Recenzija
28.04.2008

Nopietnie nolūki – jaunā literārā realitāte

Komentē
0

Stāstu krājumiem parasti ir nepateicīgs liktenis – vidējam statistiskajam lasītājam tie rada sadrumstalotu un neviendabīgu iespaidu, neliek atšķirt pēdējo lapu, lai uzzinātu, ar ko tad viss beigsies, bet, ja nejauši gadās smalko aprindu saruna, kurā labais tonis prasa iespraust pāris zinīgas frāzes, – ar atsauci uz vienu diviem stāstiem pilnīgi pietiek. Tāpat visi domās, ka esi izlasījusi līdz galam, bet pilnīgai ticamībai var pievienot nevērīgu frāzi – ko nu tur, latviešu prozā sen neviens vairs neprot izstāstīt vienkāršu stāstu tā, ka mute paliek vaļā.

Tad, lūk, iedomājieties kādu lasītāju X. Sievieti, kura savā dzimšanas dienā uz jautājumu – cik tad paliek? – jau gadus piecus atbild izvairīgi. Kopš viņa vienu reizi bija uzaicināta uz jauno autoru semināru, bet par rakstnieci tā arī nekļuva, X uzskata par savu pienākumu pirkt grāmatas. Kādu sestdienas vakaru viņa atguļas uz vēdera gultā, kā sievietes parasti dara filmās, kad šķirsta žurnālus vai kaut ko raksta dienasgrāmatā ar pufīgiem vākiem, un sāk lasīt. Neviens viņu netraucē, jo viņa dzīvo viena. Šoreiz X ir izvēlējusies Nila Saksa Nopietnos nolūkus, kaut gan parasti stāstu krājumus nelasa. Viņa lasa pirmo stāstu. Sieviete nopietniem nolūkiem. Tāda kā viņa. Tikusi līdz pusei, X pēkšņi raušas sēdus, un ne tikai tāpēc, ka filmās noskatītā poza ir sasodīti neērta, nē, viņai liekas, kāds viņu vēro. Taču istabā neviena nav. Tomēr dīvainā sajūta neatstājas, līdz X saprot, ka stāsts patiešām ir par viņu. X jūtas pieķerta. Stulbi pieķerta. Nekam nederīga un vientuļa. Vainīga un nokaunējusies viņa izslēdz gaismu, saraujas čokuriņā un mēģina aizmigt.

Kāda cita sieviete, iespējams, pirmo lasa stāstu par kuci, kas izlaista paskrieties. Arī tāda paša iemesla dēļ – kuce, pirms brīža viņai teica vīrietis, kas tagad nenormālā ātrumā trenc mašīnu uz kādu provinces pilsētiņu. Viņa sēž līdzās un, ne reizi nepaceļot acis uz ceļu, izlasa stāstu vienā rāvienā. Burtiski aprij ar acīm un prātu, sastingstot no atklājuma, cik viegli vienus un tos pašus vārdus var attiecināt gan uz sievieti, gan kuci. Un cik šī pārvērtība stāstā viņai šķiet nemanāma un dabiska, it kā pati diendienā būtu dzīvojusi te vienā, te otrā ādā. Vakarā viņa gulēs ierāvusies platās gultas stūrī, un prātā iešausies vienīgi – tai kucei vismaz kāds noglaudīja galvu. Un viņa iesmilkstēsies, pirms aizmigs. 

Un vēl es domāju par K., kurš sapņo par čurkstošu treknu gaļas gabalu, kā viņš tur guļ vaļā muti saburzītajos piesvīdušajos palagos, bet kad lasu par Džeku, kurš nes plastikāta maisu ar mirušo zīdaini, manas kājās stieg plūstošajās smiltīs līdz potītēm, cik emocionāli satriecošs ir stāsts. Pirmā doma ir – autors izturas pret cilvēku sugu kā pret kukaiņiem, kurus preparē un pēta, uzdurtus uz spožas adatas, jo tikai tad nolaisties līdz iekaisušu pūtīšu koloniju aprakstiem pieder pie lietas. Ne velti vienu no stāstu varoņiem sauc K. Taču, kad attopies grāmatas pēdēja lappusē, saproti – ir vienkāršāk. Rakstnieks savu stāstu varoņus pazīst līdz mielēm un neviļus katrā atrod visvārīgāko un visrūpīgāk slēpto zemapziņas kārtu. Visdziļāko un reizē visvienkāršāko. Jebkuram no šīs neiedomājami raibās un dažādās stāstu varoņu galerijas – vai tā būtu jauna sieviete, maza dejojoša princesīte vai aizelsies tusnis, kurš meklē sievieti vienas nakts sakariem.

Katru reizi autora identificēšanās ar stāsta varoni ir gluži vai fiziski taustāma, un tas padara vēstījumu gandrīz ķirurģiski nesaudzīgu. It kā mums būtu darīšana ar absolūti precīzu savu personisko vājību, slēpto vēlmju, riebeklīgo domu, nepiepildīto sapņu, nebeidzamo ciešanu, stulba naida, mīlestības ilgu un juteklisko fantāziju aprakstu, kuru izlasot līdz galam, neskaidri jūti – teju vai piedzīvosi ko orgasmam līdzīgu vai uzrakstīsi, piemēram, iznīcinošu recenziju. Sak, pats tāds! Taču beigu beigās to vien tik spēj un vēlies, kā sarauties čokuriņā, kā to dara daudzi Nila stāstu varoņi, un aizmigt, sapņojot, lai kāds atnāk, noglāsta galvu un saka – guli tagad mierīgi. Pamatīgi noskrējusies esi. Jo, tāpat kā visi no šiem nesaudzīgajiem un reizē paradoksāli cilvēciskajiem stāstiem, arī tu esi tikai cilvēks, tāpēc zini, ka noglaudīt kādam galvu ir visvienkāršākā, bet arī visneiespējamākā mīlestības izpausme.

Nopietnie nolūki ir spēcīga, drosmīga un ļoti talantīga prozas debija, kas ne tikai apgāž aizspriedumaino uzskatu par latviešu stāsta panīkumu, bet raisa cerību, ka mūsu īsproza beidzot būs izrāvusies no nebeidzamajiem personisko izjūtu aprakstiem, verbālām rotaļām, neskaidrām žanra robežām, tikusi vaļā no vārgulīgu literāro arhetipu un samākslotu dialogu tiražēšanas. Jo nevienam taču nav bijis noslēpums, ka reālā dzīve mums, latviešiem, allaž bijusi viena lieta, bet literatūra un tās analīze jau kopš Cibiņa laikiem – pavisam kas cits.

Nopietnajiem nolūkiem nepiemīt pirmās grāmatas tradicionālais grēks – salikt kopā visu, kas garākā laika posmā sarakstījies un pēc apjoma līdzinās stāstam. Grāmata, kaut gan sižetu ziņā ļoti raiba, ir ļoti viengabalaina, līdzena un šķiet uzrakstīta gandrīz vienā elpā un nemainīgā valodas tempā un ritmā, kas kādu brīdi jūs dzen uz priekšu, neļaujot ievilkt elpu, un tad pēkšņi atlaiž. Un tā atkal un atkal. Stāsti prasās tulkojami citās valodās, jo nebūtu godīgi, ka tik pasaulīga manta paliek tikai te, kamēr veseli institūti mokās, formulējot, kas Latvijā varētu būt labs, izņemot saulrietus pie jūras. Taču atļaušos prognozēt, ka Nilam nebūs nemaz tik vienkārši izbrīvēt vietu pat vietējās literatūras garā sola galā – stiprs ļoti spēlētājs, bet neraksta slavenību dzīvesstāstus, kas taču ir pavisam drošs numurs, ne velti tie pēdējā laikā kļuvuši tik izplatīti. Atzīšos, brīžiem ieniezējās gan redaktores pirksts – gribējās kādu frāzi piepucēt mazliet, citu valodu nospiedumus izlabot. Taču tad sapratu, ka šie negludumi, kurus arī, godīgi sakot, pamanīju līdz lappusei septiņpadsmitajai, ir pārāk sīks nodarījums, ja tiek iemainīts pret tik spēcīgu, laikam atbilstošu jaunradītu literāro realitāti kā Nopietnie nolūki. Kas attiecas uz grāmatas grafisko noformējumu – dizaina ikona Deivids Kārsons gavilētu, šo izdevumu redzot, bet klasisko vērtību cienītāji, kuri kādu mirkli nevarēja izvēlēties starp vārdu Sakss un grāmatveikalā tieši līdzās nolikto Sekss vai mīlestība, protams, paņēma to pēdējo. Bet katram savs.  

Tēmas

Daina Dzene

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!