Holivudas mūzikls no 1940. līdz 1970. gadam (rakstu sērijas pirmo daļu lasi šeit)
Pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi Holivudā izskanēja ar mūziklu uzvaras gājienu. Studija "MGM" iepazīstināja skatītājus ar mūzikla-fantāzijas žanru – vizuāli grandiozo filmu "Oza zemes burvis" (1939. g.), kas izmantoja novatorisko "Technicolor" tehnoloģiju. Dorotijas ikdiena Kanzasā bija iekrāsota sēpijas toņos, kas spēcīgi kontrastēja ar krāšņajām Oza pilsētas krāsām. Tieši krāsu lietojums bija tas, kas izcēla 1940. gadu mūziklus citu žanru vidū, jo līdz pat 50. gadiem krāsu tehnoloģija Holivudā tika izmantota vienīgi mūzikliem, vēsturiskiem eposiem, dažiem vesterniem un fantāzijas filmām [1].
Mūziklu veidošanā priekšplānā izvirzījās divas Holivudas studijas – jau minētā "MGM" un "20th Century Fox". Apzinoties žanra popularitāti, katra no tām izveidoja savu "mūziklu komandu", kurā bija ne tikai populārās tā laika zvaigznes (Džūdija Gārlenda, Mikijs Rūnijs, Betija Greibla, Eleonora Povela, Estere Viljamsa, Džīns Kellijs u.c.), bet arī komponisti, scenāristi, horeogrāfi, dekorāciju un kostīmu dizaineri, skaņu inženieri un "studijas orķestri". Savā ziņā lielākās studijas darbojās līdzīgi repertuāra teātriem, kur štata darbinieki veidoja vienu mūziklu pēc otra. Ja trīsdesmitajos gados eskeipismu vajadzēja, lai aizmirstos Lielās Depresijas laikā, tad četrdesmitie gadi nāca ar jaunu vispasaules krīzi – Otro pasaules karu. Lai arī Holivuda vienmēr cenšas izcelties ar savu antifašistisko nostāju un demokrātijas slavināšanu, periods pirms ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā liecināja pavisam ko citu.
Kā Holivuda beidzot devās karot
Otrā pasaules kara sākuma gados ASV piekopa izolacionisma politiku, uzsverot, ka neiesaistīsies "kārtējā Eiropas karā". Līdzīgu politiku piekopa arī Holivuda, kurai Eiropas tirgus bija ļoti svarīgs peļņas avots. Holivudas studijas pat pakļāvās nacistu prasībām, atlaižot "ne-āriešu" darbiniekus no filiālēm Vācijā. Tai pašā laikā ASV kino veidotāju vidū bija ļoti daudz imigrantu, kā arī kara bēgļu no Eiropas, kuri ar pamatotām bažām skatījās uz Ādolfa Hitlera pieaugošo ietekmi un šīs bažas atveidoja savos darbos. Apzinoties, cik spēcīgs propagandas līdzeklis ir kino, 1941. gada septembrī Senāts pat veica izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai Holivuda ir uzsākusi kampaņu, lai panāktu ASV iesaistīšanos Otrajā pasaules karā.
Kad Čārlijs Čaplins sāka filmēt "Dižo diktatoru" ("The Great Dictator", 1940. g.) tikai sešas dienas pēc Otrā pasaules kara sākuma, pat tā laika lielākā zvaigzne saskārās ar spēcīgu pretestību no Holivudas puses – studiju "ražošanas kods" aizliedza filmām kritizēt ārzemju valdības, un Čaplins filmā ieguldīja gandrīz divus miljonus dolāru savas naudas. Kad filma 1940. gada nogalē iznāca, kritika sākotnēji bija piesardzīga. Taču tobrīd politiskais klimats un ASV attieksme pret Otro pasaules karu jau bija mainījusies, un "Dižais diktators" kļuva par Čaplina visienesīgāko filmu [2]. Taču tikai pēc Pērlhārboras Holivuda sāka aktīvi veidot filmas, kuras iestājās par ASV iesaistīšanos Otrajā pasaules karā sabiedroto spēku pusē. Un primārais "aizmiršanās žanrs" – mūzikls – nebija izņēmums.
Džīns Kellijs "saprot lietas" jeb "Man un manai meičai" piemērs
Gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā Brodvejas revijas bieži kalpoja kā ziedojumu vākšanas pasākumi amerikāņu karavīriem un viņu ģimenēm. Patriotiskie mūzikli šajā laikā bija "morāles cēlāji", aicinot iestāties armijā, cīnīties par dzimteni un "amerikāniskajām vērtībām". Lai arī jau 1930.–1940. gadu mijā tajos parādījās patriotiski numuri (piemēram, filmās "Strike up the Band", "Buck Privates", "In the Navy" un "You’ll Never Get Rich"), īsteni patriotiskie mūzikli sākās ap 1942. gadu [3]. Par pirmo "morāles cēlāju" tiek uzskatīts "Zvaigžņotais ritms" ("Star Spangled Rhythm", 1942. g., rež. Dž. Māršals), kas atgādināja Brodvejas reviju. Filmā piedalījās visas "Paramount Pictures" studijas lielākās zvaigznes – pat filmas treilerī viena pēc otras tiek uzskaitītas filmā redzamās slavenības. Lielākā četrdesmito gadu zvaigzne Bings Krosbijs dzied uz Rašmora kalna fona, un viss ir brīnišķīgi. Kā norādīts jau minētajā reklāmas rullītī – filmā ir "vairāk zvaigžņu nekā ASV karogā".
1942. gada filma "Man un manai meičai" ("For Me and My Gal", 1942. g., rež. Basbijs Bērklijs) ir viens no spilgtākajiem "patriotisko mūziklu" piemēriem, ko vēlos aplūkot tuvāk. Pirmkārt, tādēļ, ka tā ir sava laika mūziklu mekas "MGM" filma, otrkārt – tās sižets ir kā amerikāņu kalniņi un, treškārt, vienkārši tādēļ, ka tur spēlē Džīns Kellijs. Kellijs atveido iedomīgu aktieri Hariju Palmeru, kurš sākotnēji ir krīps, kas piesienas visām sievietēm un uzreiz neiepatīkas aktrisei Džo (Džūdija Gārlenda). Taču Harijs ir nolēmis panākt, lai Džo kļūst par viņa skatuves partneri, kas arī notiek, un abi priecīgi izpilda filmas tituldziesmu "For Me and My Gal". Abu duets kļūst visai populārs, taču izpildītāju lielākais sapnis ir uzstāties elitārajā Ņujorkas "Palace" teātrī.
Filma izmanto dokumentālus kadrus un avīžu virsrakstus, atveidojot laika ritējumu un Otrā pasaules kara sākumu. Lai arī Harijam un Džo piemīt ambīcijas par kopīgu karjeru, Džīna Kellija varonis ir oportūnists, kuram īsti nevar uzticēties. Turpretim Džo ir parasta all-american meitene, kuras brālis turklāt ir kara ārsts. Filmas pirmā daļa ir tipisks "aizkulišu mūzikls", kas stāsta par šovbiznesa dzīvi un par to, kā galvenie varoņi iemīlas un seko savam sapnim. Taču viss mainās brīdī, kad Hariju iesauc armijā. Dramatiskā epizodē viņš cīnās ar sevi, bet izvēlas sapni par uzstāšanos "Palace" teātrī un no visa spēka aizcērt lādes vāku, speciāli savainojot roku, lai izvairītos no dienesta. "Aizkulišu mūziklā" šāda rīcība būtu pat uzteicama – galvenais varonis ir gatavs uz visu, lai sekotu savam sapnim par karjeru šovbiznesā. Taču "patriotiskajā mūziklā" šāds solis ir nepieņemams. Džo, kura uzzina, ka viņas brālis gājis bojā karā, pamet Hariju, nosaucot viņu par mazisku.
Harija tēls kļūst par antivaroni un simbolu gļēvajam izolacionismam, kura kritikai Holivuda tagad pievērsās no visas sirds. Harijs bieži tiek attēlots blakus vīriešiem uniformās, no viņa novēršas visa šovbiznesa pasaule, turklāt viņu piemeklē sods – paša radītā trauma, lai "atliktu dienestu", ir tik smaga, ka pat tad, kad Harijs izmisīgi cenšas atkal un atkal iestāties armijā, viņu nepieņem, jo roka savainota pārāk smagi. Lai izpirktu vainu, Harijs pievienojas izpildītājiem, kuri ceļo pa karavīru nometnēm un izklaidē ar dziesmām un dejām armijniekus [4]. Kādas uzstāšanās laikā Harijam rodas iespēja kļūt par varoni, un viņam tiek piedots.
Filmas finālā mēs beidzot nonākam slavenajā Ņujorkas "Palace" teātrī, kur armijas formā uzstājas Džo, izpildot patriotisku dziesmu, kamēr karavīri sajūsmināti svilpj un aplaudē. Harijs un Džo atrod viens otru, un viņš beidzot nonāk uz ilgi kārotās skatuves. Bet atšķirībā no "aizkulišu mūzikla" nevis talanta dēļ, bet gan tāpēc, ka ir veicis savu patriotisko pienākumu pret valsti. Filmas beigās ir redzams aicinājums ziedot ASV armijai.
Pin-up sapņu meitene Betija Greibla
Aktrise Betija Greibla nebija pirmā pin up meitene, taču 1943. gada Frenka Povoļnija foto, kurā viņa redzama peldkostīmā, izrādot savas "miljons dolāru kājas", kļuva par visiecienītāko foto amerikāņu kareivju vidū. Žurnāls "Life" apzīmējumu "pin up meitene" radīja 1944. gadā, un tiek uzskatīts, ka tas radās tieši Greiblas dēļ. Fotogrāfijā redzamā koķetā poza, kurā Betija skatās pāri plecam, radās tāpēc, ka viņa tajā brīdī bija stāvoklī. Lai arī Betija Greibla jau bija populāra studijas "20th Century Fox" zvaigzne, viņas neizmērojamā popularitāte karavīru vidū padarīja viņu par četrdesmito gadu ienesīgāko zvaigzni, pārspējot gan Hamfriju Bogārtu, gan Klārku Geiblu.
Greiblas un viņas slavenā foto slavu apstiprina fakts, ka 1944. gadā iznāca mūzikls ar nosaukumu "Pin up meitene" ("Pin Up Girl", rež. H. Brūss Hamberstouns). Šis mūzikls, kurš neizceļas ar īpaši izstrādātu scenāriju, ir veidots par un ap Betijas Greiblas varones Loreinas popularitāti karavīru vidū. Loreina strādā USO [5] bufetē, kas nodrošina priekšnesumus un izklaides militārajiem spēkiem. (Otrā pasaules kara laikā pastāvēja arī "Holivudas bufete" un "Skatuves durvju bufete", kur karavīrus apkalpoja un izklaidēja Holivudas un Brodvejas zvaigznes. Par abām bufetēm tapa filmas ar tādiem pašiem nosaukumiem.)
"Pin up meitenē" parādās kara laika mūziklu svarīgākā iezīme – nav lielāka goda, kā dienēt armijā, un karavīri šajās lentēs aizvieto šovbiznesa zvaigznes. Sievietes vairs netvīkst pēc izskatīgiem aktieriem vai bagātniekiem, bet gan pēc kara varoņiem. Kad Loreina ar savu draudzeni vēlas dabūt galdiņu kādā ekskluzīvā restorānā, viņa pasaka, ka ir sarunājusi tikšanos ar jūras kājnieku varoni Tomiju Dūliju. Dūlija vārda pieminēšana viņām paver visas durvis. Tālāk seko dažādi pārpratumi, jo Loreina ar draudzeni izliekas par Brodvejas zvaigznēm, lai atstātu iespaidu uz Dūliju un viņa kolēģi. Taču beigu beigās pietiek ar to, ka Loreina ir populārākā pin up meitene karavīru vidū. Šis statuss ir augstāks nekā Brodvejas aktrises slava. (Lai arī Loreina pie reizes patiešām kļūst par Brodvejas aktrisi, tā vispirms ir balva par viņas patriotismu.) Filmas finālā Loreina uzstājas kopā ar sieviešu kori, kas tērpts stilizētās militārās uniformās, visur tiek vicināti ASV karogi, un zem uzraksta "Beigas", protams, atkal ir aicinājums ziedot ASV militārajiem spēkiem.
Taču, beidzoties Otrajam pasaules karam, ātri vien izdzisa arī "patriotisko mūziklu" popularitātes vilnis. Amerikāņi bija noguruši no kara un nevēlējās par to vairs domāt. Tā nu 1940. gadu urrāpatriotismu nomainīja 1950. gadu nostalģija un vēlme pēc iespaidīga vizuāla piedzīvojuma. Filmu studijas meklēja arvien jaunus veidus, kā pārsteigt savus skatītājus, lai atpelnītu pārlieku dārgos mūziklus, un, piemēram, studiju "MGM" desmitgades nogalē virs ūdens noturēja profesionālās peldētājas Esteres Viljamsas "zemūdens mūzikli". Katras filmas nobeigumā bija milzīgs sinhronās peldēšanas numurs, un visi scenāriji tika pielāgoti tieši Viljamsas īpašajām spējām.
Šos mūziklus pieskaita "specialitātes mūziklu" apakšžanram, jo tie ir būvēti ap kādas konkrētas zvaigznes īpašo talantu. Šādas filmas pastāv jau kopš 1930. gadiem – piemēram, visi Šērlijas Templas mūzikli pieskaitāmi šim apakšžanram. Atsevišķa sadaļa bija "specialitātes numuri", kad filmā piedalījās kāds slavens dziedātājs vai izpildītājs, kam tika nodrošināta īpaša dziesma. Diemžēl bieži vien "specialitātes numuri" tika veidoti slaveniem afroamerikāņu izpildītājiem (piemēram, Lūisam Ārmstrongam vai Billijai Holidejai) un šos numurus izgrieza no filmām, kad tās tika rādītas ASV dienvidu štatos [6]. Tas notika par spīti tam, ka Holivudai nebija īstu pierādījumu, ka melnādaino izpildītāju parādīšanās uz ekrāna kaut kādā veidā ietekmētu filmas ieņēmumus dienvidu štatos.
Parīze, džezs, dejošana ielās un nostalģija: 1950. gadu Holivudas mūzikli
1950. gadi bija dīvains periods Holivudas mūziklu vēsturē – studijas bija izkopušas ideālo formulu, savākušas labākos komponistus un horeogrāfus, iemīļotie aktieri un dziedātāji joprojām piesaistīja skatītāju uzmanību. Tai pašā laikā arvien lielāku popularitāti guva televīzija un kinoapmeklētāju skaits manāmi saruka. Salīdzinājumam – ja 1940. gadu vidū ASV kino katru nedēļu apmeklēja aptuveni 90 miljoni skatītāju, tad 1950. gadu beigās tie bija aptuveni 16 miljoni. Lai arī 1950. gados ir tapuši daži no hrestomātiskākajiem žanra piemēriem, mūziklu skaits samazinājās, jo studijas vairs nevēlējās riskēt ar tik dārgiem projektiem. Un mūzikli vienmēr bijuši ļoti dārgi. Desmitgades beigās studijas vairs nepaļāvās uz savu "štata sistēmu" un algoja radošās komandas konkrētiem projektiem. Un, tā kā iespaidīgus oriģināldarbus spēja radīt pieredzējušās mūziklu komandas, 1950. gados par prioritāti kļuva skatuves mūziklu ekranizācijas, izmantojot jau pārbaudītu materiālu. Oriģinālmūzikli kļuva par izņēmumu – piemēram, 1952. gada "Dziedot lietū" ("Singing in the Rain", rež. Džīns Kellijs un Stenlijs Donens) izmantoja gan oriģinālscenāriju, gan jau pārbaudītas, klasiskas "MGM" dziesmas. Par spīti tam, ka iznākšanas laikā filmas panākumi bija viduvēji, šobrīd šis ir viens no slavenākajiem Holivudas mūzikliem.
1950. gadu mūziklus Holivudā raksturo muzikālo un dejas numuru pārnesums uz reālistisku vidi – piemēram, Džīna Kellija deja pilsētas ielā numurā "Singing in the Rain". Lai arī iela, protams, ir izbūvēta paviljonā, Kellijs pielāgo scenogrāfiju apkārtnei – viņš dejo ap laternas stabu, lēkā pa ietvi un ielu, kā arī izmanto notekcauruli kā dejas elementu. Arī lietussargs kalpo, lai padarītu dejas numuru dabiskāku. Zināms reālisms tiek panākts ar to, ka garāmgājēji dīvaini noskatās uz dejojošo varoni, kā arī ar to, ka numura beigās, kad Kellijs sajūsmināts lēkā pa peļķēm, parādās visai neapmierināts policists. Tajā brīdī dejotājs, kā attaisnojoties, viņam nodzied: "Es dejoju un dziedu lietū!"
Lai arī "Dziedot lietū" ir satīra par mēmā kino periodu, filma ir mīlas dziesma muzikālajai komēdijai un mūzikliem. Nostalģija par mūziklu zelta periodu iet roku rokā ar vispārējo tendenci mūzikliem atskatīties uz pagātni. Kā grāmatā "The Hollywood Musical" raksta Džeina Foijere: "Tik daudz mūziklu mēģina radīt nostalģiju par pagājušajiem izklaides periodiem, tai pašā laikā apstiprinot to, ka izklaides industrija kā tāda ir mūžīga." [7] Ne velti lielākā daļa darbības 1950. gadu mūziklos norisinās pagātnē.
Vinčentes Minelli divas Parīzes: "Amerikānis Parīzē" un "Džidži"
Vinčente Minelli savu karjeru uzsāka teātrī, strādājot pie Florensa Zīgfelda revijām. Pateicoties viņa darbiem uz skatuves, "MGM" uzaicināja Minelli režisēt kino mūziklus. Viņa pirmā filma bija "Būdiņa debesīs" ("Cabin in the Sky", 1943), kura izcēlās ne tikai ar teātra iedvesmotiem paņēmieniem, bet arī ar to, ka tas bija viens no retajiem mūzikliem, kura trupa sastāvēja tikai no afroamerikāņu izpildītājiem. Sapņainā lente par spēlmani Mazo Džo (Edijs "Ročesters" Andersons) stāsta par debesu spēku cīņu par cilvēka dvēseli. Mazais Džo tiek sašauts, un viņam tiek dota iespēja izvēlēties pareizo ceļu – laimīgu dzīvi ar sievu Petūniju (Etele Votersa), ar kuru pēc nāves nonākt paradīzē un dzīvot būdiņā debesīs. Viņu kārdina gan ar naudu, gan ar izlaidīgo un seksīgo Džordžiju (Līna Horna). Filmas finālā Vinčente Minelli atsaucas uz 1939. gada superhitu "Oza zemes burvis", izmantojot tornado kā Dieva ieroci un sodot Džordžiju par viņas izlaidību. Līna Horna bija vienīgā afroamerikāņu aktrise, kurai bija līgums ar "MGM" studiju, taču pat tas negarantēja viņai galvenās lomas. Piemēram, 1951. gada "Izrāžu kuģa" ("Show Boat") versijā mulates Džūlijas loma tika piešķirta viņas draudzenei – baltādainajai Avai Gārdnerei. Par spīti tam, ka Līna šo lomu jau bija atveidojusi 1946. gada biogrāfiskajā mūziklā "Kamēr garām veļas mākoņi" ("Till the Clouds Roll By", rež. Ričards Vorfs).
Vinčente Minelli jau 1940. gados režisēja vairākus slavenus mūziklus – tai skaitā 1944. gada "Satiec mani Sentluisā" ("Meet Me in St. Louis"), pēc kura uzņemšanas Vinčente apprecēja filmas galvenās lomas atveidotāju Džūdiju Gārlendu. (Abu meita ir slavenā mūziklu aktrise Laiza Minelli.) Jau "Satiec mani Sentluisā" spēlē uz skatītāju nostalģiskajām jūtām – darbība norisinās 1903. gadā, un stāsta galvenā morāle ir, ka laime atrodama savās mājās, mazā pilsētiņā, nevis bezpersoniskajās lielpilsētās. Lai cik aizkustinoša ir šāda pagātnes idealizēšana, filmā ir arī brīnišķīga epizode, kurā ģimenes patriarhs skaidro savu vēlmi darba dēļ pārcelties uz Ņujorku, jo nepieciešama nauda, lai samaksātu par meitas Rozas mācībām koledžā. Uz to Rozas māsa Estere (Džūdija Gārlenda) priecīgi atbild, ka Rozai jau ir pielūdzēji un – paldies Dievam! – koledžā nebūs jāmācās. Viss tik tiešām beidzas laimīgi – ir gan līgavaiņi, gan laimīgā dzīve mazajā pilsētiņā un izglītība vairs nevienai no dāmām nav prātā.
Taču 1950. gadu mūziklu kontekstā vēlos analizēt divus hrestomātiskus Vinčentes Minelli mūziklus, kuri gan ievadīja, gan nobeidza desmitgadi un abi ieguva "Oskara" balvu kā gada labākā filma, – 1951. gada "Amerikānis Parīzē" ("An American in Paris") un 1958. gada "Džidži" ("Gigi").
Par pamatu filmai "Amerikānis Parīzē" tika izmantota Džordža Gēršvina 1928. gada kompozīcija ar tādu pašu nosaukumu, un viņš ir arī filmas mūzikas autors (vārdi – Aira Gēršvins). Galvenais varonis Džerijs (Džīns Kellijs) ir Otrā pasaules kara veterāns, kas dzīvo Parīzē un cenšas izsisties kā gleznotājs. Džerijs satiek bagātu "vecāku" sievieti Mailo (Nina Foha), kura piedāvājas kļūt par viņa mecenāti. Taču, saprotot, ka Mailo varētu būt romantiska interese, Džerijs atsakās no viņas naudas, jo nevēlas būt "apmaksāts eskorts". Paralēli Džerijs iemīlas sava drauga Anrī meitenē Lisā (Leslija Karona), kura ir visādā ziņā ideāla, kā filmas sākumā caur Lisas deju numuru apraksta francūzis. Interesanti, ka šī patiesībā ir vienīgā aina, kurā parādās Lisas īpašības, jo pārējā filmā viņas personība sevišķi netiek izvērsta. "Amerikānis Parīzē" skaidri iezīmē, ka mūziklu pasaulē sievietes galvenā vērtība ir jaunība. Turklāt jaunajai meitenei parasti ir pretiniece, kas ir vecāka, bagātāka un patstāvīgāka. Tas padara viņu neiekārojamu galvenajam varonim (parasti, protams, vecākam vīrietim). Amizanti, ka "vecākās mecenātes" atveidotāja Nina Foha patiesībā ir 12 gadus jaunāka par 39 gadus veco Džīnu Kelliju. Turpretim Leslijai Karonai filmas uzņemšanas laikā ir 20 – tādējādi viņa ir ideāla partnere teju divreiz vecākajam Džerijam. Šis aspekts vēl spēcīgāk izpaužas filmā "Džidži" un neizzūd arī 1960. gadu mūziklos, kur viens no galvenajiem vadmotīviem ir tas, kā vecāki vīrieši sev "izaudzina" perfektu partneri, kas patiesībā varētu būt viņu meita.
Par spīti šim apstāklim, "Amerikānis Parīzē" izceļas ar brīnišķīgiem džeza deju numuriem, kas savu kulmināciju sasniedz 17 minūšu garā "sapņu baletā", ko izpilda Džīns Kellijs un Leslija Karona. Šis ir viens no ambiciozākajiem deju numuriem, kāds jebkad iekļauts pilnmetrāžas filmā. Tā mēģinājumi un filmēšana aizņēma aptuveni divus mēnešus, un aina studijai izmaksāja gandrīz pusmiljonu dolāru. "Sapņu baleta" filmēšanai tika izbūvētas 44 dekorācijas "MGM" studijā, radot gan teatrālu, gan pietiekami abstraktu vidi, kurā izpausties iespaidīgajai horeogrāfijai.
Vinčentes Minelli 1958. gada filma "Džidži" atkal atgriežas Parīzē, tikai šoreiz 1900. gadā. Jauna bagātnieka Gastona vecais tēvocis – pleibojs Onorē (Morisa Ševaljē atgriešanās kino) – filmas sākumā izpilda dziesmu, kas pastāsta visu par filmu, jo dziesmu sauc "Paldies Dievam par mazām meitenēm" ("Thank Heavens for Little Girls"). Šī diezgan krīpīgā dziesma tiek izpildīta reālistiskā vidē – parkā, un Onorē darbojas arī kā filmas stāstnieks. Viņš iepazīstina skatītāju ar Džidži, kas vēl mācās skolā. Taču tas, kā zināms, ir perfekti, jo tad, kad Gastons sūdzas savam tēvocim par garlaicīgo dzīvi, Onorē apvaicājas, cik veca ir sieviete, ar kuru kopā viņš pavada laiku. Kad Gastons atbild, ka trīsdesmit (Gastona lomas atveidotājam Luī Žurdānam tajā brīdī ir 37), tēvocis norāda, ka tā arī ir galvenā problēma. Jāpavada laiks ar jaunām meitenēm!
Pati Džidži ir patstāvīga, jauna meitene, kura uzstāj, ka nevēlas iemīlēties un precēties. Taču viņas tantes ņem lietas savās rokās un iemāca Džidži būt īstai sievietei – tas nozīmē prast atpazīt dārgakmeņus, izvēlēties cigārus savam vīrietim un pareizi ieliet tēju. Kad Džidži ir apguvusi visas šīs dzīvē noderīgās prasmes, viņa pārsteidz Gastonu ar savu jauno "lēdijas ampluā", kas vīrieti sadusmo, un viņš meiteni atgrūž. Taču beigās Gastons pārdomā un seko bildinājums. Džidži tiek apbalvota par to, ka var apvienot abas puses – būt maza meitene, bet reizē arī sabiedrības dāma. Pasaulē atkal viss ir kārtībā!
Brodveja un izcilo aktrišu uznāciens: 1960. gadi un mūzikla noriets
Mūziklu popularitātes norietu nenoteica tikai televīzijas parādīšanās un projektu nesamērīgās izmaksas, bet arī fakts, ka 1950. gados parādījās jauna veida mūzika – rokenrols. Brodvejas stila dziesmas, kas joprojām dominēja Holivudas mūziklos, šķita kā senāka laika artefakts, un Holivuda tikai palēnām sāka pieņemt jauno, populāro mūziku. Izņēmums bija rokenrola zvaigznes Elvisa Preslija filmas, kuras parādījās jau piecdesmito gadu beigās. Taču, tā kā Preslijs nebija īpaši spožs aktieris, tās visas bija "specialitātes mūzikli", kas bija būvēti ap dziedātāja popularitāti, lai piesaistītu viņa fanus. Līdzīgi arī 1964. gada mūzikls "Smagas dienas nakts" ("A Hard Day’s Night", rež. Ričards Lesters) bija veltīta grupas "The Beatles" slavai.
Jau 1950. gados ASV arvien populārāka kļuva aktierspēle, kas bija balstīta Staņislavska metodē. Lī Strasberga, Stellas Adleres un Senforda Meisnera vadībā Ņujorkā mainījās aktieru apmācības veids, un viens no pagrieziena punktiem bija Marlona Brando loma filmā "Ilgu tramvajs" ("A Streetcar Named Desire", 1951. g., rež. E. Kazans). Reālpsiholoģiskā aktierspēle disonēja ar mūziklu nosacītību un teatralitāti. Piemēram, Džozefa L. Mankeviča 1955. gada mūziklā "Puiši un lelles" ("Guys and Dolls") līdzās Frenkam Sinatram spēlē arī Marlons Brando, un viņa izpildītā dziesma "Luck Be a Lady Tonight" ir krietni atšķirīga no pārējā filmas stila, jo redzams, ka aktieris nav dziedātājs un mēģina numurā ielikt reālpsiholoģisku aktierspēli. Bet Holivuda joprojām ignorēja pārmaiņas pasaulē, turoties pie veco laiku kino, kura simbols bija mūzikls. Jauniešu, hipiju un sociālo aktīvistu vidū arvien populārākas kļuva ārzemju filmas – franču "jaunā viļņa" un itāļu neoreālistu režisoru veikumi, kas pievērsās tēmām, kurām pamatstraumes Holivuda nebija gatava. Lielās studijas vēl ilgi turējās pretī pārmaiņu vēsmām, taču sešdesmito gadu beigas skaidri norādīja, ka mūziklu zelta ēra ir galā.
Natālija: "Vestsaidas stāsts".
Holivuda 1960. gados lielākoties ekranizēja tikai pazīstamus un populārus Brodvejas mūziklus. Desmitgades sākuma hits bija 1961. gada "Vestsaidas stāsts" ("West Side Story", rež. Džeroms Robinss, Roberts Vaiss). Tā pamatā bija Leonarda Bernsteina un Stīvena Sondheima skatuvei radītais muzikālais materiāls, un mūsdienīgā versija par "Romeo un Džuljetu" ienesa svaigumu butaforiskajā Holivudas mūziklā. Turklāt šajā mūziklā abi galveno lomu atveidotāji – Natālija Vuda (Marija) un Ričards Beimers (Tonijs) – beidzot bija viena vecuma. Ņujorkas ielās izspēlētais mūzikls ir vizuāli aizraujošs – pilsētas ielas, laukumi un bīstamie pagalmi reizē atgādina teātra dekorācijas un reālistisku, atpazīstamu vidi. Liela daļa ainu tika filmētas caur žogiem un sētām kā metafora tam, ka abu ielas bandu locekļi ir iesprostoti savā sociālajā vidē un nevar no tās izrauties. Krāsu gamma variē no zilas un violetas līdz asinssarkanai, uzsverot gan bīstamību, gan kaislību, ko sevī ietver aizliegtais Tonija un Marijas mīlasstāsts. Arī deju numuri sevī apvieno gan baletu un Brodvejas džeza deju, gan latīņamerikāņu un rokenrola dejas. "Vestsaidas stāsts" ir viens no desmitgades nozīmīgākajiem mūzikliem, un svarīga loma tajā ir leģendārajai aktrisei Natālijai Vudai, kura Holivudā strādāja jau kopš bērnības, bet jaunus karjeras augstumus piedzīvoja tieši 1961. gadā, strādājot ar Eliju Kazanu pie filmas "Greznība zālē" ("Splendour in the Grass") un ar Marijas lomu "Vestsaidas stāstā". Šis ir viens no retajiem tā laika mūzikliem, kas mēģināja atainot jauniešu nemieru, kaislības un seksuālo atmodu. "Vestsaidas stāsts" saņēma 10 "Oskara" balvas – tai skaitā kā gada labākā filma.
Odrija: "Mana skaistā lēdija"
1964. gada Džordža Kjūkora "Mana skaistā lēdija" ("My Fair Lady") bija kārtīgs "veco laiku mūzikls". Bernarda Šova lugā "Pigmalions" balstītais mūzikls ar Frederika Lova mūziku savu pirmizrādi Brodvejā piedzīvoja 1956. gadā, bet galvenās lomas atveidoja Džūlija Endrjūsa un Rekss Harisons. Kritiķi to aprakstīja kā "perfektu mūziklu", un 1959. gadā tas kļuva par visvairāk pelnošo Brodvejas izrādi – kases ieņēmumi bija 10 miljoni dolāru. Tā nu nebija brīnums, ka Holivuda nolēma to ekranizēt. Studijas "Warner Bros." priekšnieks Džeks L. Vorners uzskatīja, ka Džūlija Endrjūsa, kurai tobrīd vēl nebija kino pieredzes, nav gana atpazīstama un fotogēniska, lai pārnestu Elīzas Dūlitlas lomu uz kino ekrāna, un loma tika Odrijai Hepbērnai. Tā kā Hepbērnas balsij nebija pietiekami plašas amplitūdas, viņas dziedāšanu dublēja Mārnija Niksone, kura pārdziedāja arī Natālijas Vudas izpildītās dziesmas "Vestsaidas stāstā". Toties no Brodvejas iestudējuma uz filmu pārceļoja Rekss Harisons, kurš atveido profesoru Higinsu. "Mana skaistā lēdija" ieguva 8 "Oskara" balvas, tai skaitā arī kā labākā filma. Arī Džūlijai Endrjūsai viss izvērtās veiksmīgi – viņa 1964. gadā nofilmējās Roberta Stīvensona mūziklā "Mērija Popinsa" ("Mary Poppins") un saņēma "Oskara" balvu kā gada labākā aktrise.
"Mana skaistā lēdija" joprojām ir viens no iemīļotākajiem mūzikliem ar populārām dziesmām un iespaidīgām Londonas dekorācijām, turklāt filmas galvenais pievilcības spēks ir tieši Odrijas Hepbērnas komiskais talants. Piemēram, aina zirgu skriešanās sacīkstēs, kad Elīza Dūlitla tiek izvesta sabiedrībā kā "lēdija", ir tiešām brīnišķīga. Taču, skatoties "Manu skaisto lēdiju" tagad, nevis bērnībā, acīs daudz spēcīgāk duras iespaidīgā gadu atšķirība starp profesoru Higinsu un Elīzu Dūlitlu. Rekss Harisons ir 20 gadus vecāks par Hepbērnu, turklāt viņa atveidotais varonis pret jauno sievieti izturas neciešami. Varētu teikt, ka šis ir stāsts par nabadzīgu sievieti, kura cieš no sava alkoholiķa tēva, atrod jaunu "tēva figūru" Higinsa personā un tad cieš no viņa. Lai arī Elīzu aplido viņas vecumam piemērotāks vīrietis Fredijs, viņa izvēlas nīgro onkuli Higinsu, kurš uzskata, ka sievietes galvenais uzdevums ir pienest viņam čības. Tiesa, arī Fredijs izceļas ar stalkera cienīgu uzvedību, tāpēc nevarētu teikt, ka Elīza ir īpaši izdevīgā situācijā.
Džūlija: "Mūzikas skaņas"
Pēc tam, kad Džūlija Endrjūsa bija saņēmusi "Oskara" balvu par Disneja studijas iemīļotākās auklītes Mērijas Popinsas lomu, viņa nofilmējās mūziklā, kas, iespējams, ir viens no populārākajiem sava žanra pārstāvjiem, – "Mūzikas skaņas" ("The Sound of Music", rež. Roberts Vaiss, 1965). "20th Century Fox" studija tobrīd bija uz bankrota robežas, jo bija ieguldījusi 40 miljonus vēsturiskajā eposā "Kleopatra" ("Cleopatra", rež. Džozefs L. Mankevičs, 1963), un izmisīgi meklēja risinājumu. Tā kā studijai iepriekš bija veicies ar Ričarda Rodžersa un Oskara Hammeršteina II mūziklu ekranizācijām un viņiem jau piederēja ekranizācijas tiesības uz abu pēdējo mūziklu, "20th Century Fox" sagrabināja 8.2 miljonus "Mūzikas skaņu" budžetam. Un labi, ka tā!
Stāsts par fon Trapu ģimeni izcēlās ne tikai ar lielisku muzikālo materiālu un brīnišķīgiem aktierdarbiem, bet arī ar iespaidīgu operatora darbu un pārsteidzoši nopietnu tēmu mūziklam. Lai arī pamatā "Mūzikas skaņas", protams, ir mīlasstāsts starp mūķeni Mariju un kapteini fon Trapu (un viņš ir tikai 6 gadus vecāks par Mariju, jes!), savā būtībā tas ir stāsts par pretošanos totalitāram režīmam un par to, cik ātri iespējams zaudēt brīvību. Fon Trapu ģimenes nostāšanās pret nacistisko režīmu un atteikšanās sadarboties ir tikpat aktuāls temats šodien kā 1965. gadā. Aina, kurā kapteinis fon Traps cenšas glābt savu ģimeni, runājot ar jauniņo pastnieku Rolfu, kurš ir iestājies nacistu rindās, ir gan spriedzes pilna, gan sirdi plosoša.
"Mūzikas skaņas" ir piemērs tam, ka mūzikli beidzot bija izgājuši no paviljoniem – liela daļa filmas tika uzņemta Zalcburgā un Bavārijas Alpos. Jau filmas sākums parāda tādu dabas plašumu, kāds līdz šim mūziklos bija retums. To, kāds popkultūras fenomens bija un joprojām ir "Mūzikas skaņas", pierāda tas, ka 2001. gadā Bezs Lūrmens savā mūziklā "Mulenrūža" citē dziesmu "The Sound of Music", izmantojot to kā veidu, kā parādīt galvenā varoņa Kristiāna talantu. Arī "Mūzikas skaņas" saņēma "Oskaru" kā gada labākā filma.
Bārbra: "Smieklīgais skuķis"
Viljama Vailera režisētais mūzikls "Smieklīgais skuķis" ("Funny Girl", 1968) arī bija Brodvejas izrādes ekranizācija, un tā bija Bārbras Streizandes debija kino – viņa jau bija Faniju Braisu atveidojusi uz Brodvejas skatuves. Stāsts par slaveno komiķi un dziedātāju Braisu, kura bija viena no "Zīgfelda meitenēm", un viņas mīļoto Niku Ārnstīnu (Omārs Šarifs) ir netipisks mūzikls – lai arī tam piemīt visas "aizkulišu mūzikla" un "biogrāfiskā mūzikla" iezīmes, tam nav ierasto un tradicionālo laimīgo beigu. Tai pašā laikā tā ir raksturīga iezīme teju visām Bārbras Streizandes filmām, īpaši tām, kuras viņa vēlāk savā karjerā arī režisēja. Tie ir stāsti par sievietēm, kuras netiek uzskatītas par konvencionāli skaistām, bet kurām piemīt talants, ambīcijas un gribasspēks. Fanija Braisa mīl savu vīru Nikiju, taču mīlestība viņu nepadara aklu. Streizandes atveidotās varones vienmēr, neatkarīgi no partneriem, izvēlas savu dzīves ceļu, un tas viņas atšķir no tipiskajām varonēm mūziklos, kuru laimīgās beigas visbiežāk simbolizē kāzas. "Smieklīgajā skuķī" mēs beidzot redzam arī to, kas notiek PĒC kāzām un "laimīgajām beigām".
1969. gada "Oskara" balvas pasniegšanas ceremonijā Bārbra Streizande par Fanijas Braisas lomu saņēma labākās aktrises balvu, un šī filma bija sākums iespaidīgai karjerai. Tai pašā laikā bija skaidrs, ka mūziklu laiks ir beidzies. Lai arī tajā pašā "Oskaru" ceremonijā gada filmas statueti saņēma mūzikls "Olivers!" ("Oliver!", rež. Kerols Rīds, 1968. g.), nākamā reize, kad kāds mūzikls saņēma "Gada filmas" balvu, bija tikai 2003. gadā (Roba Māršala "Čikāga"). Holivuda bija mainījusies – bija dzimis amerikāņu autorkino un mūzikli vairs nespēja uzrunāt skatītājus. Jau 1970. gada "Oskara" balvu kā gada labākā filma saņēma Džona Šlezingera sociālā un skandalozā drāma "Pusnakts kovbojs" ("Midnight Cowboy"). Kino skatītāji vēlējās redzēt stāstus, kas ir tuvāki realitātei un kuri runā par sociālpolitiski aktuālām tēmām, un, ja mūzikli vēlējās izdzīvot, arī tiem vajadzēja mainīties līdzi laikiem. Bet par to nākamreiz.
[1] Cohan, S. Routledge Film Guidebooks: Hollywood Musicals, London: Routledge, 2019.
[2] Par filmu "Dižais diktators" iesaku noklausīties Karīnas Longvortas podkāsta sēriju "Čārlijs Čaplins Otrā pasaules kara laikā".
[3] Hischak, T. S. Musicals in Film: A Guide to the Genre, Santa Barbara, Denver: Greenwood, 2016, p. 24.
[4] Karavīru priekšā uzstājās ļoti daudzas Holivudas zvaigznes, tādējādi izpildot savu patriotisko pienākumu.
[5] United Service Organization
[6] Hischak, T. S. Musicals in Film: A Guide to the Genre, Santa Barbara, Denver: Greenwood, 2016, p. 31.–32.
[7] Feuer, J. The Hollywood Musical, Bloomington, Indianapolis: Indiana University Press, 1993, p. 96.
1