Noskūpstīt atspulgu, izdot grāmatu

Par Liepas Rūces debijas dzejas krājumu "Atspulga balss" ("Pētergailis", 2020)

Ja par femīnu jeb sievišķu dēvē noteiktu tekstrades veidu, kas neseko pierastiem un acīmredzamiem loģikas principiem, tad tam nav tieša sakara ar rakstītāja/-as dzimti un tāpēc, iespējams, šāda izteiksme būtu jādēvē kā citādi. Praksē tikmēr ir iegājies bieži vien kā femīnu apzīmēt tādu dzeju, kas pauž sievietes pieredzi. Šogad ir iznākušas vairāku dzejnieču, aptuveni trīsdesmitgadnieču, sarakstītas grāmatas, kas šajā ziņā patīkami variē savas paaudzes femīnās dzejas ainu, atklājot atšķirīgas, daudzslāņainas, ne vien emocionālas, bet arī intelektuālas un garīgas sieviešu pieredzes. Neesmu vēl paguvusi iepazīties ar Agneses Rutkēvičas jauno dzejas krājumu, taču līdzās Elvīras Blomas debijai "Izdzēstie attēli" un Katrīnas Rudzītes otrajai grāmatai "Ērti pārnēsājami spārni" arī Liepas Rūces "Atspulga balss" piedāvā dziļāku un mākslinieciski interesantāku poētikas līmeni  nekā, piemēram, šīs pašas paaudzes plaši popularizētu pārstāvju Madaras Gruntmanes vai Ingas Pizānes darbi, kuros pavisam tieši vai vienkāršās metaforās pausti galvenokārt varones iespaidi un izjūtas.

Rūces debijas krājums tapis ilgākā laika posmā – autore publicējas periodikā jau aptuveni piecpadsmit gadus. Līdz ar to, kā norāda arī grāmatas redaktors Ronalds Briedis, varones personība piedzīvo būtiskas transformācijas. Lai gan Aivars Madris saista Rūces poētiku ar Andra Ogriņa un Jāņa Hvoinska daiļradi un man viņam jāpiekrīt par spēcīgo emocionalitāti un metafiziskiem motīviem tajā, vienlaikus gribu uzsvērt atšķirīgo: Rūces grāmatā uztverami parādītas konkrētas un secīgas norises cilvēka psihē. Gan viena dzejoļa ietvaros, gan visa krājuma kompozīcijā vienots vēstījums dominē pār valodas iekšējo kustīgumu. Tā kā dzejoļiem nav nosaukumu un nav arī sniegti kādi citi strukturāli pieturas punkti  (piemēram, grāmatai nav nodaļu), tajā sākotnēji gan var būt pagrūti orientēties, tomēr iespējams izšķirt vismaz divus nozīmīgākos posmus gan dvēseles ceļā, gan daiļrades attīstībā. Dzejoļi visai tradicionāli izvietoti tā, lai demonstrētu pakāpenisku personības pārtapšanu no konstanta izmisuma un depresijas līdz drosmīgai realitātes pieņemšanai, no plēsīgu putnu iznēsāšanas (7. lpp.) līdz iznākšanai gaismā un paļāvības pielaikošanai baiļu vietā (57.–58. lpp.). Savukārt mākslinieciskais rokraksts no drūmi ekspresīva pārtop viegli dūmakainā, taču daudz gaišākā skatījumā.

Sākumdaļa (manā izpratnē pirmie septiņpadsmit dzejoļi) lielākoties vienmērīgi izvērš tumsas, nedrošības un atsvešinātības tēmas. Iespējamās pagātnes traumas un/vai mentāli traucējumi atklāti intensīvā un blīvā, lai gan vienlaikus mazliet vienmuļā veidā. Kaut arī daudzviet interesantās detaļas un tēli var būt viegli sociāli kritiski iekrāsoti, piemēram, vīrietis, kas klepo zem balkona (30. lpp.), kā arī tekstus caurstrāvo (12. lpp. pat skaidri tiek izteikta) doma, ka dažādus marginālus, "netīrus, nogurušus, glābjamus" dzīves pabērnus runātāja mīl visvairāk, tomēr šie motīvi drīzāk uzskatāmi par arhetipiskiem iekšēju procesu atspoguļojumiem nekā par politisku uzskatu manifestāciju, un kopējā tēlu sistēma veidojas galvenokārt simbolos. Tā kārdina uz jungisku lasījumu: šķiet, šeit tiek demonstrēts tas pats vecais iniciācijas rituāls, sākot no intensīva pārbaudījumu posma, izejas pozīcijas (bērnība līdz pubertātei) hronoloģiski izlaižot un tad vietumis implicējot tās kā neskaidrus atmiņu uzplaiksnījumus (izspiesta trauma?), kamēr citviet varone pavisam tieši runā par sevī slēptu, apkārtējiem bīstamu spēku, no kura nebaidās viens vienīgs mītisks personāžs (20. lpp.).

Uz simbolisku uztveri vedina arī grāmatas pirmajā daļā daudzviet sastopamā barokāli "neglītā" estētika – bagātīgās anatomiskās detaļas, dzīvnieki, tārpi, mušu oliņas utt., kas nešķiet gluži vienmēr novērojumos balstīta tēlainība, tomēr nešļācas spontāni un iracionāli no apziņas dzīlēm. Ķermeniskais valodā šeit kalpo domas virzībai, dažviet gan balansējot uz labas gaumes robežas, tomēr neieslīgstot pārmērīgā banalitātē.

Pamazām sagatavoto krājuma kulminācijas un lūzuma vietu attiecīgi iezīmē "Apguļos starp sliedēm un ļauju triekties sev pāri" (28. lpp.), viens no visspēcīgākajiem krājuma dzejoļiem. Tas apvieno gan tīru, senu, pasakai līdzīgi strukturētu izteiksmes formu (vienību uzskaitījums ar izvērsumiem), gan spilgtu un trāpīgu laikmetīgu satīru: "Ceturtajā [vagonā] mans tēvs, sagumis stūrī, iztēlojas, ka tiek deportēts." Ļaušanās un atvēršanās turpinās arī divos nākamajos dzejoļos, kur "nakts izplaukst, un viss apmainās vietām" (29. lpp.), sienas vairs nesargā "tevi" no iepriekš ieslodzītās "manis" (turpat), līdz pat orgasmiskai nomiršanas/atkal aizvēršanās izelpai, pēc kuras tomēr nekas vairs nav kā agrāk.

Šai pirmajai atbrīvošanās epizodei seko vēl vairāk nekā puse grāmatas dzejoļu, nu jau maigākos toņos. Tie ir skumji, niansēti teksti, kuros pausti tagad jau pieaugušās varones turpmākie pārdzīvojumi: mīlas lirika, paaudžu pēctecības un dabas tēmas, atklājot attiecības "ar cilvēkiem, / kokiem un mākoņiem, / pašai ar sevi". Atkārtojas koka tēls, arī šeit jūtami visiem kopīgās (zem)apziņas motīvi, taču tagad pieklusinātākā, dažkārt noslēpumainā izteiksmē: "Mēs būsim redzējuši / mazu zēnu / izkāpjam no koka. Koku izkāpjam / no maza zēna." (42. lpp.)

Krājums beidzas ar vienu no diviem grāmatas piecu dzejoļu cikliem. Tas (atkal) ir pasakas stilā veidots kopsavilkums par grāmatas gaitā notikušo procesu – iziešanu gaismā un tajā pieredzēto. Psihes stāvokļi – tumsa/gaisma, bailes/paļāvība – tiek pielīdzināti rotām, bet tumsas pēdējā matu šķipsna aizvijas kā ķirzaka (57. lpp.). Ārējo atribūtu nomaiņa liek domāt, ka implicītā autore labi apzinās mākslinieciskā rokraksta pārvērtības, taču neuzskata stilu par savas daiļrades būtību, līdzīgi kā Monta Kroma, kura 80. gados rakstīja: "plēsu, kamēr noplēsu savai dzejai / mirdzošo ādu", ar to saprotot Kromas 60.–70. gadu dzejas krāsainību, daudzvārdību, formas rotaļas [1]. Ādas tēls parādās arī L. Rūces grāmatā šajā un iepriekšējos dzejoļos; grāmatas izskaņā jauna, zeltaina āda atkal ir ķirzakām.

Nobeigumā tagadējā runātāja, kā jau pēc iniciācijas izturēšanas (vienā no etapiem, kā nojaušams, ar sava pieaugušā dēla palīdzību) piedienas, ir atgriezusies "mājās" un ierauga savu nu jau atspulgu, grāmatas pirmās daļas varoni – veco patību, nobijušos, plecos "mēteli ar simt kabatām"(61. lpp.) uzmetušo meiteni, kuru, pirms atspulgs izgaist, vēl pagūst noskūpstīt uz pieres, tātad pieņemt arī šo sevi. Es savukārt palieku prātojam, vai tāds atrisinājums ir vai nav pārāk klajš un uzskatāms, vai arī to glābj poētiski kvalitatīvā valoda un tajā uzburtā noskaņa.

Jebkurā gadījumā konkrētajā iekšējās atbrīvošanās dokumentējumā – Liepas Rūces debijas krājumā – redzama talanta attīstība. Jācer, ka, reiz atraisīts, tas arvien spēcīgāk izpaudīsies autores turpmākajos darbos.

[1] Kroma, Monta. Citi veidi. Rīga: Liesma, 1988. 5. lpp.