Maksims Šenteļevs izstādē "Lauka pētījumi"
 
Mūzika
11.08.2021

No kurienes tās skaņas nāk?

Komentē
0
Saglabā

"No kurienes tās skaņas nāk?
Nu kā tu vari nesaprast
Tad uzraksti kad beidzot esi klāt
Kad esi klāt."

Kirils Ēcis (grupa "Alejas" – "Vienlaicīgi")

Par izstādes "Lauka pētījumi" skaņu celiņu.

Šovasar Vides risinājumu institūts kopā ar kuratoru Alekseju Beļecki Cēsu pilsmuižas klētī ir izveidojis izstādi "Lauka pētījumi". Tās ekspozīcija radīta sadarbībā ar zinātniekiem un māksliniekiem, un uzmanības centrā ir cilvēka un vides attiecības. Izstādes vieta ir pārvērtusies par radošu eksperimentu telpu ar instalācijām, tekstiem, filmām, performancēm un skaņu ainavām. Tieši mākslinieka Maksima Šenteļeva radītais izstādes skaņu celiņš ir kļuvis par vienu no maniem šīs vasaras spilgtākajiem muzikālajiem iespaidiem un raisījis pārdomas par cilvēka un skaņas mijiedarbību.

Ja aplūkojam skaņu vidi kā ekosistēmu, tad kopš industriālās revolūcijas, kad sāka dominēt mašinizētā ražošana un pilsētas kļuva par rūpnieciskās darbības centriem, cilvēka apkārtējās skaņas ainava strauji mainījās. Ir zināms – skaņa tik ļoti izmaina telpu, ka mēs to uztveram fiziski, ar visu ķermeni. Šodien sadzīves telpa rūc un zum frekvencēs, kuras cilvēks nespēj pat uztvert. Tās noslāpē skaņas pieredzi, kura cilvēkam bijusi dabiska tūkstošiem gadu. Šobrīd mēs pasauli dzirdam citādi, nekā to dzirdēja mūsu vecvecāki, un, iespējams, esam iemācījušies daļu no tās nedzirdēt, jo vienīgais veids, kā ar šo skaņu fonu sadzīvot, ir neklausīties tajā un to no savas apziņas izgrūst. Savā vēstures skolotāja pieredzē esmu piedzīvojis, ka viens no veidiem, kā aizraut bērnus, runājot par pagātni, ir mudināt viņus atrast skaņas, kuras vairs nav iespējams dzirdēt. Skaņu kolekcionēšana parasti ir negaidītu atklājumu pilns process – izrādās, ka izzūd ne tikai augu un dzīvnieku sugas, bet arī skaņas.

Par mūzikas un trokšņa mijiedarbību daudz domājuši arī 20. gadsimta skaņas teorētiķi. Itāļu futūrists Luidži Rusolo savā 1913. gada manifestā "Skaņu māksla" apgalvoja, ka industriālo trokšņu iekļaušana muzikālajā valodā ir tikai likumsakarīga. Džons Keidžs ielas trokšņos ieklausījās kā mūzikā un savos tīrā klusuma meklējumos, ieslēdzoties skaņas izolējošā telpā, sastapās ar savu sirdspukstu skaņu un asinsrites troksni. 1949. gadā franču komponists Pjērs Šēfers formulēja jēdzienu musique concrete (konkrētā mūzika) un īpašu akcentu lika uz dažādu skaņu apzināšanu un iekļaušanu cilvēcīgās pieredzes un kultūras kontekstā.

"Lauka pētījumu" publicitātes foto

Braiena Īno daiļrades pagrieziena punkts bija brīdis, kad viņš atradās slimnīcas gultā un viņa draugs atstāja fonā klusinātu mūzikas ierakstu. Mūzika slimnīcas palātā skanēja tik klusu, ka sāka saplūst ar ielas trokšņiem, līdz ambientās mūzikas tēvs saprata, ka aiz loga dzirdamās lietus skaņas un cilvēka soļi ir tikpat skaisti, cik fonā skanošā 18. gadsimta arfas mūzika. Šķiet, ka līdzīgos meklējumos atrodas Maksims Šenteļevs, kurš jau vairākus gadus nodarbojas ar skaņas pētniecību, un šovasar viņa skaņu celiņš sastopams izstādē "Lauka pētījumi".

Cēsīs izstādes apmeklējuma dienā bija nogurdinošs karstums, un ieiešana vēsajā pilsmuižas klētī bija atvieglojums. Atvieglojums un pārsteigums, jo tumšajā telpā izdzirdēju muzikālu motīvu un tikai vēlāk uzzināju, ka tā ir Jolantas Strikaites dziedātā ukraiņu tautasdziesma. Tā nebija pirmā reize, kad, dzirdot ukraiņu vai dienvidslāvu folkloras mantojumu, ir sajūta, ka ieskatos dziļā akā. Tas bija tautasdziesmas fragments, kurā folkloras motīvs sasaucas ar pareizticīgo liturģiskajiem dziedājumiem. Dziedāts tādā intonācijā, ka nešaubīgi apjautu – šīs melodijas pavadījumā cilvēki piedzima, dzīvoja, lūdzās un tika guldīti zemes klēpī. Skaņa nojauca vokālās mūzikas un dabas ierakstu robežas, radot nebeidzama apļa kompozīcijas iespaidu. Saules aplis. Gadalaiku aplis. Cilvēka dzīves aplis. Acīmredzot izstādē iegāju īstajā brīdi, kad viss tur redzētais un dzirdētais vēlāk kļuva par zemsvītras piezīmēm šim dziedājumam.

Maksims Šenteļevs ar domubiedriem ir izveidojis 7 stundu garu skaņu celiņu, no lauku pētījumos (field recording) iegūtajiem datiem radot skaņu ainavu, kas ne tikai paspilgtina izstādes ekspozīciju, bet arī veido patstāvīgu mākslas darbu. No telpā izvietotajiem skaņu avotiem nāk klusināti skaņu fragmenti, dziedātājas Jolantas Strikaites vokalīzes, reizi stundā skanošie madrigālu fragmenti, latīņu valodā izdziedātie reto sugu nosaukumi, sauciena–atbildes motīvi un improvizētas impulsveida skaņas. Nidas baznīcas ērģeļu skaņas dronu motīvi saplūst ar granulētā sintezatora manipulētajiem tauriņa spārnu vēzieniem. Tam visam pāri klājas Ovīšu dabas liegumā piefiksētās vides skaņas – putnu vīterošana, sienāžu čirkstināšana, bišu sanēšana, tālumā esošās jūras vai no zvanu kolekcijām iegūtie skaņu fragmenti. Mākslinieka audio bibliotēkā sastopamie skaņu paraugi – sadzīves skaņas, dabas ieraksti, būvlaukuma trokšņi – mijas ar klusuma mirkļiem. Rezultātā dažādos laikos ienākušie izstādes apmeklētāji katrs būs dzirdējis kaut ko savu. Kādam izstādē būs skanējusi daba, akadēmiskās mūzikas fragmenti, citam tautasdziesma vai klusums.

"Lauka pētījumu" publicitātes foto

Izstādes ekspozīcijā izmantoti arī skaņu ainavu pētījuma laikā  tapušie mūzikas instrumenti un skices. Otrajā stāvā var ieraudzīt Maksima Šenteļeva kinētisko skaņu instalāciju "Trīsskanis" (no vārda "trīsēt"). Instalācija veidota no saplākšņa, koka, klavieru stīgām, magnētisko lenšu atskaņotāja, virsmas vibrējošā skaļruņa un virsmas mikrofona. Tā ir konceptuālā pieeja, kad akcents ir uz vides skaņu izpētes procesu, kurā, nevardarbīgi izjaucot skaņu ainavu, ar pētniecības metodēm tiek izveidota skaņu karte – konkrēto skaņu klausīšanās un mijiedarbības dokuments. Šoreiz autors, pieliekot  jūtīgus skaņas sensorus pie trīssimt gadus vecas priedes Ovīšu dabas liegumā, ir fiksējis skudru rosīšanās skaņu priedes dobumā. Tādējādi dekonstruēta vides biotopa skaņu ainava, lai pa daļām varētu apzināti piedzīvot un izjust katru elementu. Izstādes apmeklētāji ir aicināti mijiedarboties ar instalāciju – apskatīt, pieskarties, ieklausīties skudras skaņā priedē, spēlējoties ar trim stīgām un dabas priekšmetiem.

Šenteļeva stereofoniskā skaņu kompozīcija ir arī daļa no Lindas Boļšakovas instalācijas-perfomances "Mīlestības bioloģija", kurā vides skaņu ainavu ieraksti veido mākslas darba vēstījumu kopā ar augiem, zīdu, tauriņiem un rūsinātu armatūru, veidojot piederības sajūtu kopīgai ekosistēmai. Arī telpa šeit kļūst par mūzikas instrumentu, jo katram priekšmetam un telpai kopumā ir rezonējošas frekvences. Par mūzikas instrumentu var kļūt viss – koks, akmeņi, smiltis un ūdens. Priekšmeti un cilvēka ķermenis ne tikai skan, bet arī uzsūc apkārtējo skaņu. Tas atklāj jaunu klausīšanās pieredzi – dziļo klausīšanos.

Plašākā kontekstā izstādes skaņu celiņa ideja ir saistīta ar dziļās klausīšanās (deep listening) teorētiķes un komponistes Paulīnes Oliveros daiļradi. Viņa uzdeva jautājumus par to, kā nošu zīmēs pierakstīt dabas skaņas – avota burbuļošanu, vēja šalkoņu un kaķa murrāšanu, uzskatot, ka šī skaņu pieredze cilvēka dzīvē ir tikpat svarīga, cik mūzika. Šīs prakses pamatā ir atziņa, ka visautentiskākais veids, kā iemācīties dzīvot, ir attīstīt klausīšanās iemaņas. Ieklausīties apkārtnē, lai sadzirdētu sevi. Cilvēkam, kurš kļuvis svešs pats sev, savam ķermenim, savai dzīvei, atgriešanās ceļš var veidoties ar skaņas palīdzību. Apklust, apstāties, ieklausīties. Iet tik klusu, ka tavas pēdas kļūst par ausīm. To jāmāk notvert un saklausīt. Klusas istabas skaistumu, vēja šalkoņu piemājas priedēs. Klausīties un nevērtēt. Klausoties skaņas, cilvēks vēro arī savu apziņu – kā skan soļi, elpa, apkārtējā pasaule. Saklausīt, kā skan Cēsis, Limbaži, Ģetrūdes iela svētdienas pēcpusdienā vai Bigauņciema pludmale rudens novakarē. Atcerēties, kādas skaņas Rīgā man ir vismīļākās.

"Lauka pētījumu" publicitātes foto

Arī kino skatīšanās pieredze var kļūt īpaša, ja to skatāmies ar ausīm. Zirgu pakavu dipoņa, šāviņa šķembu skaņas, soļi gaitenī un klusējoša seja ekrānā – tas atstāj tikpat spilgtu iespaidu uz uztveri kā attēls. Kinorežisori Antonioni, Bresons, Tarkovskis bija ne tikai attēla, bet arī skaņas dzejnieki. Putnu spārnu vēdas, ūdens pilēšana, krītoša apmetuma skaņa, grīdas dēļu čīkstēšana – tā ir īpaša valoda un skaņas sniegtais mierinājums. Tas ir aicinājums pasauli saklausīt no jauna. Viens no nozīmīgākajiem kino skaņu celiņiem ir komponista Eduarda Artemjeva ambientā skaņu palete Andreja Tarkovska filmā "Stalkers", kad stāsta varoņi klusējot brauc ar drezīnu uz Zonu un viņus pavada drezīnas un sliežu skaņu sajaukums, veidojot sirreālu un neatkārtojamu skaņas ainavu.

Arī Maksimu Šenteļevu interesē šāda skaņu poētika. Vēja, lietus, koka saskaršanās ar akmeni – tā ir aiziešana līdz pirmelementiem, attēlojot cilvēku mitoloģiskā tukšuma vidū, kur viņam, lai atjaunotos, ir jāsāk būvēt pasauli no jauna. Senās reliģiskās tradīcijas runā par troksni, kas mīt cilvēkā pašā. Šo troksni rada pašapmāns un kaislības. Pareizticīgo askētiskajā tradīcijā tuksnesis nav tikai fiziska vieta, bet aiziešana no šī ārējā un iekšējā trokšņa, lai saklausītu Dieva balsi.

Izejot no izstādes, līdzi varam paņemt mazu grāmatiņu, kurā ir Alīses Vorobejas teksti. Tie runā līdzīgi – par to, kas notiek, kad cilvēks nonāk jeb cenšas nonākt bērnībā, tīrās lapas stāvoklī. Alīsei tās ir atmiņas par vecvecākiem, sarunām, ziedošām ābelēm. Liecība, ka teksts, attēls un skaņa spēj iedarboties uz cilvēku labvēlīgi. Līdzi paņemtajā grāmatiņā puse lapu ir baltas. Acīmredzot izstādes veidotāji cer, ka apmeklētāji tās vēlāk aizpildīs paši. Atspiedos pret Cēsu Livonijas laika mūriem, atvēru grāmatiņu, paņēmu zīmuli un vienkārši sāku rakstīt – tukša istaba, klusināts Koltreina saksofona tonis, zirga sprauslāšana, bērna elpa blakus, vinila plates čerkstoņa, motorlaivas skaņa tālumā… No kurienes tās skaņas nāk?

 

Literatūra:

Luigi Russolo. The Art of Noice.
John Cage. Silence: Lectures and Writings.
Pauline Oliveros. Deep Listening: A Composer's Sound Practice.
Brian Eno. Year with Swollen Appendices. Brian Eno Diaries.
David Toop. Ocean of Sound: Ambient sound and radical listening in the age of communication.
Michel Chion. Sound: An Acoulogical Treatise.
David Byrne. How Music Works.
David Sheppard. On Some Faraway Beach: The Life and Times of Brian Eno.

Mūzikas ieraksti:

Pauline Oliveros. Stuart Dempster. Panaiotis . Deep Listening. 1989
Chris Watson. l Tren Fantasma. 2011
Biosphere: The Senja Recordings. 2019 
Sound Meccano. Salty Wind and Inner Fire. 2017
Jacob Kirkegaard. Eldfjall. 2005
Izabela Dłużyk – Soundscapes of summer. 2016
William Basinski. The Disintegration Loops I–IV. 2002
Brian Eno. Ambient 4. On Land. 1982
Edward Artemiev – Stalker / The Mirror – Music From Andrey Tarkovsky's Motion Pictures. 2013

Tēmas

Mikus Solovejs

Mikus Solovejs studējis teoloģiju un pedagoģiju. Šobrīd ir skolotājs ģimnāzijā un saksofonists vairākos mūziķu sastāvos. Raksta par mūziku, reliģiju un vēsturi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!