Jūnija siltais skaistums nogurdinoši kontrastē ar pasaulē notiekošo. ASV protestu raisītās diskusijas, kas ļauj izlādēt pandēmijā uzkrātās emocijas, eskalējušās līdz radikālismam visos politiskā kompasa punktos un tapušas atbaidošas. Ceru, ka šie protesti iezīmē nākamo ASV sabiedrības emancipācijas stadiju – kārtējo līmeņa pārvarēšanu sarežģītajā ceļā uz vienlīdzīgāku sabiedrību –, taču sīkāk neņemos komentēt, jo gluži vienkārši zinu par to pārāk maz. Cenšos sekot līdzi ziņām un lasīt dažādus materiālus, bet pirms dažiem gadiem, kad biju pāris reizes pabijis ASV un piedzīvojis nopietnu kultūršoku, uzgāju podkāstu "Dissect". Noklausījos pirmo sezonu – desmit stundu garu ceļojumu rasisma vēsturē caur amerikāņu repera Kendrika Lamāra hrestomātiskā albuma "To Pimp a Butterfly" stāstu par izaugšanu bēdīgi slavenajā Komptonas pilsētā – un ļoti skaidri apjautu, ka mana izpratne par rasismu ASV ir virspusēja. Tāpēc es šajās diskusijās nepiedalos – man nav nekā jēgpilna, ko piebilst.
Tas nenozīmē, ka jārunā tikai par jomām, kurās esam eksperti; labi formulēta saruna ir viens no veidiem, kā iegūt informāciju, taču sarunu kvalitāte sociālajos tīklos un lielā daļā mediju ir dramatiski zema. Tās caurvij pavirši uzdoti jautājumi, emocionāli uzlādētas atbildes, apzināta novirzīšanās no tēmas un citas retorikas problēmas. Vai pazīstat sajūtu, kad pēc ilgas sarunas vai diskusiju lasīšanas internetā šķiet, ka zināšanu ir kļuvis mazāk, nevis vairāk?
Sarunā var piedalīties arī klusībā, klausoties. Mani mulsina histēriskā vēlme pieķerties jebkurai sarunai un mēģināt pārliecināt citus par savu viedokli, kas veidots, balstoties pavirši salasītās informācijas atlūzās. Daudzi neprot internetā atrast kvalitatīvu informāciju, bet katram iekšā taču vajadzētu būt kaut kādam aparātam, kurš apliecina – es saprotu, kā šī lieta strādā, bet, lūk, par šo te man nav ne jausmas. Ja nezini, kā vadīt auto, tu taču nevari apgalvot, ka proti braukt.
Apzinos, ka cilvēki māk šo iekšējo balsi noliegt un apspiest, saprotu, ka iesaistīties komentāru cīņās bieži liek vajadzība pēc uzmanības un centieni kliedēt vientulību. Taču domāju, ka būtisks ir vēl cits faktors – esam pieraduši, ka atbilde "es nezinu" tiek sodīta ar sliktu atzīmi, tāpēc jāmēģina no jautājuma izlocīties (šī žanra meistari figurē politikā); esam pieraduši pie preses, kas lūdz slavenībām "sniegt viedokli" par visu pēc kārtas, bet noraidīt jautājumu nav pieņemts. Esam pieraduši, ka simpātiska cilvēka viedoklis tiek atzīts par svarīgu un replicēts tikai tāpēc, ka "viņš tāds gudrs". Varbūt šī bļaustīšanās ir baiļu izpausme – mēģinājums visiem spēkiem slēpt neziņu cerībā, ka neviens to neatklās. Bet tādējādi tiek sastrādātas vēl lielākas ziepes nekā godīgi atzīstot – es par to neesmu pietiekami daudz domājis. Nezināt nav stulbi, stulbi ir savu neziņu noliegt.
Absurdā rasisma aizstāvība man nešķiet pati traģiskākā parādība – redzu to kā mūsu sabiedrības lēno ceļu pretī pašrefleksijai caur daudzslāņainu, sarežģītu tēmu. Piedevām to apgrūtina arī diskusijas otra fronte, nereti karstasinīgi pārmetot tumsonību, nevis iedziļinoties un skaidrojot. Arī paša rasisma cēloņu vidū parādās bailes – no nesaprotamā un atšķirīgā. Cilvēki baidās, ka svešais viņiem nodarīs pāri, neatkarīgi no tā, vai tam ir pamats vai nav. Un nobijies cilvēks nekļūs iejūtīgāks, ja viņam kliegs virsū.
Sarunāties jāmācās visiem, taču, pievēršoties šo sarunu saturam, nevis stilam, mani visvairāk šokē izpratnes trūkums par pavisam vienkāršu, universālu un nenoliedzamu patiesību – visiem cilvēkiem ir vienlīdzīgas tiesības uz dzīvību. Cilvēkam nav "vērtības", ko piešķir ādas krāsa vai izcelsme. Tik daudz, sasodīts, taču vajadzētu zināt katram.
2