Par padomju laika vietzīmju demontāžu un apbūvēto teritoriju pārzīmološanu
2022. gads apbūvētās vides vēsturē nokļūs kā padomju laika vietzīmju demontāžas gads, kas vēriena ziņā ir salīdzināms ar laiku 1990. gadu sākumā, kad no Latvijas pilsētu un lauku publiskās telpas tika aizvākti Ļeņina un tanku pieminekļi. Pirmā kultūrvēsturiskās publiskās telpas attīrīšana no padomju mantojuma katarsi sasniedza 1995. gada 4. maijā, kad ar kontrolētas spridzināšanas metodi tika nograuts Skrundas lokators – arhitektoniski iespaidīga, taču apkārtnes ainavu degradējoša militārā būve. Tas bija ne tikai starptautiski nozīmīgs notikums politikā, bet arī latviešiem raksturīgs kultūras sarīkojums ar televīzijas tiešraidi, iestudētām uzrunām un speciāli komponētu Zigmāra Liepiņa jaundarbu.
Visaptveroša publiskās telpas detoksifikācija notika arī šogad, gandrīz 30 gadus vēlāk, kad saskaņā ar likumu "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā" līdz 15. novembrim Latvijas pašvaldībām tika uzdots demontēt 69 no 162 Nacionālās mantojuma pārvaldes apsekotajiem pieminekļiem. Šo uzdevumu visai bezkaislīgi un bez koncerta lietišķā iepirkuma procedūru un ikdienas darbu kārtā pašvaldības noteiktajā termiņā arī paveica. Procesu pavadīja sagaidāmi, bet kopumā nenozīmīgi protesti Daugavpilī un Rēzeknē, un tāpat kā deviņdesmitajos bija arī centrālais notikums – 1985. gadā atklātā Uzvaras pieminekļa demontāža Rīgā. Mērķtiecīgi plānotie pieminekļa nojaukšanas darbi kulminēja ar obeliska nogāšanu 25. augustā, un notikumu aprakstīja mediji visā pasaulē. Šajā rakstā vēlos pakavēties pie diviem jautājumiem. Personiskā pieredzē balstītām pārdomām par to, kāpēc tik daudz pieminekļu vispār vēl nebija nojaukti, un arhitektu kopienā apspriestām versijām par nākotni, kas iespējama no pieminekļiem atbrīvotajās vietās.
Padomju pieminekļu demontāžas otrais vilnis sākās drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī, kad ar piecu nojaucamo objektu sarakstu iepazīstināja Ogres novada pašvaldība. Sekojot līdzi šiem notikumiem, kuru reportāžas bija skatāmas un lasāmas vismaz reizi nedēļā, es atklāju arvien jaunus "atbrīvotāju akmeņus" un "Aļošas", visus šogad sauktus arī par "okupekļiem", un nebeidzu brīnīties, ka tie joprojām eksistē Latvijas publiskajā telpā. Es brīnījos arī par līdz šim neaizvākto tanku Narvā, tāpat arī par Ļeņina un citiem pieminekļiem, kas turpināja slavināt padomju sasniegumus un "draudzību" ar Krieviju Kotkā un Helsinkos. Visbeidzot nonācu situācijā, kad nesapratu, vai man jāizjūt profesionālās nezināšanas kauns, vai varu tikai par to pasmieties, taču arī es biju starp tiem, kas nezināja, ka Uzvaras pieminekļa pakājē ir baseins. Lielās šļakatas, kas pavadīja obeliska iegāšanos ūdenī, demontāžas video un foto materiāliem piešķīra papildu efektu un daudziem tiešām bija pārsteigums. Nē, mums deviņdesmitajos arhitektūras vēstures lekcijās par šo pieminekli neviens nestāstīja, uz to neveda ekskursijās, un tas tiešām nevienu nekad nav interesējis. Vienīgais, ko atceros, – Uzvaras piemineklis kalpoja kā pilsētplānošanas marķieris, stāstot par slaveno Brīvības (agrāk – Ļeņina) ielas asi, kas raksturīga "skats no putna lidojuma" pilsētu plānošanai kabinetos un neatbilst cilvēkiem draudzīga mūsdienu urbānisma principiem ielas līmenī. Piemineklim gāju garām, tā aprises man bija pazīstamas, taču vienlaikus tas bija arī neredzams, neeksistējošs, jo nekas nevienos laikos man nav licis pieiet tam mazliet tuvāk vai to kā īpaši pētīt.
Šī akluma saknes meklējamas padomju pieredzē balstītajā treniņā "neredzēt neglīto", ko ja ne pati izkopusi, tad caur vecāku asinīm uzsūkusi liela sabiedrības daļa. Es esmu no Jelgavas, ko daudzi vienmēr uzskatījuši un joprojām uzskata par neglītu pilsētu. Padomju laikos šo pilsētu raksturoja vienmuļa hruščovku apbūve, apremontēta, bet kopumā degradēta Jelgavas pils, toksiski piesārņota Lielupe, kurā bija aizliegts peldēties, vēsturisko dievnamu drupas, Kurzemes hercogienes brāļa Žanno Mēdema villa, kam virsū spiedās neglīts padomju laikos uzcelts linu kombināta korpuss. Tomēr bērnībā un skolas gados šo neglītumu es it kā vispār neredzēju, gāju garām daudzdzīvokļu mājām, sagrautajai pareizticīgo katedrālei, šķībajām koka mājām, armijas kazarmām, tukšajam, bezjēdzīgajam laukumam ar Ļeņina pieminekli, tukšiem gastronomiem un tukšās taras pieņemšanas punktiem, to visu vispār neredzot, jo galvā bija aina, ko vārdos bija uzbūvējis mans vecaistēvs, arī jelgavnieks, un mana vecāmāte, kas no lauku darbiem tēva mājās Tērvetes pusē tika vaļā, labi mācoties un piedzīvojot skaistus skolas gadus Jelgavas meiteņu ģimnāzijā. Es zināju, kur Jelgavā bija vecais tirgus, kurā vietā Katoļu ielā dzīvoja arī mani vecvecvecāki, kur pie Jelgavas pils ganījās zirgi. Albumos mums ir vecās Jelgavas fotosalonos uzņemtas ģimenes bildes. Vairāk, protams, nekā, jo viss, pilnīgi viss un visiem Jelgavā nodega. Tāda padomju Jelgava manas ģimenes izpratnē nemaz neeksistēja, kaut es detalizēti varu aprakstīt peļķainās un izdangātās ielas, kas veda uz skolu, protams, bez trotuāriem, un visur esošo ādas fabrikas smārdu. Skaista, pasakaini skaista pilsēta bija mana Jelgava – tieši tāda kā Imanta Lancmaņa rakstos vai Elitas Grosmanes sastādītajā grāmatā "Senā Jelgava".
Savā vizuālajā telpā, savā Jelgavā dzīvoja arī citi mani klasesbiedri un viņu vecāki – deviņstāvenēs komponēja mūziku un krāja no muižām izglābtus priekšmetus, autentiskā Toneta šūpuļkrēslā adīja rotaļu dzīvniekus, Modra Ģelža projektētajās mākslinieku darbnīcās virs piecstāvu dzīvojamajām ēkām nodevās gleznošanai un diemžēl arī dzeršanai, audzēja kaktusus un spēlēja teātri. Tas pats visticamāk notika Rīgā, Rēzeknē, Liepājā, mazpilsētās un laukos, kur fokuss no neglītā tika pārlikts, piemēram, uz vērtīga arhitektūras mantojuma saglabāšanu un atjaunošanu.
Krievijas karš Ukrainā tomēr atgādināja, ka ikviens piemineklis, ko bijām pārstājuši redzēt, var kļūt par Krievijas mēģinājumu ietekmēt mūsu nākotni, tāpēc desmitiem padomju režīmu slavinošu pieminekļu no publiskās telpas ir aizvākti. Daļa no tiem atradās prominentās vietās vai īpaši veidotā ainavā, kas ir labiekārtota, tāpēc raksta otro daļu veltīšu šogad apspriestajiem nākotnes scenārijiem.
Kara sākums sakrita ar laiku, kad Latvijas Arhitektu savienībā man tika uzticēti Eiropas Komisijas stratēģiskās iniciatīvas "Jaunais Eiropas Bauhaus" Latvijas kontaktpunkta vadīšanas pienākumi, attiecīgi šogad saņēmu arī lūgumu komentēt pieminekļu demontāžu, piemēram, klimata krīzes kontekstā. Ar trim principiem – skaistums, ilgtspēja un iekļaušana – "Jaunais Eiropas Bauhaus" aicina renovēt ēkas, meklēt alternatīvus enerģijas avotus, ievērot aprites ekonomikas principus un atjaunot saikni ar dabu. Uzvaras pieminekļa demontāžas gadījumā arhitektu un pilsētplānotāju kopiena ar rekomendācijām un ziņojumu pēc diskusijas Arhitektu namā 13. jūnijā šo principu ievērošanu spēja nodrošināt, un ir zināms, ka nojauktā pieminekļa vietai ļaus atpūsties, pamazām atdodot šo teritoriju dabai un cilvēkiem. Ziņojums aicināja parka nākotnes plānošanā iesaistīt arī apkārtnes iedzīvotājus, tāpat pašvaldība tika mudināta rast iespēju atkārtoti izmantot būvgružus.
Citās pašvaldībās nojaukto pieminekļu ekoloģiskā pēda ir maza, un šīs vietas atdot dabai vai sapludināt ar esošo labiekārtojumu varētu būt vienkārši. Daudz lielākas raizes mazajām pašvaldībām sagādā cita veida "pieminekļi" – lielie padomju laika ražošanas kompleksi, dzīvojamie rajoni un militārās būves. Tieši "Jaunā Eiropas Bauhaus" kontekstā uzzināju par bijušo kodolraķešu bāzi "Zeltiņi" Alūksnē un topošo radošo kvartālu "Rainis" padomju laika ražošanas kompleksā Cēsīs. Lai arī pēdējo biju apmeklējusi jau iepriekšējo gadu Cēsu mākslas festivāla laikā, abas degradētās Latvijas teritorijas, ko mantojumā atstājusi PSRS, ilgu laiku ir stāvējušas pamestas, jo to nākotnes scenārijus ir grūti savienot ar sarūkošās Latvijas ekonomisko realitāti un spēju šādus kompleksus par saviem līdzekļiem atjaunot un uzturēt. "Jaunā Eiropas Bauhaus" koprades un inovāciju metode, kā arī finansējuma un tehniskā atbalsta konkursi, cerams, ļaus atsperties arī Alūksnes un Cēsu pašvaldībām, jo abas ir ieguvušas ekspertu atbalstu , lai ne tikai iztēlotos, bet varbūt arī kādā negaidītā veidā atrastu veidu šo vietu atveseļošanai.
Atpūsties, nebūvēt, atdot dabai, neizskaistināt, pārzīmolot – tas ir virziens, ko šogad semināros, lekcijās un arhitektūras ekskursijās ir piedāvājuši arhitekti. Līdzīgi kā Rēzeknes kafijas grauzdētava, kas cepumus "Svetlana" sāka piedāvāt ar nosaukumu "Gaismiņa", līdzīgi kā uzņēmums "Cesvaines piens", kas "Krievijas" sieru pārzīmoloja par "Tilzītes" sieru, arī arhitekts Pēteris Blūms 8. decembrī Daugavpilī notikušajā seminārā piedāvāja pārzīmolot Daugavpils cietokšņa varenību un mūžību. Cietoksnis ir no Krievijas Impērijas laikiem palicis degradēts piemineklis, kura uzturēšana un pakāpeniska atjaunošana gulstas uz Latvijas nodokļu maksātāju pleciem. Savas lekcijas par cietokšņa vēsturi un ēku atjaunošanu izskaņā Pēteris Blūms piedāvāja secinājumus, no kuriem divi bija šādi: 1) bijušo impēriju piemiņas vietās jābūt iespējai arī to drupu vērojumiem un 2) bijušo impēriju slavas vietas nevajag atjaunot to oriģinālajā spožumā, lai nerastos ilūzija, ka tās ir mūžīgas.
Šis būtu labs nobeigums rakstam, taču arhitekta darbu raksturo praktiska pieeja, tāpēc padalīšos arī ar gaisā virmojošo domu par nebūvēšanu kā aktīvu rīcību, ko 6. oktobra seminārā Arhitektu namā pauda arhitekte Brigita Bula, kā arī ar beļģu-latviešu arhitekta Mantena Devrīnta ideju par lielu padomju un impērijas laika ražošanas ēku samazināšanu, tajās iebūvējot mazākus, racionāli apsaimniekojamus apjomus. Kopīgā pastaigā pa neatjaunoto Daugavpils cietokšņa inženierarsenāla daļu viņš atgādināja arī par citur novēroto praksi tukšās ēkas nevis par katru cenu atjaunot, bet pārvērst tās par parku, kurā ēkas apskatāmas to esošajā stāvoklī, kas varētu būt arī Pētera Blūma pieminētās drupas.
Būs arhitektūra, kas tomēr sabirzīs drupās un vecos ķieģeļos, ko lietuvieši piedāvā atdot Maskavai – līdz 2023. gada beigām ir plānots demontēt arī nelikumīgi uzcelto "Maskavas namu" Viļņā. Tikmēr citur Viļņā šogad nacionālās arhitektūras balvas laikā vērtēšanai tika nodota arhitektu biroja "Audrius Ambrasas Architects" instalācija uz Zaļā tilta, kas ierāmē demontēto Staļina laika skulptūru vietu. Arī šis, līdzīgi kā Uzvaras parka esošais stāvoklis, ir pagaidu risinājums nākotnei, kas pagaidām nav skaidra. Šo neskaidro stāvokli pieminekļu gadījumā gribētos pārvērst dabas ainavā, bet arhitektūras pieminekļiem rast lietderīgu scenāriju efektīvai izmantošanai nākotnē.
2