Foto no izrādes "Dzirksteles"
 
Teātris
01.10.2020

Nezināju, ka man tas vajadzīgs, kamēr nebiju to piedzīvojusi

Komentē
0
Saglabā

Par Starptautisko Jaunā teātra festivālu "Homo Novus"

Es gribēju šo pārskatu rakstīt kā dienasgrāmatu, bet jāatzīst, ka piezīmes, kuras esmu sev sūtījusi messenger, ir pārāk fragmentāras, lai veidotu pieklājīgu saturu. Tagad godprātīgi centīšos atšifrēt ziņas no pagātnes sevis un paskaidrot jums emociju spektru, kas variēja no pilnīga sabrukuma līdz pat absolūtai laimei.

"Kur ir norādes no augšas?" (Aizaks Čongvajs, Krišjānis Elviks)

Šī performance ieplūst pilsētā un skatītāja redzeslokā pavisam nemanāmi. Pie Zinātņu akadēmijas, gaidot zīmes par izrādes sākumu, daudzi sākotnēji nemaz neierauga cilvēkus melnā, kas šķērso masīvās ēkas kāpnes. Dejotāju klātbūtne ir šķietami neuzkrītoša un vienlaicīgi smaga kā likumsargiem. Pirmajā brīdī tas atgādina satraukumu, kuru piedzīvoju, kad Pēterburgas ielās naktī ieraudzīju OMON busiņu. Melnās bruņuvestes un mākslinieku stīvums rada vēlmi palikt nemanītai. Savā ziņā pat šķiet, ka esmu ieraudzījusi ko aizliegtu – it kā kāds būtu izplēsis robu Matriksā un mēs atklātu, kā funkcionē pasaule un kas to patiesībā vada.

Nākamais performances punkts ir alejā starp Ministru kabinetu un Pareizticīgo katedrāli, savukārt nobeigums – darījumu kvartāla "New Hanza" būvlaukumā. Katra vieta izvēlēta perfekti. Zinātņu akadēmijas padomju arhitektūra atgādina "norādes" no pagātnes, saspēle starp valdības ēku un baznīcu nav īpaši daudz jāskaidro, bet industriālie būvlaukuma plašumi dod izrādei iespēju izplesties ne tikai fiziski, bet arī laikā. Līdz ar to mākslinieki veiksmīgi izmantojuši vienu no svarīgākajiem aspektiem vides teātrī (site specific) – vieta spēlē vienu no galvenajām lomām. Jāatzīst, ka brīžiem vairāk vēlējos būt netīša garāmgājēja, jo man tā arī nav izdevies pilsētvides izrādēs nokļūt bez iepriekšējas piekrišanas un brīžiem performancē "Kur ir norādes no augšas?" sāka trūkt pārsteiguma. Ātri vien iegaumēju izrādes iekšējo sistēmu.

Foto: Dāvis Dāvids Sakne

"Laiks ir iesnaudies pēcpusdienas saulē" (Mete Edvardsena) ģenerālmēģinājums

Nemelošu – šajā dienā cietu no gadsimta paģirām, tāpēc pat ceļš uz LNB kļuva par izaicinājumu. Tomēr, kā jau vairumā gadījumu, kad knapi spēju piespiest sevi doties uz teātri, pārbaudījums izrādījās tā vērts. Kad pats neesi spējīgs izlasīt pat tvītu, lieti noder kāds, kas gatavs tev būt par grāmatu.

Man bija tas gods klausīties Rasā Jansonē ar Tonijas Morisones "Mīļoto" un Valdī Ābolā ar Venedikta Jerofejeva "Maskava–Gailīši". Abos gadījumos dzīvo grāmatu klātbūtne un patīkamās balsis izrādījās veldzējošas manai cietušajai galvai. Negaidīti biju nonākusi pie īstās performances īstajā dienā un atcerējos, ka lasīšana priekšā – tā ir privilēģija, kuru bieži vien zaudējam bērnībā. Šajā gadījumā grāmatas saturs savā ziņā kļūst sekundārs, jo, kad no maniem pleciem tiek noņemta lasītāja atbildība, gandrīz jebkurš stāsts kļūst nedaudz valdzinošāks.

"Jūdze manās kurpēs" (Klēra Petija)

Septītais septembris – diena, kurā raudāju Tērbatas, Avotu un Artilērijas ielā, jo kļuvu par Empātijas muzeja [1] un Lietisko pierādījumu muzeja apmeklētāju.

Gandrīz visu festivāla laiku galerija "Alma" kalpoja kā vieta, kur iesvērt nedaudz empātijas un saņemt spērienu pakrūtē. Cik man zināms, tas ir viens no teātra galvenajiem mērķiem, tāpēc, pirmo reizi apmeklējot "Jūdzi manās kurpēs", apzināti izvēlējos stāstus, kas mani emocionāli satricinās vai atvērs manas pasaules robežas. Kad laipnā "apavu veikala" darbiniece piedāvāja man vairākus variantus, nopūtos un teicu: "Man, lūdzu, to par vardarbību." Uzvilku svešās kurpes, ieslēdzu atskaņotāju un klausījos nekad nesatiktas sievietes balsī. No pieredzes zinu, cik bailīgi ir ar šādiem pārdzīvojumiem dalīties, tomēr to rezonanse un iedarbība ir baiļu vērta. Kāds Tērbatas ielā tevi ierauga un, iespējams, pirmo reizi patiešām saprot, kāpēc cilvēki netiek ārā no vardarbīgām attiecībām. Vai pirmo reizi iepazīst kādu, kas dzīvo ar afantāziju – nespēju domās vizualizēt atmiņas un fantāzijas.

Kad apmeklēju izrādi otrreiz, sapratu, ka pat mans šķietami izplestais burbulis joprojām ir šaurs. Katru dienu domāju un rakstu par cilvēkiem, meklēju kontaktu ar viņiem, tomēr nespēju līdz galam iedomāties, kā ir būt invalīdam vai bezpajumtniekam Rīgā. Es nespēju atpazīt visas savas privilēģijas, ja dzīvoju tālu no cilvēkiem, kam to trūkst, tāpēc, klausoties kādā no stāstiem, uzrakstīju sev ziņu: "Man liekas, ka viņi ir normāli cilvēki. Tikai viņiem nav māju."

Es gribētu mūsu jaunajai, skaistajai nākotnes Rīgai novēlēt šādu vietu – teātri, kuru neplānojot var apmeklēt, piemēram, pēc darba. Vietu, kur uz brīdi iekāpt citās kurpēs, lai cik ļoti tās arī spiestu.

Foto: Andrejs Strokins

Lietisko pierādījumu muzejs (Jana Jacuka, Laura Stašāne)

No Tērbatas ielas devos uz dzīvokli Avotu ielā. Savā ziņā šis muzejs līdzinās Empātijas muzeja apavu veikalam, taču te ielūkoties svešu cilvēku pasaulē ir vēl sāpīgāk un pat nedaudz bīstami, ja daži eksponāti uzjundī traumējošas atmiņas un esi ieradies viens.

Lietisko pierādījumu muzejs izkārtots vairākās rūpīgi izplānotās telpās, un izstādītos priekšmetus pavada buklets ar cietušo pieredzes stāstiem. Problēma par vardarbību pret sievietēm arvien vairāk tiek publiski aktualizēta, tomēr Latvijā tā ir tik milzīga, ka reakcijai joprojām nepieciešams augt. Jo vairāk mēs par to klusēsim, jo vairāk cietušajiem joprojām būs kauns. Atliek vien cerēt, ka vardarbības upuri un arī varmākas nonāk līdz šāda veida projektiem, bet atlikusī sabiedrība izmanto iespēju ieskatīties aiz aizkariem. Īpaši šādā formātā, kur sievietes netiek noliktas aci pret aci ar skatītāju un nav spiestas atkal un atkal iet cauri traumatiskajiem notikumiem. Lai viņām nebūtu jārunā, runā lietiskie pierādījumi.

Man šī bija viena no satricinošākajām šīgada festivāla pieredzēm. Izstāde trāpa precīzi mērķī ar savu tiešumu un savā ziņā vienkāršo pieeju. Man vajadzēja laiku, lai tiktu tam pāri, un tā tam vajag būt. Noprotu, ka projekts tiks turpināts un sievietes tiek aicinātas iesūtīt jaunus eksponātus. Es ceru, ka šī ziņa sasniegs adresātus un muzejs augs apmēros, lai apmēros neaugtu vardarbības upuru skaits.

"Iztiku bez tevis pirms mūsu tikšanās, iztikšu arī turpmāk" (Artūrs Čukurs, Kirils Ēcis)

Savādi to minēt tieši pie šīs izrādes, bet būšu godīga – cilvēkiem ar vājiem nerviem šis festivāls nederēs. Ne tikai tāpēc, ka tas uzplēš rētas un liek mums ieraudzīt nepatīkamo, bet arī tāpēc, ka tas izaicina un prasa drosmi. Ne katrs ir gatavs divos naktī doties nezināmajā un kāpt svešā mašīnā.

Tomēr es devos tumsā un sekoju luktura gaismai vietā, kurā reiz, ja pareizi atceros, pīpēju zāli. Kādreiz dzīvoju blakus šim pamestajam laukumam starp Tērbatas un Barona ielu. Ātri vien sāku tam nepievērst uzmanību, nemaz nezinot, ka aiz augstā nožogojuma plosās daba un ganās savvaļas ventilatori.

Līdzīgi kā ar daudzām "Homo Novus" izrādēm, nezināju, ka man tas ir vajadzīgs, kamēr nebiju to piedzīvojusi. Šī man bija reta pieredze, jo ne brīdi nespēju prognozēt, kas ar mani notiks tālāk. Nedaudz satraucos, tumsā brienot caur brikšņiem, baidoties, ka man nāksies runāt vai pašai atrast ceļu, tomēr tas tikai papildināja efektu. Izrādes beigās, no autostāvvietas noraugoties uz zaļo laukumiņu, jutos sīka, tomēr kaut kam piederīga.

Foto: Andrejs Strokins

"Dzirksteles" (Frančeska Grilli, Kate Krolle)

Atkārtošos – nezināju, ka man tas vajadzīgs, kamēr nebiju to piedzīvojusi. Turklāt šajā gadījumā – man patiesi žēl, ja jūs to palaidāt garām, jo tas, kas ar mani notika bibliotēkas korē, iespējams, līdzinājās nonākšanai paradīzē. Zeltainas gaismas pielietā telpā mani sagaidīja bērni, kas smējās un rotaļājās uz grīdas. Tad kāds no viņiem piecēlās, pienācis klāt, klusējot saņēma mani aiz rokas un aicināja nākt līdzi. Kad apsēdāmies pie loga ar skatu uz Daugavu, piedzīvoju pirmo zīlēšanas seansu savā dzīvē.

Ja tā padomā, "Dzirksteļu" saturā un formā nebija nekā pārlieku sarežģīta, tomēr tā bija viena no saviļņojošākajām pieredzēm ne tikai šajā festivālā, bet visā manā teātra dzīvē. Protams, savu lomu spēlēja arī rietošā saule un mans emocionālais stāvoklis, tomēr apstākļi sakrita perfekti – meitenei lasot manas plaukstu līnijas, piedzīvoju tīru, pāri malām plūstošu prieku.

Foto: Aivars Ivbulis

***

Galu galā viss šis festivāls man kļuva par virkni privilēģiju – privilēģiju ieraudzīt un sastapt cilvēkus laikā, kad tas joprojām ir nedaudz nelegāli, privilēģiju dzirdēt dzeju aizaugušā būvlaukumā, privilēģiju trīs stundas nesēdēt teātra zāles tumsā, privilēģiju bez maksas pārbaudīt savas robežas.

 

[1] Klēras Petijas projekts, kas iekļauj sevī dažādus mākslas darbus, kuru uzdevums ir veicināt empātiju sabiedrībā. https://www.empathymuseum.com/

Tēmas

Anna Belkovska

Anna Belkovska (1992) ir dzejniece, dramaturģe un realitātes šovu subtitru tulkotāja.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!