Foto: Elizabete Džeina Rubene
 
Sarunas
20.12.2022

Niknuma enerģija. Saruna ar tulkotāju Māru Poļakovu

Komentē
1

Māra Poļakova ir ne tikai izcila, bet arī ļoti ražīga tulkotāja – pēdējo divdesmit gadu laikā izdotas teju simts viņas tulkotās grāmatas no angļu, krievu, vācu, ukraiņu valodas un ivrita; citu starpā gribas izcelt viņas latviski pārceltos O. Henrija, Kurta Vonnegūta, Terja Pračeta, Dāvida Grosmana, Etgara Kereta, Levana Beridzes un Serhija Žadana darbus. 2010. gadā viņa saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu un vēl vairākkārt tai nominēta. Taču šogad Māra līdzās darbam ar grāmatām ir nepagurstoši tulkojusi reportāžas, rakstus, intervijas un runas no ukraiņu valodas, sekojot līdzi visam notiekošajam ar dedzību un empātiju, kādu gadās sastapt reti. Šajā sarunā tas labi dzirdams viņas teiktajā par Ukrainu, Žadana intonāciju, valodām un acīm, kas krieviski nelasa.


Henriks Eliass Zēgners: Decembris ir auksts, ir ļoti pelēkas debesis ārā – gribas tādas draudzīgas sarunas šajā laikā mēģināt taisīt. Tā nu es gribu sākt ar jautājumu – kā tev iet šajā laikā?

Māra Poļakova: Uz to ir jābūt draudzīgai atbildei?

Henriks: [Smejas.] Es ceru uz godīgu atbildi.

Māra: Iet saspringti. Iet saspringti, jo ir daudz darba, ir daudz paspējamā un ir nomācošas ziņas. Tas, ko sauc par Ziemassvētku noskaņu – to es vēl neesmu pamanījusi. Mēs vakar mājās klausījāmies "Turaidas rozes" "Saulgriežu ciklu". Lūk, to saulgriežu momentu, to tumsu, gaismas gaidīšanas sajūtu, to es noķēru, to es pazīstu, bet kaut kādu tur to mājīgo, omulīgo ziemassvētcīgo sajūtu – tās man nav bijis ne kripatiņas.

Henriks: Bet tev tāda vispār mēdz būt?

Māra: Man mēdza būt kaut kādos mierīgākos gados, kad tu tā visu esi mierīgi izdarījis, mierīgi izplānojis un tad tev ir vakars, kad tu sēdi un tamborē sniegpārsliņas, ko pielikt dāvanām klāt, bet ne šogad.

Henriks: Tev patīk tamborēt?

Māra: Es māku tamborēt, māku adīt, vēl kaut kādus rokdarbus māku. Nav tā, ka tas mani šausmīgi aizrautu, bet..

Henriks: Laiku pa laikam var redzēt Ievu Melgalvi, kura lasījumos sēž un ada, un tas vienmēr šķiet kaut kā ļoti forši un nomierinoši.

Māra: 90. gados, kad es studēju un garlaicīgākās lekcijās adīju, no klātesošo puses tā netika uztverta kā tāda nomierinoša nodarbe. [Smejas.]

Henriks: Bet tu saki – saspringti arī darbu ziņā. Pie kā tu strādā šobrīd?

Māra: Ir vairāki darbi. Ir viens amerikāņu romāns, kuram bija jābūt gatavam martā... Mēs atceramies, kāds bija marts, martā es pilnīgi noteikti nespēju tulkot amerikāņu romānus, un tā viņš ir aizķēries līdz šim brīdim. Solījos līdz gada beigām pabeigt, ir stipri maz laika palicis. Tad Žadans ir teicis kārtējo ģeniālo runu. Viņam piešķīra Hannas Ārentes balvu par sasniegumiem politiskajā filozofijā, un tās balvas ceremonijā viņš teica pilnīgi fantastisku runu. Tā arī līdz gada beigām vēl jāuztaisa. Tad vēl esmu apsolījusi vienu ukraiņu stāstu, kuram gan laikam nepaspēšu tikt klāt. Un tūlīt, tūlīt būs otra recenzija par ukraiņu īpašvārdu atveides ieteikumiem, ko mēs uztaisījām kopā ar Arturu Hansonu, un tad arī tiem būs vajadzīga galīgā versija, lai viņus jau varētu dot tālāk un cilvēki varētu sākt izmantot un katru reizi nezīlēt, kā tad nu šo vārdiņu mēs rakstīsim.

Henriks: Es "literatura.lv" apskatījos tavu tulkojumu sarakstu. Es zināju, ka tu esi daudz tulkojusi, bet biju vienkārši šokā par to, ko tur ieraudzīju. Es nevarēju saskaitīt, cik tev to tulkojumu ir. Tu pati skaiti? Simts jau sanāk?

Māra: Es neesmu skaitījusi. Man nav ne jausmas. Droši vien, ka ir... Es no tā dzīvoju.

Henriks: Es ieraudzīju un nesapratu, kā tas vispār ir iespējams.

Māra: Diezgan vienkārši patiesībā – ja tev ir jāsamaksā rēķini, tad tu strādā.

Henriks: Bet kā tev sākās ceļš uz tulkošanu?

Māra: Tas ceļa sākums bija gaužām vienkāršs. Man piedzima pirmais bērns. Pirms tam es biju vienu gadu strādājusi skolā, bet no skolas es aizgāju – JO piedzima bērns. Kad bērnam bija pusotrs gads, tā kā derētu atsākt strādāt, un bija pilnīgi skaidrs ka man bija vajadzīgs darbs, ko varu darīt mājās, jo pusotrgadīgu nav iespējams palaist dārziņā, ja tev ir kaut cik manevra iespējas, un man gribējās šīs manevra iespējas, man gribējās viņu vēl paturēt mājās. Un draudzene Dace Meiere kaut kādā pilnīgā paļāvībā visās redakcijās, uz kurām viņu darba gaitas veda, bija stāstījusi, ka, re, ir tāda Poļakova, viņa gan neko vēl nav tulkojusi, bet viņa noteikti ir lieliska tulkotāja. Tā es dabūju kaut kādus pirmos darbiņus. Es nesen Denam teicu, ka dzīvē nekad neesmu bijusi jaunā tulkotāja. Ir tāda kategorija "jaunais zinātnieks" vai "jaunais rakstnieks"...

Henriks: Ļoti grūti definējama.

Māra: Ļoti grūti definējama, bet jauniem zinātniekiem, teiksim, līdz 40 gadiem pienākas visādi labumi – stipendijas, atbalsta programmas un vēl viskautkas. Un šausmīgi škrabīgi, ka es nekad neesmu bijusi tādā programmā, kurā man pienāktos kaut kāda atbalstīšana. Bet tie pāris pirmie dāmu romāni, ko es uztaisīju un kuri diemžēl tika izdoti, – es baidos minēt, ka tie joprojām varētu būt atrodami kādas bibliotēkas tālākajā kaktā – tā bija tā mana skola.

Henriks: Tieši dāmu romāni?

Māra: Vai krimiķi. Es vairs neatceros. Kaut kas tādā žanrā, kas diemžēl saglabājas ļoti ilgi, jo augstā literatūra tiek aizmirsta…

Henriks: [Smejas.] Bet lubenes ir nemirstīgas.

Māra: Bet lubenes ir nemirstīgas, viņas lasa. Principā lubenes vajadzētu tulkot sevišķi labi, ko es toreiz, iespējams, gribēju, bet pilnīgi noteikti nevarēju. Un tad tur apgādā "Kontinents" bija tādas redaktores, kuras ar resnu, sarkanu pildspalvu to visu pamatīgi sasvītroja tā, ka palika pāri ļoti nedaudz no sākotnējā teksta. Es, protams, spurojos pretī, jo man likās, ka zinu labāk, bet patiesībā tas bija ārkārtīgi pamācoši.

Henriks: Ar kuru valodu tu sāki?

Māra: Ar angļu. Tad laikam pienāca klāt kaut kādas pirmās vācu grāmatas, pirmās krievu grāmatas.

Henriks: Kā tev atvērās valodu zināšanas?

Māra: Vācu un krievu bija manas pirmās svešvalodas, jo tajā laikā abas mācīja no pirmās klases. Angļu patiesībā pielasījās klāt ar lasīšanu. Oficiāli es laikam nekad neesmu mācījusies, jo Latvijas Kultūras akadēmijā tā bija kā otrā svešvaloda, bet lekcijas sākās 8.30… Toreiz man likās ka uz 8.30 vienkārši fiziski nav iespējams ierasties. Bet tā sistemātiski esmu mācījusies tikai ivritu, un tad izrādījās, ka tas ir nenormāli skaisti – sistemātiski mācīties valodu no pašiem pamatiem, būvējot to valodas ēku tāda zinoša, vieda skolotāja vadībā. Žēl, ka to nav sanācis darīt biežāk un vairāk.

Henriks: Man ir jautājums, ko es vairākas dienas mēģinu noformulēt – es domāju par valodu zināšanu un valodu jušanu, jo man, piemēram, tās svešvalodas… Ir cilvēki, kuriem viņas šķietami vienkārši veras vaļā, un viņi katru jauno valodu iesūc sevī – it kā viņiem tās valodas liptu klāt. Man tā nav. Esmu vairākas mācījies, bet tas nav mans talants. Tātad es mēģinu pajautāt: kā tu jūti dažādas valodas? Vai tu vari to aprakstīt?

Māra: Drīkst ar pretjautājumu? Tu saki, ka tev nelīp, – bet vai tevi interesē, piemēram, vārdiņi vai teikuma konstrukcijas? Vai tas tev ir interesanti?

Henriks: Jā.

Māra: Bet ar to tomēr izrādās par maz. Es nebiju par to iedomājusies.

Henriks: Piemēram, man ļoti tuvam draugam, Ivaram Šteinbergam, ir ļoti dzīvs un nerimstošs valodas prieks. Tāpat akadēmiskā pētniecība tiešām ir viņa joma, un es redzu, un es to saprotu, bet man tas ir kaut kā līdz zināmai robežai… Mani ļoti interesē valoda un tās spējas, bet kaut kāda akadēmiskā draiva man varbūt līdz galam īsti arī nav. Es redzu, kā tas ir citiem, un saprotu, ka viņiem ir kas tāds, kā man nav.

Māra: Tu domā, ka tas ir līdzīgi kā muzikālā dzirde, kas var būt vairāk vai mazāk izteikta, vairāk vai mazāk attīstāma?

Henriks: Jā. Grūti pateikt. Skaidrs, ka tur ir arī dzirde. Ir lietas, ko es dzīvē protu, ir lietas, ko es jūtu ļoti labi, un man ir kaut kāds savs fails tajā lietā, bet citā nav.

Māra: Zini, man ir šausmīgi interesanti tas, ko tu saki, jo man likās, ka tas kaut kā nāk automātiski: ka tu kaut kādu četru gadu vecumā, manā gadījumā – trīsarpus gadu vecumā, sāc lasīt, un tu lasi, un vispirms tu uzsūc savu valodu, kurā tu esi sācis lasīt, un viņa uzkrājas aizvien vairāk, tur notiek kaut kāda iekšēja salīdzināšana – šo var pateikt tādā veidā un var pateikt tādā veidā... Manam mazajam bērnam ir tieši tas pats – viņu interesē valoda, viņš pamana, kā kaut ko sauc, viņš pamana līdzīgus vārdus, viņam patīk atskaņu spēles spēlēt. Man, patiesību sakot, likās, ka tas tā ir visiem. Pēc tam ar katru nākamo valodu kaut ko līdzīgu atkārto, tikai tas vairs nenotiek tik nemanāmi. Man liekas, ka tādā veidā tas notiek, jo vienkārši patīk un interesē, bet tagad, ka tu saki, ka tā var arī nebūt, tad es mazliet iesprūstu un nevaru tālāk padomāt.

Henriks: Bet cik valodu tu proti? Angļu, vācu, krievu, jidišu, ukraiņu…

Māra: Jidiša man ir maz. Jidišu esmu mācījusies divus semestrus, bet ar to bija šausmīgi interesanti. Es vispirms aizgāju pie iesācējiem, un izrādījās, ka man tur, loģiski, nav, ko darīt, jo burtiņus es protu no ivrita un arī pirms tam es pratu burtiņus lasīt. Un tur bija tikai divas iespējas: vai nu iesācēji, vai tie, kuri jau brīvi lasa un runā – lielākoties tie, kuri jidišu jau zina. Protams, ka es sāku iet pie tiem. Es tur jēdzīgus teikumus ar milzīgām mokām un rūpīgu gatavošanos teicu, bet to pašu Baševi es lasīju itin braši kopā ar viņiem. Ar lielu gatavošanos, protams. Tad vēl ivrits. Ukraiņu valoda pielasījās klāt, kad krievi sāka karu, un principā tajā pašā ukraiņu valodas vilnī sāku lasīt arī baltkrieviski – tas kaut kā vienkārši nāca komplektā.

Henriks: Tas kaut kā stulbi skan, bet – vai tev ir mīļākā valoda?

Māra: Tas absolūti neskan stulbi. Protams, ka ir mīļākā valoda. Man ārprātīgi patīk ukraiņu valoda, un es varu pat mēģināt formulēt – kāpēc. Tāpēc, ka tajā ir iekšā ļoti, ļoti daudz. Tur ir kaut kāds tas senais substrāts, ko es zinu no tiem laikiem, kad mani interesēja senkrievu valoda, baznīcas slāvu valoda. Tad tur ir kaut kāda tā latīniski poliskā ietekme. Tad tur ir arī kaut kas kopīgs ar baltkrievu valodu, kaut kas kopīgs ar krievu valodu. Ir viena gramatiskā konstrukcija, kas mani nenormāli interesē, ko es biju sastapusi ivritā, tad es viņu ieraudzīju ukraiņu teikumos, un pavisam nesen es viņu pamanīju baltkrievu valodā.

Henriks: Vai vari par to pastāstīt?

Māra: Tā ir palīgteikumu konstrukcija… Būs diezgan grūti aprakstīt. Tas ir palīgteikums, kas sākas ka "що", kas principā ir "ka", un tālāk viņā ļoti interesanti tiek ieāķēts tas palīgteikums. Ivritā būtu raiti et hasefer šeani jodaat oto – burtiski "es redzēju grāmatu, ka es to zinu" jeb "to grāmatu, ka es to pazīstu", bet tas nozīmē: "... kuru es pazīstu" – "ka" šajā gadījumā kļūst par "kuru". Un tā pati konstrukcija ir ukraiņu valodā un, izrādās, arī baltkrievu. Visticamāk, ka ivritā viņa ir aizgūta, to ir pārņēmuši modernā ivrita veidotāji, kuri bija ar ukraiņu-baltkrievu cilmi, bet man būtu jāatrod kāds, kurš zina visas trīs šīs valodas un varētu vairāk pastāstīt.

Henriks: Bet kas tevi pievelk vairāk – vēsture, kas ir valodā? Valodas sistēma? Skanējums? Vai tas viss kopā?

Māra: Tas, protams, ir viss kopā, plus vēl arī teksti, kas šajās valodās ir sarakstīti. Man ir grūti teorētiski iedomāties situāciju, ka valodā, kas man ārkārtīgi patīk, ir sarakstīti šausmīgi slikti teksti un – ko es tādā gadījumā darītu. Bet lielākoties visās valodās ir sarakstīti šausmīgi labi teksti, un tad tu dabū to kaifu gan no teksta, gan no valodas, gan no skanējuma – tur tas viss ir kopā.

Henriks: Valoda jau sevī ietver arī individuālu intonāciju un caur to arī attieksmi. Pēdējā laikā intonācija kā jēdziens mani interesē – es daudz domāju par intonāciju dzejā; ir gadījumi, kad dzeja var sastāvēt tikai no intonācijas. Tulkošanā tieši intonācijas pārnešana ir viens no tādiem svarīgākajiem principiem, vai ne?

Māra: Absolūti.

Henriks: Bet tas ir vienlaikus kaut kas mazliet ēterisks, ne?

Māra: Redzi... Es savā dzīvē lielākoties esmu strādājusi ar prozu, par 98%, un man likās, ka tas notiek automātiski. Tulkojot prozu, tev vienkārši ir pienākums dabūt to pašu intonāciju, citādi tas ir akūti nepareizi. Tagad mums ir biedru grupa – mēs mēģinām uztaisīt Žadana dzejas krājumu. Es tur esmu par tādu kā… kā lai to nosauc... dzejnieku gani. Jo pārējie, redz, visi ir oficiāli dzejnieki [Smejas.] ar apliecību, ar sertifikātu… Bet man ir tas gods un pienākums lasīt atdzejojumu pirmo versiju, un tas brīžiem ir baigi interesanti, kad es redzu, ka man prasās cita intonācija šim Žadanam, jo es viņu dzirdu stipri citādi. Un, lūk, tas, ko tu saki – vai mēs varam sastatīt to, kā mēs dzirdam dzejoli? Vai mēs varam atrast kaut kādu vienotu dzirdējumu? Vai mans dzirdējums ir pareizs vai pareizs ir kolēģa dzirdējums? Mēs tieši šajā stadijā šobrīd esam. Intonāciju atpazīšanas stadijā.

Henriks: Kā tu raksturotu Žadana intonāciju?

Māra: Žadans ir ārkārtīgi nesamākslots. Viņa ideāli precīzā, klasiskā formā rakstītajā dzejā nav ne kripatiņas no ārišķīga dzejiskuma. Tur, piemēram, inversiju nav gandrīz nemaz. Uz visu to korpusu, ar kuru mēs strādājam, varbūt ir trīs vai četras inversijas. Principā tā ir dabiska, normāla runāta teikuma uzbūve, bet viņš ar šo teikuma uzbūvi, ar to organisko – viņš dabū tik milzīgu, caururbjošu dzejisku efektu. Es zinu ļoti maz dzejnieku, kuri var ko līdzīgu panākt. Kad es viņu sāku lasīt, man likās, ka viņš man šausmīgi atgādina Klāvu Elsbergu: tas vīrišķīgais maigums, bez kaut kādas jūtināšanās, bez sentimentalitātes – precīzs, vīrišķīgs maigums... Es vakar tviterī redzēju... ir tāds Romans Leibovs, Tartu Universitātes krievu filoloģijas profesors, viens no Lotmana skolniekiem, un viņš bija ierakstījis, ka Žadans ir pirmais dzejnieks, kura visu izaugsmes ceļu līdz tam, kas viņš šobrīd ir, līdz tai izcilībai, viņš ir izsekojis. Leibovs raksta: kad viņš sācis lasīt, Brodskis jau bija dižgars, bet, lūk, kad Leibovs ir sācis lasīt Žadanu, viņš vēl bija iesācējs, un acu priekšā ir notikusi šī izaugšana no iesācēja līdz fantastikas līmeņa dzejniekam vai rakstniekam.

Henriks: Kad tu ar Žadanu iepazinies?

Māra: Es viņu sāku lasīt 2014. gadā, kaut kā pilnīgi nejauši. Man būtu grūti rekonstruēt, kas bija pirmais: tas stopkadrs, kas man uz visu dzīvi paliks prātā, kur viņu ar asiņainu seju ved gar Harkivas administrācijas ēku, jo viņam ir tikko salauzts deguns un bezmaz izsista acs, kad viņš ir atteicies mesties ceļos un ko tur vēl darīt... Vai varbūt pirmais bija angliski tulkotais dzejolis "Velosipēdi", kas bija tajā pašā laikā – kaut kādā tādā izdevumā, ko man nejauši izdevās atrast.

Henriks: Patiesībā gandrīz visi jautājumi, kas man pierakstīti uz lapas, ir tieši par Ukrainu. Tu šogad esi gan mums, gan citiem ļoti daudz tulkojusi arī dažnedažādas reportāžas un tekstus, kas top tagad, un tu, manuprāt, esi tāds kā zināšanu centrs par to, kas īsti Ukrainā notiek.

Tas, ko es gribēju pajautāt pirmkārt – tulkošanas process patiesībā ir visciešākā, visdziļākā lasīšana, vai ne? Tulkojot šos tekstus, tik uzmanīgi viņus lasot, to visu laižot caur sevi – kā tu pārstrādā tās uzņemtās emocijas? Kā tu tiec galā?

Māra: Daži no tekstiem, kurus es jums šogad taisīju, bija tādi, kurus es jums atdevu nepārlasījusi, jo es viņus fiziski nevarēju pārlasīt. Nav iespējams vēlreiz ieiet tajās emocijās. Tā viena reize ir maksimums, ko tu spēj. Principā tā, protams, ir profesionālo principu nodevība, bet... Pārstrādāt emocijas… Tas februāris, februāra beigas, marta sākums mums visiem pagāja līdzīgi – kaut kādā pilnīgā paralīzē, tādā absolūtā ledainā sastingumā, kad mēs tikai drudžaini rijām ziņas, katru rītu un nakti vairākas reizes skatījāmies telefonā, kas notiek, bet reāli neko padarīt nespējām. Mani no tā sastinguma izrāva divas lietas. Viena lieta bija Latvijas radio, kurš visu laiku teica "Kijeva", "Harkova" un "Ļvova" un tādā garā, proti, viņi lietoja uzbrucēja nosaukumus šīm upuru pilsētām, un otra lieta – es metos rakstīt, ko es nekad dzīvē… Es neesmu rakstītāja, es esmu tulkotāja. Es metos rakstīt tekstu par Будинок Слово, par Vārda namu Harkivā. Es nevaru tev pateikt, kāpēc. Iespējams tāpēc, ka ziņās bija parādījies – šāviņi ir trāpījuši šai ēkai, tā ir rakstnieku māja Harkivā, un man bija tā sajūta ka tūlīt, tūlīt viņi viņu iznīcinās – tie huņņi, un man radās tāda pilnīgi absurda, bezjēdzīga, racionāli absolūti nepamatojama sajūta, ka es par to rakstīšu un šādi es viņiem viņu neatdošu. Principā tā ir niknuma enerģija. Es neesmu droša, ka tā ir naida enerģija. Naida, protams, pret to visu man netrūkst, bet sākt strādāt palīdzēja niknuma enerģija. Iespējams, ka tā pati niknuma enerģija palīdz turpināt. Un šis patoss – es jums to neatdošu, es jums neļaušu iznīcināt... Nu, ko es varu neļaut, nu, ko… Objektīvi, protams, pilnīgi neko. Bet iekšēji noturēties.

Henriks: Tā ir spēcīga doma.

Māra: Saproti, kas ir noticis, ja mēs runājam par Ukrainu: principā Krievija pēdējos 300 gadus ir mēģinājusi Ukrainu iznīcināt, iznīcināt ukraiņus, iznīcināt ukraiņu valodu, radīt vispārēju priekšstatu, ka tur jau nekā nav. Literatūras nav. Tas nekas, ka viņi paši ir apšāvuši šos rakstniekus. Mākslas nav. Tas nekas, ka viņi ir piesavinājušies lielāko daļu ukraiņu mākslinieku. (Man liekas, ka arī mūsu mākslas muzejā bija Kuindži, kam klāt bija paraksts "krievu gleznotājs".) Man ir sajūta, ka ar savu nezināšanu par to, kas viņiem ir, mēs esam gan paši krituši par upuri, gan arī piedalāmies tajā iznīcināšanā. Jo patiesībā tā noticēšana, ka viņiem nekā nav, tā uzmanības nepievēršana – no kurienes tas vispār nāk? Kāpēc 30 neatkarības gadu laikā ir iznākušas piecas ukraiņu autoru pieaugušo grāmatas? Četras no tām – manējās.

Henriks: Tiešām tik maz?

Māra: Tiešām tik maz. [Pauze.] Bet tas pats attiecas uz visām mūsu – kolonizētajām – "brāļu tautām". No baltkrieviem arī taču nekas nav iznācis. Pēdējais, kas tulkoja baltkrievu prozu, principā bija Talrids Rullis. Par tālākiem mēs vispār neko nezinām.

Henriks: Un arī par tuvākiem ne. Mēs nesen ar Jāni Joņevu runājām, ka, taisnību sakot, arī par to, kas Igaunijā un Lietuvā notiek, mēs ļoti maz zinām.

Māra: Kaut arī mums ir Dace [Meiere] un Maima [Grīnberga]. Salīdzinoši nav tik traki, kaut ko jau mēs zinām. Nesen LSMā bija ziņa, ka beidzot Latvijas televīzija ir vienojusies ar lietuviešiem, ka viņi kaut kādas lietuviešu kultūras programmas mums rādīšot. Svētlaime, ak, tad beidzot! Un tas ir komplektā ar to, atvainojiet, histērisko bļaušanu par to, kādi mēs drausmīgi cietēji būsim, ja mums nebūs dižās krievu kultūras. Un ja mēs nevaram lasīt viņu sūda portālus. Man ir sajūta, ka joprojām ir tas pats naratīvs – ka ir tas vērtīgais, kas, lūk, ir Krievijā, un tas stipri mazāk vērtīgais, kas ir visi pārējie. Tas ir nenormāli aizvainojoši kaut kādā ziņā.

Henriks: Bet tu Kultūras akadēmijā studēji krievu kultūru?

Māra: Jā, man ir bakalaura grāds krievu kultūrā un maģistra grāds kultūras teorijā. Arī Latvijas Universitātē iestājos krievu filologos, no kurienes es pēc mēneša aizgāju, jo tur bija stipri garlaicīgāk nekā Kultūras akadēmijā, tāpēc ka uz to laiku es jau brīvi lasīju krieviski. Man nav... Mans uzvārds neko tādu nenozīmē, man nav ģimenē nekā krieviska... Tā ir valoda, kuru esmu pilnībā iemācījusies, jo es bērnībā nerunāju krieviski nemaz, bet, stājoties akadēmijā, biju izlasījusi visu sudraba laikmetu, mācēju no galvas Mandelštamu – pietiekami daudz droši vien joprojām varētu noskaitīt, un man ārkārtīgi patika Grebenščikovs. Likās, ka, lūk, tā ir tā dižā kultūra. Man tiešām no visas manas astoņpadsmitgadīgās sirds likās, ka tas ir kaut kas, ko gribas un vajag.

Henriks: Man vasarā bija saruna ar Sigvardu Kļavu – Latvijas Radio korim repertuārā ir slāvu dziedājumi un vēl viss kas, bet viņam bija frāze: "Jā, bet, zini, mute tagad krieviski nedzied." Un man pašam arī ne roka stiepjas pēc tās grāmatas, ne tā mūzika vairs skan. Ņemot vērā to, ka tu esi to studējusi – kā tu savas attiecības tieši ar krievu mākslas vērtībām izjūti tagad?

Māra: Man acis krieviski nelasa [Rūgti smiekli.]. Es ilgi mocījos, kamēr pārdresēju "Google", lai, meklējot kirilicā, viņš man nemestu ārā krievu rezultātus. Jo patiesībā "Google" arī ir uztaisīts tā, ka viņš manam meklējumam ukrainiski dos rezultātu krieviski.

Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai es šobrīd gribētu lasīt kaut ko krieviski vai, teiksim, lai es gribētu tulkot kādu krievu autoru. Ko viņi var uzrakstīt, ka es varētu gribēt tulkot? Neko, man liekas. Tas neattiecas uz ukraiņu autoriem, kuri raksta krieviski. Es ļoti ceru, ka mums izdosies izdot Rafejenko, kurš sāka krieviski un tikai pēdējos gados ir pārgājis uz ukraiņu valodu, varbūt šovakar aizbraukšu pie Didža parunāties par to, ko viņš grib – vai viņš grib viņa ukraiņu romānu vai pēdējo krievu romānu. Man ārkārtīgi gribētos pamēģināt no jauna uztaisīt latviski Mikolu Hohoļu – autoru, ko mēs pazinām kā Nikolaju Gogoli. "Вечера на хуторе близ Диканьки" p­ēdējo vai vienīgo reizi ir izdota, neatceros precīzi, 46. vai 48. gadā. Iedomājies – ko tur varētu ieraudzīt tagad, paskatoties pilnīgi citādi, ar šo radikāli mainījušos perspektīvu, kas mums ir uz viņu. Es ceru, ka mums izdosies pārprogrammēt smadzenes un sākt viņu uzskatīt par krieviski rakstošu ukraiņu rakstnieku, un viņu gan es gribētu pamēģināt patulkot. Bet nevienu no tiem...

Henriks: Tas, kā tu šobrīd strādā – tava klātbūtne kultūrtelpā –, parāda to, ka tulkošana patiesībā ir politiska, jo tie vēstījumi, kas pie mums nonāk, tas, kā tie tiek atlasīti, – tā ir arī, tā teikt, tulkotāja vara un atbildība šajā situācijā. Vai tu to tā izjūti?

Māra: Jā, es to tā izjūtu, un es par to sāku domāt, kad biju tādā visnotaļ lietišķā tekstā – angļu –, kurā bija rakstīts "Yalta, Russia", ietulkojusi "Jalta, Ukraina". Principā te es pārkāpju kaut kādas savas pilnvaras, bet es to izdarīju un pēc tam sāku domāt par tulkotāja šķietamo neitralitāti. Ir iespējams būt gan neitrālam un caurspīdīgam, nemanāmam tulkotājam, un tā ir godpilna prakse un godpilna pozīcija... Bet, pirmkārt, ir situācijas, kurās tas nebūtu taisnīgi. Otrkārt, ir dzīves pozīcija, kura to padara neiespējamu. Janvārī vai februārī Mančestras Universitāte rīkoja semināru "Tulkošana kā aktīvisms". Ar vienu ausi klausījos, domāju: kaut ko jaunu uzzināšu. Tur lielākoties runāja par autora izvēli, par marginalizēto, kolonizēto kultūru autoru tulkošanu, un man likās – labi, to es tā kā zinu. Bet pēc tam… Tas, redz, bija janvārī, kad mums vēl bija arī citas intereses, un es tieši biju sagādājusi palestīniešu dzejnieka pirmo dzejoļu krājumu – viņš angliski raksta. Mohammeds El-Kurds, no Šeihdžerahas. Tā vieta ir Jeruzālemē, kur brīžiem šķīst dzirksteles tā, ka droši vien paiet nav iespējams, tur kolonizētāji ir kaut kādu fantastisku bezkaunības līmeni sasnieguši. Tā kā es pati neatdzejoju, es to grāmatu piespēlēju Ivaram Šteinbergam ar domu, ka varbūt viņu ieinteresēs un viņš atdzejos: jo te ir kaut kāds godīguma un taisnīguma moments šajā visā... Drausmīgi stulbi skan – tas, ka viņiem ir tiesības, ka viņus dzird. Viena lieta ir ziņas... Jautājums, protams, par to, kas vispār nonāk līdz ziņām. Cik lielā mērā pie mums Ukraina ziņās bija līdz februāra beigām? Un otra lieta – kā tas izskatās no iekšpuses, un to jau var pateikt tikai cilvēks, kurš pats tur ir. Mohammedam pusi mājas ir okupējuši kolonisti, pusi viņa ģimenes mājas. Nu – tā jau pat nav tulkošana kā aktīvisms, te jau ir mēģinājums uztaisīt kaut kādu divpakāpju manevru. Jāpajautā Ivaram, vai viņš to vispār atceras.

Henriks: Kādu skatījumu un kādu domu, tavuprāt, mums Ukrainas sakarā šobrīd pietrūkst?

Māra: Mums bija ar Hamatovu tas ļoti dīvainais atgadījums... Un tad tas tikpat nesaprotamais jandāliņš, kas sacēlās ap "Doždj"... Man liekas, mums joprojām ir kaut kāda drusku inerce. Visā šajā sakarā mēs mēģinām būt gan ukraiņu pusē, gan arī kaut kā tā drusku sēdēt uz diviem krēsliem, būsim godīgi. Jo kas tad cits bija tā balva Hamatovai un kas tad cits ir tas lielais aizstāvēšanas patoss, kad runa ir par "Doždj"? Patiesībā mēs daudz darām ukraiņu labā – man absolūti nav, ko pārmest... Bet tas, ko mēs varētu – mēs varētu kaut kā būt viennozīmīgāki attiecībā pret krieviem, jo principā būt par ukraiņiem nozīmē būt pret krieviem. Es nedomāju, ka te ir iespējama kaut kāda izsvērtāka vai kaut kāda līdzsvarotāka pozīcija... Un visas tās tukšās runas par to, ka ir jādomā uz priekšu un tur vēl kaut kas… Nezinu. Kad pienāks tas "uz priekšu", tad domāsim, bet šobrīd vienkārši ir vairāk jāklausās, ko saka ukraiņi, ir vairāk jāuzticas tam, ko viņi saka patiesībā.

Es nesen izbeidzu savu žurnāla "Ir" abonementu. Finansiāli apsvērumi, protams, arī tā ir nauda – bet es drusciņ noguru arī no tā, ka, teiksim, par tiem pašiem ukraiņiem – viņi ņem un tulko "The New York Times" rakstus, viņi ņem amerikāņus. Es klausījos to sarunu, kuru Darija Badjora vadīja, kur Pauls [Raudseps] teica, ka tas ir vienkāršāk un lētāk... īsumā. Es saprotu, bet tas ir stulbi. Tas ir stulbi. Ukraiņiem ir žurnālistika... Ir cilvēki, kuri ir spējīgi angliski to rakstīt. Mēs šeit varam tulkot, es neesmu šeit vienīgā, ir citi cilvēki. Es nesaprotu, kāpēc tas joprojām tiek ņemts no starpniekiem. Es tajā visā saskatu ne tikai "vienkāršāk un lētāk", es tajā tomēr saskatu arī kaut kādu neuzticēšanos, kas ir saglabājusies. It kā "The New York Times" – tie jau nu gan labāk zinās nekā cilvēki, kur tur ir dzimuši un auguši, un zina tos apstākļus krustām šķērsām, un izjūt to genocīdu uz savas ādas. Zini, mani nenormāli, vienkārši līdz papēžiem satrieca, kad es vārdu "genocīds" pirmoreiz izdzirdēju kā darbības vārdu. Tas bija, kad dzejniece Katerina Kalitko bija "Punctum" festivālā un "Punctum" tā labticīgi bija lūguši visus padomāt... laikam par kopienu. Katerina iznāca priekšā – viņa angliski runāja – un teica, es neatceros to frāzi, bet apmēram tā: "...about your community being genocided right now." Un es nekad nebiju vārdu "genocīds" dzirdējusi kā darbības vārdu, turklāt attiecinātu uz cilvēku, kas stāv manā priekšā. Genocidētos cilvēkos tomēr ir jāklausās daudz, daudz, daudz vairāk.

Henriks: Jā, zini, man liekas – karš patiesībā demokrātiskajā pasaulē ir pārbīdījis magnētiskos polus. Jo tas, ko karš ir atklājis arī, piemēram, par Rietumeiropu, par Vāciju, par Ameriku, par politiku – demokrātijas centrs ir pārvirzījies.

Māra: Ja man uz šo kaut kas ir jāsaka, es varu māt ar galvu un teikt – jā, man arī ir tāda pati sajūta, bet es nenodarbojos ar tā analīzi un man ir šausmīgi grūti pateikt, ko tas nozīmē, ko tas ietver un kas tagad būs. Protams, ka ir bijis šausmīgi daudz vilšanās momentu visā tajā rietumu... visā iespējamajā… visā patiesībā. Es visu laiku atceros, kā "Жадан і Собаки" koncerts tika atcelts tajā sasodītajā Milānā, jo viņi tur, izrādās, ir pacifisti un nevar pieļaut, ka viņu telpās tiek vākta nauda karam. Kas tas ir par galēju stulbumu? Ne jau karam tiek vākta nauda – tā nauda tiek vākta, lai aizstāvētos. Tu sēdi savās baltajās pacifisma čībās, tu netiec genocidēts, velns parāvis, un tu vari atļauties šādā veidā domāt. Tas viss, protams, šausmīgi sarūgtina. Redz, kā man Žadans teica, ka viņš par to vairs nedusmojas, jo atšķirībā no mums, kas mēs tagad to esam ieraudzījuši, viņi to redz kopš 2014. gada. Tur tā vilšanās pieredze jau ir sakrājusies, tā es pieņemu.

Henriks: Bet vai Ukrainas informācijas telpā, kultūrtelpā, kur tu esi pieslēgusies – vai tur ir kaut kādi cerības stariņi, ko tu spēj sajust?

Māra: Cerības stariņi... Es vairākus gadus tviterī lasu vienu ukraiņu žurnālisti. Jauna, daiļa sieviete, kurai piedevām vēl ir vēzis. Tev ir karš, tev ir vēzis, tev ir mazs bērns – tev tas viss ir... Un Jana vismaz reizi diennaktī ieraksta "Прорвемось" ("mēs izrausimies tam cauri"). Lūk, tas ir tas, ko es tur sajūtu. Šis te – mēs izrausimies tam cauri, mēs izlauzīsimies tam cauri, mēs tiksim līdz otram galam. Viņi apzinās, cik daudz tas no viņiem prasīs, bet nav jau citas izejas. Vai nu tu pacel ķepiņas un ļauj, lai tavus mazos bērnus apsit pret klinti, vai arī tu izlauzies cauri. Es nezinu, vai to var saukt par cerību, bet tā ir tāda diezgan skaidra apzināšanās – jātiek līdz tam otram galam.

Henriks: Uz visa šī fona es tomēr turpinu jautāt cilvēkiem, un tas ir briesmīgi, bet viss pastāv vienlaikus, un es turpinu jautāt cilvēkiem – kas viņus iepriecina? Kas tevi iepriecina, Māra?

Māra: Dzeja un mūzika.

Bija tāda grupa "Мертвий Півень", kas nozīmē 'beigtais gailis', un viņiem ir Ziemassvētku dziesma "Фаустове свято. Ніч" ar Jurija Andruhoviča tekstu. Misko Barbara tur vienkārši brīnišķīgā balsī dzied par vieglumu, par spārnu un par sniegu... Par kaut ko tādu, kas te varētu būt, ja ne fakin Krievija.

Henriks: Un dzeja? Kas tevi no dzejas iepriecina?

Māra: Žadans. Gan jau tādēļ, ka darbs šobrīd tāds, bet patiesībā Žadans ir ļoti daudz uzrakstījis un tur ir... Es nesen nejauši uzdūros – vieni viņa pirmskara dzejoļi tādā radio variantā ir klausāmi, un iedomājies – tas pirmskara Žadans, ko mēs minimāli pazīstam – bet vajadzētu. Viņš ir vienkārši tik skaists, tur vēl nav visu šo šausmu. Un arī par to es ienīstu rusņu – par to, ka Žadans nevarēja turpināt rakstīt tā, kā viņš rakstīja pirms kara.

Henriks: Kaut kad drīz tai izlasei latviski vajadzētu būt, ja?

Māra: Jā! Jā, viņai ir jābūt drīz. Viņai ir jābūt ļoti drīz.

Henriks: Tad nu gaidīsim Žadana izlasi. Paldies tev!

Māra: Paldies, Henrik! Paldies klausītājiem par pacietību!

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!