Par krievu grupas "Shortparis" koncertu klubā "One One" (16.05.2019)
Pēdējā laikā Krievijas vārds arvien vairāk asociējas ar piesātinātu un kvalitatīvu mūsdienu mūzikas pasauli, kas ir dzīva, intensīva un drosmīga. Grupa "Shortparis", manuprāt, tam ir visspilgtākais apliecinājums, turklāt ar savu mūsdienīgo pretošanos viņi nav tikai teritoriāli, politiski vai konceptuāli vērtējami – šķiet, savā daiļradē viņi spēj aktualizēt teju vai visa laikmeta problemātiku. Un klausītāji to ir pamanījuši, – lai arī šī nebija grupas "Shortparis" pirmā uzstāšanās Latvijā, to var saukt par vienu no visvairāk gaidītajām, un biļetes uz grupas koncertu klubā "One One" tika izpārdotas ļoti ātri. Tā var šķist neierasta koncertvieta grupai, kas, lai arī drīzāk ir piederīga andergraunda, nevis meinstrīma pasaulei, Krievijā ir uzskatāma par spēcīgāko šobrīd koncertējošo vienību un spēj pulcēt vairākus tūkstošus.
Tomēr stadioni nav viņu mērķis – tajos attieksme var kļūt neizteiksmīgi neitrāla, un mēs Rīgā varam justies privileģēti par iespēju baudīt kaut ko tik lielu tik intīmā gaisotnē. Man ir paveicies sekot līdzi šīs grupas gaitām jau vairākus gadus, un es apbrīnoju tās dalībnieku sakairināto un saasināto interesi par mūsdienās notiekošo. Tā ir nolasāma no viņu koncentrētajiem skatieniem vien. Tieši šis skatiena dziļums koncerta laikā spēj cieši vienot klausītājus, padarot tos par dzīvu, racionālu un rīcībspējīgu organismu, nevis bezpersonisku masu. Klausītāji tiek atbrīvoti, un brīvība šeit ir apzināta un abpusēja izvēle. Pirms koncerta, stundu gaidot pie ieejas, kamēr visi malko dzērienus, kāds no klātesošajiem izteica komentāru, ka šoreiz iedzeršana ir lieka, jo tāpat, koncertam sākoties, mūs visus atvērs kā ar nazīti.
Tas "Shortparis" patiesi izdodas zibenīgi. Viņu mūzika ir pilna ar provokāciju, revolucionāru rīcību un spriedzi; atmosfēra ir piesātināta un pārkaitēta, vēl pirms viņi paspējuši ieņemt skatuvi. Mūziķu ambīcijas un harisma ir pamanāmas, tiklīdz viņi uz tās parādās. Komunikācijā netrūkst tiekšanās pēc intimitātes un kontakta ar savu klausītāju, jo grupai ir svarīgs uzrunas dziļums. Robeža starp skatītājiem un skatuvi viņiem ir kā izaicinājums, kurš eksistē tikai iztēlē, un "Shortparis" mākslinieciski spēlējas ar tās laušanu, ieplūstot pārkarsušajā publikā, ieņemot zāles aizmugurē esošo balkonu vai skaņotāja vietu. Šāda veida izaicinājumi viņiem ir interesanti – zinu, ka grupa ir uzstājusies arī, piemēram, mazā diennakts veikalā un striptīzbārā, spēlējoties ar neparedzamības dadaistisko momentu. Un šī spēle neattiecas tikai uz skatītāju – pašiem mūziķiem ir būtiski piedzīvot notiekošo caur rotaļīgumu, kas iespējams tikai neprognozējamos apstākļos. Līdzās tam viņi procesā veiksmīgi integrē arī perfekti iestudēto, piemēram, sinhronās deju kustības no dziesmas "Стыд" videoklipa – ar šāda veida kontrasta spēlēm viņi klausītāju valdzina un atraisa vēl vairāk. Telpa ir pārsātināta ar emocijām, ritmiem, dejām un mūziku, kas ir spēcīga un nemierīga; tā auditoriju biedē un hipnotizē vienlaicīgi.
"Shortparis" stilu identificēt un raksturot ir visnotaļ sarežģīti, tas ir eklektisks veidojums. Arī uz jautājumiem par savām ietekmes zonām grupa intervijās nekad neatbild, jo negrib, lai viņus "pieraksta kā recepti". Kāds to sauc par postpanku, kāds – par psihedēlisku glemroku; kāds īpaši atzīmē destruktīvās ritma līnijas, vēl kādu valdzina operas cienīgais falsets. Viņu koncerti tiek salīdzināti ar nāves diskotēku vai audioteātri, kāds redz tur citātus no "Einstürzende Neubauten", "Joy Division" vai Nika Keiva, kāds cits – Deividu Boviju vai Pjotru Mamonovu, un šis saraksts var turpināties bezgalīgi, bet minētie salīdzinājumi šķiet lieki, jo "Shortparis" dekonstruē popmūzikas struktūras pēc definīcijas, nostādot sevi opozīcijā visam jau esošajam. Būtiskākā viņu daiļradē ir spriedze, kas iezīmē robežu starp harmonisko un kairinošo, – tā parādās gan melodijās, gan tekstos. Turklāt balss grupai drīzāk ir kā papildu instruments, kas ļauj tekstu uztvert brīvi un asociatīvi, pievēršot uzmanību toņiem, harmonijām, ritmiem un intonācijām, ķerot skaņas un pamatfrāzes – страшно, стыд, любовь.
Ritma līnija grupai ir ļoti izteikta – to nodrošina divi bundzinieki. Viens no tiem kopā ar solistu Nikolaju veido frontmenu tandēmu, vienojoties dejās un mīmikā. Ritma intensitāte, manuprāt, atspoguļo straujo laika ritējumu, kuram koncertā brīžiem vairs nevar paspēt līdzi, un liekas: katra minūte sit sekundes simtdaļu ātrāk, nekā gaidīts. Tomēr "Shortparis" gadījumā – gan koncerta laikā, gan klausoties mūzikas ierakstus – šis kairinājums nekaitina. Tas ļauj elpot dziļāk un liek sirdij sisties straujāk, izraisot pārliecību par būšanu dzīvam, par atrašanos šeit un tagad: tas vainagojas ar pilnīgu mirkļa katarsi.
Savās intervijās grupas solists Nikolajs mēdz stāstīt, kā viņš, pārvietojoties pa savu pilsētu, tver tajā notiekošo un mēģina to atspoguļot mūzikā. Turklāt viņš koncentrējas tieši uz dzīvo un aktuālo un varbūt tieši tāpēc izjūt diskomfortu par dzīvi Pēterburgā, kas viņam šķiet mirusi, sevi jau pārāk strikti definējusi pilsēta. Dzīvīgumam, viņaprāt, ir raksturīga tieši nenoteiksme, sava veida improvizācija, svaigs gaiss – un, lai gan grupas saspēle koncerta laikā var likties perfekti noslīpēta un cītīgi izmēģināta, mūziķi gluži vienkārši ir panākuši saasinātu, savstarpēji sinhronizētu jūtīgumu. Tas paver iespēju ļauties plūdenām improvizācijām, kas šķiet tik dabiskas un reizē neparedzamas kā mīlestības akts ar vistuvāko cilvēku. Brīžiem liekas neticami, ka tik plašu un dziļu sajūtu gammu var sniegt mūzika, bet "Shortparis" neatstāj vietu paredzamām fantāzijām un sagatavotībai – klausītājam gluži vienkārši netiek atstāta iespēja piedzīvotajam neļauties. Liekas, koncerta laikā realitātes uztvere kļūst sarežģītāka – zūd tās paterni, rodas situācijas, kuras grūti ievietot cēloņsakarību ķēdē. Neparedzamais ņem virsroku un liek ļauties notiekošajam, izraujot klausītājus no ierastā un ievietojot haotiskajā, kas var būt gan produktīvs, gan destruktīvs reizē.
Neierasti, bet banāli, gandrīz kā iņ un jan, vienādās daļās sadalījusies krievvalodīgo un latviski runājošo publika koncertā saplūda vienkopus, liekot man justies kā pulsējošam punktam, kā monētai ar divām pusēm, jo pirmo reizi spēju vienlaikus asociēt savu piederību abām divām reizē. Iespējams gan, ka pirmajiem daudz tiešāk bija nolasāmi daži ironiski vai pseidopolitiski gājieni, kā, piemēram, klišejiskās popmūzikas grupas "Руки Вверх" dziesmas "Дома не сиди" kaverversija, kuru deviņdesmitajos pat negribēdams ikviens jaunietis skandināja savā pagalmā. Kāds iekarsis vidēja vecuma klausītājs pirmajās rindās nepagura izkliegt grupas solistam Nikolajam sejā savas bailes un sajūsmu par to, ka grupa nemaz neapzinās, cik lielu misiju viņi uzņēmušies un kādu atbildību viņi nes, ņemot vērā politisko situāciju pasaulē un Krievijas lomu tajā. Tomēr grupa, lai arī neapšaubāmi pieskaras politiskām netaisnībām, izvēlas palikt mākslas un kultūras laukā, savus komentārus par notiekošo izsakot mūzikā, atbildību par interpretāciju ar vienlīdzīgi sadalītu spiedienu atstājot arī uz klausītāja pleciem. Saskarsmei un mijiedarbībai galu galā ir primāra nozīme.
Koncerta laikā publikā ķermeņi saplūst, tas dažbrīd vainagojas ar nekontrolētiem skūpstiem. Liekas, ka grupa spēlē klausītājus kā vēl vienu instrumentu. Koncerta beigās, lai parādītu, ka atpakaļ nākt viņi neplāno, Nikolajs izrauj vadu no godam nolietotā mikrofona un nomet to zemē. Publika ir ekstāzē, jo ir piedalījusies šajā notikumā vienlīdz intensīvi, turklāt skaidri apzinās, ka tikko piedzīvotais jau ir ielaidis saknes ikvienā un tās vairs nav iespējams izravēt.
1