Recenzija
27.04.2008

Nila Saksa 'Nopietnie nolūki'

Komentē
0

Man nav ziņu, ka Nila Saksa (īstajā uzvārdā Konstantinova) grāmata būtu gaidīta, ka pulkiem nepazīstamu vīriešu un sieviešu, ciešamajā kārtā iesprostoti, būtu veidojuši fonu šī autora pirmā stāstu krājuma uznācienam. Protams, protams, mazajā Latvijas sabiedrībā pilnīgi nemanāmam un nepamanītam palikt arī ir grūti, biju pa ausu galam dzirdējis pieminam Saksu šādās, tādās sarunās, parasti ar epatējošiem vai par skandālu vēstošiem virstoņiem. Tam gan nav nozīmes, ko tik visu nesarunā, turklāt tagadnes cilvēks, jebšu vispār sarunājas, ar to pašu jau ir skandalozs vai vismaz īpatnējs, jo drīz būs, šķiet, teju pārdesmit gadi, kopš sarunu un “domu apmaiņas” vietā stājusies “komunikācija diskursīvajā telpā”.

Nav man arī ziņu, ka mūsdienās kaut vai kāda grāmata tiktu gaidīta. Liekas, tā saucamā literatūra nu arī latviski notiekošajā valodošanā ir zaudējusi salikteņa pirmo pusi “daiļ–“ un jelkādu neparastības, ārkārtējības tonējumu. Raksta vai vismaz izliekas, ka raksta, fizisko rakstīšanas darbību pa laikam uzticot kādam citam, abu dzimumu un visādu minoritāšu un orientāciju slimnieki un politiķi, aktieri un sporta žurnālisti, klaidoņi un mācītāji. Un visi pārējie. Gandrīz visiem rakstītājiem ir viens skaidri nomanāms nodoms: izbrēkt atklātībā savu būšanu ar visām tās nebūšanām, iespējams, cerībā, ka brēcienu kāds vēlēsies saklausīt visapkārt dārdošajā un murdošajā neartikulētu skaņu jūklī. Es apzināti minu šādu varbūt pat izmisīgu vēlmi tikt sadzirdētam vai uzklausītam, sacīsim, konkretizētam, par grāmatu rakstīšanas pirmo motīvu. Jo kaut kā neērti pat iedomāties, ka tik daudziem visādu profesiju un gadagājumu cilvēkiem patiešām liktos, ka viņu pieredzētais vai sadomātais varētu būt kāda “vispārcilvēciska vērtība”, bez kuras publiskošanas “pasaules kultūra” būtu nabadzīgāka.

Bet par salikteņa pirmo pusi “daiļ–“ (no – Les belles lettres) kādu vārdu nedaudz vēlāk.

1983. gadā dzimušais Nils Sakss noteikti saucams par jaunu rakstītāju. Kaut kā tā iegājies, ka vēlme publiski izrādīties un pārliecība, ka visa pasaule ir kretīnu pārapdzīvota, naidīga atkritumu izgāztuve, kam nav nekā cita padomā, kā vien mēģināt tevi – vienīgo jūtošo un domājošo – apspiest un iznīcināt, ir jaunības prerogatīva. Ja pasaule man tā, tad es tai pretī šitā. Apmēram tādā garā. Protams, šāda aci-pret-aci situācija ir līdz banalitātei tradicionāla, pilnībā iekļaujama cilvēces mūžīgās tekalēšanas pa apli (pa vāveres riteni) „paradigmā“. Diezgan bieži šī situācija izvirst uz āru, veidojot tekstuālu vai kādu citveida kopumu, ko vēlāko paaudžu lietotāji mēdz dēvēt par juvenilia. Saksa stāstu krājumiņš nenoliedzami ir tāds juvenilia, kam varbūt sekos vēl kādi teksti, varbūt arī nesekos. Sekojot paša Saksa izteikuma loģikai, šim “varbūt-varbūt” nav nozīmes. Autobiogrāfiskajā (vismaz tādu tas atgādina) fragmentā Mūžības aizskartais rakstītājs lieto formulu: “…es iegāju pats savā vēsturē” (207. lpp.). Var teikt diezgan droši, ka savā vēsturē viņš nenoliedzami ir iegājis. Vai izdosies no tās godam tikt ārā, viss vienalga, kā rakstniekam vai kā kaut kam citam, to zina tikai Dievs un “rādīs laiks”. Tik tiešām, kāda tur starpība: būs pēc gadiem sirms rakstnieks ar paša apjūsmotiem, glītiem kopoto rakstu sējumiņiem fonā, vai nebūs.

Astoņi stāsti, kas veido krājumu Nopietnie nolūki, ir riebīgi. Pirmais – Sieviete nopietniem nolūkiem – vēsta par kādu Justīni, kas mēģina sacerēt iepazīšanās sludinājumu. Sieviete traktēta kā nožēlojama muļķe vai varbūt kā vispārināta būtne, kam nav dots palūkoties uz sevi no malas un spēt veikt pašraksturojumu. Vīrietis, kurš mīlēja ar vēderu ir tāda kā antiutopija (vai distopija). Darbība risinās “nākotnē”, kur indivīda rīcības brīvība noreducēta līdz eksistencei pie datora mazmazītiņā dzīvestelpā, kur pat apgriezties lāgā nevar, kur barošanās notiek ar kaut kādiem surogātiem, kur patlaban vēl ierastie ēdieni, gaļa, piemēram, aizliegti ar likumu u.tml. Stāsta “varonis” sakāro īstu, nevis virtuālu seksu, izsauc sievieti, taču pārpratuma pēc ierodas vīrietis, tikpat ļumīgi pārbarots, kā viņš pats. Seko nožēlojama un derdzīga seksa aina, izsauktais vīrietis no satraukuma un pārpūles nomirst, mūsu “varonis”, kam nu tagad kārojas gaļas, pamazām sāk nomirušo ēst nost. Trešais stāsts, ar nosaukumu Izlaist kuci paskrieties, man šķiet, ir vispretīgākais. Arī te tēlota “nākotnes aina“: sievietes kā dzīvnieki vairošanās vajadzībām tiek turētas speciālās iestādēs, bet “pār pasauli valda” brīvi un laimīgi homoseksuāli vīrieši. Anekdotiskais Mātes nasta izceļas ar incestuāla sakara detalizētu aprakstu. Dance Macabre (varbūt pareizāk virsrakstā tomēr būtu Danse, nevis Dance?) ir stāstiņš, kuru lasot šķiet, ka rakstīts par pagrimušu tēvu, kas seksuāli izmanto mazgadīgo meitiņu, tomēr beigu galā tā vien liekas, ka atbaidoši perversa ir pati mazā meitene, nevis dzērājs tētuks. Zirnekliene pin savus tīklus klusi un nemanāmi darbība norisinās mūsdienu Anglijā, mazpilsētiņā, kuras mieru un skapjos paglabātos skeletus iztraucē imigrante no Austrumeiropas, iespējams, Latvijas. Viņa iekārdina vietējās “labākās sabiedrības” dēliņu – vidusskolnieku, abu starpā iedegas kaislība, tad sieviete paliek stāvoklī un pazūd no zēna redzesloka. Dzimst bērns, sieviete izsauc neko par to nezinošo “tēvu” pie sevis, pati aiziet uz neatgriešanos un atstāj jaunekli ar brēcošo, asiņaini gļotaino bēbi. Puisis jaundzimušo iebāž maisā un dodas noslīcināt plūstošās smiltīs (tām stāstā ir simboliska nozīme), bet tiek apcietināts. Tuksnesis ir vēstījums par deģenerētu vīriešu – prostitūtu, kas turklāt vēl tirgojas ar nelegālu alkoholu, dzīves īsu nogriezni kaut kur arābu pasaulē. Visbeidzot krājuma pēdējais stāsts Mūžības aizskartais, kā jau minēju, ir acīmredzmi visautobiogrāfiskākais. Tajā sakāpinati groteski aprakstīta “liriskā varoņa” studiju epizode Pēterburgas Lielajā dramatiskajā teātrī.

Nila Saksa stāstos izspēlētie sižeti, darbojošās personas un raksturojumi nav nekas neparasts tagadnes literārajā un citiem līdzekļiem tapinātajā tēlu un rēgu valstībā. No Latvijai Geogrāfiski tuvākajiem tūdaļ pat nāk prātā Vladimirs Sorokins un viņa izvērstie un sulīgie defekācijas, kanibālisma un citu padarīšanu apraksti. Zirnekliene…, kas acīmredzami ir tāda kā parafrāze (kas lai zina – Sakss varbūt to uzskata par parodiju) par „klasisku“ rakstības stilu, atsauc atmiņā Sorokina Romānu, kurā populārais krievu literāts līdz galējai konsekvencei noved un beigās iznīcina ne tikai savu varoni, bet arī romānu kā žanru (jāteic – Sorokina veiktais iznīcināšanas darbs vai, kā bieži mēdz izteikties smalkāk – dekonstrukcija ir tikai viena no daudzajām pēdējā gadsimta laikā). Savulaik, lasot Sorokinu, mani visu laiku urdīja jautājums: kam tas viss vajadzīgs? Vai tiešām, lai parādītu sev un citiem, ka ar vārdiem, kas no muļļāšanās un banalizēšanās miljonos tekstu šķietami zaudējuši jelkādu jēgu, vēl ir iespējams kādu aizskart? Sorokina gadījumā aiz provokatīvās tekstualitātes vīd Maskavas konceptuālisma saltais aprēķins. Aprēķinam, zināms, ir vienalga, vai konstrukciju veido punktiņi un svītriņas, vai kaprofāgija un sodomija.

Tomēr Sorokina darbība, lai arī pamazām kļūstot apnicīgāka, zaudējot „draivu“, tomēr bija precīzi izskaitļota un noslīpēta. Noārdot visus vēl atlikušos tabu kā saturiski, tā valodiski, šī tipa literatūra kā vērtība (ar mīnuszīmi, ja liekam klāt morālu lineālu) ir pašpietiekama un galīga. Nu, uzrakstīja par to visu, un cauri, viss, jādara kas cits.

Nils Sakss ar savu „dekonstrukcijas pretenziju“, tādā kontekstā aplūkots, šķiet vismaz nesavlaicīgs, līdz ar to atliek vien atkārtot, ka lasītājam ir darīšana ar juvenilia. Ja autors būs nolēmis rakstīšanu turpināt, viņam nāksies mainīt kā stratēģiju, atsakoties no nu jau apnicīgajām dekonstrukcijām un epatāžas, tā arī taktiku, respektīvi sākt nopietnāk izturēties pret paša rakstīto. Te jāpasaka daži vārdi par jau pieminēto salikteņa pusīti „daiļ-„. Gan jau jaunam nihilistam vārds daiļliteratūra izliekas šķebinošs, kaut kas tāds pliekani, salkani vecmodīgs. Labi, es tad no vecmodīguma pozīcijas: man joprojām gribas ticēt, ka cilvēks, kas raksta, dara to ar prieku, citstarp, ar valodisku prieku. Izmanto tās leksiskās un gramatiskās iespējas, ko viņa valoda sniedz, un, ja šo iespēju liekas par maz, iejaucas un pats kļūst par vārdu vai gramatisku lietojumu jaunradītāju. Var gadīties, ka ne tikai Saksa, bet arī daudzu citu mūslaiku rakstnieku kļūdainā, nabadzīgā un paviršā valoda ir skolas apmācības (neveiksmīgu programmu? nemākulīgu skolotāju?) veidota. Var gadīties, ka pie vainas vispārējā aizraušanās ar paviršu, primitīvu angļu valodu, t.s. Airport-English. Kāds teiks – izdevniecības nespēj algot kvalificētus redaktorus un korektorus, kas analfabēta rakstnieka manuskriptu pārtaisītu par spožu tirgus preci. Redaktors, protams, novērstu tādus kuriozus kā Arhangeļskas arbūzi (domāts, droši vien, bija – Astrahaņas) vai plaušu pneimonija (te pilnīgi lieks ir vārds plaušu). Bet neviens redaktors nevar tikt aicināts pārrakstīt pilnīgi visu tekstu. Šis darbs būtu jāuztic pašam autoram. Datoru laikmets ir laupījis muzeju un bibliotēku fondu vācējiem iespēju tikt pie šobrīd dzīvo rakstnieku neskaitāmu melnrakstu un uzmetumu blāķiem (zināms, ir arī izņēmumi). Un šis pats laikmets ar mānīgi vieglo delete, copy&paste u.c. kultūru ir jo strauji ieaudzinājis paviršību, valodas nezināšanu, arī paradumu savu uzrakstīto pat nepārlasīt, kur nu vēl divas, trīs reizes pārrakstīt.

Uzšķirot Nila Saksa grāmtā, piemēram, 150. un 151. lappusi, paveras haotiska gramatisko laiku lietojuma aina, ko vēl papildina dažādi krikumi.

150. lpp.

2./3. rindā neveikls un pārprotams valodas lietojums: ēkas, celtas pēc ekonomiskajiem standartiem;

3. rindā izlaists vārds: par lētu[naudu] varēja dabūt…;

19. – 21. rindā neskaidra izteiksme: cik tālu vien sniedzas Vestportas vecākā iedzīvotāja atmiņa, neviens šādas pīles pagatavošanas gadījums pilsētas hronikās nav fiksēts. Ja jau „fiksēts“ „hronikās“, tad atmiņai nekur nav jāsniedzas. Un kā vispār tā atmiņas sniegšanās notiek?

151. lpp.

23. rindā lieks komata lietojums;

24. rindā uzzinām, ka uzbērums ir no abām pusēm ierobežots ar lazdu kokiem. Droši vien domāti nevis koki – mieti, bet vienkārši lazdas;

25. rindā lieks komata lietojums;

26. rindā minētas sarkanu ķieģeļu un baltu kolonnu balstītas ēkas. Savādi, ka minēti balstu materiāli, bet tā arī nevar uzzināt, no kā celtas pašas ēkas;

27. rindā teikts, ka šīs ēkas celtas vēl koloniālisma stilā. Šāds stils angļu arhitektūras vēsturē ir kas pilnīgi jauns. Cita lieta būtu, ja minētā ēka atrastos nevis Anglijā, bet gan ASV Jaunanglijā. Tad tas patiešām būtu koloniālais stils.

Šādā veidā lasīt Nila Saksa stāstu grāmatu, protams, ir aizraujošs piedzīvojums. Tomēr šaubos, vai autors ir rēķinājies ar tamlīdzīga lasījuma iespējamību. Ja tomēr ir rēķinājies, tad varbūt nākotnē sagaidīsim divtik biezu sējumu ar komentāriem un skaidrojumiem. Bet, ja ne, tad ne.

Tēmas

Pēteris Bankovskis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!