Par Andreja Jarovoja izrādi "Vaņa*" Ģertrūdes ielas teātrī
Kails skatuves laukums, kura robežas iezīmē pāris kartona kastu un grāmatu kaudzīšu. Elektriskā ģitāra un klavieres, kurām norauti sāni. Ģertrūdes ielas teātrī tapusī izrāde "Vaņa*" pēc Antona Čehova lugas "Tēvocis Vaņa" motīviem izskan kā atmaskojoša un fiziski tieša grēksūdze, kura brīžiem pilnībā pārņem savā varā, bet brīžiem atstāj tādu kā mazuma piegaršu.
Andreja Jarovoja interpretācijā Čehova varoņi ieguvuši šodienīgus un simpatizējošus vaibstus – harizmātiska ir Antas Aizupes melnā mežģīņu kleitā ģērbtā Jeļena jeb Helēna, ar savu intelektu gan pārējos izrādes varoņus, gan skatītājus šarmē Ivara Krasta atveidotais Astrovs, līdzjūtību raisa gan sadzīves rūpju nogurdinātā Madaras Botmanes Soņa, gan Anda Stroda splīna mocītais Vaņa. Aktieri režisora piedāvātajā lakoniskajā spēles formātā ne tik daudz iedzīvina šo pasaulslaveno varoņu raksturus, bet cenšas abstraktajā skatuviskajā darbībā attīstīt Čehova lugā ierakstītos motīvus – vientulību, garlaikotību, vienaldzību, skumjas, vilšanos sevī un citos, vēlmi būt saprastam un mīlētam u.tml. Abstrahēties no varoņu psiholoģizācijas palīdz gan izrādes kustību partitūra, ko veidojis igauņu horeogrāfs Karls Sakss sadarbībā ar pārējo izrādes radošo komandu, gan mūzika, ko izpilda paši aktieri. Tomēr, neskatoties uz vairākām asprātīgi risinātām situācijām, pirmizrādē iestudējumam pietrūka dinamikas, kas ļautu sasaistīt atsevišķās izrādes epizodes jēgpilnā veselumā, turklāt aktieri šķita nedaudz maldāmies starp režisora pieteikto fiziskā teātra estētiku un reālpsiholoģiskā teātra izteiksmes līdzekļiem.
Izrādē dominējošais ir fiziskās darbības līmenis – četru aktieru atveidoto varoņu domas un jūtas tiek zīmētas telpā, it kā zīmējot ar otu uz audekla. Kustības ir nevienmērīgas kā ritma, tā intensitātes ziņā – brīžiem tās atgādina saraustītu marionešu deju, liekot domāt par varoņiem kā lellēm, kuras aiz auklas rausta kāda neredzama roka, brīžiem pāriet plūstošā, mierpilnā slīdēšanā. Ideju par dejām kā varoņu zemapziņas manifestāciju pastiprina tas, ka tās tiek izpildītas bez muzikālā pavadījuma, skanot tikai uz klavierēm novietotā metronoma mehāniskajiem sitieniem. Neskatoties uz to, ka izrādē ir pārsteidzoši daudz teksta, režisors tam atbilstoši postdramatiskā teātra teorijai atradis visai plašu pielietojumu – aktieri Čehova lugas monologus izpilda dažādās intonācijās (galvenokārt sentimentāli vai ironiski), bieži vien dialogos vairākas frāzes tiek atkārtotas vairākas reizes, līdz kļūst skaidrs – varoņi viens otrā tikpat kā neieklausās, jo ir pārņemti katrs ar sevi. Vairākās epizodēs teicami izdevies ilustrēt arī to, cik bieži cilvēku izteikto vārdu nozīme disonē ar to patiesību, ko apzināti vai neapzināti pauž ķermeņa valoda, – tādēļ visinteresantākie brīži izrādē ir tie, kur varoņi šķietami zaudē kontroli pār savu ķermeni. Līdzās nosacīti reālistiskajai kustību partitūrai aktieru ķermeņi izmantoti arī dažādu kinētisko skulptūru radīšanai. Dziļi simboliska, piemēram, ir epizode, kur Antas Aizupes Helēna uzvaroši rāpjas plecos Ivara Krasta Astrovam, kurš to, šķiet, pat nemana, savukārt gluži pretēju situāciju – vīrieša dominanti pār sievieti – iezīmē Astrova un Madaras Botmanes atveidotās Soņas dialogs, kura laikā Soņa jaunajam vīrietim uzticīgi seko, uz muguras šļūkdama pa grīdu.
Domājot par Antona Čehova 1897. gadā sarakstīto lugu "Tēvocis Vaņa", prātā nāk ļoti daudzi motīvi, kuri savu aktualitāti nav zaudējuši arī mūsdienās, – Astrova fanātiskā interese par mežiem un ekosistēmu nav nekas cits kā eko dzīvesveids, kas kļuvis par ienesīgu mārketinga nozari, skaistā Jeļena un par viņu daudz vecākais profesors Serebrjakovs iemieso gandrīz arhetipisku mūsdienu attiecību modeli, bet Vaņas sūkstīšanās par velti nodzīvoto dzīvi un nespēja nekur rast mieru varētu būt ekvivalents pusmūža krīzei, ko itin veiksmīgi atrisinātu sērijveida vizītes pie psihologa. Ģertrūdes ielas teātra izrādē Čehova varoņi drīzāk atrodas abstraktā laikā un telpā – tēlu savstarpējās attiecības tiek izvērstas visai maz, tādējādi iestudējums kopumā atstāj nepabeigtības iespaidu.
Fiziskā teātra estētika daudz ko pasaka par varoņu attiecībām abstraktā līmenī – izrādē ironiski attēlota gan divu vīriešu un divu sieviešu draudzība un sāncensība, gan iekšējās pretrunas, kas laiku pa laikam var mocīt katru cilvēku, tomēr, pārzinot Čehova lugu, nav iespējams apklusināt iekšējo balsi, kas uzdod neskaitāmus jautājumus. Piemēram, pārdomas rosina fakts, ka izrādē varoņu skaits reducēts līdz četriem, atmetot vienu no centrālajiem lugas tēliem – profesoru Serebrjakovu –, kurš būtībā balsta visu lugas konfliktu sistēmu. Izrādē, ņemot vērā to, ka Čehova teksti maz pārveidoti, Serebrjakova klāt-neesamība brīžiem šķiet traucējoša pat sižetiskā līmenī – dažām izspēlētajām situācijām tādēļ trūkst loģiska pamatojuma, un vairāki varoņu monologi it kā palikuši bez adresāta.
Šo defektu galu galā gan izdodas pārvērst par efektu: sarunās nemitīgi pieminētais profesors Serebrjakovs izrādes finālā iegūst simbola statusu – tādu kā ērtu attaisnojumu slinkumam, gļēvumam vai bailēm, cilvēciskām emocijām, kuras tādi vai citādi traucē dzīvot pilnvērtīgi. Vaņas un Soņas gadījumā profesors kļūst par aizbildinājumu, lai noslēgtos no visas pasaules un dzīvotu savu īpatņu dzīvi, turklāt Andis Strods Vaņas tēlā uzsver vēl kādu nebūt ne glaimojošu, taču lugas kontekstā ārkārtīgi būtisku rakstura īpašību – Vaņa jūt zināmu labpatiku, izsakot nemitīgus pārmetumus citiem un nemitīgi žēlojoties par velti izšķiesto dzīvi. Andim Strodam smalki izdodas radīt priekšstatu, ka Vaņa pilnībā apzinās, cik ērta ir šī līdzjūtību raisošā upura loma.
Tāpat kā lugā, arī izrādē par kulmināciju kļūst brīdis, kad Vaņa apkopo to, kas vēl atlicis no drosmes un pašlepnuma, paņem rokās revolveri un raida divus revolvera šāvienus sava naida objekta virzienā. Šajā epizodē profesoru iemieso asociatīvi ietilpīgs tēls – no turpat skatuves malās stāvējušajām kartona kastēm sastutēta trīs metrus augsta cilvēka figūra, kas rada vienlaikus ironisku un metafizisku iespaidu. Vaņas raidītais šāviens horeogrāfiski attēlots kā visu četru aktieru kopīga kustība, tādējādi apliecinot, ka savu iekšējo dēmonu nošaušanā piedalās ne jau tikai Vaņa viens pats, bet visi izrādes varoņi. Šauj vienreiz, otrreiz, bet netrāpa.
Šajā četru varoņu cīniņā par laimi nav ne labo, ne ļauno, šeit nav pareiza vai nepareiza viedokļa, tādēļ izrādē zīmētie konflikti (gan iekšējie, gan ārējie) vairāk ir pašreflektējoši, nevis vērsti uz kādu konkrētu atrisinājumu. Tikai – ja eko dzīvesstila aizstāvis Astrovs un sabiedrības burziņu karaliene Helēna jelkādu mierinājumu meklē ārpus sevis, citos cilvēkos, tad Soņa un Vaņa izrādes finālā paliek pašu uzceltajā kartona kastu un grāmatu cietoksnī – starp savām domām, kuras apklusināt nav iespējams.
2