Komentārs
13.03.2017

Nodokļu likmes un "cilvēka daba"

Komentē
1

Indivīds var deklarēt savu autonomiju no valsts (piemēram, neinteresējoties par tajā notiekošo), tomēr konkrētās valsts nodokļu sistēma šo autonomiju relativizē.

Citiem vārdiem sakot, arī tie, kuri labprāt pauž, ka "es no šīs valsts tāpat neko negaidu...", "jo mazāk man attiecību ar šo valsti..." un tamlīdzīgi, nevar ignorēt lēmumus, ko "šī valsts" pieņem nodokļu jomā, jo grūti iedomāties indivīdu, kurš nemaksā nodokļus vispār. Līdz ar to nodokļu joma, lai cik tā šķiet sausa, varbūt ir viena no retajām sfērām, par kurām ir vērts interesēties.

Nevar gan noliegt, ka visbiežāk nodokļu sistēmu skarošo lēmumu pamatā ir diezgan primitīva shēma: valstij ir jaunas izdevumu pozīcijas, attiecīgi jāatrod kaut kādas iespējas (ja vien netiek pieļauta parāda palielināšana) nepieciešamo naudu kaut kur sakasīt. Finanšu ministrijas (FM) un Latvijas Bankas (LB) pieteiktā nodokļu reforma pretendē uz kaut ko vairāk, proti, uz zināmu konceptuālu skatījumu. Un tieši tādēļ, ka detaļas, visticamāk, vēl laika gaitā mainīsies, šajā tekstā apskatīts tieši šis konceptuālais priekšstats par lietu pareizo kārtību.

Ja pareizi esmu sapratis, minētais priekšstats saka: jo vairāk sabiedrības locekļu – gan fizisko, gan juridisko personu – rīcībā paliek naudas, jo mundrāk šie locekļi jūtas un jo gatavāki ir papildu tēriņiem un investīcijām. Tas savukārt rada papildu impulsu pieprasījuma formā un ekonomiskajai aktivitātei kopumā.

Šajai cēloņsakarību ķēdei ir daudzi pierādījumi vēsturē, tādēļ principā nav pamata apšaubīt tās funkcionēšanu arī turpmāk, arī 21. gadsimta otrās desmitgades Latvijā. Tajā pašā laikā viennozīmīgi paļauties uz to nevajadzētu. Jo ir arī gadījumi (piemēram, Japāna), kad resursu "iepumpēšana" ekonomikā ar zemu procentlikmju un/vai salīdzinoši zemu patēriņa nodokļu likmēm gaidīto aktivizēšanos tomēr nerada. Iemesli var būt dažādi: sākot ar sabiedrības locekļu agrāk uzkrātajām parādsaistībām, kuru mazināšanai tiek izlietota jauniegūtie līdzekļi, beidzot ar skeptiskajām (pat ja ne visai precīzajām un pamatotajām savā skeptiskumā) noskaņām attiecībā uz nākotni.

Līdz ar to FM, LB un lēmumu pieņēmējiem, protams, ir jāturpina turēties pie pieņēmuma par cēloņsakarību ķēdi, tomēr jāpatur prātā arī iespēja, ka tā var nenostrādāt.

Turklāt, manuprāt, ir jāņem vērā arī tas, ka cēloņsakarību modeļi vispār nefunkcionē vienādi arī vienas valsts, vienas ekonomikas ietvaros. Mēģinājumi uzlabot uzņēmējdarbības vidi neapšaubāmi ir pareizi un nepieciešami, tomēr nevajadzētu ignorēt arī to skarbo patiesību, ka vienmēr būs segmenti, kuru konkurētspēja ļauj šādus stimulus izmantot, un būs segmenti, kuru nekonkurētspēja (te, starp citu, pieskaitāmi arī žurnālisti un citi "garīgā darba proletārieši") vienalga notur tos veģetēšanas režīmā, jo to saražotajam vienkārši ir ierobežots, neliels noiets. Turklāt, nevēloties "iebraukt" citā diskusijā, neesmu arī pārliecināts, ka indivīda "konkurētspēja" ir pareizs kritērijs.

Līdz ar to brīdī, kad tiek formulēta tēze "valsts pretimnākšana ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem radīs tādas un tādas pozitīvas sekas", īstais – lai gan nepatīkamais – jautājums ir: vai konkurētspējīgie ir gatavi šo pozitīvo seku sadalē kaut kā vārdā padalīties ar ne tik konkurētspējīgajiem?

Citiem vārdiem sakot, ekonomiskā politika – arī pareiza – ir cieši saistīta ar to, ko izplūdušā formā sauc par vērtību sistēmām konkrētajā sabiedrībā.

Vismaz Latvijas apstākļos jebkuru sarunu par nodokļiem pavada ēnu ekonomikas tēma. Ja ēnu ekonomika būtu mazāka, nodokļus vai nu varētu samazināt, vai arī nevajadzētu palielināt, kā nu kurā gadījumā.

Grūti iebilst, tomēr liekas, ka cerības uz salīdzinoši vieglu nodokļu slogu vienalga ir jāpiebremzē, turklāt tas attiecas arī uz valstīm, kurās ēnu ekonomikas īpatsvars ir mazāks.

Tātad vismaz daļa viegla sloga prasītāju apelē pie indivīda spējas pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi, attiecīgi mazāk prasot no valsts. Šīs nostājas pretinieki ņem talkā savus piemērus, lai argumentētu, ka cilvēki diemžēl tomēr ir diezgan bezrūpīgas, īstermiņā domājošas būtnes, attiecīgi ekonomisko liberāļu koncepts nederot.

Manuprāt, šis strīds par "cilvēka dabu" ir diezgan neauglīgs, savukārt lielāku ienākumu (lielāka nodokļu sloga) nepieciešamību nosaka tas, ka valsts kā struktūras uzturēšana objektīvi ir sākusi izmaksāt dārgāk. Visos laikos ir bijuši politiskie līderi, kuri nodevu formā bijuši gatavi novilkt pavalstniekiem pēdējo kreklu, lai īstenotu kādu militāru projektu vai iegribu būvniecībā. Tomēr kopumā valsts funkciju, salīdzinot ar mūsdienām, bija mazāk. Atvainojos par banālu izteicienu, bet dzīvot vispār kļuvis dārgāk. Piemēram, veselības aprūpes sistēmas izmaksas – vienalga, vai tās sedza apzinīgs, lepni neatkarīgs pilsonis pats vai valsts – ir augušas un turpinās augt, jo pati sistēma piedāvā arvien jaunas, dārgākas iespējas, kuras pašsaprotami ir vēlēšanās izmantot. Vienlaikus ir grūti iedomāties sabiedrību ar pieņemamu iekšējas saskaņas līmeni, kurā vairākums akceptētu, ka noteikta sabiedrības daļa – turklāt ne tikai nodokļu nemaksātāji, bet arī ekonomiski ne tik veiksmīgi indivīdi vispār – nevar pretendēt uz tādu veselības aprūpi, kādu par sev pienākošos uzskata citi.

Paralēli ar nojausmu par to, ka tēze par valsts lomas mazināšanos 21. gadsimtā izrādījusies, teiksim tā, priekšlaicīga, ir arī jāpierod pie domas, ka valsts prasītā daļa no indivīda ienākumiem nesamazināsies. Tas gan nenozīmē, ka indivīdam jāuzvedas kā Gaitiņu Tenim "Mērnieku laikos", jo dažas prasības ir gan izvirzāmas, gan arī izpildāmas. Ja nodokļu slogs saglabājas, tam jābūt strukturāli loģiskam (bez "ielāpu aizlāpīšanas" situatīvās metodes) un kaut cik solidāram. Ja ir skaidrs, ka noteiktas valsts funkcijas (veselības aprūpe, sabiedrības novecošanās izraisīta slodze sociālajam nodrošinājumam – var gadīties, ka strādājošais objektīvi nespēj sapelnīt sev arvien garākām vecumdienām u.c.) ne tikai nekļūst lētākas, bet pat sadārdzinās, tad, to pieņemot, indivīdam ir tiesības prasīt rūpīgu citu valsts funkciju (vismaz tās apjomu) izvērtēšanu.

Atgriežoties pie pašmāju FM un LB piedāvājuma – lai gan aprēķini par plānotās reformas gandrīz vai neizbēgami radītā "roba" lielumu (sākot no 120, beidzot ar vairāk nekā 300 miljoniem eiro) un tā aizpildīšanai nepieciešamo termiņu atšķiras, jebkurā gadījumā šādas reformas piedāvājums nozīmē gatavību uzņemties ievērojamu risku. Jautājums, uz kuru man nav atbildes: vai šī gatavība ir gatavības demonstrēšana, t.i., interesants politiskais PR ("mēs gribējām, bet mums neļāva"), vai arī mums ir darīšana ar "cilvēka dabas" normālu izpausmi, t.i., ambīcijām "ieiet vēsturē". Domāju, ka atbilde sagaidāma šā gada augustā vai septembrī.

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!