Nonākt Dalī galvā

izstāde bija burvīga. BET! tur nopirku arī S.Dali grāmatu, ko bija tulkojusi kāda būtne ar segvārdu, šķiet, Ariozo. Tulkojums ir Briesmīgs! nācās ņemt rakstāmo un labot kļūdas, lai varētu normāli lasīt. nu kaut vai šāda pērle: " ...ieraudzīja viņa nolieGto galvu..." teikumi stilistiski veidoti tā, ka brīžam vispār vairs nevar saprast, par ko ir runa. žēl, dikti žēl...

Dalī nebija traks, bet veiksmīgi par tādu izlikās, ieguldot diezgan lielu darbu arī ārējā tēla veidošanā. Tanī periodā trakums mākslā bija modē trakums, iespējams, tad vēl šis jēdziens nebija tā banalizējies.

Literāram darbam nododās tie, kuriem nav ko maksāt, vai žēl maksāt psihoterapeitam
Nu kā tik gudra sieviete var pateikt kaut ko tik stulbu?
Raksts tā nekas, ne labāks, ne sliktāks kā miljoni citu.

Akmen,nu nē !
Nav trakums nekāda mākslinieku pamatīpašība, vai medaļa. Tā tikai viens otrs mīl iedomāties vai teikt. Šorīt aizvedu bērnu uz operāciju. Stāvam rindā uz reģistrāciju un tad es nospriedu - interesanti - ko teiktu speciālisti - cik , kuram smaga diagnoze. Viens pārītis - ģērbušies kā divdesmitgadnieki, čivina kā bezdelīgas pusdienlaikā, aktīvi grib komunicēt, bet pēc gadiem - 45- 55. Un viss jauneklīgais apģērbs un mugursomas viņiem skaļi brēc pēc ūdens un ziepēm.
Vai teiksim - man priekšā stāv - nu teiksim - sieviete -vīrietis,vai vīrsieviete. Kaut kas izteikti savdabīgs. Ap gadiem 20-30. Mati saņemti peļastē, bet ūsas - gaišas kuplas , ar pāris gariem bārdas matiem - akkurāti kā vīrietim. Stāja - ar ieplestām kājām un izriestām krūtīm, kā vīrietim. Tikai lielās krūtis un pāri džinsu malai pārvēlies tauku mīkstumiņš ļauj spriest,ka tomēr sieviete. Un kā viņa-viņš pa telefonu runāja. Un tad pēkšņi viņa nošķaudījās tā,ka kaut ko es sajutu uz sava deguna, šausmās notrīsēju un sev noteicu - tas par to ,ka tu par daudz brīnījies. Aizgriezos prom un vēroju,kā dēls ar varu spieda atpakaļkrēslā savu mammīti, sirmgalvi -tā -80 -90 gadīgu, kura pati gribēja stāvēt rindā un runāt ar māsiņām.
Un tā ik uz soļa. Cilvēki ar tik daudzveidīgām attiecībām ar realitāti. Un tik un tā es saku- traks vai netraks, galvenais - talants.
Jā un par dāmām. Ar pārliecību paziņoju,ka sievietēm vismaz piecreiz vairāk un stiprāk patīk militāristi, sevišķi visādi ģenerāļi, nevis kaut kādi mākslinieki- gleznotāji, vai dziedātāji vai kas tāds. Man piemēram, tā māklsinieku patikšana pagāja bērnībā,kad apprecējās mani 7 tēvabrāļi, un kad katrās kāzās es mazgadīgs meitēns, lielim starp kājām maisoties allaž noskatīju kādu mūziķi, kurā uz tām divām dienām kvēli samīlējos. Man būtu bezgala interesanti to tagad novērot, uzzināt manas toreizējās domiņas un izjūtiņas. Tagad man patīk tieši un konkrēti vīrieši. Temperamentīgi. Biju Portugālē. Un tur restorāna zālē ievēroju vienu vīrieti. Vai nu viņš bija zāles pārraugs, vai īpašnieks, bet - nenormāli valdonīgs. Mazs portugāļu napoleoniņš. Redzēju, kā darbinieki no viņa skatiena vien raustījās un nēsājās pa to zāli kā ietramdītas stirnas. Tāds vīrietis man ļoti patiktu un esmu droša,ka lielākajai daļai sieviešu.
Literāram darbam nododās tie,kuriem nav ko maksāt, vai žēl maksāt psihoterapeitam. Nu tad liek visu uz papīra un gaida,ka publika viņus ārstēs. Un "besās" kā Felsbergs, piemēram, ja publika īpaši nereaģē.
Lūk. Bet - noteikti , ka Dalī bija un joprojām ir viens no pašiem talantīgākajiem trakajiem.

arnold, nu beidziet šito amzierēšanos - nepārliecinoši.
Lūk, padomājiet , kas notiktu ar visiem tiem rakstniekiem, kuriem prasa,kāpēc raksta un kuri atbild - nevaru nerakstīt. Nu ja viņi nerakststītu-nu kas ar viņiem notiktu.
Vai visas šīs grāmatas - romāniņš, amour fu, adata, zaļā vārna, paisums utt. - nu sievietes savas jūtas, pārdzīvojumus , domas un iedomas uzraksta , nevis izstāsta kādam un mums pasniedz kā mākslu. Un tā jau tad ir katra lasītāja paša izvēle- kā to uzņemt, pieņemt, paņemt.
Jāsaka tā - it kā gudrs arnolds, bet spriediet kā spītīgs pusaudzis - it kā man iespītēt vajadzētu. Bet arnold, aiz manīm zvaigznes, ko tu manim padarīsi. Neko!

Debess, akmen,par smalkāku izteiksmi laikam nekad neesi padomājis. Nu kā pa pieri.

Man patīk skatīties Dalī darbus, bet tik un tā es domāju,ka viņš bija traks. Ārpus jebkādas normālības. Teiksim man patīk iedomāties tos viņa gleznu tēlus dzīvus,kustamies - kūstoši pulksteņi,uz debesīm izstīdzējošas ziloņu kājas, tās telpas ,krāsas, gaismas un gaiss. Tas viss. Biju viņa darbu izstādē Berlīnē pirms diviem gadiem un secināju,ka tad tās gleznas uz mani tā niedarbojās - kā mājās šķirstot reprodukcijas un cenšoties saprast , kas ir tas, ko es tur redzu.

Radošais process un ārprāts ir vienas medaļas divas puses. Kāpēc dāmas ir iejūtīgas pret māksliniekiem? Tāpēc, kā kreativitāte un seksualitāte ir zem viena kopsaucēja. Mans uzskats ir tāds, ka saprāts
bez gara patoloģijas nevar eksistēt, jo psihologiskā testa ir jautājums -
vai jums ienāk prātā domas, par kurām jūs nevienam nestāstat? Ja cilvēks to noliedz, tad skaidrs, ka viņš melo. Viss nav tik vienkārši, kā jūs domājat. Tomass Manss arī norādīja, ka literārais darbs ir saistīt ar patoloģiju.

Tu, Anna, raksti to, ko pati nesaproti - Dalī bija oriģināls mākslinieks i kā formas novātors, i ka ģeniāls kolorists. Tev gribas kaut ko gudru pateikt, bet sanāk kā vienmēr.