Deviņdesmitajos es šajā zālē viesojos regulāri, bet manas pirmās atmiņas par to saistās ar laiku, kad man bija kādi četri pieci gadi. Rūtainu kleitu mugurā un zilo vizbulīšu pušķīti rokās es pārbijusies virzos gar tumši brūno sienu uz skatuves pusi, lai pēc Jaunatnes teātra izrādes "Sofijas nolaupīšana" iedotu puķes Gunta Skrastiņa spēlētajam lauvam.
Cilvēki priecīgi gavilēja, bet tas nemaina faktu, ka tiesas lēmums atzīt visus par vainīgiem ir absurds. Vai šiem cilvēkiem un viņu atbalstītājiem jābūt pateicīgiem par šādu "apžēlošanu"? Vai mums jāpateicas par netaisnīgu spriedumu tiesai, kurai vajadzētu taisnīgi aizstāvēt cilvēkus?
Skatlogu izstādes neviļus iezīmējās kā izolācijas laika mākslas vēstneši, kas, piemiedzot aci, aicina Rīgas krustām šķērsām gājējus atcerēties, ka kaut kur šajā pilsētā joprojām mīt mākslinieki, kam šis var būt grūts dīkstāves brīdis vai – gluži pretēji – pacilājošs un atbrīvojošs dzīves posms (un kāpēc gan ne viss kopā?).
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
PierakstiesTev vēl nav Satori konta un vēlies to izveidot?
Reģistrējies
Jau esi reģistrēts Satori lietotājs?
Pieraksties!Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.
Paldies!
Recenzija
26.05.2015
0
Nolādētais blasters