Domas
09.02.2015

Nogalināt arābu

Komentē
2

"I'm alive
I'm dead
I'm the stranger
Killing an arab"
The Cure. "Killing an Arab" 

Franču rakstnieka un filozofa Albēra Kamī tēvs krita vienā no pirmajām kaujām pie Marnas Pirmā pasaules kara pašā sākumā. Albēram tobrīd vēl nebija pat viens gads, bet, kad viņš paaugās, par vienu no nedaudzajiem un, iespējams, atmiņā visspēcīgāk palikušajiem atgadījumiem ar tā arī nekad īsti nesatikto tēvu kļuva stāsts par reiz publiski izpildītu nāvessodu.

Nāvessods bija ticis piespriests kādam laukstrādniekam, kurš bija nogalinājis zemes īpašnieka ģimeni ar visiem bērniem. Sabiedrības vairākums bija uzskatījis, ka ļaundaris ir pelnījis varbūt pat ne šādu, bet vēl briesmīgāku sodu, lai neteiktu – atriebību. Tā bija uzskatījis arī Kamī tēvs, un tieši tāpēc viņš bija nolēmis apmeklēt publisko soda izpildīšanu. "Viņš cēlās nakts vidū, lai laikus nonāktu soda izpildes vietā, kas atradās otrā pilsētas malā un ko bija aplencis liels ļaužu pūlis," jau vēlāk šo atgadījumu Kamī pārstāstīja 1957. gadā publicētās esejas "Pārdomas par giljotīnu" sākumā [1]. "Par to, ko viņš torīt redzēja, viņš nevienam neteica ne vārda. Vienīgi mana māte stāstīja, ka viņš atskrējis mājās kā vējš, ar pārvērstu seju, neatbildējis ne vārda, īsu brīdi atlaidies gultā un tad pēkšņi sācis vemt. Viņš bija atklājis patiesību aiz cēlajiem vārdiem, aiz kuriem to slēpa. Tā vietā, lai domātu par noslepkavotajiem bērniem, viņš vairs nespēja domāt ne par ko citu kā vien par šo elsojošo ķermeni, ko uzsvieda uz dēļa, lai tam nocirstu galvu."

Angļu rakstnieks Viljams M. Tekerijs 1840. gadā, pēc tam, kad bija devies nolūkoties nāvessoda publiskā izpildīšanā, rakstīja: "Es jūtos apkaunots un pazemots par pretīgo ziņkārību, kas mani aizvadīja nolūkoties šajā atbaidošajā ainā." [2]

Izmantojot ne vien emocionālus, bet arī loģiskus argumentus un vēsturiskas atkāpes, Kamī un daudzi citi centušies pārliecināt, ka nāvessods nav nekāds sods, bet gan sabiedrībai jeb pūlim izdabājoša atriebības izrāde, kas kā noziegumu novēršanas un potenciālo noziedznieku savaldīšanas vai iebiedēšanas līdzeklis ir absolūti neefektīvs (jau vēlākajos gados tas atkal un atkal ir ticis statistiski apstiprināts – kaut vai ar skaitļiem par slepkavību daudzumu valstīs, kur nāvessodi vēl arvien tiek piespriesti, un valstīs, kur tas vairs netiek darīts [3]).

Albēru Kamī dažādos rakstos un komentāros šā gada sākumā atceras bieži. Kā nekā, viņš piedzima Francijas kolonijā Alžīrijā un atkal un atkal savos darbos mēdza atgriezties ne vien pie Ziemeļāfrikas piekrastes tuksnešainajām ainavām, bet arī pie franču kolonistu un arābu attiecībām. Kur nu vēl piemērotāks autors, ko palasīties brīdī, kad, kā vismaz daži uzskata, Franciju ar "Charlie Hebdo" un Eiropu Francijas veidolā kopumā piemeklē atmaksa par reiz, koloniālisma laikos, arābiem un visiem citiem nodarītajām pārestībām (ja atceramies, "franču alžīrietim" Merso romānā "Svešinieks" par arāba nogalināšanu arī beigās tiek piespriests nāvessods, tik zīmīgi – vai ne?), bet pie Eiropas austrumu apvāršņiem veidojas kaut kas, ko dēvē par "Islāma valsti". Tomēr atminēties Kamī mani pamudināja ne tik daudz viņa personībā un darbos dziļus nospiedumus atstājušais koloniālisma mantojums, cik jau pieminētās pārdomas par nāvessodu.

Žurnāla "Rīgas Laiks" februāra numurā publicēts Kirila Kobrina komentārs "Skatītājs bez galvas". Par tā iedvesmas avotu ir kļuvis kāds cits komentārs, kura autors ir angļu rakstnieks Vils Selfs ("Mēs esam pasīvi vardarbības pornogrāfijas patērētāji", "The Guardian", 2014. gada 23. decembris [4]) un kurš citstarp raksta: "Mūsu reakciju uz "Islāma valsts" zvērībām nav iespējams izvērtēt visā pilnībā, neaptverot šķebinošo nesamērību starp to, cik ļoti mēs esam saistīti cits ar citu un cik nespējīgi uz rīcību. Tieši šī psiholoģiskā dilemma, kas tur mūs savā varā, liek vai nu just mums līdzi šiem cilvēkiem, kuri sasietām rokām gaida tik barbarisku nāvi, vai arī būt vienaldzīgiem pret viņu likteni." Kobrina "atbilde" Selfam ir mudinājums nošķirt situācijas, kurās mēs spējam būt vien vērotāji (un šausmināties, skatoties "YouTube" video vai nāvessoda izpildīšanu pilsētas laukumā), no visa tā, ko mēs patiesi piedzīvojam, kur spējam piedalīties un piedalāmies. Tā teikt, pasīvu un bezpalīdzīgu vērošanu viņš iesaka vienkārši aizstāt ar katram savas dzīves izdzīvošanu.

Kobrina komentāru izlasīju tajā pašā rītā, kad ziņu portāli visā pasaulē steidza vēstīt, ka, iespējams, "Islāma valsts" pārstāvji dzīvu būrī ir sadedzinājuši Jordānijas lidmašīnas pilotu, pēc tam – par to, ka tas noticis jau pirms kāda laika, bet vēl nedaudz vēlāk – par to, ka atšķirībā no daudziem citiem medijiem, piemēram, "Fox News" publiskojuši arī pašu neģēlības video. Vēl pēc tam sāka parādīties ziņas par jordānieša noslepkavošanas izraisītu sašutumu visā "arābu pasaulē". Ja vēl video vai fotogrāfiju publiskošana vai skatīšanās bija kādas redakcijas darbinieku un manis paša izvēles varā, no šiem virsrakstiem izvairīties nebija iespējams itin nekā (ja nu vienīgi nepievēršot nekādām ziņām uzmanību vispār), un bija vien kaut kā nebūt ar tiem jādzīvo.

Mēģinot saprast, vai pastāv kāda atšķirība starp šādas informācijas uzzināšanu, izlasot to vienīgi virsrakstos vai arī, izdabājot "Islāma valsts" pārstāvju vēlmēm, viņu filmētos slepkavību videoklipus arī noskatoties, atkal un atkal domās atgriezos pie Vila Selfa piesauktā barbarisma.

Vēsture ir pilna ar līķu kalniem un dažnedažādām asiņainām neģēlībām, tomēr, runājot par "Islāma valsts" galvu ciršanas un pārējiem nāves priekšnesumiem, izmantot šo savējo un svešo nošķiršanai allaž tik ērto apzīmējumu ("visi, kas nav grieķi, ir barbari") šķita anahronisms. Ņemot vērā faktu, ka liela tiesa "Islāma valsts" būvētāju ir dzimuši, Eiropas izglītības sistēmu un citas mūsdienu pasaules labierīcības baudījuši eiropieši, "jaunās zemes" apgūt cauri Turcijai devušies no Eiropas Savienības valstīm, un, ja vien var ticēt nostāstiem, viņu vidū nebūt nav tikai "arābi", bet daudzu dažādu citu Eiropā sastopamu gājumu ļaudis, iespējams, notiekošajā ir vērts pameklēt ne tik daudz barbarisko un svešo, cik savējo, eiropeisko.

Nu jau kādu laiku par vēlamāko sabiedrības iekārtojumu tiek uzskatīta demokrātija (ar to saprotot ne vien valstu politisko iekārtu, bet pat elementāru lēmumu pieņemšanu uzņēmumu sapulcēs un visur kur citur; lūk, piemēram, stāsts par demokrātiju "darbībā").

Jāpatur prātā, ka viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem moderno laiku vēsturē, kas ļāva šai idejai iesakņoties, kā arī pamazām nomākt ilgas pēc monarhijas vai ar baznīcu saistītas valdnieku valdīšanas priekšrocībām un, visbeidzot, tādai vai citādai demokrātijai izplatīties visā pasaulē, bija Franču revolūcija. Par neaizstājamu tās atribūtu un simbolu kļuva 1793. gadā pirmoreiz lietā liktā giljotīna – no galvas ar bezmaz vai zinātnisku precizitāti varēja šķirties gandrīz ikviens, par kuru vien radās kaut mazākās aizdomas kā par lielā mērā Apgaismības iedvesmotās revolūcijas pretinieku. Un tomēr ne viens vien vēsturnieks uzskata, ka Franču revolūcija ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem notikumiem pasaules vēsturē.

Bet pakāpsimies atpakaļ nedaudz senākā pagātnē. Dievs pie pravieša Muhameda vērsās krietni vien pēc tam, kad nākamajiem kristiešiem jau bija dāvājis savu vienpiedzimušo dēlu (Muhameda dzimšanas laiks tiek datēts ap 570. gadu). Kāds gan tur brīnums, ka Muhameda sekotāji arī citās jomās par vairākiem gadsimtiem iepaliek. 500-600 gadu ir daudz: iztēlojieties, ja brīdī, kad mēs jau posāmies stāties Eiropas Savienībā un NATO, Portugālē kāds vēl tikai taisītos ceļā nejauši atklāt Ameriku.

Zemēs, kur pamazām izplatījās kristīgā ticība, ideja par laicīgu varu un baznīcas nošķiršanu no valsts nebūt nepiedzima dažu gadu desmitu vai pat simtu laikā. Pat faktiski neierobežotas tiesības ikvienam paziņot, ka viņš ir otrreiz pie cilvēkiem ieradies Jēzus, visai ilgi netiktu uzskatītas par ko pašsaprotamu, pieciešamu vai vismaz joku. Nemaz nerunājot par tādām idejām kā izteiksmes brīvība, sieviešu līdztiesība, rasu vienlīdzība, ekoloģija, geju un lesbiešu tiesības u.tml. Pirms visa tā vēl vajadzēja izkarot krusta karus un mēģinājumu un kļūdu ceļā pārciest vēl visu ko. Kopš Franču revolūcijas līdz pēdējam ar giljotīnu izpildītam publiskam nāvessodam 1939. gadā Francijā bija jāpaiet vairāk nekā pusotram gadsimtam. Albēra Kamī minētie argumenti vai vienkārša nāvessodu efektivitātes statistika vēl arvien daudzus nav spējusi pārliecināt pat tādā demokrātijā sakņotā valstī kā ASV.

Kamī pretnāvessoda argumenti vai kāda nebūt statistika nepārliecinās arī "Islāma valsts" dibinātājus. Runāšana ar viņiem šādā valodā droši vien līdzinātos laika mašīnā atbraukuša Kamī mēģinājumiem pašā Franču revolūcijas karstumā savus tautiešus kaismīgi atrunāt no giljotīnas izmantošanas. Un, visticamāk, šāds mēģinājums viņam beigtos nevis ar nāvi autokatastrofā, bet uz ešafota.

Bet tikmēr, padzirdot par kārtējo "Islāma valstī" pastrādāto varas darbu, mēs (eiropieši, demokrātisko tradīciju pārnēsātāji, kristīgās puslodes pēcteči u.c.) mokāmies neizpratnē, ko ar šo pieredzi iesākt, kas un vai vispār būtu darāms.

Kirila Kobrina komentārā piedāvātā stratēģija nedaudz atgādina attieksmi, kāda šur tur – arī Latvijā – apbrīnojamā vienprātībā tiek kultivēta pret atsevišķām sabiedrībā par nevēlamām vai morāli apšaubāmām uzskatītām izdarībām (var gan diskutēt, vai šāda attieksme ir trāpījusi pašiem lielākajiem mūs apdraudošajiem ļaunumiem, bet tas ir cits stāsts). Runa ir par reiz vēl kaut kad 90. gados panāktu masu saziņas līdzekļu draudzīgu vienošanos vairs neatspoguļot bērnu skaistuma konkursus, pēcāk arī skaistuma konkursus vispār, un kaut kā šī industrija drīz vien izčākstēja pati no sevis. Līdzīga noklusējuma taktika, šķiet, nu jau tiek ievērota pret uzmanību alkstošiem trakajiem, kas mīl izklaidēties, ziņojot, ka sabiedriskās vietās it kā esot paslēpti spridzekļi; daudzviet šāda neziņošanas vienošanās tiek attiecināta arī uz pašnāvību mēģinātājiem – diemžēl pašnāvības mēdz būt "lipīgas". Var jau būt, ka publiska, videoklipos tiražēta galvu griešana uz nenobriedušiem un laikā nobīdītās tradīcijās uzaugušiem prātiem atstāj līdzīgu iespaidu.

Droši vien var iebilst, ka idejas par to, ko "nedarīt", nekā mums nepalīdz saprast, ko darīt, tomēr tā gluži nav. Domāju, pietiek vien palūkoties atpakaļ savā vēsturē (piemērus katrā valstī var atrast labu labos), lai ātri vien atmiņā atsauktu brīžus, kuros nu nekādā ziņā nebūtu vēlēšanās atgriezties un piedzīvot vēlreiz. Diemžēl pie šādiem brīžiem cilvēces vēsturē parasti piederējuši arī mēģinājumi civilizēt dažnedažādus "mežoņus" vai "barbarus", kas agri vai vēlu mežoņa dabu atmodinājuši arī pašos rietumu, kristīgo vai kādu nebūt citu vērtību nesējos.

Tā, iespējams, arī ir vienīgā robeža, kuru ir vērts sargāt, jo, kā liecina līdzšinējās "cīņas pret terorismu" vēsture, kārdinājums pašiem iekrist atpakaļ dažus gadsimtus senā pagātnē, kādu paspīdzināt un varbūt pat iedarbināt giljotīnu, var būt ārkārtīgi liels.

 

[1] Kamī, Albērs. "Pretēji gaidītajam" [fragm. no 1957. g. sarakst. esejas "Pārdomas par giljotīnu"]. No franču val. tulk. Agnese Gaile // Rīgas Laiks, Nr. 2 (2007, febr.), 10.–11. lpp.

[2] Citēts pēc: Camp, James. Invitation to a Beheading.

[3] The Death Penalty and Deterrence. (Amnestyusa.org)

[4] Will Self: we are passive consumers of the pornography of violence. (Theguardian.com)

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!