Foto: Satori
 
Proza
16.09.2020

Noslēpumi

Komentē
4
Saglabā

Tai vajadzētu būt fināla ainai. Kāds nakts vidū iet pa strādnieku izdangātās Čaka ielas brauktuvi, pa tās pašu vidu, jo ietve ir uzrakta, visapkārt kaut kādas kaudzes, bedres, nožogojumi. Ceļu darbi rit pilnā sparā, ekskavatori rok, blietes dūc, cilvēki ķiverēs, drūmi smēķējot, soļo šurpu turpu, visur mirgo bākugunis. Viņš iet caur visu to dārdoņu, ignorējot mašīnas, kuras cenšas paspraukties garām. Kāds no strādniekiem cenšas viņu apsaukt, pat paskrien dažus soļus pakaļ, bet tad atmet ar roku un atgriežas, nostājas un kopā ar pārējiem vēro, kā dīvainais tips turpina soļot pa brauktuvi, histērisku auto tauru apbērts. Viņš vai nu nedzird, vai nesaprot, vai viņam vienalga; viņš apstājas un aizsmēķējis stāv – domīgi kā tāds auns. Viņā ir kaut kas pazīstams – protams, jo tas esmu es.

Tas joprojām esmu es, kad nedaudz vēlāk ieklīstu nakts veikalā. Man nav ne jausmas, ko nopirkt vakariņām četros no rīta pēc pasmagas maiņas – tam jābūt kaut kam tādam, kā pagatavošana neprasītu nevienu lieku kustību. Un es velkos gar pārtikas plauktiem ar tukšu groziņu rokās, vēroju visu to sortimentu, un man nav ne jausmas, kas no tā visa varētu man kaut jel kādā veidā būt noderīgs. Es tikai miglaini nojaušu, ko cilvēki vispār ēd un kā viņi ar to visu tiek galā. Jāatzīst, nekad arī neesmu centies iedziļināties. Bez manis un kasieres veikalā ir vēl tikai milzīga auguma apsargs, kurš pārtrauc man sekot no, kā viņiem visiem liekas, neuzkrītoša attāluma, tad piepeši priecīgs pieskrien klāt un sveicinās. Es viņu ar grūtībām atpazīstu. Un tad mēs stāvam tukša veikala vidū rītausmā, viņš aizrautīgi stāsta man par to, kā viņam visus šos gadus ir gājis. Par to, ka šis viņam ir tikai papildu darbs. Pa to, ka piedzimis otrs sīkais. Par to, ka no brālēna pārpircis jaunu mašīnu. Es māju ar galvu, noguris smaidu, skatos viņam acīs – un es taču vispār nekad to nedaru – skatos viņam acīs, un man nav parastā impulsa atrast pēc iespējas mazāk neveiklu mirkli, kad pārtraukt viņu, lai steidzīgi atvadītos. Viņa runāšana mani nomierina. Es neesmu runājis ne ar vienu jau nedēļu vai vairāk – es nezinu. Varbūt man jāsāk atzīmēt kādā blociņā reizes, kad sarunājos ar cilvēkiem, – reizes, kad man tas izdodas.

Es zinu, ka esmu neciešams. Vismaz tajā ziņā, ka es negribētu būt tas, kuram vajadzētu būt man līdzās un apgalvot pretējo. Un zinu arī to, ka labāk nepaliks. Es mūždien esmu bijis aizvainojuma pilns un mirstot noteikti arī lamāšu nez ko, bet tīri inerces pēc, jo viss mans aizkaitinājums, saprotams, ir neapmierinātība ar sevi pašu. Ar visu to, ko man sevī izlabot nepietiek spēka, prāta vai vienkārši pacietības. Un, kad es dzirdu tās runas par to, ka sevi vajag pieņemt tādu, kāds esi, – Jēzus, tas laupa man pēdējās savaldības atliekas. Nevienam nav jāpieņem nedz viņš pats, nedz vispār kāds uz šīs pasaules tikai tādēļ, ka tā būtu ērtāk. Ja kāds ir greizs, aplams un nespēj sevi tādu izturēt, tad tajā nav nekā nepareiza. Arī nespējā neko tur mainīt.

Es varētu katru nakti pēc darba iet uz to veikalu runāties ar apsargu. Es staigātu ar groziņu gar plauktiem, viņš līdzās lēni cilātu savas milzīgās kājas un stāstītu man par savu dzīvi. Viņam acīmredzot tur ir nedaudz vientuļi un garlaicīgi, bet man viņa stāsti būtu kaut kas līdzīgs seriālam. Un, kārtējo reizi atnācis, es teiktu: "Nu, klau, mēs palikām pie tā, ka jūs ar Kažu devāties copēt un piedzērušies sasitāt Ulda autiņu." Vai: "Tātad. Tā pasūtītā caurule izlietnei tāpat nederēja. Ko darīji? Sūtīji atpakaļ?" Es tā varētu darīt – tā ir jauka doma, kā jau visas tās jaukās domas, kuras nekad netiks tālāk par sapņainiem plāniem. Un man pat nav neviena jēdzīga iemesla, ar kuru pamatot to, ka tā nedarīšu. Es tā nedarīšu bez jebkāda iemesla. Vienkārši tāpēc, ka varu nedarīt.

Es varu neiet uz baseinu, varu necienīt vecus, bet dumjus cilvēkus, varu necienīt cilvēkus vispār, varu necienīt tikai tos, kuri neiet uz baseinu, vai tikai tos, kuri ir par mani jaunāki. Varu neticēt dievam vai neticēt tiem, kuri netic, varu arī divējādi. Varu vispār visu to pārtraukt tieši te un tagad. Izlēkt pa logu, tēmējot uz trolejbusa vadiem, nodzirksteļot kā Jaunā gada petarde un piezemēties al dente stāvoklī uz mitra, silta bruģa. Varu satvert telefonu un, neatejot no kases, piezvanīt uz prezidenta kanceleju. Vai atzīties. Bet es taču neesmu galīgi stulbs.

"Par ko tu raksti tagad?" man jautā vienā vai otrā krogā, kuros ieklīstu. Un skaidrs, ka viņi nav ne velna lasījuši, citādi tā nejautātu. Tas ir labi, es varu atbildēt jebko un pat parunāties par vēl ko citu – par ainavām, piemēram. Ja apreibis, čalojot visādus niekus, krītot virsū visiem pēc kārtas un ieņemot dziļdomīgu pozu pie letes, es stūrī pamanu kādu, kurš mēmi vēro mani nicinājuma un pārākuma pilnu skatienu, tad zinu – no klātesošajiem viens tomēr ir lasījis manus raksteļus. Un tas jau nav maz. Nepavisam nav.

Ir pieci no rīta, es sēžu un klausos pirmo "Placebo" albumu, skatoties logā, aiz kura šorīt ir tumšs. Ir noticis kaut kas drausmīgs, bet ziņās par to ne vārda, es pārbaudīju. Viņi mums nestāsta, kas lēcies, bet parki piepeši ir tukši un no kokiem birst lapas. Tas viss nekam neder. Un es pieceļos, klusi eju cauri dzīvoklim un apstājos pie guļamistabas durvīm. Es dzirdu, kā viņa klusām elpo miegā. Pat zinu, kā tieši viņa tobrīd ir apgūlusies. Zinu vēl kaudzēm visādu lietu, kas man nekādā veidā nepalīdz. Kādu dienu viss būs nokārtojies pats no sevis. Kā pasaules vēsture. Es uzvelku kedas un atslēdzu durvis.

Tas joprojām esmu es, kad kāpju lejup pa kāpnēm. Kad uzkumpis izeju pa durvīm uz ielas un skurinoties uzsitu mēteļa apkakli – tas noteikti esmu es. Tas esmu es, kad aizsmēķējot griežu savu šķībo ģīmi prom no vēja, soļojot pāri tukšam krustojumam. Un tad, mirkli vēlāk, vairs ne.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!