Impresija. Regīna
„Literatūra nav prece, bet eksistences veids,” rakstīja Nora Ikstena 2006. gadā. 2007. gada nogalē viņa to kārtējo reizi apstiprināja. Ar savu grāmatu „Esamība ar Regīnu”. Tā ir grāmata par izcilo prozas virtuozi Regīnu Ezeru, kuras spēju valodā ietērpt izjūtas un sajūtas varētu salīdzināt ar..., ar visu, kas jūsu prātos apzīmēts ar vārdu ‘pilnība’.
Šajā grāmatā iezīmējās kāda īpatnība, ko varētu nosaukt par daudzbalsības principu vai vēl labāk - par sarunas principu.
Sarunas iespējamības meklējumi notiek ar dienasgrāmatas formas palīdzību, kas ļauj R. Ezeru atklāt ne tikai kā radošu un māksliniecisku personību, bet parāda lasītājam tādu rakstnieci, kas ir saistīta ar ikdienas dzīvi. R. Ezeras literārā darbība šeit tiek saistīta ar R. Ezeras sievietes darbību dzīvē, norādot, ka rakstniekam praktiski nav iespējams norobežoties no ikdienas un sadalīties divos dažādos cilvēkos, lai varētu tapt literārs mākslas darbs. N. Ikstena caur R. Ezeras piezīmēm un pierakstiem atklāj, no kā ir jāatsakās vai kas ir jāizvirza par primāro, lai vienā sievietē apvienotos rakstniece, meita, sieva un māte, galveno uzsvaru likdama uz rakstnieces esamību ikdienā un sadzīvē, tādējādi atrodot sarunai kopīgu tematu – rakstīšana un ikdiena sievietes dzīvē. Šis temats bijis svarīgs R. Ezeras daiļradē kopumā, un N. Ikstena to pastarpināti turpina risināt, runājot par pašas R. Ezeras dzīvi. Tas, ka N. Ikstena „Esamībā ar Regīnu” akcentē šo, iespējams, sievietēm vairāk saprotamo tematu, liek domāt, ka grāmata vairāk uzrunās sievietes, nekā vīriešus.
Dienasgrāmatas ieraksti grāmatā nav iekļauti hronoloģiskā secībā, svarīgāks tekstu izkārtojumā šajā gadījumā bijis emocionālais un idejiskais lādiņš. Ja sekojam datumiem, tad saprotam, ka arī pati N. Ikstena grāmatas ietvaros ir ceļojusi laikā, lai atklātu tās detaļas, ko pati R. Ezera savos pierakstos nav minējusi, piemēram, attiecības ar vecākiem un bērnības atmiņas. Šādu detaļu iekļaušana bijusi nepieciešama, jo N. Ikstena „Esamībā ar Regīnu” cenšas meklēt R. Ezeras talanta aizmetni, rādot fonu, uz kura viņa attīstās kā rakstniece. Tiek analizēti R. Ezeras darbi, saistot tos ar rakstnieces personīgiem pārdzīvojumiem, tiek meklētas literāro personu un notikumu paralēles ar pašu autori un viņas dzīvi, bet secinājums ir viens – rakstnieks ir radītājs, kam „tīk spēlēties ar dokumentālo fikciju”, „kompilēt faktus” un „vadāt savā smalkajā pavadiņā lasītāju, radot viņam klātbūtnes un īstenības efektu rakstnieces „īstajā dzīvē””[1].
Pats interesantākais ir tas, ka N. Ikstena tik tiešām pievērš uzmanību detaļām un sīkumiem, kuri parasti paliek neievēroti, bet N. Ikstenas skatījumā iegūst daudznozīmību un pat mistisku raksturu. Viņa R. Ezeru neatklāj pilnīgi un nenoliek lasītāju priekšā kailu. Tā ir skice, uzmetums, ko rada N. Ikstena, palēnām, slāni pa slānim atklājot R. Ezeras skatījumu uz lietām, atklājot viņas pārdomas par savu dzīvi, saistīdama to visu ar literāro radīšanu, bet nekādā gadījumā nepārvēršot to visu par kaut kādu atmaskošanu un pierādīšanu. Svarīgākais šajā darbā ir tieši atklāšana un ne tikai pašai grāmatas autorei, bet arī lasītājam.
Izmantotais materiāls ir informējošs un emocionāli piepildīts. R. Ezera par sevi ir radījusi pietiekamu gan ārējo, gan iekšējo portretējumu, tādēļ vietām liekas traucējoša N. Ikstenas vēlme paskaidrot R. Ezeras jau tā skaidro vēstījumu, izmantojot R. Ezeras vārdus, spēlējoties ar tiem. Tomēr vietām šādas pārejas tekstā iekļaujas tīri organiski, īpaši grāmatas beigās, kad fragmentu pārejas saplūst neredzamāk un dabiskāk.
Dienasgrāmatas personisko noskaņu paspilgtina grāmatas divdaļīgais sakārtojums – dienasgrāmatas formā rakstītais teksts un fotogrāfijas kā publiskots personīgais albums. Grāmatā iekļautas daudz un dažādas fotogrāfijas, kas iederīgi ilustrē tekstu, atklājot R. Ezeru un viņas dzīvi arī vizuāli.
Īpašā attieksme pret detaļu, duets un sarunas iespējamības meklējumi Regīnu Ezeru atklāj kā vieglu akvareli, kurā vieglums slēpjas tieši paņēmienā, tehnikā. „Tik viegls un caurspīdīgs kā pastelis un pamatīgs kā klusā daba vienlaikus,” raksta N. Ikstena par R. Ezeras meistardarbu „Aka”. Šos pašus vārdus var attiecināt arī uz N. Ikstenas radīto R. Ezeras tēlu. Vieglums un pamatīgums reizē, kurā parādās pārdomas par mīlestību, laimi un literāro radīšanu, kam pa vidu skan dzīvotgribas apstiprinājums, liela pašironijas deva, bailes, māņticība, vājības, nabadzība un ticība. N. Ikstena R. Ezeru nenovieto uz pjedestāla, viņa atklāj, ka Regīna Ezera, karaliene, pjedestālu sev ir uzcēlusi un sevi tur ir novietojusi pati.
0