Foto: Eve Ariza
 
Sarunas
11.09.2020

Noenkurojies tagadnē. Saruna ar amerikāņu dzejnieku CA Konradu

Komentē
0
Saglabā

"White trash* asfiksijas dēls, kura bērnība ietvēra palīdzību mātei grieztu ziedu pārdošanā lielceļa malā un veikalu apzagšanā," tā sevi īsi raksturo 1966. gadā dzimušais amerikāņu kvīru dzejnieks CA Konrads (CAConrad) [1], viens no spilgtākajiem otrās Rīgas starptautiskās mākslas biennāles viesiem, kura viesošanās, tāpat kā daudziem citiem, bija plānota klātienē, tomēr izvērtās kā tiešsaistes saruna-performance, kas notika 21. maijā.

Lasot Konrada biogrāfiju un klausoties viņa paša vārdos par to, šķiet, ka vienā personā koncentrējusies milzīga daļa no ciešanu un stāstu spektra, kas raksturo citādību 20. gs. otrajā pusē, kad atšķirīgi vēstījumi arvien intensīvāk sāka iznirst no vēstures apakšzemes, bet vēl ilgi saskārās (un turpina saskarties) ar pareizo, valdošo, binārās opozīcijās sakārtoto stāstu pretestību, kas bieži pāraugusi vardarbībā. Sevišķi ASV, kuras dažādos štatos un pilsētās aizritējusi Konrada dzīve, bet kuras vēsture, spartiskais kapitālisms, krasā  ekonomiskā noslāņotība un "amerikāņu sapņa" dominance cilvēku iespējamo mērķu un cerību horizontos šos stāstus mēdza padarīt vēl skaudrākus nekā citviet Rietumu pasaulē. Bērnība nelabvēlīgā strādnieku šķiras ģimenē, apcelšana un izstumšana skolā (Dokumentālajā īsfilmā "Konrada grāmata" ("The Book of Conrad", 2016) viņš saka: "Mani par pediņu sauca biežāk, nekā mani sauca vārdā."), aizbēgšana uz pilsētu pusaudža gados, dzīve LGBTQ komūnās, kas droši vien saistījās ar jaunām cerībām, bet ko uz ilgiem gadiem aptumšoja AIDS ēra, un, visbeidzot, Konrada partnera Marka Holmsa (saukta par Zemi (Earth)) brutālā izvarošana, spīdzināšana un noslepkavošana Tenesī štatā 1998. gadā – noziegums, kas izmainīja Konrada dzīvi un joprojām nav legāli atrisināts.

Lai cīnītos ar šīs traģēdijas raisīto bezpalīdzību, izmisumu un depresiju, Konrads sāka konstruēt un piekopt ķermeniskus, uzmanības koncentrēšanā balstītus rituālus, no kuriem un caur kuriem radās viņa dzejoļi, – tehnika, ko viņš laika gaitā nosauca par (soma)tiskās dzejas rituāliem. Vairums no dzejoļiem, kas apkopoti pēdējo 15 gadu laikā izdotajos septiņos dzejas krājumos, rakstīti šajā tehnikā. Rituāli ir visdažādākie: no vienkāršas ieklausīšanās apkārtnes skaņās līdz skudru izsekošanai tuksnesī un to ceļa kartes zīmēšanai uz sava ķermeņa. Rituālu veikšanas laikā tiek nemitīgi veiktas piezīmes un apziņas plūsmas pieraksti, kas vēlāk tiek pārstrādāti dzejoļos.

Kā var pārliecināties gan Rīgas Biennāles mājaslapā pieejamajā ierakstā no 21. maija tiešsaistes performances, gan daudzos citos Konrada runu un performanču ierakstos, kas viegli atrodami tīmeklī, viņš ir lielisks orators un pats savu stāstu daiļrunīgākais stāstnieks. Iespējams, tas paskaidro, kāpēc Konrads nepiekrita ierastajam interviju formātam, kurā es mūsu sarunu atšifrētu un pārveidotu pats pēc saviem ieskatiem. Uz maniem 11 rakstveidā atsūtītajiem jautājumiem viņš piekrita atsūtīt 11 precīzas rakstveida atbildes ar piebildi, ka tomēr cer kādreiz apmeklēt Rīgu personiski – tostarp tāpēc, lai pamēģinātu rakstīt dzeju Rīgas Centrāltirgū.

Helmuts Caune

Vai jūs saucat sevi par dzejnieku? Ko tas nozīmē 2020. gadā?

Vai dzejnieks ir kaut kas, par ko man sanāca kļūt? Ko gan tas jelkad ir nozīmējis? Robērs Desnoss rakstīja dzejoļus, būdams ieslodzītais Hitlera nāves nometnēs Polijā. Viņš rakstīja dzejoļus, jo tie palīdzēja viņam saglabāt asas un skaidras maņas. Tā tas ir bijis jebkurā laikmetā – kad liekam lietā savu radošumu, mēs spējam saskatīt risinājumus, kā izkļūt no savām ciešanām. Man dzeja nekad nav bijusi izmisuma vieta, bet gan ceļš ārā no tās.

Kas jūsu skatījumā ir rituāla galvenā funkcija?

Gan dzeja, gan rituāls ir divas ļoti senas tehnoloģijas. Man (soma)tiskās dzejas rituāli ir vieta, kurā radīt valodu, kas pārtop manos dzejoļos.

Pēc kādas metodes jūs radāt rituālus, kurus pats piekopjat?

Esmu sapratis, ka viens rituāls iedvesmo nākamo. Man bija rituāls, kas veiksmīgi izārstēja manu depresiju pēc tam, kad mans draugs Zeme tika izvarots un nogalināts. Šis rituāls un no tā izrietošie dzejoļi iedvesmoja mani rituālam, ko piekopju pašlaik, – to sauc "Izmirušās vibrācijas atdzīvošanās". Viņš sauca sevi par Zemi, jo bija vides aktīvists. Šis jaunais rituāls godina viņa piemiņu, pētot, kas notiek, ja manā ķermenī iepludina nesen izmirušu dzīvnieku skaņu ierakstus [2].

Jūs esat teicis, ka vienā brīdī pārvarējāt savu nespēju rakstīt tagadnes izteiksmē. Ko tieši jums tas nozīmē – rakstīt un būt tagadnē?

Jā, es nāku no rūpnīcas strādnieku ģimenes. Es mācījos no saviem tuviniekiem – kā jebkurš bērns mācās no pieaugušajiem. Dodoties uz darbu rūpnīcā, viņi uz lielu daļu dienas pārtop par mašīnu papildinājumiem. Lai sadzīvotu ar šo mērdējošo aktivitāti, viņi izslēdz tagadni un koncentrējas uz pagātni vai nākotni. Kad es ar viņiem runāju, viņi ir vai nu nomākti par pagātni, vai uztraukti par nākotni. Viņi ir pazaudējuši tagadni, jo nezina, kā ieslēgt to atpakaļ, aizejot no darba.

Šis mehānisms atrada veidu, kā iekļūt arī manī. Tas kļuva par mani. Kad sāku piekopt (soma)tiskās dzejas rituālus, tie mani momentā noenkuroja tagadnē, un tas mani darīja ļoti laimīgu. Ko īsti man nozīmē rakstīt tagadnē? Šī ikdienas aktivitāte ir pārprogrammējusi manu prātu ārā no rūpnīcas, tā ir iedevusi man acis, ar kurām redzu tieši to, kas ir manā priekšā, ausis, ar kurām dzirdu to, kas ir man apkārt – nevis atmiņas, bet tagadnes stāvokli. (Soma)tiskās dzejas rituāli man devuši spēju dziļāk novērtēt visa apkārtējā radošo dzīvotspēju –  vienalga, kur es atrodos.

Mani pārsteidz, cik ļoti jūsu dzejoļus var lasīt reizē gan kā mērķtiecīgas, stāstošas struktūras, gan kā jēlu apziņas plūsmu. Varbūt jūs varētu ļaut mazliet ielūkoties jūsu dzejas rakstīšanas procesā? Kādi ir tās pamatnosacījumi, kādā ātrumā un pie kāda līmeņa ciešanām tā notiek?

Sāksim ar ciešanām. Tā tiešām ir, ka ciešanas var iedvesmot dzeju – bet kāpēc? Manuprāt, tāpēc, ka traģēdija izceļ mūs ārpus ikdienas rūpēm, liek mums koncentrēties uz šausminošajiem vai nomācošajiem notikušā apstākļiem. Proti, traģēdija ir tāda veida fokuss, no kura viss cits atlobās nost. Kolīdz mēs to saprotam, varam izvēlēties vērst savu uzmanību uz jebko. Tas nozīmē, ka ciešanas ir tikai viens no miljons iespējamiem veidiem, kā koncentrēt uzmanību.

Kad rakstu (soma)tiskās dzejas rituālā, katra mana pagriešanās, katra kustība maina to, kā no manis plūst valoda. Reiz rituāla ietvaros sekoju kādai skudrai Rietumteksasas tuksnesī. Tā stiepa uz pūzni kadiķa sēklu, un es uzzīmēju tās ceļojuma karti. Mana rakstīšana mainījās, tuksneša saulei kļūstot karstākai, tā mainījās, manai elpai kļūstot ātrākai, dziļākai vai man to aizturot. Vēlāk es uz savas miesas uzzīmēju kartes kopiju.

Kāda ir jūsu attieksme pret angļu valodu? Vai jūs jelkad esat vēlējies, kaut prastu dzejot citā valodā?

Angļu valodā es uzaugu – tā ir valoda, ko zinu. Man patīk, ka tajā ir tik daudz vārdu no visas plašās pasaules, bet neciešu, kā tajā skan impērijas ritms.

Vai jums ir iebildumi pret tādiem daudz lietotiem izteikumiem kā "mans ķermenis" vai "mans prāts", kas it kā implicīti reprezentē ķermeni un prātu kā nošķirtas lietas? Vai valoda varētu šādas formas pārvarēt?

Mēs esam izniekojuši pārāk daudz paaudžu, domājot, ka prāts un ķermenis ir nošķirti. Prāts ir fizikāla lieta, tas ir ķermenis. Un visam ķermenim piemīt jušanas un atcerēšanās spēja, ne tikai smadzenēm. Katrs no mums satur kopā šūnu triljonus, un tās savā starpā sazinās ar ķīmisku signālu palīdzību. Kad ar kādu šūnu visas apkārtesošās šūnas pārstāj sazināties, tā pašiznīcinās. Izolētība ir problēma, un šūnas nāve ir kā mikrokosms tam, kā jūtamies, kad esam atstāti vieni.

Kāpēc tieši Rīgas Centrāltirgus jums likās kā vieta, kur jūs varētu rakstīt dzeju?

Jo tas ir skaists un skaistums ietekmē mūsu reakcijas. Ja es tur rakstītu, šīs reakcijas būtu rakstīšanas uzmanības centrā. Un dzirdēt valodu, kuru es nezinu, ir kā ļaut sev pāri skaloties ūdens vilnim. Arī smaržas būtu jaunas. Tā būtu jauna pieredze un sniegtu man plašas iespējas jaunas dzejas meklējumiem.

Vai tas, ka esat amerikānis, jums nozīmē ko svarīgu?

Vairums manas ģimenes vīriešu ir nogalinājuši citus cilvēkus. Viņi visi ir strādnieki – tie, kas iesaukti armijā vai arī (manas ģimenes gadījumā) – pieteikušies brīvprātīgi pienākuma izjūtas dēļ. Kad domāju, ko nozīmē būt amerikānim, es domāju par nogalināšanu. Mani vectēvi nogalināja cilvēkus Vācijā un Japānā. Mani onkuļi nogalināja cilvēkus Korejā un Vjetnamā. Tagad mani brālēni nogalina cilvēkus Irākā un Afganistānā. Mana ģimene ir cilvēki, kas šurp atceļoja no Īrijas un Dānijas un ir nogalinājuši kopš savas ierašanās šeit Pirmā pasaules kara laikā. Valsts, kas uzcelta uz verdzības. Valsts, kas uzcelta uz pirmiedzīvotāju genocīda – pirmiedzīvotāju, kuri reiz plauka un zēla pa visu šo sadalīto, iekaroto zemi.

Kas ir lielākie meli, ko mūsdienu cilvēki sev stāsta?

Lielākie meli ir tie, ka cilvēki noticējuši, ka nav radoši. Es to dzirdu visu laiku, cilvēki pēc manas performances man saka – es gribētu, kaut es arī varētu rakstīt dzejoļus. Es vienmēr saku – TU VARI, TU VARI, TU VARI RAKSTĪT DZEJOĻUS. Galvenie meli, ko kliedēt no mūsu dzīves, ir šī neticība mūsu kā radošu būtņu iespējām. Radošums VISU mūsu dzīvē padara skaistāku.

Apzinoties visu, ko esat redzējis un izjutis, vai spējat salīgt mieru starp savu tagadni un savas pagātnes notikumiem? Vai jūs spētu pateikt, ka priecājaties par visu, kas ar jums noticis?

Kad biju tīnis, es aizbēgu uz pilsētu, lai kļūtu par dzejnieku. Tas bija 1984. gads, un cilvēki LGBTQ komūnā ļoti daudz slimoja un mira no AIDS. Būdams jauns, redzēju ekstrēmi daudz ciešanu un nāves. Esmu bijis uz daudzām bērēm un nevienu savas dzīves dienu es negribētu dzīvot vēlreiz. Nekādas nožēlas – es dodos tikai uz priekšu. Paldies jums par šo iespēju!

*White trash ­­– rupjš apzīmējums nabadzīgiem baltādainas klases cilvēkiem ASV, īpaši izteikti dienvidu štatos. Aptuvens latviskojums – baltās pabiras.

 

[1] Kā savā tekstā par CA Konradu pareizi norāda Vents Vīnbergs, Konradu raksturo nebināra dzimumidentitāte, kuru grūti atveidot ar latviešu valodas vietniekvārdiem. Līdzīgi Ventam, šajā tekstā izvēlējos un konsekventi lietoju vienu dzimti.

[2] Precīzāk par šī rituāla niansēm varat lasīt Konrada (soma)tiskās dzejas rituālu blogā.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!