Rūdolfa Hauznera "Odiseja arka"
 
Sabiedrība
17.03.2020

Noskatīties visu ārprātu

Komentē
2

Я теперь готова ко всему на свете,
Я отсидела свой срок в интернете.

IC3PEAK

Tikai pavisam nesen es sapratu, ka tā ir bijis vienmēr, kopš sevi atceros, – mans prāts allaž ir tiecies uz lietu izziņu ar maniakālu rosmi, kas reiz noveda pat pie tiesas un piespiedu darbiem. Viens no spilgtākajiem šīs atklāsmes ierosinātājiem ir mans bērnības pierakstu blociņš, kas nesen tika izrakts no mammas skapja. Lapu pēc lapas tas bija piepildīts ar informāciju, kas alfabēta secībā tikusi uzkrāta bez ārēja pamudinājuma. Tur bija pierakstīti dažādu valstu dibināšanas gadi, derīgie izrakteņi, precīzi pārzīmēta DNS struktūra, kā arī fiksētas citas šķietami nenoderīgas lietas – savdabīga enciklopēdija. Vēl vairāk mani pārsteidza kompaktdiska kārbas izmēra kvadrāts, kas bija teju melns, taču, ja tajā ieskatījās, varēja manīt smalku līniju aprises. Un es atminējos, kā tapa šis kvadrāts, – es nopirku smalku jo smalku rapidogrāfu un nolēmu visu minēto kvadrātu noklāt ar sīciņiem aplīšiem, tādiem kā ikriem, lai viss ģeometriskās figūras ķermenis būtu aizpildīts. Man tas prasīja mēnesi laika. Es cēlos no rīta, sakumpu virs kvadrāta un no dienas dienā audu savu mikroskopisko zīmējuma tīklu. Man nebija pieejams internets, bet tas ir vājš arguments. Drīzāk jāatzīstas, ka uzaugu visnotaļ specifiskā cenzūras vidē – man tika liegti pūstošo rietumu kultūras produkti, jo mamma uzskatīja, ka nav nekā būtiskāka par gaumi, turklāt tieši viņas gaumi, tādēļ no ārpasaules tiku bezmaz izolēts. Par labu bija atzīta tikai klasiskā mūzika un klasiskā literatūra, roks bija kaitīgs, tāpat kā datorspēles un Disneja multfilmas. Ja Lotmans kādreiz teica (un šķiet, ka tieši tā viņš arī teica), ka kultūru rada cenzūra, tad arī manu prātu skubināja radoši mēģinājumi apiet lielo gaumes mūri un izzināt ārpasauli, kurā plauka ne tikai skaistuma, bet arī neglītuma ziedi.

Reaģējot uz šausmu filmu aizliegumu, es tās sāku izgudrot pats, tādēļ sarkanais flomāsters izbeidzās pirmais un tad to kā bezpajumtnieku reanimēja odekolona malks. Ja kāds atnāca ciemos pie vecākiem un man izdevās viņu dabūt uz savu istabu, viesis bija spiests novērot kanibālisma, izsmalcinātu slepkavību un genocīda ainas. Vienai tēva viešņai parādīju Vereščagina gleznu ar milzīgu galvaskausu kalnu, pār kuru lidinās un nolaižas kraukļi. Viņa noģība, nogāzdamās atmuguriski ar visu krēslu, un pārējie viesi pēc tam vannasistabā lēja viņai ūdeni uz bālās sejas.

Pēc filmas "Fantomass" noskatīšanās kļuvu mēnessērdzīgs, un turpmāk vecāki aizliedza pilnīgi visu baiso, tomēr es nebūt nenolaidu rokas. Atklāju, ka televīzijas ēters dublējas radio viļņos, tāpēc ierakstīju raidījumus "Kriminālā Krievija" audiokasetē, lai naktī tos noklausītos – ar visām reklāmām, kuras dzirdot pūlējos uzminēt reklamējamo preci. Tikai pēc daudziem gadiem man izdevās noskatīties minētās filmas, kuras līdz tam laikam biju teju iegaumējis no galvas. Viens no raidījumiem bija par milicijas darbinieku, kurš izvaroja un nogalināja meitenes, bet izmeklētāji viņu apveda ap stūri un ar lielām pūlēm notvēra. Tad viņš kameras priekšā atzinās nodarītajā, bet darīja to ar skaļiem čukstiem – šādai balsij nebija nekāda ārēja izskaidrojuma, tādēļ viņa atzīšanās skanēja vēl baisāk. Tā bija maniaku pasaule, kurā slepkavas dīrāja ādu no cilvēkiem citu upuru priekšā, kurus vēlāk uzgāja sirmus, sadūra upurus ar sešdesmit dūrieniem, sakropļoja dzimumorgānus (psihiatrs to uzskatīja par dzimummazspējas manifestu), grieza nost krūšu galus un mēles, kuras apēda turpat uz vietas, žņaudza un lika iedzert bremžu šķidrumu, kas garantēja mokošu nāvi. To visu es noriju un, tikko parādījās iespēja, lasīju, piemēram, Rostovas maniaka Čikatilo lietas materiālus, īpašu uzmanību veltīdams nozieguma seku aprakstam. Viņš viegli ieguva upuru uzticību, aicinādams tos palīdzēt vasarnīcā vai sauca uz dzīrēm, bet tad pēkšņi pārvērtās par nevaldāmu varmāku un sevi iztēlojās kā slavenu lidotāju vai varoni. Daudzus gadus pēc nāvessoda izpildes žurnālisti tika klāt viņa sievai, kas komentēja vīra personību durvju spraugā iebāztajam mikrofonam sekojoši: "Muļķis viņš ir, nevis maniaks."

Videonomā atradu kaseti ar nosaukumu "Faces of Death" – tā bija dokumentālā filma, kas demonstrēja vairāku nāves epizožu kadrus. Tas notika tolaik, kad nomas darbiniekam neienāca prātā pasaudzēt bērna psihi, kaut pēdējos gados civilizācija ir spērusi lielu attīstības soli – pirms gada Viļņā par mēģinājumu nodot pusaudžiem viņu asaraini kārotos kokteiļus "Blue Lagoon" mani pie pārtikas veikala pat mēģināja apcietināt. Lai arī pēcāk izrādījās, ka vismaz 40% filmā redzamo ainu ir inscenētas, uz mani tobrīd tās iedarbojās kā mūsdienās fake news uz pensionāru. Viena aina demonstrēja elektriskā krēsla darbību – uz nāvi notiesātajam no acu apsēja apakšas iztecēja redzokļu putas. Otra aina bija amerikāņu politiķa Roberta Bada Dvaiera lodes punkta pielikšana sava dzīves ceļa teikumam. Ilgstoši it kā nepatiesi apsūdzēts korupcijā, pirmstiesas dienā viņš sasauca preses konferenci, nolasīja aizstāvības vēstuli, kurā lepojās ar sievu un bērniem, kā arī pateicās saviem atbalstītājiem. Tad viņš nodeva apkārtējiem divas aploksnes, bet trešā aploksne bija aizdomīgi bieza. Politiķis nervozi izvilka no tās lielu revolveri, kas izraisīja klātesošo aicinājumus "nedarīt to", bet Dvaiers visu bija nolēmis stingri un sacīja: "Lūdzu, lūdzu, pametiet istabu tie, kurus tas var ietekmēt!" Es nodomāju – cik reti šādas rūpes izskan, turklāt komplektā ar cerību, ka dažus tas var neietekmēt – it kā viņi tad nu vienkārši noplātīs rokas un ies mājup pie bērniem, kur pie ģimenes galda apspriedīs dienas notikumus, ēdot auna kāju ar anšoviem. Tiesa, rūpes bija kā gaistošā gāze. Šķiet, neviens no lieciniekiem nesekoja aicinājumam, un arī es pieplaku pie ekrāna ar šausmām un interesi acīs vienlaikus. Tad Dvaiers iebāza revolvera stobru sev mutē un izšāva. Viņa ķermenis saļima ātrāk, nekā demonstrē filmās, proti, zibenīgi, bet pa muti un lodes caurumu galvvidū kā pa HES slūžām gāzās asiņu straume. Līķis nu sēdēja, atstutējies pret sienu, un lēnām saplaka kā balons, kamēr klātesošie vaimanāja un ierosināja izsaukt ātro palīdzību. Tajā mirklī man šķita, ka nošāvos es pats, jo sajutu fiziskas sāpes. Un tieši tad apzināti nolēmu sākt skatīties pretrunīgu informāciju saturošus video materiālus, lai rūdītos nenoliedzami bargajai turpmākajai dzīvei un redzētu, kādi būs rezultāti.

Internets mani sagaidīja atplestām rokām – mēs ātri atradām kopīgu valodu un ceļu uz truša alu. Drīzumā es jau skatījos kāda muhamedāņu fundamentālistu grupējuma video, kurā pretiniekam tiek nogriezta galva. Gadu gaitā minētā žanra tehniskā kvalitāte ir manāmi uzlabojusies un ISIS pat ieviesuši RED kameru, tāpat uzplaucis arī viņu drūmās fantāzijas lidojums – upuri tiek gan sabraukti ar tanku, gan noslīcināti, gan nomētāti akmeņiem, gan saplēsti divās daļās, piesienot ķermeni diviem automobiļiem, gan uzspridzināti –, tomēr lielāko daļu šo materiālu vieno upuru paļāvīgais flegmatisms. Līdzīgi Pjēram no "Kara un miera" vai Dostojevskim uz ešafota, viņi domā savas pēdējās domas, iespējams, vaicā sev, kā tā varēja sanākt, cer uz nesāpīgu galu vai pielūdz to pašu Allahu, kura dēļ mirs. Galvas nogriešana ar vienu zobena cirtienu novērojama reti, bieži vien process tiek uzticēts nemākulīgam grupējuma loceklim ar trulu nazi. Pamazām atskārtu, ka daļēji pats kļūstu par šīs informācijas mērķauditoriju, un tas kļuva biedējoši, tādēļ nolēmu propagandas materiālus ar vardarbību ignorēt.

Ar laiku tīmeklis izstūma vardarbīgos video acīm neredzamajā sektorā, kur tos var atrast tikai tie, kuri domā, ka viņiem to vajag. Viens no pamanāmākajiem gadījumiem, kad nerūdīti cilvēki masveidā sastapās ar to, kam nebija gatavi, bija video ar nosaukumu "2 girls 1 cup" – tas bija kādas brazīliešu fetišistu pornofilmas treileris. Tajā tiek demonstrēta defekācija un vemšana, kaut režisors ir apgalvojis, ka "fekālijas" bijušas neīstas un sastāvējušas no saldējuma, pupiņām un zemesriekstu sviesta, jo aktrises atteikušās rīt īstus ekskrementus. Zīmīgi, ka ļoti daudziem cilvēkiem radās ideja parādīt šo video saviem radiniekiem, kolēģiem un pat slavenībām, bet viņu reakciju nofilmēt un ievietot internetā. "Youtube" redzams, kā, šo video skatoties, vienaldzīga nespēj palikt pat kareivju grupa, kāds vectētiņš pie monitora nespēj saturēt vemšanas instinktu, citviet video tiek demonstrēts no klēpjdatora vecākiem guļamistabā. Es šos cilvēkus uzlūkoju ar zināmu skaudību, jo, manuprāt, šāds process var būt gan savstarpējas uzticēšanās, gan brīvības rādītājs – nevienam par to neliek tupēt kaktā uz zirņiem.

Vēlāk šāda satura patēriņam sāka kalpot forumi, kur apgrozās anonīmi (šis jēdziens gan jāuztver kā nosacīts) lietotāji, turklāt informācija tāda tipa platformās tiek uzglabāta īslaicīgi. Tādējādi ieinteresētie ļaudis video saglabā savā datorā, lai pēc tam ievietotu tīmeklī no jauna, informācijai brīvi cirkulējot. Ja kaut kur pasaulē atgadās kāda asiņaina ķibele, ko tradicionālie mediji cenzē, es zinu, kur atrast pirmavotu. Napoleona kara speciālists docents Sokolovs Sanktpēterburgā sazāģējis savu draudzeni ar zāģi un iecerējis viņu pa daļām noslīcināt Moikas upē pie restorāna "Idiots". Viņa mugursomā bija draudzenes rokas, taču galva palika dzīvoklī. Pēc piecām minūtēm es jau skatos uz to nogriezto galvu uz parketa un, papētot minēto notikumu vairākos avotos, uzzinu, ka slīcināt dekonstruēto ķermeni viņš devies gar Raskoļņikova māju – šī informācija man var noderēt. Es zinu, kā atšķirt tritonu no ķirzakas, kā ražo korķus, kā cietumnieki mēdz aiz dzimumlocekļa ādas ievietot bumbiņas, kas veidotas no zobu birstes kāta, jo tic, ka tas palielina partneres baudu, zinu, ka skaistos kanārijputniņus izmantoja ogļrači, jo putni mira no niecīgas kaitīgo gāzu koncentrācijas, ka Japāna vairākas reizes oficiāli mainījusi valsts karoga sarkanās bumbiņas toni un tas nekad nav bijis lāgā pamanāms ar aci, ka garneles veido pāri uz mūžu. Ja kāds ierunājas par slēpošanu, es nekavējoties saku: "Vai tu zini par Gernotu Reinstadleru? Tas bija austriešu slēpotājs, kurš sapinās tīklā un guva nopietnas traumas. Esmu redzējis video, kurā viņš dzeltenā, apspīlētā kostīmā uz balta sniega slīd pa kalnu lejup, bet pakaļ stiepjas plats asiņu ceļš. Tonakt viņš nomira 21 gada vecumā." Ja kāds piemin hokeju, arī tad es neapmulstu, bet saku: "Un Klints Makarčuks?! Spēles laikā viņam ar slidu uzbrukumā pārgrieza karotīdo artēriju un daļēji jūga vēnu. Viņš saļima četrrāpus, bet uz ledus ātri veidojās tumša asiņu peļķe, kura pletās aizvien lielāka. Vienpadsmit fani no šī skata noģība, divi tika pie sirdstriekas, bet trīs spēlētāji vēma. Viņš zaudēja pusotru litru asiņu, bet izdzīvoja."

Šobrīd salīdzinoši populārs ārprāta video žanrs ir parādu izsitēju atskaites darbadevējiem un citu veidu miesiskie sodi. Kādā video krievu jaunietis dievojas, ka nekad vairs tā nerīkosies, lūdz nedarīt viņam pāri, bet soģi ir nepielūdzami – viņa pirkstu uzliek uz beisbola nūjas un nocērt to. Pirksts pamet ekstremitāti viegli kā neliels koka zariņš. Citam jaunietim pie bērza pienaglo rokas un grasās atstāt mežā, ziemā, kamēr viņš lūdz piedošanu. Citam pirms eksekūcijas prasa: "Bail?" Un viņam ir. Viņš tiek sists ārkārtīgi nežēlīgi, zaudē samaņu, gārdz, sēc, atkal kliedz pilnā rīklē, bet sitēji uzcītīgi pilda savu uzdevumu, līdz pēdīgi salauž viņam rokas pirkstus pa vienam, skanot raksturīgiem klikšķiem. Citā video var redzēt kādu parādnieku no Rio favelas – viņš ir kails, ar nogrieztām ģenitālijām; viņu, vēl dzīvu, plosa suņi. Visos šajos gadījumos sods tiek izpildīts ikdienišķi, vēsi un racionāli. Es skatos to un domāju par cilvēka dabu – par to, ka ļaunumam nav velna sejas.

Viens no būtiskākajiem ārprāta video parametriem ir ātrums, kādā aina pārvēršas kājām gaisā. Spilgts piemērs ir avāriju video, kuros vēl pirms mirkļa rāmi skanējis radio vai risinājušās rutīnas sarunas, bet tad no pretī braucošas mašīnas kravas izlido ķieģeļa šķemba, cauri vējstiklam sašķaida blakussēdētājas galvu un šoferis aizelsies sāk kliegt baisā balsī. Tā kliedz no ārprāta dimensijas, tā ir pirmskaņa. Vai arī cita aina: ģimene dodas pa ietvi gar ceļu, viņiem līdzi ir bērns uz maza divriteņa. Tad viņš pēkšņi pakrīt brauktuves virzienā un smagais auto uzbrauc bērnam virsū. Vecāki skrien klāt automobilim, lauza rokas, grūž auto, cerot to aizstumt, un vaimanā. Tas notiek pāris sekunžu laikā un sadala viņu vēstures nogriezni kā Jēzus dzimšana mūsu Ēru. Vēl viena aina – skolēns nolemj uzrāpties dzelzceļa tiltā, otrs to jautri filmē, lai gan piebilst, ka varbūt nevajag. Izšķirošā mirklī kāpēju satriec īssavienojums, stings ķermenis nokrīt uz sliedēm. Filmētājs nebeidz filmēt, mēs redzam melnu ekrānu un dzirdam viņa balsi: "Oļeg, lūdzu, nē, Oļeg! Lai tā nav patiesība! Oļeg! Atmosties, atmosties! Lūdzu, nē! Es negribu!" Un tā turpinās vairākas minūtes. Bet nē, ziņās uzeju, ka tā tomēr bijusi patiesība – Oļegs dabūjis ar dzīvību nesavienojamu strāvas triecienu.

Cik gan daudz ir tādu mazu, kapucēs tērptu knēveļu, kas pārskrien ielu neatļautā vietā un kurus mašīnas aizsviež pa gaisu kā maisus! Šoferis, saķēris galvu, izkāpj no mašīnas, garāmgājēji uzreiz gatavi linča tiesai, pat nenoskaidrojuši apstākļus, bet man gribas nokļūt tur, notikuma vietā, sapurināt to bērnu un saukt: "Kā tu varēji tā rīkoties?! Vai tad tev nav acu? Tev taču ir teikts, ka tā rīkoties nedrīkst! Nedrīkst, un viss!" Tiesa, sauciens drīzāk attiecas uz nebeidzamām skumjām – par iekšējās un ārējās pasaules šķībumu. Es skatos un brīnos par to, kā savulaik izdzīvojām mēs paši. Varbūt mums vajadzēja kopš mazotnes rādīt visu šo ārprātu? Tiesa, iespējams, tad mēs pārāk agri nosirmotu, toties visi pārsteigumi būtu labi, jo sliktajiem mēs jau būtu gatavi.

Lai lasītājs nepaliktu bez atslēgvārdiem, minēšu dažus, kas aizved uz, iespējams, neapjaustām realitātes dimensijām, un nebūt ne tikai ārprāta – "Bme Pain Olympics", "Ero Guro", "metzitzah b'peh", "Osculum Inflame", "Hemiceratiodes Hieroglyphica", "Voynich manuscript", "Gay Bomb", "The bouba/kiki effect", "The ladder paradox", "Arnold’s cat map", "An escopetarra", "Пуськи бятые", "UVB-76" un "Emu War". Ja nu kādam no jums arī ir vēlme ar to visu sadzīvot.

Taču pirms kāda laika es organiski atmetu ārprāta skatīšanos – tas vienkārši pārgāja. Šķiet, esmu redzējis visu un kļuvis gandrīz pavisam imūns – mana inteliģentā audzināšana ļāva te uzskaitīt tikai daļu redzētā. Šobrīd sēžu pie loga, esmu nomazgājis traukus un klausos Debisī. Pa koka zaru tekalē zilzīlītes, bet uz žoga grozās žagata, un nezināmu iemeslu dēļ man kļūst silti ap sirdi. Cilvēki uz ielas joprojām ir cilvēki – vieni nūjo, citi pamostas svešā gultā un vēro lustras rozeti, citi pa otram lāgam vāra maisiņa tēju, citi celtniecības veikalā mēģina atrast pareizo krāsu, citi māk aizlodēt caurumu kastroļa dibenā, citi spēlē trijstūri orķestrī, citi ir iemīlējušies un nevar noskatīties nevienu filmu līdz galam, citi satiekoties apkampjas, bet viens grib pārtraukt apskāvienu ātrāk nekā otrs, citi zina, kurš vainīgs visā, bet vēl citi atmetuši ar roku mēģinājumiem saprast, kas te notiek. Taču es zinu, ka dzīve pati parūpēsies par ārprātu – tai tikai jādod drusku laika.

Tēmas

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!