viegli pašidentificēties ar šīm cigaretes garuma pārdomām un to nekonkrēto, pat apzināti neobligāto plūsmas virzienu. Ir viegli atpazīt savus pastaigu stāvokļus Vīnberga mikrostāstos, kuri abstraktas ģeogrāfiskas struktūras apvij ar intīmas satikšanās mērogu.

Tiesa, izdevums nav tikai par četru rīdzinieku attiecībām ar pilsētvidi. Tā ir arī flâneur dzīvesveida manifestācija, atgādinot par Šarla Bodlēra un Valtera Benjamina izloloto modernisma arhetipu, kas ikdienas dzīves pieredzi pakļāva distancētam novērojumam un bezmērķīgai klaiņošanai. Caur flâneur konceptu pilsēta ienāca modernās kultūras apziņā kā kolektīvas vientulības telpa, kas atbalsojas arī izdevuma "Drīz" atsvešinātajās noskaņās. Projektā "Drīz" jaušas ironija par ceļvežu un ceļošanas kultūru, un tam ir tuvas arī 20. gadsimta vidus situacionistu prakses, kurās protests pret kapitālismu tika realizēts caur bezmērķības un nejaušību ģeogrāfiju. Kultūrvēsturisko analoģiju kontekstā "Drīz" ir šo psihoģeogrāfisko tradīciju turpinātājs, meklējot mentālās un fiziskās telpas pieredzi ārpus smalkiem jūgendstiliem, vietās, kas pakļautas konkrētu laikmetu rāmjiem vai zīmolotas pilsētas tēla vajadzībām. Arī grāmatas nosacīto apakšnodaļu un attēlu lokāciju nesakritības kalpo par dīkas klaiņošanas metaforu, kurā maršruti satiekas saskaņā ar citādām topogrāfiskajām likumsakarībām, nekā ierasts tūrisma industrijas loģikā. Tie ir centieni Rīgas apkaimju mantojumu iepazīt, izjust kā starpstāvokli, nevis kā kultūrvēsturiski sastingušu butaforiju, kas kādreiz bija x, bet tagad ir y, – pievērst pilsētas telpai uzmanību caur tām nozīmēm, ko ģenerē iztēles un atmiņu impulsi, nevis to kadastrālās vērtības cipari vai ainaviski labpatikas kairinājumi.

Vai mūsdienu sociāli ekonomiskā pasaules kārtība vispār pieļauj flâneur dzīvesveidu? Šķiet, ka neoliberālais kapitālisms un laiski vērojoša dīkdienība ir savstarpēji grūti apvienojami stāvokļi, jo arī pastaigām un "nekā nedarīšanai" jābūt mērķtiecīgai un jārezultējas vismaz glītā instagram storijā vai jaunā endomondo rekordā. Mitoloģiskais flâneur ir pretstats gan mūsdienu pārspīlētajai mērķtiecībai uz produktivitāti, gan kosmpolītiskajam tūristam un globalizētajai ceļošanas dzīvesveida glamurizācijai, kas jo sevišķi aktuāla laikmetīgās mākslas industrijā, kurā profesionālās darbības sasniegumus apliecina nomadiskais dzīvesveids, nepārtraukta atrašanās pēc iespējas atšķirīgās pasaules malās, apmeklējot smalkus ārtfērus, atklāšanas ar VIP un eksotiskas rezidences, nepieciešamība bezgalīgi tīkloties un saskarties ar dažādo, lai paplašinātu savu redzesloku. Nevienam nav noslēpums, ka šī negausīgā dažādības patērēšana no mentālas higiēnas procedūras kļuvusi par ekoloģisku problēmu. Tūrisms, viena no mūsdienu visvairāk izplatītajām izklaides formām, paredz izraušanos no ikdienības, lai caur jauniem iespaidiem sevi mainītu, atklātu jaunu, veiksmīgāku "es". Izdevuma "Drīz" versijas gluži pretēji –  iegremdējas ikdienišķajā, nevis bēg no tā, tādējādi paverot jaunas attiecību iespējas ar pilsētvidi, kas attīstās ārpus tādiem urbānisma baušļiem kā "veicināt", "attīstīt", "piesaistīt" u.tml. Interesanti, ka šādas telpas apguves stratēģijas gan psiholoģiskā, gan ģeopolitiskā kontekstā ir raksturīgas RIBOCAs retorikai kā pagaidām kapitālistiskākajam projektam Latvijas kultūrā, tāpēc priecē, ka "microRIBOCAs" izdevums ir šo vērtību apvērsums, manifestējot saudzīgāku, apcerīgāku un lēnāku attieksmi pret Austrumeiropas urbāno eksotiku.

Nobeigumā jāpiebilst, ka grūti iezīmēt izdevuma nozīmi ārpus pandēmijas apstākļu uzspiestā redzesleņķa, tāpat arī nav viegli saprast, vai projektā "Drīz" izceltie pilsētvides izjūtas attīstīšanas rīki būs uztverami tiem, kam, atšķirībā no grāmatas veidotājiem un arī manis pašas, nepiemīt "noslieces uz klaiņošanu". Pat ja antitūristiska topogrāfiskā pieredze nekādā veidā nerezonē ar ierastajām telpas pieredzes vajadzībām (vai, vēl vienkāršāk, nepiedāvā neko jaunu rūdītiem urbānajiem eksploreriem), tad to noteikti vērts paturēt redzeslokā kā glītu un pašpietiekamu māksliniecisku žestu pašizdokļu kultūras piedāvājumā, liecību par Rīgu, kuras kādreiz vairs nebūs. "Ir jāzina, ka robežu nav, bet klaji par to runāt nedrīkst." (Vents Vīnbergs 58. lpp.)

Santa Hirša

Santa Hirša ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!