Nodziedi man mīlas dziesmu. 3. daļa: mūzikls ir miris, lai dzīvo mūzikls!

Holivudas mūzikls no 1970. gadiem līdz mūsdienām

Šobrīd mūzikli atguvuši savu aktualitāti arī Latvijas publiskajā telpā – izskanējušas ziņas par to, ka līdz 2024. gadam Ogrē tiks izveidots profesionāls Operetes un muzikālais teātris. Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurai nav sava profesionālā muzikālā teātra, lai arī entuziastu un žanra mīļotāju ir daudz. Pārsteidzošā kārtā – arī jauniešu vidū, un tas rosina cerēt, ka tuvākajos gados taps arī gana daudz pašmāju mūziklu.

Šī ir Holivudas mūziklu vēsturei veltīto rakstu sērijas pēdējā daļa, kurā pievērsīšos periodam, kad mūzikli zaudēja savu aktualitāti un arvien vairāk kļuva par dīvainu izņēmumu, nevis neatņemamu kino piedāvājuma sastāvdaļu. Kā jau minēju sava iepriekšējā raksta nobeigumā, 1960. gadu beigas iezīmēja spēcīgas izmaiņas ASV kino. Arvien lielāka nozīme bija neatkarīgajiem projektiem, un dzima tas, ko varētu dēvēt par Holivudas "autorkino", kuru veidoja jaunās paaudzes režisori – Mārtins Skorsēze, Pīters Bogdanovičs, Hels Ešbijs, Roberts Oltmens, Džons Kasavītiss, Maiks Nikolss un daudzi citi. Lai arī šie kino veidotāji bija uzauguši, skatoties Holivudas studiju ēras kino, viņus interesēja intīmāki stāsti, dokumentālāks un inovatīvāks filmēšanas stils un viņu darbos bija maz kā no vecās Holivudas grandiozitātes. Viens no šīs grandiozitātes stūrakmeņiem, protams, bija mūzikls.

1970. gados tapa skaitliski daudz mazāk mūziklu, nekā bija ierasts līdz tam, bet tai pašā laikā šajā desmitgadē tapuši arī daži šī žanra spēcīgākie un populārākie darbi, kurus skatītāji mīl vēl šodien, – piemēram, leģendārais Džima Šarmana kulta mūzikls "Rokija Horora šausmu šovs" ("Rocky Horror Picture Show", 1975), Normana Džūinsona ekranizējums Endrjū Loida Vēbera mūziklam "Jēzus Kristus superzvaigzne" ("Jesus Christ Superstar", 1973), Boba Fosa "Kabarē" ("Cabaret", 1972), kā arī Džona Bedhema "Sestdienas vakara drudzis" ("Saturday Night Fever", 1977) un Rendela Kleizera "Breolīns" ("Grease", 1978). Iespējams, tas gan bija saistīts arī ar to, ka šī desmitgade kino bija ļoti veiksmīga kopumā.

Roks, disko un džezs Brodvejas mērcē: 1970. gadi

1970. gadu mūziklu galvenais mērķis bija pielāgoties jaunajiem mūzikas stiliem, kas bija guvuši popularitāti jauniešu vidū – sen zināms fakts, ka tas, ko patērē jaunieši, vienmēr pelnīs naudu. Tāpēc gan uz Brodvejas skatuvēm, gan kinoekrāniem lielāku popularitāti ieguva rokoperas, pie kurām pieskaitāma arī Endrjū Loida Vēbera un Tima Raisa "Jēzus Kristus superzvaigzne". Mūziklos sāka dominēt rokmūzika, disko un džezs – septiņdesmito gadu populārākie mūzikas žanri.

Tai pašā laikā nebija iespējams izvairīties arī no tīri klasiskiem mūzikliem: piemēram, tikko bija sācies Bārbras Streizandes popularitātes vilnis – viņas filmas "Skaidrā dienā tu vari ieraudzīt mūžību" ("On a Clear Day You Can See Forever", 1970, rež. V. Minelli) un turpinājums "Smieklīgajam skuķim" – "Smieklīgā lēdija ("Funny Lady", 1975, rež. H. Ross) – bija klasiski Brodvejas stila mūzikli. Pat 1976. gada Frenka Pīrsona versija par "Zvaigzne ir dzimusi" ("A Star Is Born") ar Streizandi galvenajā lomā bija ļoti "brodvejiska", lai arī sižetiski pievērsās rokmūziķu ikdienai. Taču Streizandes balss nav piemērota rokmūzikai un viņas dīvas statuss teju vai laužas laukā no ekrāna, neļaujot skatītājam noticēt, ka viņa ir par sevi nepārliecināta iesācēja – dziedātāja, kurai nepieciešama palīdzība. Piemēram, citas Brodvejas dīvas – Betas Midleres – balss ir mazāk pieradināta, un Marka Raidela filmā "Roze" ("The Rose", 1979), kas ir attālināti balstīta Dženisas Džoplinas dzīvesstāstā, Midlere spēj pārliecināt, ka ir pašdestruktīva rokzvaigzne.

Gan "Zvaigzne ir dzimusi", gan "Roze" pierāda, ka "aizkulišu mūzikli" nebija zaudējuši savu popularitāti – pat ja tie stāstīja par izdomātiem tēliem. Reālu personību dzīvesstāsti figurēja, piemēram, 1972. gada filmā "Lēdija dzied blūzu" ("Lady Sings the Blues", rež. Sidnijs Dž. Hjūrijs) par Billijas Holidejas karjeru, kā arī 1978. gada filmā "Badija Holija stāsts" ("The Buddy Holly Story", rež. Stīvs Rešs). Turklāt arī abi Boba Fosa populārākie kino mūzikli "Kabarē" un "Viss šis džezs" ("All That Jazz", 1979) ir pieskaitāmi aizkulišu mūzikla žanram, jo tā bija Fosa specialitāte.

Fosa "džeza rokas"

Bobs Foss bija dejotājs, horeogrāfs un režisors, kurš profesionāli pievērsās dejošanai jau 13 gadu vecumā un strādāja gan teātrī, gan kino. Viņš ir arī vienīgais cilvēks, kurš viena gada laikā (1973) saņēmis "Oskara", "Emmy" un "Tony" balvas. 1950. gados Foss bija noslēdzis līgumu ar "mūziklu studiju" "M.G.M." un parādījās vairākos viņu mūziklos kā dejotājs, reizēm viņam atļāva veidot arī horeogrāfiju nelieliem deju numuriem. Kāds no šiem numuriem piesaistīja Brodvejas producentu uzmanību, un Foss savu karjeru pārvirzīja uz teātra skatuvi, kur sāka gūt panākumus kā horeogrāfs. 1955. gadā viņš iepazinās ar dejotāju Gvenu Verdonu, kura kļuva par viņa trešo sievu un nozīmīgu partneri radošajā darbībā. Verdona jau bija Brodvejas zvaigzne, kura bija saņēmusi vairākas "Tony" balvas, tāpēc, kad viņai piedāvāja lomu mūziklā "Rudmate" ("Redhead"), Verdona uzstāja, ka piekritīs tikai tad, ja Foss varēs to režisēt. Tā nu 1959. gadā Bobs Foss debitēja Brodvejā kā režisors. Fosa veidotajām dejām raksturīgas salauztām lellēm līdzīgas kustības, ieliekti, uz iekšu vērsti ceļi, asi spērieni, knipji un, protams, "džeza rokas".

Boba Fosa devums ASV horeogrāfijai ir tik nozīmīgs un atpazīstams, ka viņa vārds kļuvis par neatņemamu kultūrtelpas sastāvdaļu – piemēram, slavenais skeču šovs "Saturday Night Live" viņam veltīja skeču vēl pat samērā nesenajā 2013. gadā. Desmit gadus pēc debijas muzikālā teātra režijā Fosam radās iespēja iemēģināt roku kino. 1966. gadā Foss iestudēja mūziklu "Jaukā Čeritija" ("Sweet Charity"), kas ir attāli balstīts Federiko Fellīni filmā "Kabīrijas naktis" ("Le notti di Cabiria"). Galveno lomu tajā atveidoja Gvena Verdona, un mūzikls kļuva par hitu. Taču 1969. gadā iznāca ekrāna versija, kur Čeritijas lomā redzama jaunākā Šērlija Makleina, un tā bija finansiāla izgāšanās. Foss izmisīgi vēlējās pierādīt, ka tomēr spēj veidot arī kino, un 1972. gadā iznāca viņa otrā filma "Kabarē", kas pārspēja visas uz sevi liktās cerības – gan ienākumu, gan kritiķu atzinības dēļ. Filma ieguva 8 "Oskara" balvas, un Foss saņēma statueti par labāko režiju, šajā kategorijā pārspējot Frānsisa Forda Kopolas filmu "Krusttēvs" ("Godfather").

"Kabarē" bija arī pirmais lielais muzikālais uznāciens kino leģendārās mūziklu zvaigznes Džūdijas Gārlendas meitai Laizai Minelli. Lai arī viņa jau bija ieguvusi slavu Holivudā, kā arī vienu "Oskara" nomināciju, "Kabarē" ļāva Laizai Minelli  parādīt savas lieliskās vokālās un deju dotības. Kaut gan "Kabarē" ir balstīts Brodvejas mūziklā, Foss lika to krietni pārrakstīt, un mūzikla autori Džons Kanders un Freds Ebs īpaši filmas versijai sacerēja arī jaunas dziesmas. Fosa inovatīvā horeogrāfija kopā ar drūmo stāstu par nacistu varas pieaugumu Veimāras republikā ietvēra sevī jaunā laikmeta mūzikla svarīgākās iezīmes – sociāli aktuālas tēmas, skarbākus sižetus un inovatīvus veidus, kā pasniegt muzikālos numurus (piemēram – dinamiska montāža un netipiski kadrējumi). Laizas Minelli izpildītais numurs "Mein Herr", kur neatņemama dejas sastāvdaļa ir krēsli, kļuvis par daļu no populārās kultūras – viens no piemēriem, kur tas tiek precīzi citēts, ir Roba Māršala 2009. gada mūziklā "Deviņi" ("Nine").

Otra slavenākā Boba Fosa filma "Viss šis džezs", manuprāt, ir viens no interesantākajiem un inovatīvākajiem aizkulišu mūzikliem – dziļi personiskais un autobiogrāfiskais stāsts savā ziņā sasaucas ar Federiko Fellīni filmu "8 1/2". Pašdestruktīvais horeogrāfs un režisors Džo Gideons ir paša Fosa alter ego, turklāt filmā vienu no Gideona dzīves sievietēm atveido Anna Reinkinga, kura tajā laikā bija Fosa partnere dzīvē. Šajā stāstā savijas realitāte ar fantāziju – Gideons, guļot slimnīcā, redz Brodvejas stila fantāzijas, caur kurām izdzīvo savas bailes no nāves, pārdomā pieļautās kļūdas un mēģina rast piedošanu. "Viss šis džezs" atspoguļo 1970. gadu "aizkulišu mūzikliem" raksturīgos drūmos apakštoņus, kas vēstī par slavas tumšo pusi, pašdestrukciju un zvaigžņu dzīves spožumu un postu.

Varētu teikt, ka ar šo 1979. gada filmu arī beidzās Fosa izcilā kinorežisora karjera, jo viņa pēdējā filma "Zvaigzne 80" ("Star 80", 1983) bija neveiksme, par spīti dalībai Berlīnes kinofestivālā, kur Foss bija nominēts kā labākais režisors. Stāsta pamatā bija šausminošā "Playboy" modeles un režisora Pītera Bogdanoviča draudzenes Dorotijas Stratenas slepkavība, un Holivudas aprindās filma tika uzskatīta par ekspluatīvu.

Psihedēlija un ceptas pupiņas

No hipiju subkultūrai un rokmūzikai veltītajiem mūzikliem 1970. gados īpaši izceļas Miloša Formana ekranizācija Brodvejas hitam "Mati" ("Hair", 1979) un, protams, psihedēliskā grupas "The Who" mūzikā balstītā režisora Kena Rasela fantastiskā rokopera "Tomijs" ("Tommy", 1975). Atšķirībā no 1940. gadu patriotiskajiem mūzikliem, 1970. gados valdīja pretkara noskaņojums. Gan "Mati", gan "Tomijs" katrs atšķirīgā veidā rāda kara postošo dabu un jaunās paaudzes nevēlēšanos piedalīties savu vecāku paaudzes radītajos militārajos konfliktos.

Kena Rasela "Tomijs" balstīts britu rokgrupas "The Who" rokoperas albumā ar tādu pašu nosaukumu. Tās galvenais varonis ir puisis, vārdā Tomijs, kuru atveido grupas līderis Rodžers Doltrijs. Viņa tēvs atgriežas no kara, bet viņu nogalina Tomija mātes jaunais mīļākais. Šī traumatiskā pieredze padara Tomiju aklu un kurlu. Viņš dzīvo kopā ar savu māti (kuru izcili atveido Elvisa Preslija specialitātes mūziklu zvaigzne Anna Mārgareta) un glābiņu rod "Pinball" spēlē. Filma ir krāsains, brīžiem didaktiska simbolisma pārpildīts mūzikls, kuru virza "The Who" mūzika un vizuāli reibinošas ainas. "Tomijā" nelielās lomās redzamas arī dažādas 1970. gadu superzvaigznes – Tīna Tērnere, Eltons Džons, Džeks Nikolsons, Ēriks Kleptons un daudzi citi. Vienā no filmas neprātīgākajām ainām Anna Mārgareta vārtās putās, dubļos (es vismaz ceru, ka tie ir dubļi) un tomātu mērcē ceptās pupiņās. Lai arī "Tomijs" nav vieglākā skatāmviela, tas, manuprāt, iemieso 1970. gadu mūzikla esenci – muzikālā materiāla pamatā ir jauniešu subkultūru iemīļotā rokmūzika, stāstā ieaustas antikapitālisma un pretkara idejas, bet vizuālā valoda atgādina popārta darbu ar spilgtām performatīvām iezīmēm. Pat ja jūs īpaši neinteresē "The Who" mūzika vai kaitina ļoti acīmredzamais un naivais simbolisms, tomēr iesaku šo mūziklu noskatīties. Ja jūs nepārliecina Annas Mārgaretas vārtīšanās konservētās pupiņās, varbūt ievilināšu jūs ar ainu, kurā Tīna Tērnere pārvēršas par bruņinieku-adatu vai ko tamlīdzīgu.

Nostalģija un disko

Lai arī 1970. gadu mūzikli centās iesīkstējušo žanru atdzīvināt no jauna, tāpat tiem bija raksturīga atskatīšanās pagātnē. Arī šajā desmitgadē bija sastopami t. s. "Americana" apakšžanra mūzikli, kuri rāda pagātni rožainā gaismā, runājot par laiku, kad viss it kā bija vienkāršāk. Šim apakšžanram var pieskaitīt arī divu spožu režisoru neveiksmīgos mēģinājumus mūzikla žanrā – Mārtina Skorsēzes "Ņujorka, Ņujorka" ("New York, New York", 1977) un Pītera Bogdanoviča "Beidzot mīlestība" ("At Long Last Love", 1975). Ja Skorsēzes oda džezam ar Laizu Minelli un Robertu de Niro galvenajās lomās ir brīnišķīga filma, kurai nepaveicās iznākšanas laikā, tad Bogdanoviča mīlas dziesma Koula Portera mūzikai nav baudāma joprojām. Laikam mūziklos tomēr jāspēlē aktieriem, kuri prot labi dziedāt un dejot.

Taču desmitgades slavenākais "Americana" mūzikls, kurš savu popularitāti saglabājis līdz pat mūsdienām, ir "Breolīns". Filmas pamatā ir 1971. gada Brodvejas mūzikls, kas stāsta par "slikto zēnu" Deniju (Džons Travolta) un "labo meiteni" Sendiju (Olīvija Ņūtona-Džona), kuri vasaras brīvlaikā iemīlas, bet, satiekoties skolā, saprot, ka pieder atšķirīgiem sociāliem slāņiem. Filmā ir vairāki muzikāli numuri, kuri kļuvuši leģendāri, taču popkultūrā visspēcīgāko nospiedumu atstājis "You’re The One That I Want". Aina, kurā Sendija pārģērbjas par "slikto meiteni", lai atstātu iespaidu uz Deniju (cik laba mācība jaunām meitenēm!), ir citēta tik bieži, ka nav vērts uzskaitīt. Galu galā ir iespējams pat iegādāties Sendijas un Denija Helovīna kostīmus – tieši tik spēcīgi šie tēli ieauguši populārās kultūras matērijā.

"Breolīns" ir izteikts sava laika produkts, jo izmantoja septiņdesmitajos gados raksturīgo kolektīvo nostalģiju pēc 1950. un 1960. gadiem, ko ilustrēja, piemēram, televīzijas seriāla "Laimīgās dienas" ("Happy Days", 1974–1984) popularitāte. Turklāt "Breolīnā" redzama arī izteikta pašironija un skatītājam tiek piemiegts ar aci – sak, arī mēs šo neuztveram nopietni. Lielu lomu spēlē  lipīgās dziesmas, un 1978. gadā "Breolīna" skaņu celiņš bija otrs visvairāk pirktais albums aiz vēl viena mūzikla albuma – 1977. gada lielā hita "Sestdienas vakara drudzis".

"Breolīnu" un "Sestdienas vakara drudzi" vieno aktieris Džons Travolta, kurš bija kļuvis par septiņdesmito gadu otrās puses superzvaigzni. Disko dejotāja Tonija Manero loma filmā, kurā skanēja populārās grupas "Bee Gees" dziesmas, viņam atnesa arī pirmo nomināciju "Oskara" balvai. Turklāt tiek uzskatīts, ka šis deju mūzikls jeb dancacle [1] padarīja diskomūziku populāru visā pasaulē. Aina, kurā Tonijs dejo pie "Bee Gees" dziesmas "You Should Be Dancing", kļuvusi par kultūrzīmi disko laikmeta deju kustībām. Lai arī šobrīd tās šķiet amizantas un parasti tika imitētas skolas disenēs, lai paākstītos, Džona Travoltas ķermeņa plastika un kustību vieglums ir apbrīnojams. Tas nav tikai disko, tā ir arī akrobātika!

Ja "Breolīns" ir izskaistināts un naivs stāsts par "kucēnu mīlestību", tad "Sestdienas vakara drudzis" ir nopietnāka drāma, kura pavēra ceļu vienam no 1980. gadu populārākajiem kino apakšžanriem – deju filmām.

Smaga desmitgade matiem un mūzikliem: 1980. gadi

Astoņdesmitie paši par sevi ir ļoti īpatns periods cilvēces vēsturē – polsteri, pufīgi mati un ļoti daudz likras. Iespējams, to var skaidrot ar lielo kokaīna daudzumu, kas tika patērēts. Lai vai kā, šis bija izaicinošs laiks arī Holivudas mūzikliem. Palūkojoties uz visu laiku sliktāko mūziklu topiem, tajos visbiežāk figurē tieši 1980. gados tapušie. Jāpaskatās vien uz 1980. gadu, kas piedāvā veselus TRĪS briesmīgus mūziklus – "Xanadu" (rež. Roberts Grīnvalds), "Mūziku nevar apstādināt" ("Can’t Stop the Music", rež. Nensija Volkere) un "Ābols" ("The Apple", rež. Menahems Golans). Jāteic, ka ir grūti izskaidrot, kas šajos mūziklos ir tik slikts, – es ieteiktu tos vienkārši noskatīties.

"Ābols" stāsta par jaunu dziedātāju Bibi, kas paraksta līgumu ar ļaunu ierakstu kompāniju. Ak, jā, darbība notiek tālā nākotnē – 1994. gadā. Tajā redzams tāds kā futūristisks Eirovīzijas dziesmu konkurss, figurē bībeliskas paralēles (ĀBOLS, saprotat?!) un dziesmas par to, ka straujā, modernā dzīve un narkotikas – tas ir slikti. Toties "Xanadu" pat piedāvā lielisku tandēmu – Olīviju Ņūtonu-Džonu un pašu Džīnu Kelliju. Taču astoņdesmitajiem gadiem vien izprotamu iemeslu dēļ šajā stāstā jāievij arī disko un zinātniskā fantastika. "Xanadu" ir dīvaina 1940. un 1980. gadu mūzikla kombinācija, taču, kā parāda šis fragments, šķiet, ka filmas veidotāji neko nezina ne par vienu no šīm desmitgadēm, par spīti tam, ka vienā no tām dzīvo. Tikmēr "Mūziku nevar apstādināt" ir filma par grupu "The Village People", kurā spēlē arī paši mūziķi. Kā redzams, šis ir viens trakoti humoristisks stāsts par to, kā grupa ieguva savu slavu.

Paralēli dīvaini sliktiem oriģinālmūzikliem bija arī pāris neveiksmīgu sīkvelu – "Breolīns 2" (1982, rež. Patrīcija Bērča) un Silvestra Stallones (jā, tā paša Stallones) režisētais turpinājums "Sestdienas vakara drudzim" – "Palikt dzīvam" ("Staying alive", 1983).

Tomēr nav tā, ka visa desmitgade būtu norakstāma – 1986. gadā iznāca kulta filma "Labirints" ("Labyrinth", rež. Džims Hensons), kurā Deivids Bovijs atveidoja goblinu karali. Un 1983. gadā Bārbra Streizande debitēja kā režisore mūziklam "Jentls" ("Yentl").

1980. gadā iznāca arī viena no labākajām biogrāfiskajām muzikālajām filmām – "Ogļrača meita" ("Coalminer’s daughter", rež. Maikls Apteds), kurā aktrise Sisija Speiseka atveido slaveno kantrī dziedātāju Loretu Linu. Jāteic, ka muzikālās biogrāfijas bija viens no veidiem, kā mūzikls izdzīvoja savu 1980. gadu krīzi, jo skatītājus joprojām interesēja mūziķu dramatiskie dzīvesstāsti. No pazīstamākajiem apakšžanra piemēriem jāmin Miloša Formana "Amadejs" ("Amadeus", 1984), Aleksa Koksa "Sids un Nensija" ("Sid and Nancy", 1986) un Luisa Valdesa "La Bamba" (1987).

Taču, lai arī 1980. gados kino mūzikla žanrs piedzīvoja acīmredzamu krīzi, divi notikumi neatgriezeniski ietekmēja žanra attīstību. 1981. gadā tika palaists jauns televīzijas kanāls MTV, kas bija veltīts tikai mūzikai. Desmitgades laikā strauju attīstību piedzīvoja mūzikas videoklipi, kuru ātrā montāža pilnībā pārveidoja to, kā skatītājs uztver attēlu, un jo īpaši ietekmēja dejas attēlojumu. Viens kadrs reti kad ilga vairāk par 15 sekundēm, un šāda pieeja horeogrāfijas atveidojumam pārcēlās arī uz kino – astoņdesmitie bija laiks, kad kino mūzikls pievērsās tieši savam otrajam stūrakmenim – dejai.

Otrs lielais pavērsiens bija tas, ka Volta Disneja studija uzsāka sadarbību ar komponistu Alanu Menkenu un dziesmu vārdu autoru Hovardu Ešmenu, kuri tikko bija radījuši hitu – netipisko mūziklu "Mazais šausmu veikaliņš" ("Little Shop of Horrors", 1986, rež. Frenks Ozs). 1989. gadā iznāca Disneja pilnmetrāžas animācijas filma "Mazā nāriņa" ("Little Mermaid", rež. Rons Klements, Džons Maskers), kas kļuva par vienu no desmitgades populārākajiem mūzikliem, radot skaidru vīziju Volta Disneja studijas nākotnei.

Dejotāji kora līnijā

Ja iepriekšējo desmitgažu mūzikli lielākoties palika atmiņā ar lipīgām dziesmām, tad astoņdesmito gadu apsēstība ar dancacle radīja citu situāciju: piemēram, trīs hrestomātiskās deju filmas – "Flashdance" (1983, rež. Adrians Lains), "Brīvie" ("Footloose", 1984, rež. Herberts Ross) un "Netīrās dejas" ("Dirty Dancing", 1987 rež. Emīls Ardolino) – palikušas atmiņā tieši ar konkrētiem deju numuriem. Piemēram, filmā "Brīvie" tā ir Kevina Beikona varoņa izmisīgā deja pamestā rūpnīcā (jo ciematā ir aizliegta rokmūzika!), cits piemērs – Dženiferas Bīlsas provju deja, uz kuru bieži redzamas atsauces popkultūrā – kaut vai Džerijas Halivelas klipā "It’s Raining Men". Turklāt abu filmu popularitāti veicināja tieši MTV. Kenija Loginsa superpopulārās dziesmas "Footloose" videoklipā redzami fragmenti no filmas un arī aktieris Kevins Beikons – tādējādi filmai savs fanu pulks tika izveidots vēl pirms tās iznākšanas.

Toties "Netīrās dejas" iekaroja skatītāju sirdis ar klasisko pusaudžu mīlasstāstu, ļoti seksīgu Patriku Sveiziju un, protams, episko fināla deju numuru, kuru ne viens vien ir mēģinājis imitēt ballītēs (arī es, tiesa, visai neveiksmīgi). Līdzīgi kā abās pārējās filmās, arī šeit liela nozīme skaņu celiņam ar populāru mūziķu izpildītajām dziesmām un 1980. gadu brīvajai pieejai tam, kas vispār tiek saukts par mūziklu.

Arī šajā desmitgadē vairāki slaveni režisori pamēģināja spēkus izaicinošajā mūzikla žanrā, bet jāteic, ka visai neveiksmīgi. Roberta Oltmena "Papaijs" ("Popeye", 1980) un Džona Hjūstona "Enija" ("Annie", 1982) pierādīja to, ka ar kinematogrāfisku talantu vien nepietiek, lai radītu kvalitatīvu kino mūziklu. Par izņēmumu varētu uzskatīt Ričarda Atenboro ekranizāciju milzīgajam Brodvejas hitam "Kora līnija" ("A Chorus line", 1985), kurš uz skatuves dzīvoja jau 10 gadus. Lai arī kaismīgākie izrādes fani filmu neiemīļoja, tā saņēma trīs "Oskara" nominācijas un joprojām tiek pieskaitīta pie veiksmīgākajām Brodvejas ekranizācijām.

"Kora līniju" varētu uzskatīt par kamermūziklu, jo darbība norisinās tikai teātra telpās un vienas dienas ietvaros (atskaitot pāris atmiņu ainas). Filmas centrā ir proves – tiek atlasīti koristi slavenā režisora Zeka (Maikls Duglass) jaunajai izrādei. Sākuma daļa ar milzīgo dejotāju skaitu stipri atgādina arī Boba Fosa filmas "Viss šis džezs" ievadu. Tai pašā laikā ir interesanti salīdzināt to, kā provju procesu attēlo Atenboro un kā to dara Foss. Ir redzams, ka Foss kā horeogrāfs lielāku akcentu liek uz deju, kamēr Atenboro – uz cilvēcisko pārdzīvojumu (starp citu, "Kora līnijā" nelielā dejotājas lomā redzama Boba Fosa meita Nikola).

Lai gan "Kora līnijā" liela vieta ierādīta dejošanai, aktieri arī dzied – turklāt izdziedot tādus kā iekšējos monologus. Tādā ziņā šis ir caurcaurēm klasisks mūzikls. Tā, kas to padara atšķirīgu, ir tieši ierobežotā vide – lai panāktu šo ļoti teatrālo uzstādījumu kinematogrāfiskāku, režisors daudz izmanto spoguļus un atspulgus. Piemēram, Zeka bijusī mīļotā – dejotāja Kesija (Alisona Rīda) – ar spoguļu palīdzību pati pārvēršas tādā kā "kora līnijā".

Taču, par spīti dažiem veiksmīgiem izņēmumiem, bija skaidrs, ka kino mūzikls ir zaudējis savu spozmi un pievilcības spēku un tam bija jāmeklē jauni veidi, kā izdzīvot. Kā norāda vairāki jomas speciālisti dokumentālo raidījumu sērijā "Hollywood Singing and Dancing", līdz 1960. gadu beigām pastāvēja abpusēja vienošanās starp kino veidotājiem un skatītājiem – kino bija fantāzija, kurā pilnīgi pieņemami bija piepeši sākt dziedāt un dejot. Taču līdz ar franču "jaunā viļņa" un "jaunās Holivudas" kino parādīšanos filmas kļuva arvien reālistiskākas, un šī abpusējā vienošanās tika lauzta. Piepeši tas, ka aktieris uz ekrāna tāpat vien sāk dziedāt, izskatījās dīvaini un reizēm pat smieklīgi.

Biopiki, televīzija un Disnejs: 1990. gadi

1990. gados kino mūzikliem gāja vēl grūtāk un kino veidotāji sāka arvien vairāk paplašināt robežas tam, ko vispār var saukt par mūziklu. Piemēram, šim žanram pieskaitot arī romantisko drāmu "Miesassargs" ("The Bodyguard", 1992, rež. Miks Džeksons), jo tajā filmējās Vitnija Hjūstone, kas izpildīja vairākas dziesmas. Arī šajā desmitgadē vairāki slaveni režisori iemēģināja roku žanrā – piemēram, Olivera Stouna biogrāfiskā filma "The Doors" (1991) arī pieskaitāma muzikālo filmu žanram, tāpat kā Spaika Lī "Vairāk laba blūza" ("Mo’ Better Blues", 1990). Toties Vudija Alena "Visi teic, ka es tevi mīlot" ("Everyone Says I Love You", 1996) izmanto klasiskā mūzikla paņēmienus, ironiskā veidā liekot lietā dziedāšanu kā komunikācijas veidu starp varoņiem.

Kulta režisors un trash kino karalis Džons Voterss 1988. gadā nejauši radīja superhitu "Matu laka" ("Hairspray"), kas 2002. gadā tika pārveidots par Brodvejas mūziklu un 2007. gadā piedzīvoja arī kino rimeiku. 1990. gadā Voterss uzfilmēja vēl vienu mūziklu "Raudulis" ("Cry-baby") ar Džoniju Depu galvenajā lomā, un, lai arī šī filma noteikti nebija tik populāra kā "Matu laka", tā ir izcīnījusi sev vietu kulta filmu plauktos.

Tāpat kā 1980. gados, arī šajā posmā liela nozīme mūzikla žanra izdzīvošanā bija mūziķu biogrāfijām, kuras joprojām deva attaisnojumu dziedāšanai uz ekrāna. Daži no desmitgades populārākajiem "biopikiem" bija "Kāds mīlai ar to sakars?" ("What’s Love Got to Do with It?", 1993, rež. Braiens Gibsons) par Tīnu Tērneri, "Selēna" ("Selena", 1997, rež. Gregorijs Nava) par latīņamerikāņu zvaigzni Selēnu un "Topsy Turvy" (1999, rež. Maiks Lī) par slavenajiem teātra veidotājiem Gilbertu un Salivanu.

Vēl viena vide, kurā mūzikls uzplauka 1990. gados, bija animācija. Arī Tims Bērtons pavēra sev ceļu uz mūziklu pasauli ar stop-motion animācijas filmu "Murgs pirms Ziemassvētkiem" ("The Nightmare Before Christmas", 1993). Šo ceļu režisors turpināja 2000. gados ar "Līgava-līķis" ("Corpse bride", 2005) un "Čārlijs un šokolādes fabrika" ("Charlie and the Chocolate Factory", 2005), visās filmās sadarbojoties ar komponistu Deniju Elfmanu.

Taču, protams, populārākos animētos mūziklus radīja Volta Disneja studija savā ražīgākajā posmā no 1989. līdz 1999. gadam, ko dēvē par "Disneja renesansi". Tā kā bērnībā lielāko daļu laika pavadīju pie televizora, skatoties savas mīļākās Disneja animācijas filmas atkal un atkal, uzskatu, ka tieši tās mani saindēja ar mūzikliem. Studija teju katru gadu izlaida jaunu pilnmetrāžas animācijas mūziklu – 1991. gadā iznāca "Skaistule un briesmonis" ("Beauty and the Beast",  rež. Gerijs Trusdeils, Kērks Vaiss), kura pat tika nominēta "Oskaram" kā labākā filma (un arī kā labākā animācijas filma), balvai tika nominētas veselas trīs Alana Menkena un Hovarda Ešmena dziesmas, un dziesma "Beauty and the Beast" arī saņēma zelta statueti. Alans Menkens ir komponējis mūziku arī tādām Disneja studijas animācijas filmām kā "Aladins" ("Aladdin", 1992, rež. Džons Maskers, Rons Klements), "Pokahonta" ("Pocahontas", 1995, rež. Maiks Garbiēls, Ēriks Goldbergs), "Dievmātes katedrāles zvaniķis" ("The Hunchback of Notre Dame", 1996, rež. Gerijs Trusdeils, Kērks Vaiss) un "Hērakls" ("Hercules", 1997, rež. Rons Klements, Džons Maskers).

Deviņdesmitajos gados Disneja studija mūziklu tapšanā sāka iesaistīt slavenus popmūziķus – piemēram, animācijas filmas "Karalis Lauva" ("The Lion King", 1994, rež. Rodžers Allers, Robs Minkofs) skaņu celiņa autors ir Hanss Cimmers, bet dziesmas sarakstījis Eltons Džons. Līdzīgs paņēmiens izmantots arī "Tarzānā" ("Tarzan", 1999, rež. Kevins Lima, Kriss Baks), kur komponists Manks Mansina strādāja kopā ar mūziķi Filu Kolinsu. Lai arī tik milzīgu animēto mūziklu popularitāti un tik augstu kvalitātes latiņu kā 1990. gados Disneja studija vairs nav sasniegusi, to visu kompensē "Ledus sirds" ("Frozen") fenomens, kā arī studijas spējas iegūt savā īpašumā visu, kas pelna naudu, – "Marvel" filmas, "Zvaigžņu karu" sēriju un pat Brodvejas sensāciju – mūziklu "Hamiltons".

Labā feja televīzija

Klasisko mūziklu popularitātes saglabāšanā negaidīts palīgs izrādījās televīzija, kas savu "mūziklu pusi" līdz šim pauda ar varietē šovu palīdzību. Taču televīzijas mūzikli savu patieso uzplaukumu piedzīvoja, pateicoties producentu duetam – Kregam Zeidanam un Nīlam Meronam. Kad viņiem radās iespēja iegūt tiesības uz klasiko Brodvejas mūziklu "Džipsija" ("Gypsy"), viņi devās pie CBS studijas priekšniecības. Sākotnēji CBS bija skeptiski, bet tad saskatīja idejas potenciālu, ja vien būtu iespējams dabūt lielu zvaigzni – vēlams, no kino pasaules. Tā nu Zeidans un Merons pierunāja Betu Midleri, un "Džipsijas" reitingi bija tik iespaidīgi, ka tapa skaidrs – šis ir pavērsiena punkts televīzijas vēsturē. Bija dzimis televīzijas mūzikls.

Nākamais lielais notikums bija 1997. gada TV versija Oskara Hammeršteina II mūziklam "Pelnrušķīte", kas kļuva par vēsturisku ekranizāciju, jo gan Pelnrušķītes, gan labās fejas lomu atveidoja afroamerikāņu zvaigznes – dziedātājas un aktrises Brendija un Vitnija Hjūstone. "Pelnrušķīte" bija milzīgs hits, un tajā kā mūziklu numuru veidotājs tika iesaistīts horeogrāfs Robs Māršals, kuram tika uzticēts režisēt nākamo lielo televīzijas mūziklu – 1999. gada "Enijas" versiju. Tieši darbs pie "Enijas" nodrošināja Māršalam viņa lielāko veiksmi – pateicoties Kregam Zeidanam, producenti – brāļi Vainstīni – viņu uzrunāja režisēt "Čikāgu" ("Chicago", 2002).

Madonnas lielais uznāciens

Runājot par 1990. gadu mūzikliem, nedrīkst nepieminēt vienu no desmitgades ambiciozākajiem projektiem – Endrjū Loida Vēbera "Evitas" ekranizāciju (1996, rež. Alans Pārkers). Šis Brodvejas hits jau sen bija gaidījis savu kino versiju, taču tapšanas process bija ilgs un smags – tāpat kā galvenās lomas atveidotājas meklējumi. Taču visbeidzot kā pārsteigums nāca ziņa, ka Evas Peronas lomā apstiprināta pati popmūzikas karaliene Madonna. Vēl pirms "Evitas" iznākšanas tika liktas likmes, vai Madonna varēs vokāli tikt galā ar sarežģīto muzikālo materiālu, taču pēc pirmizrādes kļuva skaidrs, ka popdīva lomai bija gatavojusies ļoti nopietni. Par Evas Peronas lomu Madonna saņēma "Zelta globusa" balvu. Taču pati filma, lai arī nebija neveiksme, par īstu hitu nekļuva.

Lai arī "Evita" ir pilna iespaidīgiem skatiem un grandioziem muzikāliem numuriem, tajā ir daudz kā mulsinoša. Piemēram, Antonio Banderasa atveidotais stāstnieks Če – vai viņš ir Evitas mīļākais, vienkārši bārmenis, dzejnieks vai hronists? Turklāt šķiet, ka skatītāji nebija gatavi mūziklam, kurā aktieri izdzied arī visus dialogus. Par spīti tam, ka režisors Alans Pārkers jau bija veidojis tādus muzikālus darbus kā "Bagsijs Melouns" ("Bugsy Malone", 1976), "Slava" ("Fame", 1980), "Pink Floyd: The Wall" (1982) un "The Commitments" (1991), "Evita" šķita pārlieku vecmodīga un smagnēja. Turklāt jāteic, ka ir ļoti amizanti vērot to, kā kori dziedot protestē pret valdību un sociālo netaisnību. Laikā, kad pasaule jau bija piedzīvojusi grunge mūziku, Endrjū Loids Vēbers izklausījās pēc naftalīna, un bija nepieciešams tiešām īsts brīnums, lai mūzikls atdzimtu.

Laiks uzklāt sārtumu uz ceļiem: 21. gadsimts un mūzikla atdzimšana

21. gadsimtā mūzikls atdzima, pateicoties žanra svētajai trīsvienībai – Larsa fon Trīra "Dejotājai tumsā" ("Dancer in the dark", 2000), Baza Lūrmena "Mulenrūžai ("Moulin Rouge!", 2001) un Roba Māršala "Čikāgai". Katrs no tiem pārstāvēja cita veida mūziklu – "Dejotāja tumsā" ir netipisks neatkarīgais mūzikls, "Mulenrūža" – oriģinālmūzikls, kas izmanto "mūzikas automāta" mūzikla [2] paņēmienus, ievilinot skatītāju ar pazīstamiem hitiem, turpretim "Čikāga" ir klasisks mūzikls – Brodvejas izrādes pārnesums uz ekrāna.

Kāpēc "Čikāga" bija tik veiksmīga? Lai arī Morīnas Dallasas Votkinsas luga jau bija guvusi plašu atzinību un 1942. gadā iznāca filma "Roksija Hārta" ("Roxie Hart") ar Džindžeru Rodžersu galvenajā lomā, pati autore sāka pret savu darbu izturēties arvien atturīgāk. Kad 1960. gados Bobs Foss uzrunāja Votkinsu, jo vēlējās lugu pārvērst mūziklā, viņa atteicās. Autore izjuta vainas apziņu, ka viņas rakstu sērija un luga ir padarījusi slepkavas (Roksijas un Velmas prototipus) par superzvaigznēm, un viņu mocīja sirdsapziņa. Tāpēc tikai pēc Votkinsas nāves Bobs Foss, pateicoties viņas mantiniekiem, ieguva tiesības uz "Čikāgu". Tā nu 1973. gadā kopā ar komponistiem Džonu Kanderu un Fredu Ebu sākās darbs pie mūzikla radīšanas. 1975. gadā "Čikāga" piedzīvoja savu pirmizrādi ar Gvenu Verdonu galvenajā lomā, taču viņu drīz vien nomainīja Laiza Minelli, jo Verdonai bija jāveic operācija. "Čikāga" kļuva par vienu no populārākajiem mūzikliem, un tas tika atdzīvināts uz skatuves 1996. gadā, kļūstot par otro visilgāk spēlēto mūziklu pēc "Operas spoka".

Intervijā raidījumam "Hollywood Singing and Dancing" horeogrāfs un režisors Robs Māršals stāsta, ka nevienam no veidotājiem nebija pārliecības, ka tiek taisīts hits – tas bijis ļoti riskants projekts. Vēl pirms filmas iznākšanas Māršals tika kritizēts par to, ka galvenajām lomām izvēlējies Holivudas aktierus Renē Zelvēgeri, Katrīnu Zetu-Džounsu un Ričardu Gīru, nevis Brodvejas profesionāļus, kas prot dziedāt un dejot. Taču, kad "Čikāga" iznāca, bija skaidrs, ka Māršals izdarījis pareizo izvēli – aktieri visus pārsteidza ar savām vokālajām un deju dotībām un režisors bija spējis ļoti teatrālu materiālu pārvērst par kinematogrāfisku pieredzi. Tā kā "Čikāgā" muzikālie numuri norisinās no realitātes atrautās, pēc slavas izsalkušās Roksijas galvā, arī skatītājam nerodas diskomforts, mēģinot saprast, kamdēļ varoņi piepeši sāk dziedāt un dejot. "Čikāgas" ieņēmumi bija iespaidīgi – vairāk nekā 300 miljoni dolāru, un tā pēc ļoti ilga laika kļuva par pirmo mūziklu, kas ieguva "Oskara" balvu kā labākā filma.

Tā kā par 21. gadsimta mūziklu iezīmēm un attīstību paplašinātu pētījumu veicu jau 2019. gadā (tas lasāms interneta žurnālā "Kino raksti"), nevēlos atkārtoties un iesaku interesentiem izlasīt arī šo rakstu. Taču ir skaidrs, ka mūzikls ir izkārpījies no savas aizmirstības bedres un atkal kļuvis par neatņemamu kino ekosistēmas sastāvdaļu. Protams, ir gan veiksmīgi ("La La Land: Kalifornijas sapņi", 2016), gan neveiksmīgi piemēri ("Kaķi", 2019), bet svarīgākais ir tas, ka skatītāji atkal apraduši ar domu, ka varonis uz ekrāna vienkārši var sākt dziedāt. Lielisks piemērs ir Reičelas Blūmas radītais televīzijas seriāls "Trakā bijusī draudzene" ("Crazy Ex-Girlfriend", 2015–2019), kur galvenā varone Rebeka savas mentālās problēmas vai krīzes situācijas risina, aizpeldot mūziklu stila numuros. Piemēram, muzikālais numurs "Sexy French Depression" ironiski apspēlē to, cik bieži kinofilmās  tiek estetizēta depresija. Reičela Blūma izmanto mūziklu numurus un parafrāzes par dažādiem kinožanriem kā asprātīgu veidu, ar kura palīdzību būvēt galvenās varones sarežģīto iekšējo pasauli.

Tikmēr, piemēram, Raiena Mērfija (viņš arī ir viens no milzīgā "Dzimuši skatuvei" ("Glee", 2009–2015) fenomena autoriem) jaunākais mūzikls "Izlaidums" ("Prom", 2020), kas tapis "Netflix" paspārnē, ir diezgan banāls woke kultūras ekspluatācijas piemērs. Lai arī "Izlaidumā" redzamas tādas lieliskas zvaigznes kā Merila Strīpa un Nikola Kidmena, kā arī pāris skaistu numuru, stāsts par to, kā Brodvejas zvaigznes ierodas mazā pilsētiņā, lai palīdzētu meitenei, kurai skola neļauj uz izlaidumu nākt pārī ar viņas draudzeni, ir pārlieku salkans pat pēc mūziklu kritērijiem. Turklāt abu meiteņu mīlasstāsts paliek pat ne otrajā, bet trešajā plānā, jo lielāko daļu ekrāna laika aizņem spožās Brodvejas superzvaigznes.

Un tomēr – tas, ka šobrīd ir iespējams plaši diskutēt par to, kurš kino mūzikls ir labāks un kurš sliktāks, norāda uz to, ka žanrs ir dzīvs un attīstās. Tuvākajā nākotnē gaidāmas vairāku mūziklu pirmizrādes (visvairāk gaidītā no tām, protams, ir Stīvena Spīlberga versija par "Vestsaidas stāstu"), jauniešu seriāli, piemēram, "Riverdeila", "Baisie Sabrinas piedzīvojumi" vai "Eiforija", mēdz izmantot mūziklu numurus kā palīglīdzekli vizuālajai stāstniecībai, turklāt šobrīd pasaulē valda haoss un krīzes seko viena otrai – jā, šis tiešām ir perfekts laiks mūzikliem!

[1] filma, kurā aktieri nedzied, bet dejo

[2] jukebox musical – mūzikls, kurā skan jau pazīstamas mūziķu dziesmas, kas tiek virknētas popurijam līdzīgā sekvencē, lai sekmētu sižeta izklāstu