Holivudas mūzikls no tā pirmsākumiem līdz 1930. gadu beigām
Mūzika vienmēr bijis veids, kā spēlēt uz "sirds stīgām". Pat cilvēki bez muzikālās dzirdes vai jebkādas muzikālās izglītības var uztvert to, kādas emocijas tiek pārraidītas ar mūzikas palīdzību. Kino kontekstā žanrs, kurš to izmantojis vispilnasinīgāk, noteikti ir mūzikls. Lai arī cik naivas reizēm šķistu dziesmas, kuras uz ekrāna izpilda aktieri un dziedātāji, tās savā veidā spēj pārraidīt emocijas, kuras vārdos grūti vai pat neiespējami izteikt. Pat ja veiksmīgākie kinoscenāriji izmanto zemtekstus un noklusējumus, lai pastiprinātu varoņu pārdzīvojumus, dziesma vai deja – par spīti šim realitātei nepiesaistītajam pastarpinājumam – šķiet patiesāka. Ja vārdus un teikumu konstrukcijas mēs saistām ar racionālo prātu, tad mūzika un deja ir ķermeniska un tādējādi arī ar prātu mazāk kontrolējama. Kā teicis leģendārais Freds Astērs: "Es nevēlos neko pierādīt dejojot… es vienkārši dejoju."
Lai arī 21. gadsimtā esam pieredzējuši mūzikla atdzimšanu, tas joprojām ir viens no "naivākajiem" žanriem, ko nelabprāt ievieto augstās kinomākslas plauktiņos, vairāk to saistot ar vieglu izklaidi. Tā ir pasakaina pasaule, kurā realitātes notikumi ir sekundāri, un ne velti to popularitāte pieaugusi tieši smagākajos vēstures periodos – pārdzīvojot Pirmā pasaules kara sekas, Otrā pasaules kara laikā, Lielās Depresijas gados –, kad skatītāji vēlējās aizmirsties un, nedomājot par smagajām ikdienas rūpēm un sāpēm, skatīties, kā skaisti cilvēki uz ekrāna dzied, dejo, viegli tiek galā ar problēmām un, protams, iemīlas. Tāpēc, manuprāt, pašlaik ir īstais brīdis no jauna pārlūkot to, ko mums sniedz kino vēsture, un aizmirsties, jo vecās Holivudas mūzikli piedāvā gan absurdus, gan smieklīgus, gan aizkustinošus stāstus, gan galvu reibinošus muzikālus numurus, kas liek apbrīnā noelsties, domājot par dekoratoru ieguldīto darbu. Turklāt ir vērts tos pārskatīt ne tikai kā vieglu izklaidi, bet arī kā skaudru vēsturisku liecību par to, kādi rasu, dzimumu un sociālie stereotipi bija ikdiena tajā laikā, kā arī apliecinājumu – nostalģiskais skatiens vienmēr jāpārvērtē ar krietnu devu kritiskās domāšanas. Jo viss ir jauki un skaisti līdz brīdim, kad atkal jau kāds no aktieriem uzklāj melnu grimu uz sejas un priecīgi dzied, izmantojot black-face.
Mūzikla pirmssākumi
Tomass S. Hišaks savā grāmatā "Mūzikli filmās: žanra ceļvedis" norāda, ka šī unikālā mākslas forma, kuru mēs saucam par filmu mūziklu, ir viens no retajiem oriģinālajiem kinematogrāfa devumiem, kas radies ASV. Turklāt jāatceras, ka mēmais kino (kaut gan šajā kontekstā "silent cinema" precīzāk būtu tulkot "klusais kino") nebija bez skaņas [1] – lai arī filmēšanas procesā skaņa netika ierakstīta, filmu seansus vienmēr pavadīja mūzika. Greznākajos kinoteātros bija orķestris, bet mazākajos un lētākajos – pianists tapieris, kas nodrošināja pavadījumu, akcentējot ainu noskaņu.
Patiesībā labs veids, kā vieglā vīzē iepazīties ar skaņu kino rašanos, ir noskatīties 1952. gadā tapušo Džīna Kellija un Stenlija Donena mūziklu "Dziedot lietū" ("Singin’ in the Rain"). Tajā mēmā kino superzvaigznes Dons Lokvuds (Džīns Kellijs) un Līna Lamona (Džīna Hāgena) attopas karjeras krustcelēs, kad 1927. gadā "Warner Brothers" studija nolēma riskēt un ieguldīt milzīgus finansiālus līdzekļus filmā "Džeza dziedātājs" ("The Jazz Singer"). Filmā asprātīgi apspēlēta gan Holivudas sākotnējā skepse pret jauno skaņu kino, gan mēmā kino aktieru izaicinājumi, cīnoties ar tajā laikā smago un neērto skaņas ierakstu tehniku. Turklāt filmas komiskākās epizodes ir veidotas, lai apspēlētu faktu, ka lielajai zvaigznei Līnai Lamonai ir nepatīkama, spiedzīga balss, kas nekādi neder dziedāšanai un pat runāšanai uz ekrāna. Tā, protams, ir iespēja parādīties jaunai un talantīgai aktrisei "ar principiem" – Ketijai Seldenai (Debija Reinoldsa) – viens no klasiskajiem mūziklu pretpoliem: nejaukā vecākā zvaigzne, kuru no troņa gāž jaunāka, skaistāka un jaukāka. Taču neskriesim notikumiem pa priekšu.
Jau pirms 1927. gada bija notikuši eksperimenti ar skaņas pievienošanu attēlam, taču Holivudas studijas par to pārlieku neinteresējās, jo uzskatīja, ka skatītājus tas neuzrunās. Tā teikt – nav vērts labot to, kas nav salauzts. Taču studija "Warner Brothers" nolēma radīt pirmo skaņas (vai "runājošo" – talkie) filmu, kas patiesībā bija hibrīds. Jo "Džeza dziedātājs" ir mēmā filma, kurā joprojām ir titru kadri ar aktieru tekstiem un skaņa tiek "ieslēgta" tikai brīžos, kad sāk dziedāt tajā laikā populārais Brodvejas dziedātājs Els Džolsons. Studijas apsvērumi bija racionāli – tā kā Brodveja skaitījās elitāra izklaide, lielākajai daļai kinoapmeklētāju nekad nebūtu iespējas redzēt un dzirdēt slaveno Džolsonu. Un kāpēc ņemties ar dialogu ierakstīšanu, ja skatītāji vēlas dzirdēt Džolsonu dziedam, nevis runājam? Taču divās epizodēs Džolsona atveidotais Džekijs starp dziesmām arī mazliet runā – un, kā izrādījās, skatītāji bija stāvā sajūsmā arī par to.
Tā kā pirmās skaņas filmas lielu tiesu gāja "Džeza dziedātāja" ceļu – respektīvi, izmantoja mēmā kino paņēmienus, "uzgriežot skaņu" tikai dziesmu vai deju numuros – teorētiski tās visas ir mūzikli. Tādējādi līdz ar skaņas kino piedzima arī mūzikls [2], taču līdz klasiskajam Holivudas mūziklam vēl bija jānonāk. Par spīti tam, ka nu jau esam pieraduši, ka šis ir žanrs, no kura gaidīt reālismu būtu lieki, sākotnēji Holivudas producenti tam pievērsa lielu uzmanību, nevēloties aizbiedēt skatītājus. Brodvejas izrādēs bija pieņemts, ka varoņi jebkurā brīdī var sākt dejot vai dziedāt, bet tie bija teātra skatuves noteikumi. Taču kino kā jau "fotogrāfija, kas kustas" tika uzlūkots par reālistisku žanru. Tā nu ilgi gadi pagāja, lauzot galvu par to, kā skatītājiem atbildēt uz jautājumu – no kurienes, pie velna, nāk tā mūzika? Ja šim aspektam pievērš īpašu uzmanību, skatoties agrīnos mūziklus, tik tiešām visi varoņi dzied "reālistiskos apstākļos" – uz skatuves, naktslokālos, kabarē – lokācijās, kurās jau dabiski ir pieejams orķestris, kas varētu spēlēt pavadījumu. Reizēm izlīdzējās ar plašu atskaņotāju vai radio. Tā nu nākamais riskantais projekts bija studijas "MGM" 1929. gada "Brodvejas melodija" ("The Broadway Melody") – vienā epizodē Edijs (Čārlzs Kings) istabā izpilda savai mīļotajai Kvīnijai (Anita Peidža) paša sacerētu mīlas dziesmu "You were meant for me", un muzikālais pavadījums ir dzirdams skaņu celiņā bez reālistiska izskaidrojuma. (Šo dziesmu izpilda arī Džīns Kellijs filmā "Dejojot lietū" kā mīlas balādi Debijai Reinoldsai.) Holivudas producenti aiz bailēm koda pirkstos, vai tikai kinoteātros nesāksies dumpji, skatītājiem kliedzot: "Bet kur ir orķestris?!" – taču skatītāji bez jautājumiem pieņēma jauno realitāti un "Brodvejas melodija" kļuva par 1929. gada ienesīgāko filmu, kā arī saņēma "Oskaru" kā gada labākā filma.
Ieskatīties aizkulisēs jeb "backstagers": Basbija Bērklija mūzikli
Mūzikla žanram ir ļoti plašs apakšžanru klāsts, un viens no populārākajiem agrīno mūziklu veidiem bija "aizkulišu mūzikli" (backstagers). Kaut gan "Brodvejas melodija" bija pierādījusi, ka skatītāji nelauza galvu par to, kāpēc uz ekrāna redzamie varoņi piepeši sāk dziedāt, Holivuda joprojām bija piesardzīga. Turklāt bija gana daudz tehnisku problēmu, ar kurām tikt galā, – skaņu tehnika bija sarežģīta un smaga, nebija ne skaņas inženieru, ne operatoru, kuri prastu lietot skaņas kameras, turklāt bija nepieciešams plašs klāsts dziedošu un dejojošu aktieru, kā arī komponistu, kuru dziesmas izpildīt.
Jau pats pirmais mūzikls "Džeza dziedātājs" bija aizkulišu mūzikls, jo stāsta par Džekiju Rabinoviču, kurš nāk no konservatīvas ebreju ģimenes un, par spīti tēva iebildumiem, kļūst par – kā jau nojaušat – džeza dziedātāju. Džekijs ir izpildītājs un dzied naktsklubos, tādējādi nepārkāpjot skatuves robežu ar savām dziesmām. Aizkulišu mūziklu galvenie varoņi lielākoties ir cilvēki, kuri piedalās Brodvejas izrādes veidošanā, tāpēc tajos muzikālie numuri lielākoties joprojām ir piesaistīti skatuvei. Taču arvien biežāk pēc "Brodvejas melodijas" parādījās arī "varoņu dziesmas", kuras atveidoja tēla iekšējo pasauli, atklāja personiskus mirkļus skatītājam un kalpoja kā iekšējais monologs [3]. Šīs dziesmas, kuras varoņi lielākoties izpilda vienatnē, bija veids, kā bagātināt salīdzinoši vienveidīgos aizkulišu mūziklus, kuru sižets bieži vien bija kā "priekšspēle" lielajam notikumam – grandiozajai Brodvejas izrādei filmas finālā.
Kā piemēru vēlos aplūkot studijas "Warner Brothers" filmu "1933. gada zelta meklētājas" ("Gold Diggers of 1933", rež. Mērvins Līrojs, Basbijs Bērklijs), kas iznāca vienā gadā ar "42. ielu" ("42nd Street", rež. Loids Bēkons, Basbijs Bērklijs). Šī bija jau trešā filma "Zelta meklētāju" sērijā. 1923. gada mēmā filma "Zelta meklētājas" ir zudusi, arī 1929. gada "Brodvejas zelta meklētājas" ("Gold Diggers of Broadway") ir saglabājusies tikai daļēji – pāris fragmenti, kuros redzamas neprātīgās skatuves dekorācijas ar Eifeļa torni, Triumfa arku un Parīzes Dievmātes katedrāli, kā arī Nika Lūkasa izpildītā mīlas dziesma "Tip Toe Thru the Tulps", ir pieejami vietnē "YouTube". Abas filmas, kā arī "1933. gada zelta meklētājas" ir balstītas Eiverija Hopvuda 1919. gada lugā. Taču 1933. gada versijai sekoja gan 1935. gada, gan 1937. gada "Zelta meklētājas", kā arī 1938. gadā – "Zelta meklētājas Parīzē" ("Gold Diggers in Paris"). Šīm filmām jau tika rakstīti oriģinālscenāriji.
Kadrs no "Gold Diggers"
"1933. gada zelta meklētājās" un arī "42. ielā" atkārtojas ne vien režisors un horeogrāfs Basbijs Bērklijs, bet arī jau iemīļotie aktieri (piemēram, Rūbija Kīlere un Diks Povels) – tai skaitā savu karjeru nesen sākusī Džindžera Rodžersa, un abās ir skaidri saskatāms klasiskais naratīvs par jaunu, bieži vien naivu mūziķi-aktieri-dejotāju, kas iegūst slavu – iespēju uzstāties lielajā izrādē filmas nobeigumā. Turklāt "42. iela" radīja pamatu mūziklu tropam, kurš dažādās versijās ir saglabājies līdz pat mūsdienām, – kāda liela zvaigzne (bieži vien neciešama un nepatīkama, gluži kā Līna "Dejojot lietū") tiek gāzta no troņa, lai dotu iespēju jaunai, naivai un talantīgai zvaigznei. Šis ir viens no Holivudas mītiem, ko precīzi apspēlē arī dažādās "Zvaigzne ir dzimusi" ("A Star is Born") ekranizācijas – ka Holivudas Olimpā ir noteikts vietu skaits un kādai zvaigznei jākrīt, lai cita varētu ieņemt tās vietu. (Galu galā 1937. gadā iznāca pirmā šī stāsta versija.)
"1933. gada zelta meklētājas" ir klasisks "Lielās Depresijas mūzikls" ar neprātīgu Basbija Bērklija horeogrāfiju. Filma sākas ar muzikālu numuru "We’re in the money", kuru izpilda Feja Fortūna (Džindžera Rodžersa) – viņa un kora dejotājas tērptas kostīmos, kas burtiski veidoti no naudas. Apkārušās ar monētām, viņas priecīgi izpilda dziesmu par to, ka dolārs atgriezies, Depresija ir galā, un vēl arī Feja piepeši sāk dziedāt izdomātā latīņu valodā. Vārdu sakot, "We’re in the money" ir neprātīgs priekšnesums Florensa Zīgfelda Brodvejas rēviju stilistikā. Turklāt interesants ir paņēmiens, kā tas filmēts, – 1930. gadā filma "Whoopee!" mainīja veidu, kā uz ekrāna tika attēloti deju numuri. Ņemot vērā to, ka deja tika uzskatīta par vēl nereālistiskāku nekā dziedāšana, dejotājus filmēja tikai uz skatuves, kamerai esot skatītāju pozīcijā. Taču "We’re in the money" gadījumā kamera ir uz skatuves, tā filmē atsevišķus dejas fragmentus, kā arī no vidēja tuvplāna drosmīgi pietuvojas Fejas sejai, uz brīdi zaudējot fokusa asumu, radot sapņainu kvalitāti dziedošās sievietes izteiksmīgajai mīmikai un it kā ļaujot ieskatīties dziedātājas iekšējā pasaulē, kas ir tuvplāna galvenais uzdevums. Šis ir horeogrāfa (un režisora) Basbija Bērklija nopelns – viņš ir strādājis pie visām trim iepriekšminētajām filmām un bija galvenais horeogrāfs un režisors 1930. gadu sākuma mūziklos. Bērklijs patiesībā ir radījis to, kā šobrīd tiek filmēti gandrīz visi deju numuri.
"We’re in the money" priekšnesums beidzas ar to, ka teātrī ielaužas parādu piedzinēji un paredzētā pirmizrāde tiek atcelta. Visas aktrises ir palikušas bez darba, un, vērojot to, kā kreditori aiznes dekorācijas, Feja nosaka: "Depresija, saldumiņ!" Un tālākais mūzikla stāsts ir par četrām aktrisēm – Kerolu (Džoana Blondela), Polliju (Rūbija Kīlere), Triksiju (Alīna Makmahona) un arī Feju –, kuras izmisīgi meklē darbu, pat lozējot to, kura vilks vienīgo skaisto kleitu, lai varētu uzmirdzēt provēs. Skatītāji varēja vērot skaistās, nabadzīgās aktrises un domāt – redz, viņām arī iet smagi! Taču, protams, mūzikls paģēr laimīgas beigas, kuras nodrošina tas, ka Pollija iemīlas kaimiņos dzīvojošā komponistā Bredā (Diks Povels), kurš – kāda laimīga sagadīšanās! – izrādās bagātas ģimenes atvase. Un viņam, protams, ir arī brālis un vēl kāds radinieks, ar ko "sapārot" Kerolu un Triksiju. Kā norāda Stīvens Kohans savā esejā par Fredu Astēru, klasiskā mūzikla uzdevums ir atkal un atkal radīt ideālo heteroseksuālo pāri [4]. Tādējādi "1933. gada zelta meklētājas" izpilda gan šo uzdevumu, gan dod cerību, ka Lielā Depresija tiešām tiks pārvarēta un ka "sudrabs pārvērtīs mūsu sapņus zeltā", kā filmas sākumā dzied Feja. Turklāt tiek piepildīts arī visu varoņu sapnis par šovbiznesu – Breds kļūst par slavenu komponistu izrādei, kuru arī finansiāli sponsorē, un visas aktrises atkal ir uz skatuves iespaidīgā Brodvejas šovā. Un šis šovs ir tiešām pārsteidzošs.
Holivuda šajā laikā joprojām cieta no mazvērtības kompleksiem "augstās izklaides" Brodvejas priekšā, tāpēc kino redzamie mūzikli mēģināja "paņemt" skatītāju ar savu grandiozumu. Tā kā (to jau minēju) lielākā daļa kinoteātru apmeklētāju nekad nebija redzējuši un arī nekad neredzēs Brodvejas izrādes, Holivuda varēja ļaut vaļu fantāzijai. Pieņemu – ja kāds no skatītājiem pēc šāda "aizkulišu mūzikla" noskatīšanās tiešām aizgāja uz Brodvejas mūziklu, vilšanās varētu būt iespaidīga. Skatuves telpa ne tikai šajā, bet teju visos "aizkulišu mūziklos" ir daudzkārt paplašināta – patiesībā tā ir vēl viena kino paviljonā uzņemta filma. Muzikālie numuri – romantiskais "Shadow Waltz" un dramatiskais "Remember my forgotten man" – ir milzīgās dekorācijās izspēlētas epizodes, kuras filmētas no dažādiem rakursiem (piemēram, no augšas, kas ir skatu punkts un teātrī pieejams tikai no šņorbēniņiem – vēl viens Basbija Bērklija deju numurus raksturojošs paņēmiens), lai sniegtu skatītājam pēc iespējas lielāku brīnuma sajūtu, – skatuves robežas tiek nojauktas, burtiskā veidā ienesot kino paņēmienus teātrī. Kerolas izpildīto balādi "Remember my forgotten man" papildina sieviešu koris, kurš sēro par saviem karā aizgājušajiem vīriešiem. Kā montāžas paņēmienu izmantojot priekškara atvēršanos, kas atgādina kinokadra fade-in, sieviešu dziesma jaucas ar ainām, kurās karavīri soļo ierindā, līst lietus, bet dziesmas finālā Kerola dzied uz skatuves, kuru piepilda, kā šķiet, simts vīriešu koris. Tādējādi sirdi plosošais fināls savā veidā izlīmeņo saldās laimīgās beigas, kuras aktrises ir piedzīvojušas ārpus teātra skatuves robežām. Tai pašā laikā tā ir izrāde, kas runā par pagātni – to piemin, atceras, bet uz skatuves esošās izpildītājas jau gaida saulaina nākotne. Un uz tādu liek cerēt arī skatītājiem kino zālē.
Freds un Džindžera: elegance un bagātība
Trīsdesmito gadu “aizkulišu mūziklu" piedāvājums ir ļoti plašs, taču desmitgades otrajā pusē vērienīgās un nereālistiskās izrādes mūzikla beigās kļuva arvien piezemētākas, liekot lielāku akcentu uz komiskām romantiskām komēdijām, kurās uzsvars bija uz galveno lomu atveidotāju savstarpējo ķīmiju, kā arī uz jaunām, īpaši sacerētām dziesmām. Viens no šī perioda leģendārākajiem ekrāna pāriem, protams, ir Freds Astērs un Džindžera Rodžersa, kuri pirmoreiz kopā filmējās 1933. gadā filmā "Lidojot uz Rio" ("Flying Down to Rio"), kur viņi bija fona varoņi. Taču abu deju numurs piesaistīja gan skatītāju, gan producentu uzmanību.
Astērs un Rodžersa studijas "RKO Pictures" paspārnē 1934. gadā nofilmējās "Jautrajā šķirtenē" ("The Gay Divorcee"), bet 1935. gadā – "Robertā" ("Roberta") un "Cilindrā" ("Top Hat"). "Cilindrs" bija pirmā filma, kuras scenārijs tika sarakstīts īpaši abiem minētajiem aktieriem. Līdzīgi kā citas viņu filmas (piemēram, 1937. gada "Uzdejosim" ("Shall We Dance")), tā ir pārpratumu komēdija, kuras mērķis ir "laimīga pāra izveidošana", pat ja kādam no pāra (biežāk Rodžersas varonei) sākotnēji otrs nepatīk. Bet tad Freds Astērs dejo virtuozu stepa numuru, abi izpilda dejas duetu un mīlestība uzvar. "Cilindra" sākumā aizkustinoša ir epizode, kurā Astēra atveidotais zvērinātais vecpuisis Džerijs viesnīcā dejo stepu, bet viņa numuriņš ir stāvu virs Deilas (Džindžera Rodžersa) istabas, kura sadusmota sūdzas par neizturamo troksni. Lai iepatiktos Deilai, Džerijs savas istabas grīdu noklāj ar smiltīm un izdejo viņai šūpuļdziesmu. Deila ar smaidu uz lūpām iemieg.
Kadrs no "Top Hat"
Freda Astēra un Džindžeras Rodžersas kopīgos mūziklus raksturo izsmalcināts glamūrs – aktrises kostīmos dominē zīds, kažokādas un, protams, dārglietas, turpretim viņas deju partneris vienmēr ir tērpies elegantā frakā. Basbija Bērklija mūziklu neprātīgais vērienīgums bija jau izgājis no modes, un Astēra–Rodžersas kopdarbu dekorācijās dominē art deco izsmalcinātais stils, kas ideāli piestāv slīdošajiem un šķietami nepiespiesti izpildītajiem deju numuriem. Lai gan Astērs, kurš bieži vien bija arī viens no horeogrāfiem, mēdza uz ekrāna sev piesaistīt lielāku uzmanību, Rodžersa norādīja, ka viņa darījusi visu to pašu, ko viņas partneris. Tikai spoguļattēlā un augstos papēžos. Astērs bijis izteikts perfekcionists un uzstājis, ka deju numuri jāfilmē vienā kadrā, izmantojot statisku kameru. Viņa izteiciens bijis: "Vai nu dejos kamera, vai es!"
Paralēli minēto mūziklu vizuālajām kvalitātēm svarīgs to popularitātes iemesls bija fakts, ka mūziku šīm filmām rakstīja tādi grandi kā Kouls Porters, Ērvings Berlins, arī Džordžs un Ērvins Geršvini. Piemēram, filmas "Cilindrs" lielākais hits ir Berlina "Cheek to cheek", bet filmā "Uzdejosim" pirmo reizi dzirdama populārā Gēršvinu balāde "They can’t take that away from me". Bieži vien piemirstas, ka liela daļa klasisko un hrestomātisko hitu ir radušies kā dziesmas mūzikliem.
Desmitgades nobeigums: Zīgfelda meitenes, Sniegbaltīte un Dorotija
Nobeidzot sadaļu par 1930. gadiem (lai arī esmu minējusi vien pāris piemērus un varētu rakstīt "līdz pēdējam lasītājam"), noteikti jāatceras 1936. gada "Dižais Zīgfelds" ("The Great Ziegfeld", rež. Roberts Z. Leonards), kas bija biogrāfisks aizkulišu mūzikls par slaveno producentu jeb impressario Florensu Edvardu Zīgfeldu Jaunāko, kura veidotās iespaidīgās rēvijas "Ziegfeld Follies" periodā no 1907. līdz 1931. gadam bija Brodvejas iespaidīgākie šovi ar dārgākajām biļetēm un lielākajām zvaigznēm. "Zīgfelda meitenes" bija skaistākās un populārākās meitenes Ņujorkā, un daudzas no viņām kļuva par slavenām aktrisēm – piemēram, Fenija Braisa (kuru labāk pazīstam no 1968. gada filmas "Smieklīgais skuķis" ("Funny Girl", rež. Viljams Vailers), kur Braisu atveido Bārbra Streizande), Džoana Blondela, Bārbara Stenvika un Doloresa Kostello. Šajā periodā viņas bija Ņujorkas karalienes, kuras pielūdzēji apbēra ar dārglietām un ziediem. Tai pašā laikā daļa sabiedrības "Zīgfelda meitenes" pielīdzināja prostitūtām, jo – kā zināms – sievietes, kuras bauda vīriešu uzmanību un kompāniju, uzreiz neprecoties, ir norakstāmas.
Kadrs no "The Great Zeigfeld"
Filmas versijā Flo Zīgfeldu atveidoja Viljams Povels, bet viņa dzīves svarīgākās sievietes – Luīze Reinere un Mirna Loja. Filma saņēma trīs "Oskarus", tai skaitā arī balvu kā gada labākā filma. Šobrīd filmu es drīzāk pieskaitītu pie muzikālas biogrāfijas, bet 1930. gadu mūziklu kontekstā saskatāmi vairāki klasiski "aizkulišu mūzikla" paņēmieni. Lai arī filmas kulminācija nav viena grandioza izrāde, mēs redzam fragmentus no vairākām Zīgfelda rēvijām, un arī muzikālie numuri pietuvināti skatuves realitātei. Turklāt primārais ir stāsts par to, kā harismātiskais sieviešmīlis Zīgfelds kļūst par šovbiznesa karali, bet dziesmas un dejas uz ekrāna sākas tikai filmas 46. minūtē. Interesants ir filmas fināls, kurā ar dubultās ekspozīcijas palīdzību redzam to, kā slavenais impressario pirms nāves atceras savas iespaidīgās rēvijas un skaistās dāmas neprātīgajos kostīmos. Nezinu, vai tas ir apzināti, bet, skatoties 1952. gada Džona Hjūstona lenti "Mulenrūža" par Anrī de Tulūzu-Lotreku, tās beigas atsauc atmiņā tieši "Dižo Zīgfeldu" – arī Lotreku pirms nāves šādā pašā dubultās ekspozīcijas vīzē apciemo kankanu dejojošas dāmas un citi Mulenrūžas iemītnieki.
Trīsdesmito gadu nogalē notika vēl divi nozīmīgi pavērsieni mūzikla žanra attīstībā. 1937. gadā Volta Disneja studija radīja pirmo pilnmetrāžas animācijas mūziklu "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" ("Snow White and the Seven Dwarfs", sešu režisoru kopdarbs), kas pārveidoja arī animācijas vēsturi, parādot, ka kinoteātru apmeklētāji ir ar mieru skatīties vizuāli reālistiskāku animāciju teju pusotras stundas garumā. Sniegbaltītes neticamā popularitāte norādīja arī uz pārmaiņām skatītāju izpratnē – ja pirms tam animācija bija izklaidējošas īsfilmas, tad tagad tika pierādīts, ka zīmētiem varoņiem ir iespējams just līdzi un uztvert tos nopietni. Mūsdienās esam pieraduši pie tā, ka Disneja studijas pilnmetrāžas animācijas filmas sastāv no mīlas stāstiem un sirdi plosošām balādēm, bet 1937. gadā ideja, ka animācijas tēli var dziedāt viens otram nopietnas dziesmas, tika uztverta kā neprātīga. Lai arī Volts Disnejs pirms "Sniegbaltītes un septiņu rūķīšu" iznākšanas un arī pāris reizes tālākajā karjerā ir bijis uz bankrota robežas, viņa studija ir izdzīvojusi un turpina taisīt ne tikai animētus mūziklus, bet arī kļuvusi par jau biedējoša mēroga megakorporāciju.
Bet 1939. gadā iznāca, iespējams, pirmais lielais Holivudas kino mūzikls, kurš pilnīgi ignorēja nepieciešamību dziesmas un dejas saistīt ar kādu realitāti, – fantāzijas mūzikls "Oza zemes burvis" ("The Wizard of Oz", rež. Viktors Flemings un piecu režisoru komanda). Līdzīgi kā Volts Disnejs, arī "MGM" producenti ar šo projektu uzņēmās milzīgu risku un teju bankrotēja. Taču arī viņu risks atmaksājās – ar šo filmu bija dzimuši ne tikai "MGM" krāsainie un grandiozie mūzikli, bet arī fantāzijas mūzikla žanrs kā tāds. Lai arī pirms tam dažādos mūziklos bija iekļautas fantāzijas sekvences ( fantāzijas balets ir trops, kas sastopams ļoti bieži un arī ilgstoši – piemēram, tādos 1950. gadu mūziklos kā "Oklahoma!"), tās bija tikai īsas ainiņas.
Kadrs no "Wizard of Oz"
Ņemot vērā to, cik lielus panākumus un ienākumus guva "Oza zemes burvis", varētu domāt, ka visas filmu studijas metās fantāzijas mūziklu žanrā. Taču nekā. Pirmkārt, tie bija pārlieku dārgi un darbietilpīgi. Ja šobrīd datorgrafika var izveidot pat cilvēkveidīgus dziedošus kaķus (cits jautājums – vai to vajadzētu darīt…), tad trīsdesmito gadu beigās viss tika būvēts, gleznots un radīts ar rokām. Otrkārt, bija sācies Otrais pasaules karš un arī mūzikla žanram nācās mainīties. Patriotisms, amerikāniskas vērtības un saldsērīga nostalģija par "vienkāršākiem laikiem" kļuva par galvenajām tēmām, kam pievērsās Holivuda 1940. gados. Bet par to – nākamreiz.
Vēl trīs pieminēšanas vērti 1930. gadu mūzikli
"Smaidošais leitnants" ("The Smiling Lieutenant", 1931, rež. Ernsts Lubičs) – mūzikls, kurš balstīts Oskara Štrausa operetē "Ein Walzertraum" un pieder "operetes mūziklu" apakšžanram. Galvenajā lomā redzams šarmantais franču aktieris un dziedātājs Moriss Ševaljē, kurš Holivudā debitēja 1928. gadā. Filma bija 1931. gada pelnošākais "Paramount" projekts, un tajā ir izcila "meikovera" aina, kura norāda uz nepieciešamību "padarīt apakšveļu džezīgāku". Pievērsiet uzmanību kadram, kur kamīnā tiek iemesti "nedžezīgi" pantaloni!
"Mīli mani šonakt" ("Love Me Tonight", 1932, rež Rubens Mamuljans) arī ir operetes mūzikls ar Morisu Ševaljē galvenajā lomā. Stāsts par drēbnieku Morisu, kuru, protams, pārpratuma dēļ visi uzskata par baronu, ir apbrīnojams komisks farss ar pasakai līdzīgām beigām: Moriss un princese Žanete iemīlas. Filmā ļoti inovatīvi izmantoti paātrināti un palēnināti kadri, dubultā ekspozīcija, sadalītais ekrāns, bet kādā no muzikālajiem numuriem dzied pat no sienas nokritis cilnis. Skan arī "komiska dziesma" par to, ka sievietes sirdi var iekarot ar vardarbību.
"Izrāžu kuģis" ("Show Boat", 1936, rež. Džeimss Veils) ir Brodvejas mūzikla adaptācija (autori Džeroms Kerns un Oskars Hammeršteins II), kas stāsta par kuģi, kas braukā apkārt pa Missisipi, piestāj pilsētās un izklaidē to iedzīvotājus ar dziesmām un izrādēm. Kuģa lielākā zvaigzne Džūlija nokļūst nežēlastībā, jo izrādās, ka ir pa pusei melnādaina (bet gan 1936., gan 1951. gada ekranizācijā viņu, protams, spēlē baltādaina aktrise). Turpretim jauniņā Magnolija – kuģa īpašnieku meita – ieņem viņas vietu, bet iemīlas azartspēļu cienītājā. Šo mūziklu var pieskaitīt arī jauna veida operetei, kā arī t. s. "pierobežas mūzikliem", kas stāsta par ASV lauku dzīvi, parasti uzsverot, kāda idille tur valda. Tas nekas, ka tā nāk kopā ar krietnu devu rasisma. Mūzikla lieliskākā dziesma ir Džūlijas balāde "Can’t help loving that man of mine", kuras izpildījums Helēnas Morganas versijā krietni atšķiras no traģēdiju vēstošās Avas Gārdneres versijas 1951. gada filmā. (Protams, jāmin, ka filmā Gārdneres dziedošo balsi dublējusi Anete Vorena.)
[1] Hischak, T. S. Musicals in Film: A Guide to the Genre, Santa Barbara, Denver: Greenwood, 2016 – p. xiii
[2] Ibid – p. xiv
[3] Ibid – p. 2
[4] Cohan, S. ed. by Hollywood Musicals: A Film Reader, London, New York: Routledge, 2002 – p. 87
1